Zaudējumi, kas radās manas un vistas vainas dēļ nebij mērāmi tikai nedaperētajās olās un mirušajos cāļos, pazaudētajos nervos un sirdsklauvēs, kas mani piemeklēja, uzzinot par cāļacīm uz manas pannas, bet arī pamatīgi sagandētajā siltumnīcā, kurā vista ar abiem rezgaļiem kādu laiku bija mitinājusies. Respektīvi – divas mirušas melones, viens miris gurķis, tomāti ar kasītām un neizkasītām saknēm, nolauztiem zariem un izļurkātiem ķekariem, apgrauzti un gandrīz simtprocentīgi iznīcināti paprikas stādījumi. Nu vai viena vista ar diviem cāļiem nav paveikusi pietiekami daudz max divas nedēļas dzīvojot pa manu siltumnīcu? Pietiekami. Tāpēc pēc tam es pārvietoju viņus uz kūti – joprojām nenosiltinātu, taču vistu vajadzībām apgreidotu malkas šķūnīti.
Uztraucos par cāļiem. Kūtī un brīvā dabā taču ir tik daudz vietu, kur nolikt ķelli. Pirmkārt jau domāju par noslīkšanas risku spainī, no kura dzer pārējās vistas. No sākuma nesu plastmasa ūdens ķobīti, taču mans plāns nekļuva ievērības cienīgs cāļu vidū. Pārējās vistas ķobīti apgāza, ūdeni izgāza. Centos cāļus arī barot atsevišķi arī ar putraimiem. Arī šis plāns cieta sakāvi. Perenīca, lai arī kā karoja ar pārējām ciltsmāsām, savu vietu cāļiem zem saules neizkaroja. Atmetu ar roku, kad pamanīju, ka cāļi, mammu atstājuši aplokā, gangsterēja visriņķī. Te radās bažas, ka kaķis šiem pieliks punktu, taču arī tas līdz šim laikam vēl nav noticis. Cūkas laime. I ar perenīcu, i cāļiem.
Vienreiz gan sabijos, kad kūtī pamanīju perenīcu pašā augstākajā laktā, bet cāļus ne. Pabakstīju vistu un tad zem viņas spalvām pamanīju arī cāļus. Nu vella mātīte – uzlēkusi pašā augstākajā laktā i cāļus līdz sasaukusi. Un cāļi spējīgie. Nosmīnēju pie sevis, novēlēju visiem labu nakti un devos uz māju. Vella mātīte...
Vienu reizi gan sanāca... Sadzinu vistas kūtī, bet perenīca rausās pa parku un mājā nenāca. Domāju – nu lai pakasās. Vēlāk pati atnāks un tad jau ielaidīšu. Darbus darot, loģiski, par vistu atcerējos tikai tumsā. Aizeju līdz kūtij – vistas nav. Paveru durvis, redzu, cāļi sēž laktā kā lielie, a mammas nekur nav. Nu nelieša dvēseles. Lai nu ko, bet to, ka mammu pametīs likteņa varā, nebiju iedomājusies. Paņēmu lampiņu, iedarbināju savu lielāko vistu saukšanas rīkli un staigāju pa teritoriju. Izmeklējos krustu šķērsu - nevienas skaņas, neviena klukstiena. Beigās radās labā ideja – pamocīt cāli, lai tas sāk kliegt un tad jau mamma atnāks. Paņēmu, paņurcīju un ar to vienu kliedzienu pietika. Vista iekladzinājās no meža. NO MEŽA!!!! Facepalm. Vīrs izstaigāja mežmalu, taču putnu neatrada. Tie laikam uz tumsu galīgi akli. Vēl viens norakstāmais – klusi nomurmināja un devās mājās.
Nekāds pazudušais. Gan jau rīt būs mājās.
Un, ziniet, bija arī. Kā tad vista var pazust? – viņai taču ir bērniņi!
Vella mātīte.
Laba vista.
Bet ziniet,
manas nedienas ar perenīcu turpinās. Izbraukājām laukus, atgriezāmies mājā un skatāmies – vēl viena vista sēž uz olām. Nedēj. Perē. Nopietni? Augusta beigās vēl viena neprāte sadomājusi kļūt par māti? Godīgi sakot cāļi uz rudeni man ir nepieciešami tikpat ļoti cik utis, taču roka vistu no olām nocelt neceļas. Kāpēc? Bail, ka šoreiz no perēšanas atrunāta, vista nākamo gadu nemaz nevēlēsies perēt. Nu lai paliek. Paskatījos, cik olu. Septiņas. Iezīmēju un - drošības labad - vēl uzliku virsū kasti, lai nesanāk kā iepriekš – citas nepiedēj blakus.
Gaidīsim jaunos brīnumus. Un kad tie atskries, plēsīsim matus uztraukumā un bailēs par cāļu uzturēšanu rudenī/ziemā...
Eh. Bet par to domāsim vēlāk.
P.S. Lai šis raksts būtu saturīgs ne tikai no literārā viedokļa, bet arī no informatīvā, piemetināšu no cilvēkiem un neta pāris atrastos faktus par perēšanu:
- Lai veicinātu perēšanu, perēklī var atstāt olas. Gudras grāmatas raksta – porcelāna vai plastmasa, taču lieliski der arī parastās. Ievēroju, ka abas reizes, kad vistas sadomāja kļūt par mātēm notika dienās, kad olas netika no perēkļiem vakarā izņemtas. Vistām pilns perēklis skaitās 12 olas. Man ir puspilns, taču tas nav nekas.
- Silts laiks palīdz vistām saprast, ka laiks kļūt par māmiņu.
- Vistu, kas sadomājusi perēt, drošāk novietot vietā, kur citas vistas nevar klāt piedēt olas. Perenīcai ir tieksme savākt visas klāt piedētās olas. Ja vistu nolikt citā vietā nav iespējams, labs variants ir uzlikt perenīcai virsū kasti. Šī kaste katru dienu konkrētā laikā jānoņem, lai perenīcai būtu iespējams paēst, pautoties un pagulēt smilšu vannā.
- Nav gudri cāļus perināt uz rudeni. Lai pārtrauktu vistai perēšanas domas, viņu varot pamērcēt nesiltā ūdenī vai vienu nakti paturēt zem kastes uz zemes. Labs variants, lai novērstu vistu domu no perēšanas – katru vakaru savākt izdētās olas.
Ja kāds perēšanas vai perēšanas pārtraukšanas sakarā vēlas pieminēt kādu būtisku lietu, esiet laipni aicināti rakstīt komentāros!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru