Villas dzīves romantiskie plusi un neromantiskie mīnusi

Plusi...

Bet šeit nav tik briesmīgi kā daudziem no jums varētu likties. Ir savs šarms ne tikai sveču gaismai un baterijas lampiņu blāvajai atblāzmai, bet arī pastaigām kopā ar suni. Jā, jā, man ir sirdsapziņas pārmetumi par to, ka savam sunim veltu ļoti maz laika, tāpēc visus brīvos laikus, kad neesmu darbā, es pavadu ar viņu. Un mēs pastaigājamies. Viena šāda pastaiga bija uz miesta veikalu pāris minūšu gājienā. Bet kas šīs bija par minūtēm! Es aplūkoju ceļa malās saceltas villas, kas lielumos un grandiozumos sasniedza visas sava īpašuma robežas, bet suns muka no vienas ceļa malas uz otru, baidīdamies no villu apsargiem – lielajiem suņiem. Rodžu gan mierināju, ka tie noteikti grib saplosīt tikai mani, jo suņiem pieņemts kucēnus neaiztikt, bet vai viņš saprata. Tirinājās savās bailēs no vienas ceļa malas uz otru… Kaut gan labi – bailes ir labākas par pārdrošību. Lai sevi sarga.

Apceļojuši mazo miesta veikalu (kas apjomos bija mazāks pat par manu lauku veikalu) un saprotot, ka tur tiek tirgota tikai pirmās nepieciešamības prece – alkohols – ar pāris maziem izņēmumiem – čipšiem, sulām un pāris šokolādes batoniņiem – nopirku kaut ko un ceļu turpināju. Uz Daugavu. Aiziesim pasēdēt Daugavas malā, apēdīsim nopirktos našķus un tikai tad dosimies mājā. Domāts, darīts.

Uz Daugavu aizgājām, atāķēju suni no siksniņas, lai nu šis mazliet padauzās. Pati nosēdos uz akmens. Suns ap mani vien luncinājās, redzēdams, ka rokās čaukstinu čipšus. Viņš ir izvēlīgs gardēdis (tāds pats kā es) – jo neveselīgāks, jo garšīgāks. Abi draudzīgi paēdam. Kad sāku manīt, ka sunim sāk interesēt parareāli netīrais Daugavas ūdens (zināms, nejauši norijot malku šīs Latvijas upes zampas skrejamais piemetas uz trim dienām), āķēju pie siksniņas un devos uz villas pusi. Eh. Tik vien nu tā prieka bija – vajadzētu atrast citas vietas, kur kopā ar suni atpūsties.

P.S. Bildes pie Daugavas ir no viena cita ceļojuma. No vienas romantiskās pastaigas divatā ar suni. Bet tas jau nesmādē.

(Āra krāsns, uz kuras tiek vārīts ūdens. Te cepām arī oglēs
kartupeļus)

Kaimiņiem ir āra virtuve. Vakar viss smaržoja pēc vārītiem kartupeļiem un mērces. Tik labi. Ostīju, ostīju, siekalas saskrēja mutē. Domāju, ka jāizmēģina pašai kartupeļus cept oglēs. Kā no nostāstiem par senajiem, labajiem laikiem un ugunskuriem kartupeļu talkas vagās… Tā kā jau labu laiku nekādu siltāku ēdienu (un vispār neko krutāku par sausām maizītēm) baudījusi nebiju, tad šī doma likās jo īpaši pievilcīga. Nu tad, kā saka Mārtiņš Rītiņš – „ja jums mājās nekā nav, izvelciet no ledusskapja laša fileju!” Ups, nepareizais citāts. - Kas var būt labāks par šo!

Vecajos pelnos un oglēs ierušināju kartupeļus. Virsū uzliku pagalītes un zariņus. Iekurināju. Protams, ar pirmajām pāris reizēm neaizdegās. Dūmoja un smirdēja, un koda acis laukā. Kas tā par malku? No istabas izdauzīto grīdu nekurināju. Vecās sapuvušās uz gruvešiem un nokurināšanu vedamās trepes? Ar kādu zampu apsmērētas, ka dūmi tik kodīgi? Pūšu acs pārgriezusi. Deg. Kā tai dziesmā - „Bez mīlestības nedzīvojiet… bez mīlestības dūmo krāsns… un maizi negriež nazis ass…” Tāds liderīgs noskaņojums.

Uz ugunskura uzliku ūdeni. Lai arī tas pie reizes sasilst. Šodien mazgāšos siltā. Kartupeļi, protams, cepas ļoti lēni. Izvelku apdedzinātus, ar zaļu vidu. Ēdu. Karsts. Kad atdzesēju, sunim arī dodu. Tas kā jucis, kampj un ķer. Kā badā. Vai viņam tiešām liekas, ka es ēdu kaut ko garšīgu vienmēr? Un kas viņam tā liek domāt? Dalos. Savu mūžu mazā dvēsele plikus, puszaļus kartupeļus nav ēdusi, taču šodien kampj kā jukusi…. Interesanti.

