(14. daļa)

(Viena no Baltā sunīša mīļākajām gulēšanas pozām)

Pēdējā laikā suns, pieskaņodamies manām izjūtām, liekas, ir kļuvis pārlieku īgns. Vakarā, kad viņš guļ, kustināt nedrīkst, jo viņam, protams, tas nepatīk un viņš sāk tā dīvaini sīkt un rūkt. Šodien iedevām kaulu, oma nāca, un viņš caur smilkstiem uz viņu sāka riet.... Vispār kaut kāda mistika. Sunim aug radziņi. :/

Esmu nolēmusi, ka sunim mācīšu komandu “meklēt”, lai pēc smakas parauga, viņš man atrastu lietas. Kādas lietas tieši? Sēnes. Iedomājieties, cik ideāli būtu sēņot kopā ar suni, ja viņš ar savu mazo purneli saostu vislielākās bekas un baravikas? Vienkārši ideāli. Un kā es nonācu pie šāda slēdziena? Viņam patīk smakas – bieži vien ejot kaut kur, šis iegrūž purnu zemē un ostīdamies iet pa pēdām. Jā, jā, jāsāk mācīt. Un jau nākamajā rudenī mēs ar suni būsim beku un baraviku pavēlnieki!

Visiem zināms, ka sievietēm un cacām parasti ir bail no visādiem kustoņiem un, protams, zirnekļiem. Reiz kārtojot māju, arī es uzdūros uz viena šāda daudzkāja. Izslaucīju no stūra suņa sanestos gardumus un vienu zirnekli. Riebumā sarāvos, pamanīdama zirnekli, bet suns, kurš ar pamatīgu interesi bija vērojis, kā tīru, un tagad pamanīja zirnekli, drošsirdīgi metās klāt briesmonim. Māsa jau teica – mūsu suns varbūt arī ir mazs, bet viņa dzīslās rit vilku drošsiržu asinis. Es vnk domāju, ka mūsu sunīts nav īsti gudrs un neapzinās, kādus briesmu un grēku darbus spēj radīt viens zirneklis.

Dažreiz sanāk ar visu ģimeni aiziet uz mežu – es, Rihards, Linda, Baltais sunīts un zirgs. Vienā šādā reizē suns, pa sasalušajiem zemes kankāļiem lēkādams, bija tā noberzis kājas, ka uz dzīvokli ejot pa sāls nokaisītajām ietvēm, viņš nemaz nebija spējīgs paiet. Un kas bija trakākais? Dzīvoklī ķepiņas kārtīgi nomazgājām un paskatījāmies. Tā vietā, lai ķepiņu spilventiņi būtu tumši un asi kā smilšpapīrs, tās bija sarkanas un noberztas. Un nav jau brīnums, ka sunim ķepiņas sāpēja, saskaroties ar sāls nokaisīto celiņu. Viss bija gandrīz jēls.

Uzticības pārbaude mežā un patiesā barveža noskaidrošana

Bija kompānija mežā iešanā, tāpēc devāmies pastaigā. Šoreiz četratā – es ar Samo pie rokas un kompanjone jāšus uz sava audzināmā ērzeļa.

Pastaigas laikā sapratu, ka Samo man uzticas un mūsu barā es esmu barvedis, nevis viņš. Kā? Kompanjone sāka rikšot (un vēlāk arī lēkšot), bet mēs ar Samo palikām pie soļiem. Nevienā acī Samoram nebija manāms, ka viņš grib padoties sava zirdziskā brāļa ietekmei, nepaklausīt man un mesties līdzi. Ne rikšiem, ne lēkšiem. Soļojām kopā. Lēni, mierīgi. Ar acīm gan pavadīja, kad viņi pazuda aiz līkuma, bet soļus nepaātrināja. Apnika soļot. Man apnika. Pacēlos riksīšos, un arī zirgs nebija ilgi mudināms. Radās tāda sajūta, ka viņš ilgi būtu gribējis rikšot, taču nedarīja to manis dēļ. Rikšojam, rikšojam. Arvien ātrāk un ātrāk. Un Samors sāk lēkšot. Un, nē, ne jau lēkšodams rāvās prom vai pameta mani aiz pleca un astes. Gluži godīgi un ļoti, ļoti lēni lēkšoja man blakus. Man bija tāds brīnums, to redzot. Un prieks. Daudz, daudz prieka. Jo, lai arī cik ļoti Samors bija vēlējies izpausties rikšos un lēkšos, viņš pieskaņojās manām sajūtām un ātrumam. “Ja mamma saka, ka būs tik lēni, tad tik lēni arī būs. Viss.”

