Roda dzīves sīkumi 3. daļa

Ir pagājis labs laiciņš kopš pēdējā ieraksta par suni. Tas, ka nav teksta, neliecina, ka mūsu dzīvēs nenotiek nekas jauns, nekas ievērības cienīgs. Notiek. Sāksim:

Sunim aug zobi. Momentā. Liekas, piena zobi vēl nav izbiruši, kad vietā jau parādās normālie. Un nevis pa dienām, bet gan pa stundām – ja no rīta nekas vēl nebija redzams, tad vakarā, ejot gulēt, manāms jau jaunais zobs. Nevienu kritušo gan neizdevās atrast (būtu, ko atdod Zobu fejai, varbūt kādu dolāru būtu atnesusi); laikam tāpēc, ka suns tos veiksmīgi apēdis pats. Un, nē, nerauciet pieres – suņi tā dara!

Mani gan uztrauc divi viņa priekšzobi, jo tie aug viens otram pretī. Vai augot viņi viens otru iztaisnos? Vai šie zobi kādreiz būs par pamatu nepareizam sakodienam? Kāpēc rodas suņiem slikti sakodieni? Kas tam par iemeslu? Un vai man vajadzētu jau uztraukties? Vai arī pagaidīt, kad tie izaugs, un tad, ja būs problēmas ar ēšanu/neēšanu, vest viņu pie suņu zobu daktera?

Suns ir apguvis čurāšanas skilu. Ptu, ptu, ptu. Beidzot ir pienākušas pāris dienas, kad viņš ne peļķīti istabā nav pieslapinājis, spēdams nociesties tās deviņas desmit stundas bez čurāšanas. Ja godīgi, man likās, ka šāda diena (ar manu nožēlojamo mācīšanu) nekad nepienāks. Pienāca! Esmu tik laimīga, ka vajadzētu atkorķēt šampi un iztriekt kopā ar suņu.

Otra lieta čurāšanas sakarā – viņš ir apguvis arī otru skilu – nodarīt savas darīšanas kā lielais – ar paceltu kāju. Un ziniet, viņš ir iekāpis jau arī nākamajā attīstības posmā. Rodža kakā arī ar paceltu kāju. :D

Mans suns ir sterils. Viņš mazgājas vairāk kā jebkurš tīrīgākais kaķis. Varētu pat domāt, ka visu laiku, kad sunim neko citu neienāk prātā darīt, viņš nodarbina sevi ar mazgāšanos. Un tad izlokās kā bikram jogas meistars, lai ar mēli izšrubētu nagu starpas, astes galu, paoli un raibo “nabiņu”. Un tikai pasakiet, ka suņi ir cūciski – Rodža ir spilgts piemērs pretējam.

Viņš ir kā mazs bērns. Ieraušas klēpī, kad pirms miega piesēžos pie grāmatas vai datora. Zināms, klēpis nav tik liels, lai tajā satilptu abi – dators un suns -, bet Rodžam izdodas. Un tad viņš trinas, trinas. Vai nu sevi mazgājot, vai ieķeroties ar zobiem manā džempera stūrī. Esmu ievērojusi, ka viņam pirms miega patīk kaut ko grauzt. Kā kucēnam, meklējot pupu. Vienreiz bija smieklīgi. Viņš laikam bija sevi šrubējis un aizmidzis ar pipsi mutē. Es ilgi, ilgi smējos.

Un gulēšanas sakarā ir vēl kas. Vienu dienu, nodauzījies laukos pa āru, viņš bija tik ļoti piekusis, ka nemaz celties negribēja. Tikai gulēt un gulēt. Vecākiem gribējās ar suņu paspēlēties, tētis papīkstināja viņa mīļāko mantu. Suns momentā saausījās un, sagaidīdams vēl vienu pīkstienu, metās pie mantas. Pārkāpa pār manu kāju un pusceļā pie bumbiņas vnk nokrita un atlūza. Tas bija kaut kas neticams. Skrien, lec un nokrīt miegā. Biju redzējusi video, kur šādi nofilmēti citi suņi, taču savējo šādā nepārvarāmā miegā ieraudzīju pirmo reizi mūžā. Un smējos. Saldi. Saldi.

Aukstums, tumsa un vientulība. Villā.

(Pat Rodža siltumu meklē pie sildītāja)

Reiz atgriežoties villā pēc pāris dienu atpūtas laukos, mūs sagaidīja kas interesants. Mājiņā bija aukstāks kā laukā. Vecākiem par šo nepatīkamo pārsteigumu gandrīz mute palika vaļā, bet Daumants mierināja, ka, ja tāda situācija, tad, iespējams, mājas sienas nemaz nav tik tukšas kā iepriekš bija licies. Daumanta teiktas gan nelīmējas kopā ar manu loģiku, taču nez kāpēc viņa sacītais bija mierinošs un es mazliet cerīgāk sāku raudzīties uz sala nepiekāpīgo tuvošanos un ledainajiem pieskārieniem.

Tagad, dažas dienas pēc notikušā, dažas dienas vēl lielākā rudenī un vēl lielākā salā, esmu sākusi domāt, ka viss tāds pufelis vien bija. Tazikā ielietais ūdens apklājies ledus kārtiņu, bet aukstums istabā laužas pa visiem pakšiem, durvju šķirbām. Iet cauri kā šķūnim. Sāku domāt, ka mans eļļas radiators ātrāk noviebsies nekā spēs piekurināt ziemas lielos mīnusus, ka doma par villu bija stulba un ka es ņemšu nelabu galu, piesalstot pie gultas.

Ptu.

Man ir trīs iespējas:

1. Turpināt dzīvot villā cerībā, ka mājiņu nosiltinās, ka ziema būs vidēji silta un ka es davilkšu līdz vasarai.

2. Pamest villu un atgriezties normālo cilvēku dzīvē – īrētā dzīvoklī Pļavniekos, desmit min attālumā no darba par visu manu algu un visiem maniem līdzekļiem.

3. Pamest villu, darbu un civilizāciju un doties pelnītā atpūtā/darbā/saimniekošanā uz plato galu.

Ko es runāju? Man laikam jau ir apsalušas smadzenes :D

Ir rudens. Jā, tagad, kad pārgriezts pulkstens, to var just jo īpaši. Ja pirmās dienas rītā makten priecājos, ka, ejot uz darbu, ir gaišs un caur villu pagalmiem nav jāložņā ar lampiņu, tad, dodoties no darba mājās, saskumu – tumsa. Krēsla. Viss liekas tik tāls un biedējošs. Vēl jo vairāk – nez no kurienes iznirst nezināmas izcelsmes necilvēki (cilvēks manā uztverē ir tāds, kam ir bērni un ģimene un kas staigā bez slēptiem, ļauniem nodomiem; cilvēki ir visi, kam ap gadiem 50 un vairāk un sievietes visos vecumos), kūpinādami savus puļķus,  saskatīdamies. Eh,  jāsāk nēsā elektrošoks līdzi. Un jāšauj, un tikai pēc tam jādomā – bija jēga vai tomēr nevajadzēja. Jā, man laikam ir bail. Bet tas nav mīnuss villai vai vietai pašai par sevi. Drīzāk gan tam, ka esmu šeit viena.

Man riebjas rudens. Ai, ai kā riebjas rudens!

(Celtniecības bardaks pie izlietnes)

(Mana krutā, krutā izlietne)

Ja runājam mājiņas sakarā, tad ir daži plusi ar kuriem jums, mani dārgie lasītāji, gribas padalīties. Pirmais, villā ir ūdens. Jā, jā, tek pa krānu manā padomju laiku izlietnē pa manu makten kruto krānu. Tiesa, pagaidām gan tikai aukstais ūdens un tikai virtuvē. Bet arī tas nav skādējami. Lieliski.

Otrā lieta – tiek strādāts pie pirmajiem darbiņiem mājas siltināšanas sakarā. To ļoti uzcītīgi (un mazliet palēni :D) veic Daumants ar Rožu. Daumants strādājot, bet Rodža traucējot.

Villā dzīvojot, esmu nonākusi pie vēl vienas lieliskas atziņas – šī ir pirmā vieta, kur esmu tik labi izgulējusies. Un, nē, es nerunāju par sapņiem, jo dažreiz man tie ir patiešām šizofrēniski un biedējoši. Es runāju par miegam veltāmajām stundām. Tā kā pašreiz – bez jāšanas un attiecībām, un interneta – man ir daudz, daudz, daudz brīva laika, tad lāča tiesa tiek veltīta arī miegam. Un man sāk likties, ja visi aizņemtie rīdzinieki gulētu mazliet vairāk par sešām stundām, viņi būtu kudi laimīgāki, smaidīgāki un apmierinātāki. 

Pastaigas laukos

Protams, lai notiktu jaunas lietas, tiktu izjustas nebijušas sajūtas un pieredzēti jauni notikumi neiztrūkstošai jākļūst iespējai izmēģināt kaut ko jaunu vai izkļūt no ierastās vides – villas četrām sienām. Izvēle atkal krita uz laukiem, taču, lai rīdziniekus laukos nesagaidītu tikai darbs, liela loma atvēlēta arī atpūtai.

Zaķu pļava un Vilces dabastakas

Pirmais Zemgales izpētes ceļojums bija pa Vilces dabas takām un Zaķu pļavu. Vilce ir neliels miests netālu no Lietuvas pierobežām, taču neskatoties uz savu mazo apmēru, slavena pat ar kādu pilskalnu un barona medību takām. Daumants gudras teikas par šo vietu nezināja stāstīt, taču izstaidzināja i mani, i suni. :D Mēs visi tādi avantūristi-ekstrēmisti. Šeit gan nebija tik forši, cik Sprīdīšos, jo koka skulptūra tikai viena – iespaidīgs zaķis – pļavas vidū, taču arī bija patīkami. Visapkārt mežs – dabisks, nekopts, nestrādāts, tāds, no kura katru mirkli gaidāms izlecam zaķis vai izskrienam stirna. Pār nelielajiem grāvīšiem, upītēm skaisti, jauni koka tiltiņi. Šī pastaigu vieta gan nebūtu tik forša lietainā laikā, jo tad, droši vien, kāds nogrimtu, taču tā kā pastaigas dienā laiks bija labs un spīdēja spoža saule – ceļojumu izbaudījām. Uzkāpām pilskalnā; no tā pavērās tāls un romantisks skats tālumā.

(Trepītes pilskalnā. Šis bija garākais
kāpiens, kuru suns jebkad bija veicis)

(Daumants lasa par pirmslaikos pilskalnā dzīvojušajām
zivīm)

Staigājot pa meža taciņām, neatstāja sajūta, ka Rožam ir bail. Viņš vilkās nopakaļus, un tad, kad es viņu izvirzīju priekšplānā, steberēja nelabprāt un bremzēdams. Mazais bailulis! :D Nostaigājās labi. Un man prieks, jo kaut ko jaunu redzēja, uzzināja.

(Es baudu rudeni..)

(...un suns bauda rudeni)

Rudens krāsas Latvijas-Lietuvas mežos

(Rodis ar savu draudzeni Riku)

Otra jau par klasiku tapusī pastaigu vieta, aizbraucot uz Daumanta laukiem, ir pastaiga pa Latvijas-Lietuvas meža celiņiem. Šādās pastaigās ar mums parasti dodas arī Rika. Tai gan klausība prātā nestāv un tā vietā, lai lēni un kārtīgi ietu ar saimnieku pa ceļu, viņa jandalē pa mežiem, brien pa grāvjiem un tusnī pār klajumiem. Rodis šai ziņā ir paraugzēns. Lai arī daudz rotaļājas ar Riku un klausa viņas kuciskajām pamācībām, mani viņš neatstāj. Mēdz paskriet drošā attālumā kādus desmit metrus pa priekšu vai uz sāniem, taču nedz mežā, nedz grāvjos nelien. No vienas puses labi, no otras slikti. Šādi viņš mazāk ko iemācās, taču disciplīna, laikam jau, vērtējama augstāk par jaunas pieredzes gūšanu. Bez tam es nezinu, kas ar viņu varētu atgadīties, ieskrienot mežā – kaut kur uzlēkt, aizķerties, ciest no kāda spēka vai varas vai savainoties... Nē, nē, labāk lai staigā ar mani pa zemes ceļu un bauda Latvijas mežu krāsas no droša, tāla attāluma. Un šādi viņš staigā. Kad Rikai oma, viņa paskrienas ar Rodi. Vienu reizi skrēja Daumanta saukta, Rodis metās priekšā un tā kā lika ar krūtīm, Roža apvēlās pāris kūleņus. Lai mācās, lai mācās, ka nav gudri skrien kustīgiem ķermeņiem priekšā! Nākamo reizi viņiem šāds pats joks sanāca. Tikai otru reizi Rodis rīkojās gudrāks – kā redzēja Riku skrienam pa to pašu trajektoriju, pats pametās malā. Cerams, ka līz nākamajai reizei sūro mācību puika nebūs aizmirsis. :D

(Mēs ar Rodžu spēlējamies ar pūpēdi)

Kas vēl notiek šādās pastaigās? Mēs tikai ejam. Dažu reizi apsaucam suņus, lai tie klausības nolūkā kaut ko pamācās no disciplīnas, taču ne daudz. Jā, lielākais šādu pastaigu mērķis ir suņiem atpūsties un izskrieties, nokausēt sevi un savu nesīkstošo vēlmi pēc pētniecības, bet cilvēkam mērķis ieskatīties dabā, krāsās, savā dvēselē un līdzgājējā. Nekā vairāk. Atviegloti uzelpot no ikdienas steigas, rutīnas, sociālajiem tīkliem, medijiem, politiskajām kaislībām un masu nemieriem ap Ebola vīrusu.
Šoreiz, novirzoties no kursa, iegājām mežā. Skaistā, zaļpelēkā priežu mežā. Rodža lēca pār kritušajiem kokiem, līda caur mazajām eglītēm un brita sūnu zaļos, mīkstos paklājus. Vēl viņš pirmo reizi mūžā iepazinās ar pūpēžiem un apjauta sajūtu, kad kāds “acīs pūš miglu”. Viņš pagaršoja piepes un sarkanās bērzlapes. Savādi, ka suns lien tikai pie tām sēnēm, kuras iepriekš esmu aizskārusi es. Vairākkārt bridām cauri mušmirēm, taču tās viņu (tāpat kā mani) neinteresēja. Tas ir tik jauki.
Šajā pastaigā viņš pirmo reizi iepazinās ar pūpēžiem. Pakošļāja, palaida sev purnā migliņu. Es arī piepalīdzeju. Pūpēži viņam ļoti interesēja. Ļoti! :D

Ko vēl viņš iemācījās no pastaigas? Ko jaunu pieredzēja? Ko sapratu es? 

Villas dzīves atziņas

Nesen pieķēru sevi pie doms, ka villā dzīvoju jau vairāk kā mēnesi. Ir dažas dienas, kad manis šeit nav, dažas, kad esmu kopā ar kādu, taču, skaitot rupji, no ārpasaules viena un izolēta dzīvoju jau vairāk kā mēnesi. Teorētiski, tā gandrīz neskaitās izolācija, jo uz darbu es eju un darba laikā ar cilvēkiem sazinos, taču visu laiku, kad esmu villā, esmu viena. Ar suni.

Esmu nonākusi pie dažām ļoti būtiskām atziņām, pie kurām, dzīvojot normālu dzīvi, nebūtu nonākusi:

1. Siltam ūdenim ir zelta vērte. Nevar salīdzināt mazgāšanos aukstā ūdenī ar mazgāšanos siltā. Čaiņikam ir zelta vērte. Man vairs nav ūdens jāsilda uz uguns, jāsalst, jāmērcē kājas un jāsmirdinās kodīgajos dūmos. Tikai piespied podziņu un viss. Elektrībai ir zelta vērte. Gaismai un siltumam, kas mani sagaida šajos tumšajos rudens vakaros. Man šķiet, ka šie ir sīkumi, kuriem normālais cilvēks iet garām, tos nemaz nenovērtējot.

2. Man sāk iepatikties vientulība. Saka jau, ka cilvēks, kas ilgu laiku dzīvojis viens, pierod pie vientulības tik ļoti, ka nav vairs spējīgs dzīvot kopā ar kādu. Tas ir skumji, ceru, ka šis posms man tik ātri nepienāks. Bet, jā, man patīk būt vienai. Ne ar vienu nav jārēķinās, neviens nav jāgaida pārrodamies mājās, ne par vienu nav jāuztraucas. Tikai par suni. Ja baidāties, ka es pazaudēšu komunikācijas skilu, tad nāksies jūs, dārgie lasītāji, mierināt, jo ar šo prasmi man bijušas problēmas visos laikos. Bez tam, tagad man ir suns – kad paliek pa skumju, viņš vienmēr gatavs mani uzklausīt, pie attiecīgas mūzikas – arī parunāt ar mani. :D

3. Villā lieliski var iztikt bez televīzijas (kaut gan tā – reklāmu dēļ – man nekad nav īpaši prasījusies), bez interneta un pat bez telefona (jo bija laiciņš kad man telefons bija nobrucis). Nav nepieciešama mūzika un troksnis… Un tagad normālais cilvēks droši vien iejautāsies – Gita, vai tu, dzīvojot tādā noslēgtībā, vel neesi sagājusi sviestā? (Patiesība par manu smadzeņu stāvokli cilvēki ari varētu šaubīties, jo uz rudeni/ziemu atnācu dzīvot vasarnīcā.) Nē. Neesmu. Es lasu grāmatu, rakstu, spēlējos ar suni un domāju. Un patiesībā man šķiet, ka mūsdienu cilvēks par maz laika velta grāmatām, līdzcilvēkiem un ģimenei. Atejiet tak no saviem aifoniem, aipodiem un aplēm! Samīlējiet savu otru pusīti, bērnus, paspēlējaties ar suni vai kaķi!

4. Esmu sapratusi, ka mani vairs nebiedē palikšana vienatnē. Atceros, Trikātā dzīvojot, gandrīz aizgāju ar sirdi, kad negaisā dzirdēju aiz loga grabināmies slepkavniecisko maniaku. Tagad man vairs nav bail… Vai es izaugu? Nezinu. Varbūt vienkārši sapratu, ka man īsti vairs nav ko zaudēt, ja arī aiz loga tas maniaks tiešām arī grabinātos. Nezinu, to ir smagi izskaidrot. Smagi un savādi, un jūs tā pat mani noteikti arī nesaprastu…

Man tikai ir ļoti bail par Rodi. Dienās, kad manis nav un viņš ir viens. Lai arī esmu novērsusi visus iespējamos draudus, pametot māju, es uztraucos. Ir nejaušības, kuras nevar paredzēt - zagļa ielaušanās, kāds mistisks ugunsgrēks, plūdi vai kāda cita dabas stihija. Un tad Rodi aprītu villa, kurai ir jābūt tikai par sargu. Man nav bail par māju, mēbelēm, dārgajām tapetēm vai eļļas radiatoru, kas ir vienīgā finansiāli dārgākā lieta villā. Visu var nopirkt no jauna. Visu. Man ir bail tikai par suni. Tikai par to.

