Rodis – sargs, kodējs un klauns

Rodis cītīgi sargā māju. Salīdzinot ar Riku, lielo, melno suni, Roža ir mazais nemiera gars, kas pirmais redz, pirmais dzird, pirmais sāk riet un pirmais arī iekampj kādam pakaļā. Viņš ir mežonis, kas vistām neļauj ienākt pagalmā (un labi vien ir), un pirmais, kurām tas, manis mudināts, iekampj astēs, kad klukstes lien aizliegtajā teritorijā. (No šī gan cenšos atmācīt, tāpēc Rodis vaļā vairs netiek laists, kad vistas ganās apkārt.) Taču, ja Roža piesiets un vistas tāpat velkas pagalmā, un Rodis kādu iekampj, nopriecājos, ka būs šašliks, un eju pēc cirvja. Ja nav tām vistām tā prāta, tad nav…

Rodis sargā arī aitas. Pareizāk sakot – pagalmu no aitām. Iesākumā, kad aitu žogs vēl bija caurejams, pa kādai aitai bieži iemaldījās tur, kur viņām nevajadzētu līst. (Vienu reizi arī apgrauza jauno plūmi.) Un šādās reizēs Rodis ļoti uzstājīgi rēja un centās viņas aizdzīt (lasīt „iekampt astē”!). Kad uzlika žogu un aitas vairs pagalmā nespēja ieiet, Rodim pagalma-sargāšanas-dežūra beidzās, taču neskatoties ne uz ko, viņš joprojām cītīgi un uzstājīgi pilda savus amata pienākumus. Lai arī aitām vairs astē iekampt nevar (jo priekšā žogs, kuram, teorētiski, Roža viegli tiek cauri), viņš bieži tās padzen no žoga uz ganību vidus daļu. Tik bieži, ka aitām jau tas sāk apnikt un viņas vairs nereaģē uz šurp-skrienošo-skaļi-rejošo-vaukšķi. Spilgti palikusi atmiņā viena reize – diena apmākusies, Rodis būdiņā, bet aitas pienākušas pie žoga malas un našķojas ar zāli. Es izgāju no mājas pagalmā, Roža momentā no būdas ārā, paskatījās uz aitām, saprata, ka tuvu, tuvu un, skaļi riedams, metās pie tām. Skrēja, skrēja un atdūrās kā miets, jo aitas neizbijās. Palika kā bijušas - stāvam, ēdam, un dzeram -, un skatījās uz suni. Rodis sakautrējās, sastinga kā miets, ar balti aci skatījās uz aitām, kā tās tuvojās viņam, un klusi atņirdza zobus. Kā rūca, kā ne rūca. Izskatījās, ka suns ir apmulsies, izblamējies (un to arī sapratis) un tagad skatījās uz mani un gaidīja, vai drošā aizmugure (es) tam došu kādu „apriet un nokost” komandu. Komanda nesekoja, un viņš izblamējies un nokaunējies palika kā zemē iemiets vēl īsu brīdi.

Vienu dienu pagalmā ģērēšanai tīrīju vienu aitādu no taukiem un gaļas. Abi suņi bija vaļā, un bērni staigāja pa pagalmu ar tēti savā nodabā. Parasta diena. Te redzu, pie manis pienāk Rodis un stāv, un skatās, un ostās. Labi zinādama, ka svaigu gaļu viņš neēd ne pa kam, pat nepiedāvāju to, ko nogriezu no ādas. Bet Rodis laikam bija citās domās – skatās, skatās un pakamp.  Fu, nodomāju. Pievems pagalmu un tik vien tā labuma būs. Vairāk ņemt neļāvu. Suns staigā ap mani kā sargs ap posteni. Nezinu, kas darījās viņa galvā, taču tad, kad bērns pienāca tuvāk, Rodis saspringa. (Nē, ne uz rūkšanu, ne košanu, bet vnk saspringa.) Vai Rodim likās, ka esam bars, es barvedis, viņš padotais? Un viņš gaidīja, kad barvedis „paēdīs” un ļaus arī viņam paēst? Bērnu aizvācu. Ne par ko nevar būt drošs. Un tad mums pietuvojās lielais suns. Rodis riktīgi uzrūca, un lielais suns aizgāja. Jā, Rodis laikam tiešām domā, ka esam bars, ka es ēdu un tad iedošu arī viņam... Eh, mazais muļķa desa! Nedošu. Jēlu gaļu tu neēd un aprīt vien tikai tāpēc vien, lai kādam citam netiktu, ir muļķīgi...