Bet šī nebija vienīgā patīkamā lieta no šodienas pastaigas. Aiz meža ir pļava. Liela, nenorobežota. Aiz pļavas ir lielceļš. Meitenes dodas uz šejieni lēkšot taisnos gabalus un auļot, taču mēs ar Samoru šeit ieradāmies pirmo reizi mūžā. Nožēlodama, ka neuzliku Samoram ķēdīšu nakteņus (vai vismaz striķa nakteņus), palaidu kordā. Mani nomāca bailes, ka zirgs varētu parauties, no kā izbijies, taču ziņķārība lika mēģināt. Ja notiks trakākais, gulšos zemē, vilkšos aiz zirga cerībā, ka mežonis apstāsies. Kordoju. No sākuma viens aplītis soļos, tad rikšos. Redzams, nekas traks nenotiek, un arī pārinieku uzstājīgais mudinājums uz lēkšiem mūs neiespaido. Samo rikšo. Rikšo tik ilgi, līdz saku: “davai pamēģinām lēkšot!”. Un mēs lēkšojām, Samo priecājās, meta dibenu gaisā, izspēra kājas, kratīja galvu. Panesās auļos. Bet nerāvās. Abi taisījām lielus apļus auļos un priecājamies.

Šis treniņš bija izdevies. Mums ir kopēja valoda.  

Pirmo reizi mežā-mežā!!!

Jā, esam nobrieduši aptvert jaunus apvāršņus un gūt jaunu pieredzi. Šoreiz mežā ejam divatā. Pa taisno no meža celiņa uz meža taciņu, no meža taciņas mežā iekšā. Samoram pirmie soļi nevērtās diez ko jauki, jo jau meža-meža sākumā aizķērās aiz kāda melleņu mētru apauguša stumbra un gandrīz parāva uz acīm. Es mazliet pasmaidīju par viņa neveiklību, taču nodomāju, ka tikai svētīgi, ja visu laiku zem kājām nav gluds, taisns pamats. Pieredze rodas no dažādības! Un jāprot nostāvēt, nekrist un iet arī pa kukužņiem apaugušu virsmu. 

P.S. Visi rakstā izmantotie attēli tapuši meža-meža pastaigas gaitā. 

Slēpnis #3

Lai arī pēdējās dienās laukā, aiz loga, ir pamatīgs sals, mūsu vēlme slēpņot netika noslāpēta. Mūsu trešais slēpnis bija Božu ūdenskrātuve, netālu no Jaunmārupes, un mūsu komanda – es, Rihards, Linda, Ainārs un, protams, Baltais sunītis. Lai arī bija rakstīts, ka vasarā šo slēpni atrast ir jo īpaši interesanti, jo iespējams, ne tikai peldēt, plostot, bet pie reizes arī pabarot dēles un uz kāda zara uzšķērst kādu pirkstu, arī mūsu ceļojums izvērtās diezgan interesants.

Tā kā ir ziema, vienīgais ar ko bijām rēķinājušies – daudz, neapmierinātu, nosalušu bļitkotāju un kāds nomaldījies amatieru hokeists, bet še tev – ledus pilns, kā nosēts, ar automašīnām, drifteriem un amatieru līmeņa sacensībām. Nopietni? Nopietni! Un kad tā gūzma slidinoties nesās pa priekšu, palika bail. Viens aiz otra, viens par otru lielākus mezglus mezdami. Tādi jau ceļu nedos pieciem izmisušajiem, kuriem jātiek uz ezera vidu - kādu mazu, nožēlojama izmēra saliņu. Kur nu... 