5. Man pietrūkst divu lietu – lielākas telpas un ūdens, kas tek pa krānu. Es varētu gulēt savā divu kvadrātmetru istabiņā – tas mani netraucē. Bet mani ļoti nomāc nelielā virtuve. Viņa ir tik šaura, ka tajā tikko pietiek vietas diviem cilvēkiem un sunim. Mana padomju laiku elektriskā plīts aizņem trešdaļu galda, čaiņiks - otru trešdaļu. Man paliek viena trešdaļa, uz kuras uzlikt šķīvi. Ja jāēd vēl ar kādu, tad jāsēž klēpī, jāstāv vai jāiet uz gultu. Ir smagi dzīvot tādā šaurībā.
Otrā lieta ir ūdens, kas tek pa krānu. Ir smagi dzīvot, ja traukus nevar nomazgāt izlietnē, bet rokas jāsaldē kaut kur āra ar pudeli ūdens. Šādi ievelkas trauku mazgāšana un  netīrie galda piederumi stāv kaut kur nogrūsti, kamēr aptrūkstas trauku, no kuriem ēst.

Pat mazgāšanās bļodā nav tik krimināla kā nespēja nomazgāt traukus pēc ēšanas izlietnē ar ūdeni, kas tek no krāna.

Pateicoties abām šīm saprastajām lietām, esmu atmetusi domu par treileri un vēlmi dzīvot tajā. Tas ir pozitīvais aspekts.

6. Šaurība, vientulība un sava veida nabadzība pazudina sievišķību. Es nekrāsojos. Jo ilgu laiku nebija apgaismojumu un spoguļa. Es ģērbjos biezi un pufigi, jo dažu reizi taupības un rūdīšanās nolūkos mēdzu salt. Es netaisu ēst. Vienam cilvēkam īsti nav jēgas gatavot – vārīt makaronus vai rīsus, vai cept kartupeļus. Es nerunāju šai punktā par elementāro higiēnu, jo ar to es sadzīvoju labi, taču par ekstrām, kuras tādi dārziņu bomzīši (tādi kā es, kas dzīvo nobružātās vasarnīcās), nevar atļauties – manikīrs, pedikīrs un melnas papēdenes gultā.

Un ja pašai nākas nebaidīties no briesmīgiem slepkavniekiem, kas grabinās aiz loga, audzināt vienatnē suni, pelnīt un tērēt naudu, un rūpēties par māju – kā lai nezaudē sievišķību?

7. Ir smagi dzīvot haosā. Bardakā. Un tas ir tāds bardaks, kas rodas, kad kaut kas tiek celts. Tas nav iztīrāms gluži kā bardaks no jaunbūves, kur uz grīdas mētājas būvgružu iepakojumi, smiltis, ķieģeļi, bet sienas apķepušas un putekļainas. Jā, bardaks un šaurība. Tie nav novēršami.

Roda dzīves sīkumi 2. daļa

Rodim, manam pilsētas zēnam, ir neizskaidrojams riebums pret lietu. Vienu nakti villas miestā šausmīgi bija lijis. Pagalms bija slapjš un taciņa pludoja. Ilgu laiku stāvēju pie pavērtām durvīm ar mudinājumu, lai suns dodas laukā. Figušķi. No sākuma ilgi stāvēja telpā, pēc tam ar manas kājas stimulāciju – uz lievenīša. Nē, tālāk neiešot. Slapjš. Līst. Ne pa kam. Nu neko. Piesēju pavadā, izvilku laukā ar varu. Kas tā par lietu, ka sunim slapjums nepatīk? Laikam bērnībā vairāk bija jāmazgā. Bez atlaidēm.

Atnācis mājās ilgi mazgāja savas ķepiņas un mazliet salijušo kažoku. Kā kaķis. Nu vai zini?!

Sunim salst. Nāk aukstums. Tricinās man te kā saltā gaļa. Ne ārā vēl nav izgājis jau drebinās. No sākuma vainu novēlu, ka vēl bērns, ka kucēns ar nenostiprinātu imunitāti un ķermeņa aizsargsspējām, bet tagad jau gandrīz pieaudzis suns. Tāpat salst. Tāpat tricinās.

Nopirku armijnieka mētelīti. Tādu pašu kā Rangum. Ar pūlēm uzvilku. Taču Rodim patika. Nost neplēsa un labprāt tajā dzīvojās. Tiesa gan, kaut kas savādi pašūts, jo ar mēteli viņš izskatījās pēc maza boksera, kas nav spējīgs salikt kopā kājas. Vai arī mans suns ir nepareizas uzbūves?...