Misija - aitas. 11. daļa. Jēri skrien un Krustjērs

Viss, noslaucīsim sviedraino pieri un paskatīsimies uz kūtī saskrējušo jēru pulku. Tā neko. Liels bars aitu, vēl lielāks bars jēru (lai arī kritušo pulks pietiekams). Lai arī ap Ziemassvētkiem šeit bija kā dzemdību namā, kur grūtnieces uz silto vietiņu bez maz vai gaidīja rindā, pēdējās aitas radības piedzīvoja tikai marta beigās. Un šeit nu jāsaka, ka vienas dzemdības nācās pieņemt arī man. Man! Man – cilvēkam, kas nevienu skrienošu lopu nebija saņēmis un vispār šāda veida dzemdības zināja tikai teorētiski. Iespējams, lasītāji pieres savilks grumbās un aizrādīs, ka man pašai tak atskrējuši divi ‘jēri’, tāpēc teorija un prakse tā kā jau būtu jāzina, taču savai aizstāvībai varu bilst tikai vienu – kad skrēja mani ‘jēri’, blakus man bija gudri cilvēki, taču, kad skrēja aitas jēri, vienīgais ‘gudrais’ blakus esošais cilvēks biju es. Lai arī mani pa telefonu konsultēja topošais vetārsts, es pamanījos trīs reizes sajaukt jēra pakaļkājas ar priekškājām, neveiksmīgi meklēt aitas dzemdē jēra galvu un nonākt pie secinājuma, ka, iespējams, aitai dzimst frankenšteins.

Tā kā es nezinu, cik ilgi aita bija mocījusies pirms viņu satiku, ar sava prāta vēsāko nostūri apzinājos, ka, iespējams, jērs jau ir miris. Laukā viņš bija jādabū tā vai tā. Saņēmu sevi rokās un, skraidīdama no mājas, pusdienlaikā gulēt noliktajiem bērneļiem līdz kūtī nogūlušajai aitai, zvanīju topošajam vetārstam, lai jautātu ko un kā darīt. Man izskaidroja. Satvert aitēna kājas, turēt cieši, kontrakciju laikā spēcīgi bet maigi vilkt, spiežot uz leju. Un darīt to ātri. Steigties, taču lēnām.

Kad, satvērusi jēra kājas, jutu, ka viņš sakustas, caur manu esību izskrēja apziņa – dzīvs. Svēti nosolījusies, ka tāds tad arī paliks, ķēros, pie darba. Rokas trīcēja tikpat ļoti kā tajās reizēs, kad mani bērni ieraudzīja dienasgaismu, un savādā kārtā jutos ļoti atbildīga par Teķeni un viņas dzīvo dzimstošo lolojumu. Protams, bija bail kaut ko salauzt vai iznīcināt, taču vēl biedējošāks likās fakts, ka ja es kaut ko sačakarēšu, kāds var nomirt. Kontrakciju starpposmos mierināju sevi ar domu, ka labi vien bija, ka aitu atradu es. Iespējams, vīrs, mans lielais, miermīlīgais lācis, šai briesmīgajā aktā vispār būtu nosirmojis vai aizgājis ar sirdi…

(Teķene piespiedu kārtā "baro'" Krustjēru)

Jērs piedzima. Es viņu izvilku. Viņš izkrita ar augļūdeņu maisu un, tam saplīstot, jērs ievilka elpu un pirmo reizi iemēminājās. Dzīvs. Atvieglota nopūta un prieks. Pirmās, manis pieņemtās dzemdības. Un veiksmīgas. Viss izdevies. Paldies.

Bet viss nebija tik spoži. Īsi pēc tam aita dzemdēja vēl vienu jēru. Un ne par vienu nerūpējās. Droši vien smago dzemdību rezultātā apziņā kaut kas sagāja greizi. Nebaroja, nenolaizīja. Kad liku pie pupa, nost negrūda, bet pati jērus nekad klāt nesauca. Otrs bija vārgāks, nezīda un nomira (mēs, saimnieki, labu gribēdami, laikam noslīcinājām pienā), taču Krustjērs izdzīvoja. Katru dienu četras piecas reizes tika nests pie mātes un barots no pupa piespiedu kārtā. Aitu turējām un jēru pie pupa. Šim bija apskaužams dzīves spars, lielisks zīšanas reflekss un pārliecinoša vēlme izaugt lielam. Un ar laiku Teķene atjēdzās, pieņēma savu melno lolojumu un pati sāka par viņu rūpēties, barot, saukt, aizsargāt. 

Stāsts ar laimīgām beigām.

Misija – aitas. 10 daļa. Murgs un realitāte

Esmu atpakaļ. Vispārējo kataklizmu – nojukuša datora – un aizņemtās ikdienas – mazo brēkuļu, skrienošo jēru un stādāmo pikusu dēļ – esmu mazliet iekavējusi ar rakstiem. Patiesību sakot, arī tagad laiks, ko pakavēties ar datora tastatūru, ir aiz matiem pievilkts, kādam atņemts un nozagts sev. Bet par jauko. Un par visu pēc kārtas…

Murgs

Visi atceras, ka pagājušais ieraksts bija par ziemas pasaku, kas valda manā sētā ar aitām. Ja? Sniegs, balts, sasalis un jauks. Ziniet, šim sapnim ir arī otra daļa. Murgs. Viss tas, kas nāca pēc skaistās, baltās, sasalušās ziemas. Lai arī man nav saglabājusies neviena bilde ar dubļiem, kas šeit bija sastopami (un neviena bilde arī noteikti nebūtu bijusi tik jaudīga), man ir bilde ar murgu no cita aspekta. Proti, ar murgu, kurā aitas pārvērta skaisto parku. Viņas nograuza ne tikai nolāpītos, indīgos segliņus (un (m)aitas nenosprāga), bet arī lazdas, kļavas, jaunās liepas un simtgadīgos ošus. Velti teikt, ka vīrs, tagad katru reizi parkam garām iedams, uzmet man baltu aci un nomurmina, ka lielie koki tik ātri neataugs. Es viņam atsaku, ka sastādīšu vietā, taču, jā, kamēr koki izaugs, paies labs laiks…

Realitāte

Katram sapnim un katram murgam blakus stāv arī realitāte. Kāda tā ir ar aitām? Lielais, netīrais darbs dzenot vilnu. Un pie divdesmit aitām nopūlēties sanāca ne pa jokam. Kamēr vīrs aitu lopu turēja, tikmēr es ar mašīnīti novilloju. (Kad uzkačāšu skilu, mēģināšu visu darīt viena un pati – gan turēt, gan dzīt.) Kāds varbūt teiks, ka par agru es viņas nodzinu (un varbūt tā būs arī patiesība, jo plikas man viņas jau staigāja uz marta beigām), bet slikti nebija. Ja kāda arī patrīcēja, tad ilgāk pastāvēja kūtī-nojumē, un laukā izlīda tikai tad, kad diena jau bija iesilusi. Paēda un uz nakti kūtī-nojumē salīda visas.

Tagad, aprīlī, aitas ganās aplokā, plūc jauno, mazo zālīti, bauda pavasara saulīti, nakti pārlaiž nojumē un izdemolētajā pirtī. Tā kā esam mācījušies no pagājušā gada kļūdām par elektriski ganu četrās kārtās, kas iežogojumā spēja noturēt tikai apzinīgo barvedi, šogad visam apstiepām riņķī metāla stiepļu žogu. Lai gan jāsaka, ka žogam aitas vajadzēja noturēt vienuviet labāk nekā elektriskajam ganam, šķiet, aitas šo patiesību nezina. Bieži vien aitas manāmas ejot pa perimetru un meklējot vājo punktu, citu reizi izšņurkulē cauri pa apakšu vai kādu zemes gropi, ielien ābeļdārzā un tad man jānesas viņām pakaļ mežonīgā mērkaķa tempā un jācer, ka (m)aitas nekādu lielo skādi vēl nav paspējušas pastrādāt. Vispār traki, jo, liekas, lai arī cik kārtīgi un atbildīgi žogs tiks apvilkts, tās vienmēr izdomās, kā izkļūt cauri. Un ja nekādi nevarēs, sāks lekt. (Pēc izbijušo pistoļu pieredzes varu apgalvots, ka tāds metrs piecdesmit viņām ir kā spļāviens jūrā.)

Misija - aitas. 10. daļa. Pasaka

Misija – aitas. 9. daļa. Lielais pulks un pudeļjērs

Vai esat dzirdējuši teicienu - “kur ir, tur rodas”? Es esmu. Un ziniet, prakse ir apliecinājusi arī teoriju, jo manā ganāmpulkā nu ir divas reizes vairāk lielo, pūkaino māšu, divas reizes vairāk lielo oļu un divas reizes vairāk arī mazo bļauru. Kā? Vienkārši. Nejauši. Kā sniegs no skaidrām debesīm. Ja neskaita, ka mana kūts-šķūnis vairs nespēj satilpināt visus tur atrodamos mūdžus, ka siens, kas bija paredzēts ziemai, strauji rūk, mans aitu ganāmpulks ir nokomplektēts. Kaut arī tas joprojām prasa lielos izdevumus, bet nu, šķiet, uz vasaras vidu būs manāmi arī kaut kādi ienākumi. Bet par biznesiem nerunāsim, jo pašreiz (un vēl ilgi uz priekšu) izskatās, ka aitkopība nes tikai mīnusus. (Tik vien kā prieku, kustību un tīru, veselīgu gaļu.)