Tikuši līdz ezera vidum un sapratuši, ka uz nepieciešamo salu netiksim, vilkāmies atpakaļ. Ko tur, dzīvība taču daudz vērtīgāka par kaut kādu smirdīgu slēpni! Sēdāmies auto un braucām ezeram apkārt, lai salai varētu pieiet no otras puses un slēpni tomēr paņemt.Kā vienmēr pievīla tehnika. GPS rādīja vietas, kuras vispār nebija piedāvātas un meta mūs no vienas salas uz citu. Galu galā nokļuvām pussalā. Izstaigājām pauguru krustu šķērsu un tikai pēc tam apjēdzām, ka šī tiešām nav meklētā vieta. Bijām nosaluši, manāmi īgni un piekusuši. Sākām aptvert, ka vajadzēja tomēr termosu ar maizītēm vai kādu našķi.

Suns dzesēja pilns apmierinājuma – beidzot bez siksniņas un robežām -, bet mēs jau bijām manāmi nosaluši, īgni un piekusuši.

(Niedres cilvēka augumā un augstākas. Suns viņās pazuda,
mēs jutāmies kā Kristofori Kolumbi, atklājot jaunas zemes)

(Tizlais sunīts. Uzskrēja niedrei :D)

(Bebra nedarbi)

(Mūsu guvums) 

Slēpni atradām, to izdarīja pārinieks, pirmo reizi mūžā piedalīdamies slēpņošanas spēlē. 

Mūsu lieliskajā komandā meklēšanas spēlē piedalījās: 

(Es ar Balto sunīti. Jā, jā, ar burvju nūjiņu lieku
puikam lekt :D)

(Rihards)

(Mana māsa Linda un draugs Ainārs (Koška))

(13. daļa)

Māsas atgriešanās, ģimenes brīvdienas laukos

Tā kā nesen atbrauca mana māsa, kura bija projām deviņus mēnešus, suns viņu norēja kā ļaunāko ienaidnieku un bija pat gatavs iekosts. Vispār interesanti. Tas varbūt tāpēc, ka es nepildīju to, ko māsa teica - nerādīju viņam Lindas bildi un neteicu: “tu, suņa dvēsele, šitā ir Linda, to atceries!”

Reiz ēdām žāvētas vistiņas. Labi zināms, ka vistu kauli nav sunim dodami, jo asi un tiri piri. Patiesībā pie šā pieturos un cenšos nedod, dodu nokost tikai tos skrimšļainos kaulu galus. Iebāžu suņa mutes sānā, un viņš nokož. Atceros, reiz domāju, diez suns, labi kožot, varētu iekost cilvēkam līdz asinīm... Tagad laikam jau šaubu vairāk nav – ja gribēs, iekodīs ne tikai līdz asinīm, bet nokodīs arī visu pirkstu.

Vēl mūsu suns ir dusmīgs. Citreiz, kad es eju gulēt, šis ieguļas Riharda vietā un aizmieg. Kad nāk Rihards no dušas un cenšas suni pārcelt, viņš sāk rūkt. Vienreiz mamma suni šitā arī gribēja izkustināt, viņš tā uzrūca un parādīja zobus, ka mamma pat izbijās. Mazais, dusmīgais šmurgulis. Kopš tā laika mamma suni iesauca par ļudaetu (kaut kāds savienojums no krievu valodas, iespējams, cilvēkēdājs) :D

Šogad puika pirmo reizi izjuta nopietnu slidošanas prieku. Visa ģimene bija uz dīķa. Tīrījām sniegu uz maiņām un uz maiņām slidojām. Suns kā aptracis skrēja no viena pie otra – pie slidotājiem, pie tīrītājiem – viss viņam interesē, visam jāiekož, uz visiem jāuzrej. Ar Endomondo nopētījām, ka mēs noslidojām ap četriem kilometriem, domāju, ka suns, skrienot no viena pie otra, noskrēja attālumu, kas vismaz divas reizes lielāks. :D

Pēc šāda veida izskriešanās viņš vakarā bija tik piekusis, ka nespēja uztrausties augšā gultā, kurā parasti ielec bez mazākās piepūles. Tas bija tiiiiiiiik smieklīgi. (Video atainots, kā mana māsa šo kārdina ar našķiem, bet suns ir pārāk piekusis, lai tiktu līdz tiem. Un, nē, neuztraucieties, suns beigās tika uzcelts :D)