Suni sakož. Regulāri. Vasaras vidū tās bija sarkanās skudras, tagad jau, liekas, viņš ir pārgājis uz augstāka līmeņa dzēlējiem. Vienu reizi, ceļot māju, dzirdēju suni sākam žēli smilkstēt. Nu tieši tā, kā kāds pāri būtu nodarījis. No sākuma domāju, pāries, taču ne – kauc un smilks un sauc mani palīgos. Aizeju. Paskatos – iedūries nekas nav. Nekādus piepampumus, dzeloņus, rētas, asinis, kodumus neredz. Iemērcu sāpošo kāju aukstā ūdenī. Pirms tam suns man gan panikoja, taču vēsais ūdens laikam bija nomierinošs. Saārstēju.

Nebiju vēl pie darba aizgājusi, redzu, suns atkal ar kaut ko spēlējas. Nu tiešām, kā kādu kukaini dzenātu. Un ir arī – sirsenis. Tu, mazais tupak, ar šitiem nevar jokot!

Daumants saka, ka mēs ar Rodžu esam vienādi. Mums abiem esot krunkainas pieres, kas tikai guļot paliek gludas. Vispār skumji. Suns izskatās skumjš un neapmierināts un arī es izskatos tāda pati. Doh.

Suns mācās riet. Tagad viņš vēl to dara ļoti, ļoti reti un man liekas, ka diezgan nedroši. Man šķiet, viņš vēl īsti nesaprot, kādas ir viņa robežas un vai riešana vispār ir nepieciešama. Četri mēneši ir laiks, kad sunim jau būtu jāsāk saprast robežas un riešanas nepieciešamība. Jāmēģina iemācīt. Kā sunim iemācīt sargāt māju un riet, kad tiek saklausīta nepazīstama skaņa vai pagalmā ienācis slepkavnieks? Slavējot. Kad Rodis ir kaut ko saklausījis viņš mēdz sastindzis klausīties, kā saprotot, vai ir jēga riet vai nav. Šādos mirkļos viņu uzvelk īstajā intonācijā pateikts – kas tur ir? Viņš saausās vēl vairāk un seko rējiens. Kad Rodi uzslavē, viņš jau ir sapratis, ka veic labu un uzteicamu darbu un nu rej pilnā sparā. Laukā gan parasti iet aiz manis, pa priekšu slepkavniekus ķert neskrien, taču viņš, liekas, ir nedaudz drošāks par Rango. Vai arī stulbāks... zin kā, nesaprot draudu iespējamos apmērus...

Jaunie vecie logi, lietus, lietutiņs un ekstrēmisti...

Jaunie vecie logi

Neskatoties uz to, ka ir pienākusi gandrīz ziema (rudens jau nu noteikti iet pilnā sparā un ar pilnu jaudu), nekāds dižais remonta turpinājums villā veikts nav. Es domāju - siltināšana. Ir ielikti dubultie logi, kaut gan, ja runājam atklāti, arī tie nodrošina vairāk siltumu un mazākus siltuma zudumus. Nu var sildītāju neieslēgt un zināt, ka Rodža, atstāts uz dienu viens, neņems nelabu galu nosalstot.

Lielajiem, pieredzējušajiem celtniekiem par nožēlu gan jāatzīst, ka dubultie logi netika piemeklēti logu ailēm paredzētajiem izmēriem. Ailes tika pārveidotas pieejamajiem logiem. Un visi logi tika līdz pusei aiztaisīti (ar koka dēlīšiem, plutuplastu un tām dzeltenajām putām, kas uztaisa lielus, apaļus burbuļus). Tā nav lielākā bēda – vēl mazliet tapešu un nekad vairs nevarēs pateikt, ka zem tām kādreiz bijis logs un vieta tam.

Bet, ja runājam nopietni, šie jaunie dubulti logi patiešām sniedz lielu ieguldījumu siltuma saglabāšanā. Tiešām.

Lietus, lietus, lietutiņš..

Velns. Divas diennaktis lijis, un lielākā daļa villu visapkārt ir zem ūdens. Grāvis pilns, ceļi grimst. Manas villas pagalms gan nav cietis tik daudz kā dažs labs riņķī, taču lāmu daudz arī šeit. Un tie ir kā dūrieni acī Roda vēlmei nokārtoties laukā, skriet ārā un spēlēties pagalmā... Bet ne par to ir stāsts. Šī pasaciņa ir par plūdiem. Plūdiem!! Arī manā pagrabā, kas ir tieši zem mājas, ir audzējamas zivis. Ūdens līmenis pacēlies arī manā labierīcību telpā. Nopietni? Visas tās betonētās sienas gan manam pagrabam, gan manam būcenītim ir dekorācija? Ar caurumiem un sūcēm? Esmu vīlusies – nepietiek, ka kaimiņu sausā tualete tiek izgāzta pie manas sētas, te vēl manā būcenītī staigā līmenis?  Pfff.

Tāds ir villas miesta mīnus. Rupji sakot – visi dirš un ēd vienā vietā.