Aitas ieguvu jau ap decembra sākumu. Grūsnas. Tādas, pie pēdējiem metriem. Un ap kluso Ziemassvētku laiku šeit bija kā dzemdību namā. Viena vēl nebija nolaizījusi atskrējušo, kad rindā uz dzemdību “palātu” jau gaidīja nākamā topošā māte. Kaut ko novaktēju un laikus iebāzu aizgaldā, kaut kas dzima pats. Par laimi visas aitu mātes bija pietiekami gudras, lai jērus sagaidītu uz siltiem pakaišiem, zem jumta. Aukstumi gan nebija nāvējošie un, ja arī būtu, vienmēr esmu pieturējusies pie domas, ka, ja māte tikko dzimušo nolaiza un pabaro, nomirt tam nav iespējams. Pagaidām (ptu, ptu, ptu) prakse nav pierādījusi pretējo, kaut gan jāsaka, ka viena dvīņu māte vienu no saviem lolojumiem zaudēja. Nezinu gan iemeslu – nedzīvs piedzima vai traumēts pēc dzimšanas. Kad nākamajā dienā aitu un dzimušo jēru ieraudzīju, kūtī uz pakaišiem pamanīju arī otru – mirušu. Tā gadoties...

Un čē pē izdarīja arī vēl viena no jaunajām aitām. Atnesa divus jērus. Un vienu pasūtīja bekot. Nezinu, kas pabojāja laimīgās mātes-bērnu attiecību, taču, kad jaunatskrējušo pamanīju, tas desoja pakaļ citai aitu mātei, kas to šad tad iebuhņīja. Vai nu nozagusi, jo mēdz gadīties, kad cita aitu māte nozog bērnu, vai arī sīkajam pašam kaut kas noklemmējies. Kad liku mazo klāt pie viņa mammas, nekādas mīlestības vairs  nebija. Trieciens pa sānu, pret sienu... Zināms, ko tas nozīmē. Pudeļjērs. Skrējiens ar pudelīti ik pa trim stundām un cerēšana, ka sīkais saņemsies, izdzīvos un izaugs. Neko lielu jau laikam nesanāks sagaidīt, būs kā Baltiņš – tik vien kā priekam.

Sīko savācām. Iestiepām istabā, iebāzām kastē un barojām ik pa trim stundām. Kad sapratām, ka kaste jēru nenoturēs, izstiepām laukā uz kūti. Nav jau traki – nobaros mazuli, ejot uz kūti. Naivi bija cerēt, ka tas gulēs siltumā, zem jumta, uz pakaišiem! Kad vakarā, pirms gulētiešanas devos viņu barot, tas bija iestrēdzis ārā, zem klajas debess vienā durvju šķirbā. Nospļaudamās par mazā jēra neapdomību un saprazdama, ka tā var arī nosalt, pudeļjēru savācu un iebāzu trušu būrī. Vismaz skaidrs, ka nekur neiebāzīsies, pārējās aitas šo nebadīs, kad tas ies meklēt pupus un pienu, un ar viņu nekas nenotiks. 

Nakti pārlaida. No rīta sagaidīja ar blējienu un visu atlikušo dienu tika barots ar pienu. Dzīvelīgs.

Problēmas sākās nākamajā rītā, kad pamanīju, ka piens saskābis un tādu dot nedrīkstot. Tā kā bija jābrauc arī uz pilsētu pie ārsta, ne tikai uz veikalu pakaļ pienam, jēram sanāca izlaist ēdienreizi sešos, deviņos un divpadsmitos. Kad atbraucām mājās, jēru satiku stīvu. Pāris blējieni, bet locekļi sastīvējuši kramā. Jēziņ. Neēdis, nespējis sevi sasildīt un gandrīz nosalis. Savācu lopu, piespiedu kārtā barojām, rīvējām stīvos locekļus – kājas, kaklu – un stipri šaubījāmies, vai šis būs dzīvotājs. Divas dienas pie apkures katla vilka savu dzīvību, tika barots piespiedu kārtā, un... atkopās. Kā par brīnumu. (To visu rakstu, lai citi nepieļautu kļūdas, kuras pieļāvu es. Lai arī nopietni attiecos pret lopu barošanu, sekas, kas piemeklēja pudeļjēru, nespēju paredzēt. Un saprotu, ka tā notika tikai tāpēc, ka jērs bija neēdis, sevi sasildīt un dzīvības procesus nodrošināt nespējīgs, tāpēc gandrīz nomira. Aukstums nebija liels un, ja tiešām aukstums tikai būtu bijis pie vainas, tad jau iepriekšējā dienā, kad tas dzīvoja laukā, būtu noticis tas pats.)