(Ģimenes vecais suns Džeris skrien ar Rango)

Nākamajā dienā, kad aizgājām uz dīķi, ledus bija palicis melns un slīdēja vēl vairāk. Rango slīdēja kājas, viņš regulāri arī krita. Bija smieklīgi skatīties, kā puika mokās ar skriešanas uzsākšanu, kā spolē, bremzē un parauj uz mutes... Arī mājas vecais suns regulāri krita. Bet skatoties, kā krīt vecs suns, kuram problēmas sagādāja piecelšanās un, liekas, sāpes katrs kritiens – smiekli nenāca.

Šo gan es pati neredzēju, bet māsa stāstīja. Pirms gulētiešanas abi ar suni izgājām ārā. Kad ienācām iekšā, es aizgāju mazgāties, bet suns uzdesoja augšā uz istabu. Tā kā guļam ar māsu vienā istabā, tad viņa redzēja, kā suns pavēra durvis, iegāja istabā, paskatījās no sākuma uz viņu, tad uz manu gultu un, mani neieraudzījis, panikodams noskrēja lejā. Kur mamma? Kur mamma?

(12. daļa)

Dažreiz suns uzlien uz krēsla un pakāpjas ar priekškājām uz palodzes, lai palūkotos ārā pa logu. Mums gan ir balkons un restes, nezinu, vai viņš redz cilvēkus un mašīnas. Skatās gan ar interesi. Šādos mirkļos man paliek žēl viņa. Es, liekas, nespēju pilnībā nodrošināt viņa suņiskās vēlmes – izskrieties, paskatīties, ieraudzīt, pagaršot...

Bijām garā pastaigā mežā. Gan ar zirgu, gan suni. Suns priecīgs nodesojās, te pa vieniem krūmiem, te citiem, uz apli, uz priekšu uz sāniem Nu noskrējās vienkārši lieliski. Kādu stundu, liekas, bijām laukā. Atpakaļ uz māju ejot pa celiņu, redzēju, kā suns sāk cilāt kājas – te vienu, te otru. Tā viņš reaģēja pirmo reizi un es sabijos. Domājām, jau, ka no aukstuma, bet man negribējās pieļaut šādu domu – viņš ir norūdīts, pa mežu ar skraidīja, nekādas vainas nebija. Tikai uz ietves sākās problēmas. Painteresējoties netā, uzzināju, ka tas no sāls – mežā viņa ķepiņās radās mikro plaisas, un, ejot pa sāls nokaisītām ietvēm, sāls sāka kost....

Sunim ar kaķi ir lielisks komandas darbs. Tā kā kaķis, varētu teikt, ir vēl bebis un pie labām audzināšanas normām nav pieradis, tad viņam šad tad sanāk uzkāpt uz galda. Uzkāpt uz galda un noraust kādu Riharda dzelzi. Un šeit sākas suņa komandas darbs. Kaķis norauš, bet suns pakampj zobos un sāk grauzt. (Facepalm). Un Gitai jāskrien pakaļ un jāmēģina abi mazie bandīti apturēt.

Vienu reizi gribēju izmēģināt, cik labs ir suņa stresa līmenis un salīdzināt, vai ir līdzīgs zirga stresa noturībai. Tātad, izpletu rokas, uztaisīju briesmīga, sātana pārņemta cilvēka skatienu un savādas skaņas izdvesdama gāju dzīvniekam virsū. Suns no manis sabijās momentā un, sekodams kaķa, piemēram, paslēpās aiz gultas. Zirgs izturēja mazliet vairāk – kad gāju klāt, izdvesdama savādās skaņas, nereaģēja, bet, kad sāku skriet, tad gan mazliet pamuka. Secinājums, zirgam stresa noturība ir mazliet lielāka.