Manā pagrabā ceļas ūdens līmenis. Un es jūtos kā Džeks vai Roza no Titānika.

Un atkal līst. Ja šitais kuģītis nogrims, tad ziniet, kur mani meklēt! :D

Uzlabojumi

Neskatoties uz to, ka lielākais iekšdarbu veicējs un nekvalificētais profesors ir Rodža, arī mums ar Daumantu patīk šo to... nē, “patīk” nav īstais vārds. ...arī mums ar Daumantu sanāk šo to sabojāt. Kā pēdējo cietušo šai listē var minēt metāla gultu, kura saplīsa. Metāla gulta!!! Metāla gultai nolūza kāja! Metāla gultai!!! Padomju laiku metāla gultai. Izskaidrojumi ir tikai trīs. Pirmais - vai nu kāds ir gulējis pārāk enerģiski. Otrais – arī padomju laikos tika ražoti Ķīnas mēsliņi. Trešais – iespējams, Rodis gultu ir kādā veidā sabotējis.

Un sienā ir robs... Šis gan izklausījās pēc seksa maniaku vandāliņa. Bet to radīja metāla gultas metāla skrūve. Laikam kustīgas detaļas... Un neizturīga siena.

Lai nu kā risinājums saplēstās gultas vietā nāca veikli un, ja godīgi, ir arī daudz, daudz patīkamāks. Koka paletes. Ideāla guļas vieta, kur uzlikt savu lepno Dormeo matraci.

Viss pārējais tik drūmās krāsās nekrāsojas. Lēnām tiek vilkts ūdens, lai beidzot pienāktu mirklis, kad tas tecēs, atgriežot izlietnes krānu virtuvē. Lēnām. Lēnām.

Roda dzīves sīkumi

Mans suns miegā rej un rūc vairāk kā jebkad rējis un rūcis nomodā visā savā dzīvē.

Viņš daudz sten. Visu laiku. Kā vecs, simtgadīgs onka, kāpjot autobusā. Uh, ah, uuuh.

Varētu padomāt, ka lielais vēders viņam traucē iztīrīt nagus vai nospodrināt arklu. Ja godīgi, viņš tiešām visas šīs darbības veic ar lielu, mazam kucēnam netipisku piepūli un stenēšanu.

Viņš purkšķina. Dažreiz.

Suns nerej, kad aiz loga grabinās laupītājs vai kilers, vai es laužos villā. Viņš mēdz riet uz cilvēkiem, kad aizbrauc ciemos.

Zobu fejai pirmais zobs

Šodien, 7 oktobrī, četru mēnešu vecumā mans suns zaudēja pirmo piena zobu. Spēlējāmies ar virvīti, es turēju, šis rāva. Pēkšņi redzu, beidz spēlēties, paiet nostāk un laizās. Tāda aizdoma, ka zobs iztrūcis, jau parādījās, tāpēc Rodžu noķēru un paskatījos. Protams, viens no mazajiem priekšzobiem noliecies un asiņains pie smaganām. Skarties nepieskāros, bet nost nekrita. Gan jau. Lasīju, ka suņi savus izkritušos zobus mēdz norīt. No sākuma baiļojos, ka kas slikts nenotiek, bet zobs tak ir kauls. Un suņi ēd kaulus.

Man patīk šis laiks, kas pienācis manās un Roda attiecībās. Katru rītu viņš ceļas pirmais un nāk mani modināt ar savu slapjo mēli un uzstājību. Pie sejas, pie kakla un ausīm, tieši tur, kur man visvairāk nepatīk. Bet ir tik jauki. Rīts iesākas ar laimīgu suni.

Tagad arī, vakarā, atnākot mājās no darba, paēdot un apdarot mazos darbiņus, ieraušos gultā. Paspēlējamies kopā. Kad suns piekūst, ieraušas man klēpī un aizmieg. Ir tik neērti turēt suni un vēl uz ceļiem nolikt portatīvo datoru, lai nenokrīt, un mazliet parakstīt. Bet ir labi, man tāda sajūta, ka suns šādi uzņem sev mazliet trūkstošo mīlestību. Un arī man ir labi – bars ir ar mani.

Manam sunim patīk modinātāja signāls. No sākuma viņš uztraukti pieslejas kājās, pienāk, palaiza man seju, bet, ja es nereaģēju uz modinātāju, viņš satraucas un sāk skraidīt pa gultu un kaukt meldijas ritmā – Never let a woman go even when you know she can always be replaced…. She can…

Dzīvojot villā, suns staigā kudi mazāk, kā dzīvojot Pļavniekos daudzdzīvokļu ēkā. Tur, neskatoties uz laika apstākļiem un diennakts laiku pastaigas bija divas reizes dienā – no rīta un vakarā. Garākās pat 10 km garumā, bet šeit labi ja no villas laukā izvelkamies divas trīs reizes nedēļā – uz parku vai Daugavas malu. Kāpēc? Laikam jau tāpēc, ka suns primāri laukā tiek vests nevis lai paskraidītu un nodzītu lieko enerģiju, bet lai nokārtotu savas dabiskās vajadzības. Tās viņš izdara pāris reizes dienā, taču nekur tālāk par pagalma nostūriem (un vispār taciņu) neiet. Kaut kas ir jāmaina. Jāsaņemas. Nekāds vējš, lietus un tumsa mūs nedrīkst apturēt – sunim ir augošs organisms, un tas attiecīgi arī jānoslogo!