Tagad jērs sēž mājās, vanniņā. Ēd, smird un aug. :D Lai atkopjas pavisam un tad jau tiks izsperts laukā – kūtī, viņam speciāli paredzētā nožogojumiņā.

Nesen uzzināju, ka pudeļjēra stiprināšanas nolūkā tam drīkst dot pie govspiena piejauktu jēlu olu un rīsu tumes. Tās arī dodam.

Lielais aitu pulks pamatīgi pārstrādā arī sienu. Ne tik daudz apēd, kā izmīca pa zemi, saguļ un sačurā un vairāk neēd. Te akmens jāmet mūsu-saimnieku lauciņā, jo barotavu nav. Lai arī barojot aitas zem klajas debess, siena ķīpas spraudu starp segliņu stumbriem, kas bija gandrīz kā barotava, sabeidzināts tāpat tika pietiekami. Šķūnis tukšs. Ja neproti saimniekot, maksā! Zināms. Nopirkām ruļļus, tagad vajadzētu pietikt. Un attiecīgi kaut ko saimniekošanā arī mainīt. Barojam zem klajas debess un ap ruļļiem apvilkām aitu žogu. Pašreiz, kamēr nav dubļu un lietus, izskatās, ka ideja strādā – aitas ēd un izvazā mazāk. Slikti tikai, ka citreiz iekampj ar karstajām mutēm metāla stieplē un tad aukstums pierauj. Aitas sabīstas un bēg, un labu laiku pie ruļļa vairs neiet. Barotavas ideja jāpilnveido, plāni, ko un kā, jau ir.

Tagad, kad visu apkārt klāj sniegs, nav dubļu un nokrišņu, aitas ļoti daudz staigā laukā. Viņas staigāja arī slapjajā laikā, taču apzinos, ka tas varētu nebūt īsti veselīgi aitu kājām, nagiem. Lai nu kā, tas, ko vēlējos teikt – visas saimniecības to nenodrošina. Un pastaigas svaigā gaisā ir ļoti veselīgas vairāku iemeslu dēļ.

• Pirmkārt, kustības ir nepieciešamas visiem. Kūtī kustības ir ierobežotā daudzumā, taču laukā mazie jēri pat dabū izskrieties un izlēkāties.
• Otrkārt, laukā ir svaigs gaiss, tas nav mitrs, putekļains vai kā citādi sabojāts.
• Treškārt, saule, D vitamīns. 
• Ceturtkārt, aukstums, nelabvēlīgie laika apstākļi norūda organismu. Dzīvnieki mazāk slimo, ir spēcīgāki, izturīgāki.

Un galu galā, ja laiks ir ļoti slikts, pūš vējš vai no debesīm gāž kā ar spaiņiem, tad aitas salien kūtī vai nojumēs un purnu laukā nemaz nebāž.

Ādu dīrāšana un ģērēšana (prakse) 1. mēģinājums

Esmu izstudējusi video, ādu ģērēšanas teoriju, un tagad esmu gatava ķerties klāt arī praksei. Kā man gāja? Raibi.

Pirmo reizi dīrāju ādu un priecājos, cik dabā viss lieliski iekārtots. Cilvēks var ne tikai paēst no nokautā dzīvnieka gaļas, bet izmantot arī ādu ar apmatojumu, lai sevi sasildītu. Trusim āda nost gāja normāli, ar jēru nācās papūlēties vairāk. Bez tam, jēram pie ādas palika ne tikai tauki un tās caurspīdīgās plēksnes (es nezinu, kā viņas nodēvēt), bet arī gaļa, īpaši, pie ribu apgabaliem. Šeit, lai ādu dabūtu tīru, bija jāpapūlas jo īpaši. Un būs jāpapūlas jo īpaši arī lai apmatojumu dabūtu tīru, jo tas ir ne tikai dabiski nosmulēts ar mēsliem/pakaišiem/urīniem, bet arī ar sakaltušajiem dadžiem, kas saķērušies vilnā kā utis... Bet tas par aitādu. Es savu eksperimentu esmu sākusi ar trušādu ģērēšanu, šai rakstā tad arī uzzināsiet, mīļie lasītāji, kā man gāja ar trušādām.