Visiem zināms, ka sievietei jāizrunā dienā vairāk vārdu nekā vīrietim. Un visiem, protams, zināms, ka, lai ģimenē būtu ideālas attiecības, ir nepieciešams family time. Arī mums tāds ir - parasti pirms gulētiešanas, kad visi jau ir piekusuši, nostrādājušies un izdatorējušies, un kad man uzrodas tā lielā vēlme runāt. Rangulis ap šo laiku parasti jau guļ. Lai nu kā, family time parasti ievelkas un beidzas ar smiekliem un ālēšanos. Kad mēs sākam trakot, Rango maina atrašanās vietu. Ja pirms tam apmierināti gulēja galvgalī, tad tagad kā dieva nepieņemtais neapmierināti pieceļas un iet vairāk uz kājgali. Kad ir mainījis atrašanās vietas jau kādas piecas reizes, nespēdams pagulēt, viņš dodas gulēt uz krēslu. Un parasti guļ tur tik ilgi, līdz mēs abi iemiegam, un tad atvelkas atpakaļ. Vispār interesanti – suns neprotestē par to, ka nespēj gulēt, taču, kad iestājas miers, atnāk atpakaļ pie sava bara - mums.

Suns ar pamperiem. Un mūsu sejas izteiksmes ir lieliskas!!! (Es būtu lieliska mamma bebim . Un Baltais sunītis būtu lielisks bebis :D)

Atklāsmes

Šis nāca pār manu galvu sarunā ar vienu no staļļa pieredzējušākajām jaunzirgu iestrādātājām un jātniecēm:

• Nomas zirgiem salīdzinājumā ar privātajiem zirgiem (jaunzirgiem) ir daudz, daudz netikumu. Kāpēc? Jo nomas zirgus drillē visi. Iesācēji, pro un pārējā pelēkā masa, kas ir visam pa vidu. Katrs jātnieks ir citādāks. Tie ir dažādi gan savās kustībās pret zirgu, gan attieksmēs. Nomas zirgi, kas ir daudz piedzīvojuši, zina, ar ko rēķināties, kā rīkoties. Taču privātie zina tikai savu kopēju un savu jātnieku. Un kādi netikumi, kādas nepatikšanas var rasties, ja viens vienīgais jātnieks jāj tikai pa savai modei? Izmanto tikai savu attieksmi un savā darbībā neko nemaina?
• Jaunzirgs ir balta lapa. Treneris viņu apzīmē un izkrāso. Jaunzirgs nezina, kā ir jābūt. Viņš nezina, kas ir pareizi un kas ir nepareizi, līdz treneris viņam to iemāca un parāda. Un, lai arī ko darītu treneris, pareizi vai nepareizi, galvenais ir iemācīt līdz galam. Kā šī gudrā sieviete teica: “Tu vari mācīt savam zirgam lēkšus, iebakstot ar dūri kaklā un pasakot “koks”. Tas nebūs pareizi, taču tavam zirgam tas būs pareizi un pieņemami. Un galvenais ir šo veidu iemācīt līdz galam. Nevar iesākt un tad saprast, ka vajadzēja darīt citādāk...”
• Nepieredzējis treneris var iejāt jaunzirgu (tiesa, tas aizņems mazliet vairāk laika nekā tad, ja zirgu iejātu pieredzējis treneris). Taču tādā gadījumā zirgam vajag pilnībā uzticēties cilvēkam. Lai zirgā radītu uzticību pret savu cilvēku, vajag kopīgi darboties, uzkrāt kopīgu pieredzi.

(11. daļa)

Tātad, tiem, kuriem vēl nav zināms, kaimiņiene, kas dzīvo kopā ar mums dzīvoklī, nopirka kaķi. Persiku. Kā to uztvēra suns? Kāda bija viņu iepazīstināšana? Un lielākie kopīgie piedzīvojumi? Spilgti.

Iesākums bija spožs – kaķis šnāc, met ķepas, bet suns rej. Likās, ka sunim no kaķa ir lielāka baile nekā kaķim no suņa. Bet vispār mums suns ir visai bailīgs. Uz priekšu, lai noskaidrotu, kas tas par lopu un ko ēd, viņu dzina tikai interese. :D

Iepazīstinot abus, turējām cieši, lai nevar saskrāpēt vai sakost. Saostījās, paostījās un drīz vien aizgāja – spēlēja ķeršanas pa dzīvokli tā, ka maz neliekas. Abiem bija interesanti. No sākuma suns skrien pakaļ, vaktē un stalkerē, noķer kaķi, tas uzšņāc, vienreiz, otrreiz. Kad apnīk – kaķis skrien pakaļ sunim. Un pa visu dzīvokli – no vienas istabas otrā. Pa gultām, pa krēsliem, pa stūriem, zem gultām un citās šķirbās.

