Misija - aitas. 11. daļa. Jēri skrien un Krustjērs

Viss, noslaucīsim sviedraino pieri un paskatīsimies uz kūtī saskrējušo jēru pulku. Tā neko. Liels bars aitu, vēl lielāks bars jēru (lai arī kritušo pulks pietiekams). Lai arī ap Ziemassvētkiem šeit bija kā dzemdību namā, kur grūtnieces uz silto vietiņu bez maz vai gaidīja rindā, pēdējās aitas radības piedzīvoja tikai marta beigās. Un šeit nu jāsaka, ka vienas dzemdības nācās pieņemt arī man. Man! Man – cilvēkam, kas nevienu skrienošu lopu nebija saņēmis un vispār šāda veida dzemdības zināja tikai teorētiski. Iespējams, lasītāji pieres savilks grumbās un aizrādīs, ka man pašai tak atskrējuši divi ‘jēri’, tāpēc teorija un prakse tā kā jau būtu jāzina, taču savai aizstāvībai varu bilst tikai vienu – kad skrēja mani ‘jēri’, blakus man bija gudri cilvēki, taču, kad skrēja aitas jēri, vienīgais ‘gudrais’ blakus esošais cilvēks biju es. Lai arī mani pa telefonu konsultēja topošais vetārsts, es pamanījos trīs reizes sajaukt jēra pakaļkājas ar priekškājām, neveiksmīgi meklēt aitas dzemdē jēra galvu un nonākt pie secinājuma, ka, iespējams, aitai dzimst frankenšteins.

Tā kā es nezinu, cik ilgi aita bija mocījusies pirms viņu satiku, ar sava prāta vēsāko nostūri apzinājos, ka, iespējams, jērs jau ir miris. Laukā viņš bija jādabū tā vai tā. Saņēmu sevi rokās un, skraidīdama no mājas, pusdienlaikā gulēt noliktajiem bērneļiem līdz kūtī nogūlušajai aitai, zvanīju topošajam vetārstam, lai jautātu ko un kā darīt. Man izskaidroja. Satvert aitēna kājas, turēt cieši, kontrakciju laikā spēcīgi bet maigi vilkt, spiežot uz leju. Un darīt to ātri. Steigties, taču lēnām.

Kad, satvērusi jēra kājas, jutu, ka viņš sakustas, caur manu esību izskrēja apziņa – dzīvs. Svēti nosolījusies, ka tāds tad arī paliks, ķēros, pie darba. Rokas trīcēja tikpat ļoti kā tajās reizēs, kad mani bērni ieraudzīja dienasgaismu, un savādā kārtā jutos ļoti atbildīga par Teķeni un viņas dzīvo dzimstošo lolojumu. Protams, bija bail kaut ko salauzt vai iznīcināt, taču vēl biedējošāks likās fakts, ka ja es kaut ko sačakarēšu, kāds var nomirt. Kontrakciju starpposmos mierināju sevi ar domu, ka labi vien bija, ka aitu atradu es. Iespējams, vīrs, mans lielais, miermīlīgais lācis, šai briesmīgajā aktā vispār būtu nosirmojis vai aizgājis ar sirdi…

(Teķene piespiedu kārtā "baro'" Krustjēru)

Jērs piedzima. Es viņu izvilku. Viņš izkrita ar augļūdeņu maisu un, tam saplīstot, jērs ievilka elpu un pirmo reizi iemēminājās. Dzīvs. Atvieglota nopūta un prieks. Pirmās, manis pieņemtās dzemdības. Un veiksmīgas. Viss izdevies. Paldies.

Bet viss nebija tik spoži. Īsi pēc tam aita dzemdēja vēl vienu jēru. Un ne par vienu nerūpējās. Droši vien smago dzemdību rezultātā apziņā kaut kas sagāja greizi. Nebaroja, nenolaizīja. Kad liku pie pupa, nost negrūda, bet pati jērus nekad klāt nesauca. Otrs bija vārgāks, nezīda un nomira (mēs, saimnieki, labu gribēdami, laikam noslīcinājām pienā), taču Krustjērs izdzīvoja. Katru dienu četras piecas reizes tika nests pie mātes un barots no pupa piespiedu kārtā. Aitu turējām un jēru pie pupa. Šim bija apskaužams dzīves spars, lielisks zīšanas reflekss un pārliecinoša vēlme izaugt lielam. Un ar laiku Teķene atjēdzās, pieņēma savu melno lolojumu un pati sāka par viņu rūpēties, barot, saukt, aizsargāt. 

Stāsts ar laimīgām beigām.