1. mēģinājums izģērēt trušādas

1. Dīrātas ādas saglabāšana pirms ģērēšanas.  No pieredzes ar trušādu: Manas trušādas tika saldētas. Uzskatu, ka čakara mazāk kā sālīt. Cerams, ka saldēšana nebūs nelabvēlīgi ietekmējusi apmatojumu.
2. Tauku, gaļas un visa liekā noņemšana no dīrātās ādas. No pieredzes ar trušādu: Man šis visa liekā nost noņemšanas posms, bija visai nevienlīdzīgs - no piecpadsmit minūtēm līdz stundai. Ja vienai ādai viss liekais ļoti labi gāja nost, tad otrai ādai bija vairāk problēmu... Vai truši jākauj kādos īpašos laikos, lai ādas labi ģērētos un tiktu smuki saglabātas? Kādos tad? Augošos? Dilstošos? Manējie tika kauti ar dienas starpību un ādas no abiem gāja nost kā diena pret nakti. Vēl, ņemot nost visu lieko, nonācu pie secinājuma, ka nemaz nezinu, cik daudz drīkstu noņemt. Likās, ja plēš, tad iet. Un tā iet visu laiku. Vēl nonācu pie secinājuma, ka trušam pie astes gala ļoti trausla āda - ieplēsu caurumu ar rokām vien - vai arī es vnk paņēmu par dziļu(?). Vēl jāatzīmē, ka, ņemot nost visu lieko, neizmantoju speciālos rīkus, tikai savu galda nazīti un nagus. 
3. Apmatojuma patīrīšanas posms. No pieredzes ar trušādām: Trušu ādas bija tīras (ja neskaita asinis), tām nebija svešķermeņu piejaukumu, tāpēc šis posms tika izlaists.
4. Ādas stāvināšana sāls un skābeņskābes ūdenī; un izskalošana. No pieredzes ar trušādām: Nolažojos. Tā kā man bija tikai trīs trušu ādas, pietika ar četriem litriem ūdens. Pārskatīšanās pēc uz šiem četriem litriem ūdens iebēru veselu kilogramu sāls (kaut gan vajadzēja tikai pusi) un attiecīgi arī divas reizes vairāk skābeņskābes - veselu glāzi. Savu kļūdu laboju otrajā dienā, taču nezinu, kas sanāks. Likās, ka ķimikālijas smirdēs vairāk, tik traki nebija - stāvināju mājās un slikti nemaz neoda. Trešajā dienā, kad ādas ņēmu laukā, spaiņa apakšā bija neizsķīdušas sastāvdaļas, secinu, ka ūdens bija par maz un pulverīšu par daudz. Un āda, kas bija mazāk patīrīta, tā, kas sliktāk tīrījās, smirdēja pēc līķa. Pieņemu, ka viņai klāt palikušas daļas, kurām būtu bijis jābūt noņemtām. Abas pārējās bija plus mīnus normāla, bet tā viena, kā izskatās, būs metama ārā. 
   
5. Ādas mērcēšana kalcinētās sodas šķīdumā 3 stundas; un izskalošana. No pieredzes ar trušādām: Lēju ceturdaļspaini ūdens un attiecīgi arī diezgan maz pulverīša. Nesmird, ja neņem vērā, ka ož pēc līķa mana viena trušāda. Fūuu. Uz vēmienu rauj.
6. Ādas mazgāšana ar līdzekli, kas paredzēts vilnas mazgāšanai, un rūpīga izskalošana. No pieredzes ar trušādām: Tāda nopietna trušādu mazgāšana izpalika, jo kažoks nav nedz netīrs, nedz taukains (kā aitu vilna), taču, lai radītu apziņu, ka āda ir tīra no ķimikālijām, to izmazgāju ar parastajām seno laiku veļas ziepēm. Nezinu, kas sanāks, ceru, ka nekas nesačakarēsies.
7. Ādas žāvēšana. 

   

   (Redzams pelējums. Pieņemu, ka pelē tās daļas, kurām vaja-
   dzēja būt noņemtām.)

   No pieredzes ar trušādām: Man trušādas karājās istabā. Ejot garām, jutu, ka sāk smirdēt. Pieņemu, ka kaut kur kaut kas nav noņemts no tā, kas bija jāņem nost. Nezinu, kas sanāks, vienā vietā redzams arī pelējums. Beigās iestiepu ādas pie apkures katla un tur visai ātri viņas sakalta. Pretstatā gaidītajam (jo video ādas likās mīkstas un necietas), manas trušādas kļuva kā krami. Es nezinu, kā lai veic nākamos posmus, ja ādas ir kā sakaltušas, sierainas zeķes. 
8. Ādas ieziepēšana ar glicerīna ziepēm. No pieredzes ar trušādām: Melnā āda, kas smirdēja īpaši daudz un no kuras tiešām nenoņēmu tik daudz, cik bija nepieciešams noņemt, tika izmesta laukā. Pārējās divas cietas kā krami, pie maliņām, kur noņemt lieko bija sarežģītāk, pelē un smird. Ar ziepēm ieziepēju. Katru krociņu. Taču pretstatā gaidītajam (un cerētajam) ādas mīkstas nepalika.
9. Ādas iesmērēšana ar Neatsfoot oil. No pieredzes ar trušādām: Iesmērēju. Joprojām cieta kā krams un mīkstāka nepaliek. Laikam jau arī nepaliks. Eļļa ādā neiesūcās. Stāv slapja, un es nezinu, vai eļļa nav kaitīga. 
10. Beidzamais posms - Ādas apmatojuma izķemmēšana. No pieredzes ar trušādām: Neķemmēju. Nav jēgas. Metīšu laukā, jo ādas nav izmantojamas. Vīrs gan ieteicās, ka grib pielikt pie sienas kā mednieks savu medījumu, taču nedomāju, ka tā būtu laba doma - pē. 