Prasīju Rihardam, kur šiem tik daudz enerģijas, ka visu dienu to tik vien var sadarīt, kā dzīties viens otram pakaļ. “Tie taču ir bērni. Visiem bērniem ir daudz, daudz enerģijas.”

Lai nu kā, bet kaķa aspektā, liekas, sunim tika pamanīta arī viena ļoooti interesanta iezīme – ja kādreiz viņš laida ēst no vienas bļodiņas un neko pret kaķiem neteica, tad tagad, vienu reizi, kad biju suni pacienājusi ar kauliem, notika kas dīvains. Kaķis nāca pie kaula, kuru suns ēda. Un suns viņam uzrūca. Vai tiešām kauliem ir tāda vērtība, ka var karot? Tāpat kā zeme vai zelts senajiem neandertāliešiem? Jā, un ievēroju, ka pēc šī karošanas momenta suns daudz vairāk pievērš uzmanību savām lietām, piemēram, skrienot arī ar vācu aitu kucīti, viņš daudz enerģiskāk - ar rūkšanu un riešanu - aizstāvēja savu bumbu.

Reiz Rihards abiem lopiem vēlējās parādīt vilciņu. Uzgrieza, palaida. Domāja, ko kaķis teiks. Abi skatās. Vilciņš griežas, griežas. Un suns paņem zobos un stiepj prom. Viņa mantiņa, pilnīgi saprotams, - te nebūs nekādas dalīšanās. Nekad iepriekš viņš tā nebija darījis. Varbūt nedalījās, jo nebija ar ko? Tagad nedalās, jo negrib! :D

Otra interesantā lieta, kuru ievēroju suņa un kaķēna attiecībās spēlējoties - kaķis ar ķepām un ar šņācienu suni cenšas atbaidīt, bet suns, lai nebūtu jāsaņem ķepu maigie sitieni (jo nagi kaķim ir nahrenizēti), iet virsū ar savu krūtežu.

Vispār viņiem abiem ir izveidojušās ļoti tuvas, mīlestības pilnas attiecības. Abi guļ blakus, plecu pie pleca, mazgā viens otru. Rango ir ļoti saudzīgs pret savu mazo kaķu brāli. Citreiz, kaķēnam sanāk stiprāk iekost, piemēram, suņa ķepā (jo kaķim asi kā zāģi vēl ir piena zobi, un viņš neapzinās savu mazo spēciņu). Vienu reizi iekoda tik stipri, ka suns iesmilkstējās. Lai nu kā, suns ļoti maigi pret to attiecās, pastūmās nostāk un, lai arī sāpēja, pretī neko nedarīja – kā apzinādamies, ka kaķēns ir mazāks... Tas likās tik mīļi un gādības pilni.

Un smieklīgākais abu attiecībās ir tas, ka šie abi keksi, kad izaugs, būs vienā augumā! :D :)

Cimdiņi jātniekiem aukstajā laikā

Tā kā ir ziema, un arī mani nagi salst, kustinot savu melno rumaku, nonācu pie slēdziena, ka nepieciešami dūraiņi jāšanai. Ideja, runāšana ar omu, un lieliskais meistardarbs gatavs. Jāskatās, kā dzīvē pielietojami! :) Bildē izskatās šādi: 

Precizējums:
Cimdiņus esmu pielietojusi savā jāšanas praksē un darbā ar zirgu. Jājot nagi salst mazāk, bet nav tik ērti. Jo cimdiņi ir diezgan biezi un diezgan slideni. Ar cimdiem esmu strādājusi arī kordā. Šajā sakarībā gan jāsaka, ka slīdēja ļoti un bija diezgan neērti. Jāt vēl tā kā varētu, bet citus darbus darīt ne...