(Suns bomzītis. :D Pat mantiņu viņam nav. Nākas spēlēties ar kaut kādiem puspuvušiem āboliem.)

Un tagad par mīnusiņiem...

Katriem plusiem ir arī savas tumšās puses. Labi. Neturpināsim ar elektrības, siltuma un ūdens neesamību – šajā čīkstēšanā jau jūs, dārgie lasītāji, esat atklausījušies. Parunāsim par citu mīnusu. Esmu slima. Kakla sāpes, šķavas un puņķi. Savā ziņā esmu diezgan vīlusies, jo likās, ka pirmais, kas no mana organisma cietīs, būs urīnpūslis. Tas man apsalst vienmēr, kad paķeru pirmo aukstumu. Un šeit, o jā, šeit villā aukstuma ir daudz – salst pēdas, stāvot uz betona grīdas un mazgājoties aukstā ūdenī, savu daļu aukstuma ķer arī mugura, piespiežoties gultā pie aukstās sienas, vēl aukstums regulāri ienāk arī no gandrīz-izbirušā stikla... Bet savādi (un tai pat laikā līdz debesīm lieliski), ka esmu saslimusi tikai ar iesnām. Ptu, ptu, ptu. Man pat nav temperatūras. Pirmajā dienā sāpēja kakls, otrajā klepoju un iesnojos, bet trešajā staigāju aizsmakusi, kā balsi nodzērusi. Domāju, ka ceturtajā dienā būšu vesels kā rutks. Un ir tik labi, ka ir tikai iesnas. Un ziniet, man pat liekas, ka tas nav no aukstuma. Varbūt vairāk no tā, ka pēdējā laikā esmu ļoti slikti ēdusi. Plikas desmaizes ar istabas temperatūrā atdzisušu limonādi vai apelsīnu sulu. Nekā silta, nekādas īstas gaļas, augļu vai dārzeņu, par piena produktiem nemaz nerunājot. (Kādreiz likās, ka cilvēks slimo, kad ir nelaimīgs. Varbūt esmu nelaimīga? Par ko? Diez vai.)

(Roža noplēstās smukās tapetes)

Otrs briesmīgi, šausmīgi, parareāli skumjais mīnuss ir villas remonts. Pareizāk sakot remonts, kuru suns veic villā. Uz savu galvu un savu teikšanu. Un ziniet, jūs nekļūdāties – tapetes viņš nelīmē, grīdas nekrāso un logus nemaina. Bet viņš darbojas. Katru dienu. Augu dienu. Astoņas, deviņas un desmit stundas dienā. Vai nav čakls suns? Ziniet, arī es domāju, ka ir čakls. Tikai Roža neapzinās, ka savu radošo enerģiju varētu veltīt arī vēl radošākiem mērķiem. Nevis plēst, dīrāt un vandalēt. Ir vietas, kur no sienām ir paplēstas tapetes (te gan akmens ir jāmet manā - līmētāja – lauciņā, jo, ja tās būtu labi pielīmētas un labi pielipušas, suņa dvēselei nebūtu, kur piesiet savu kāro zobu), nograuzts linolejs (te akmens atkal jāmet manā lauciņā, jo linolejs ir papīra biezumā, un Daumanta lauciņā, jo viņš laikus neuzsita līstītes). Un atkarībā no citām savām neizdarībām – piemēram, uz grīdas atstāta tualetes papīra vai uz krēsla pakārta džempera – mani sagaida arī citāda veida haoss – smaidīgs, piekusis suns baltu papīra skaidiņu ielenkumā ar pa grīdu izsmērētu apģērbu. Neiztrūkstoša ir arī viena peļķīte (jo mans kucēns vēl nav spējīgs savu pūsli izstiept līdz deviņu stundu garumam), bet tā ir pie durvīm un es tikai simboliski sunim uz to norādu, neļaudama atslābt un apzināties, ka jāsāk mācīties ciesties. 

(Pagrauztais, paplēstais linolejs. Pēc tam tika uzsistas līstītes. Darba procesā.)

 Viss pārējais pa vecam.

Un ziniet, kas tomēr ir svarīgāks par dusmām par bardaku?

Smaidīgs suns. Suns, kas priecājas, satiekot savu cilvēku. Sveiks un vesels suns. Jā, es par to priecājos, katru dienu, pārnākdama mājās. Jo ir taču tik daudz lietu, kas var noiet greizi un dzīvība taču ir tik trausla...