Rezumē un secinājumi:

1. Esmu sapratusi, ka vajadzētu vēl palasīt kādu literatūru par ādu apstrādi, dīrāšanu un ģērēšanu. Jāiet uz bibliotēku, jo netā neko labu neatrodu.
2. Ādu pie apkures katla nekaltē. Viņa sažūst un nav lietojama. Vīrs pateica, ka šādi var sabojāt arī ādas zābakus. Pārkaltējot. Pirmā dzirdēšana. Bet varbūt tāpēc, ka man, liekas, nekad nav bijuši ādas apavi.
3. Esmu sapratusi, ka ādu maliņas (tur kur liekais nost ņemas slikti un neņemas vispār) jēdzīgi būtu nogriezt. Un izveidot ādai kaut kādu konkrētu formu, pretējā gadījumā āda izskatās pēc kaut kādas pļockas, kur katra mala citādāka. 
4. Mēģināšu vēl vienu ģērējumu, ja arī tas neizdosies, tad mēģināšu izmantot profesionāļu piedāvātās opcijas. Vai citu metodi. Bet čakara daudz, daudz.

Ādu dīrāšana un ģērēšana (teorija)

Tikai nejaušības pēc uzgāju labu video, kurā uzskatāmi parādīts, ko un kā dara, lai no mataina gaļas gabala iegūtu skaistu, saimniecībā izmantojamu “audumu”. Tā kā man bija truši ar smuku apmatojumu un arī aitu lopi, kas kaut kad kaujami, loģisks paliek spriedums, ka ādas, lai tās nebūtu jāmet mežā, gudrāk saglabāt. Kā? To mēs uzzināsim šai rakstu sērijā.

Zināms, ādu ģērēšana ir māksla, kuru senie cilvēki piekopa ļoti labi, māksla, ar kuru mūsdienās vairs nodarbojas tikai retais. Cits uzskata, ka darbs par sarežģītu, ka ādu ģērēšana neatmaksājas vai ka nepieciešamās ķimikālijas pašreizējajos apstākļos atrodamas problemātiski. Mēģināšu apgāzt visus šos priekšstatus pati pašrocīgi kādu ādu arī izģērējot. To darīšu bez senseja, kas zin' knifus, kas un kā, taču izmantošu labu, netā atrodamu pamācību, kuru šeit arī ielikšu. Lai šis raksts būtu pamācošs un cilvēkiem ģērēšanas zināšanas sniedzošs, tiks atklātas arī ģērēšanai nepieciešamās ķimikālijas un vietas, kur tās nopērkamas. Priecāšos, ja raksts kādam būs palīdzējis ādu ģērēšanas jautājumos. Un ļoti ceru, ka mans eksperiments necietīs fiasko.

Video un nepieciešamās sastāvdaļas

Šis ir aitādu ģērēšanas video, kuru ņēmu par pamatu ādu ģērēšanai. Uzskatu, ka, ja šādi iespējams ģērēt aitādas, tad tā iespējams ģērēt noteikti arī citas ādas. Youtube lapā zem video arī aprakstā minētās sastāvdaļas ādu ģērēšanai. Šeit saraksts un vietas, kur šīs sastāvdaļas nopirku es:

• Sāls (parastais jebkurā pārtikas veikalā nopērkamais vārāmais sāls)
• Washing soda (burtiski tulkojot, “mazgājamā soda”. Goglēju un sapratu, ka tas ir nātrija karbonāts jeb kalcinētā soda; tātad ķimikālijas. Mana goglēšana turpinājās, līdz atradu divus interneta veikalus, kas nodarbojas ar sadzīves ķīmiju ražošanu un izplatīšanu. Te viena interneta adrese un te otra . Savus pulverīšus pirku no pirmās, cenas demokrātiskas, apkalpošana ļoti fiksa un laipna; par otru veikalu to gluži nevarētu teikt.
• Neatsfoot oil (tulkojumu neatradu, taču goglējot sapratu, ka tas ir kāds smērs, kas paredzēts ādas apaviem un ādas izstrādājumiem, noteikti meklējams kādā zirglietu veikalā, taču sevi neapgrūtināju ar pārlieku lielu izmeklējumu, gāju vieglāko ceļu; eļļa lēta, taču par piegādi izmaksāju mazo kapitālu. Nākamo reizi, ja gadījumā savajadzēsies šo līdzekli, jāmeklē vieglāki/lētāki ceļi.)
• Saddle soap vai glycerine soap (aprakstā pie video teikts, ka arī šis produkts jāmeklē zirdznieku veikalos. Glicerīna ziepes ir dabiskas ziepes. Es pirku no ēbeja glicerīna ziepju bāzi, kas arī izmaksāja mazo kapitālu, taču vēlāk atradu, ka ziepju bāze (kas teorētiski ir arī pašas ziepes) ir nopērkamas arī Latvijā atrodamajos veikalos. Par reklāmu neviens man nemaksā, taču man patika šis un šis. Tiesa gan, nezinu, cik šīs ziepju masas efektīgas, jo es izmantoju ķīniešu mājaslapu.)
• Oxalid acid (vēl viena ķimikālija, kuru google.lv man izmeta kā skābeņskābi. Atkal izmantoju jau Latvijā atrodamo ķimikāliju veikalu pakalpojumu. Tiesa, šī skābe sanāca mazliet dārgāka, bet vēl pieņemami.)

Ģērēšanas process:

1. Dīrātas ādas saglabāšana pirms ģērēšanas. Saglabā sālot. Ar sāli bagātīgi ieziež jēlo ādas pusi un noliek stāvēt vietā, kur labi tiek klāt gaiss. Sālīta āda nebojājoties stāv līdz pat divām nedēļām. Pēcāk uzzināju, ka ādas iespējams saglabāt arī saldējot. Šādā gadījumā ādu uzglabāšanas laiks ir neierobežots. 
2. Tauku, gaļas un visa liekā noņemšana no dīrātās ādas; arī lieko ādas gabalu nogriešana. Video redzams, ka pirms šī posma sākšanas, sāls tiek noskalots no ādas. Tiek uzsvērts, ka viss liekais daudz labāk iet nost no mitras (nevis apkaltušas) ādas, tāpēc visa liekā nost noņemšanas posmā var izmantot ūdeni ādas samitrināšanai.
3. Apmatojuma patīrīšanas posms. Jau pieminētajā video šā posma nav, taču, ja ādas ir netīras ar  gružiem, tad šo gružu vairums ir jāizlasa/jāizķemmē tieši tagad.
4. Ādas stāvināšana sāls un skābeņskābes ūdenī; un izskalošana Siltam ūdenim pievieno sāli un skābeņskābi. Video bija pateikts, ka katriem diviem galoniem (galons ir ap trim četriem litriem, pēc teiktā - divi galoni, tātad ap astoņiem litriem ūdens) ūdens, pievieno 1 kilogramu sāls un vienu glāzi skābeņskābes. Izmaisa, lai pievienotās sastāvdaļas sāk šķīst un iegremdē ādu. Ādu šajā šķīdumā atstāj uz kādām trim dienām, katru dienu apmaisot.
5. Ādas mērcēšana kalcinētās sodas šķīdumā 3 stundas; un izskalošana. Video aprakstā teikts, ka nepieciešama viena glāze kalcinētās sodas uz katru spaini ūdens. Šis posms ir nepieciešams, jo attaukos ādu.
6. Ādas mazgāšana ar līdzekli, kas paredzēts vilnas mazgāšanai, un rūpīga izskalošana. Saprotu, ka tas nepieciešams, lai aitāda beidzot taptu tīra no kakiņām, urīniņiem un citiem netīrumiņiem. Vilna jāmazgā ar līdzeklis, kas paredzēts vilnas mazgāšanai - ar lanolīnu saturošu līdzekli. Un te, starp citu, diezgan interesants raksts par vilnas izstrādājumu mazgāšanu.
7. Ādas žāvēšana. Kad āda izstāvināta nepieciešamajos šķīdumos un izmazgāta ar mazgāšanas līdzekli, ādu žāvē. Nespaida, neņurca, negludina, neizgriež un neizspiež centrifūgā. Vienkārši paņem slapju un pakar, lai notek un lai sāk žūt. Klipā teikts, ka žūšana aizņems nedēļu vai divas. 
8. Ādas ieziepēšana ar glicerīna ziepēm. Samitrina sūklīti, ziepes un aidā – ar sūklīti pa ādas tumšo, cieto pusi. Visu rūpīgi izberž. Klipā teikts, ka ziepes palīdzēs absorbēt eļļu.
9. Ādas iesmērēšana ar Neatsfoot oil.  Ar otiņu iesmērē ādā eļļu, uzmanīgi un kārtīgi, katru milimetru, katru krociņu.
10. Beidzamais posms - Ādas apmatojuma izķemmēšana, lai āda ir pufīga un skaista.