Sāksim no rītdienas...

Sāksim no rītdienas...

Sāksim no rītdienas...

Man liekas, ka pagājis jau labs laiks, bet mans suns nav audzis. Cik mazs bija, tik palicis. Jā, nav tik mazs kā pašā, pašā sākumā, taču labu laiku nav palicis arī lielāks. Baroju es viņu plus mīnus normāli. (Cik nu to var darīt cilvēks, kas pats pārtiek tikai no maizītēm, pāris augļiem un sulas/tējas.) Maize ar Dzintara sieru, zivs, kad pati ēdu, suņu sausā pārtika un kaut kāds suņu konservs. Jā, un sliktie ēdieni lielā daudzumā – maizes čipsi, alus, kukurūzas pārslas un m&m konfektītes. Mazais gardēdis. Varu derēt tagad liela daļa suņu audzētāju šausmās izkliegsies, ka es baroju savu “nabaga lopu” ar “kaut kādiem sūdiem”, taču es nespēju pretoties suņa vēlmei pēc našķiem. Viņš ir mazs lops kam šai pasaulē pienākas dzīvot knapus divdesmit gadus (labākajā gadījumā), kāpēc, lai es viņu nepalutinātu, jo tāpat viņš vēl tik daudz, daudz ko nespēs ne pamanīt, ne nogaršot, ne izbaudīt... (Starp citu arī cilvēkam nav veselīga ne šokolāde, ne čipši, pat ne lētā, modificētā pārtika....)

Kur mēs palikām? Pie augšanas. Tad kas varētu būt par iemeslu manai suņa augšanai? Pareizāk sakot – neaugšanai. Varbūt tas, ka viņš regulāri salst? Villa ir auksta (tagad gan esmu sākusi kurināt, un ir mazliet siltums), ārā, no rīta ejot nokārtoties, viņš salst, ja sanāk laukā pastāvēt uz vietas, Rodis sāk tricināties kā aukstā gaļa. Salst. Varētu būt, ka visas - augšanai nepieciešamās kalorijas - viņš patērē, lai sasildītu savu nosalušo miesu?

Mans trešais izskaidrojums suņa augšanas problēmai varētu būt tas, ka suņi neaug vienmērīgi. Ir laiki, kad augšana ir redzamāka, un ir attīstības posmi, kad augšana tik ļoti neizceļas.

Vai arī ceturtais pieņēmums – neskatoties uz manu vēlmi iegūt Džeka Rasela terjeru, esmu tikusi pie augstas kvalitātes dvorterjera, kura augums, krāsa, topošais raksturs un slimību vēsture ir miglā tīts, un ļoti iespējams, ka mazais kamols lielāks arī vairs nemaz nepastiepsies.

Nezinu – priecāties vai raudāt.

Suns maina apmatojumu. Aug lielāks – melnie plankumi izplešas, saplūsts un pavairojas kā sēnes pēc lietus. Viņi sāk spiesties cauri baltajam apmatojumam, izskatās savādi. Ķepas ir raibas, krūtis ir raibas, raibs ir vēders un raiba ir paole. Pat astes gals izskatās kā netīrs. Viņam ir raiba mute, raibas ūsas, raibas pēdiņas un pat raibi nagi. Tikai melnais purns paliek gaišāks. Laikam nosirmo.

Jā, un Rodžam ir krunkaina piere. Viņš tiešām izskatās simtgadīgs.

Elektrības smarža

Vai zināt, pēc kā smaržo elektrība? Izglītotie cilvēki, liekas, teiks, ka tai tāpat kā gāzei neesot smaržas. Man gribētos pierādīt, ka tomēr ir. Un ir. Villai pieslēdza elektrību!!! Tas prasīja daudz darba, daudz nervu un daudz zināšanu, taču tagad te beidzot ir elektrība. Un... tai ir smarža. Tā smaržo pēc siltuma, pēc gaismas, pēc ceptām desiņām, pēc vārītām olām, pēc mikroviļņiem, ledus un auksta alus. Tai ir tik daudz smaržu. Un siltuma. Mana diena vairs neilgst pāris stundas līdz tumsai, tagad tā ir pastiepusies līdz pusnaktij. Un vairs nesalst. Eļļas radiators silda manas nosalušās kājas un žāvē manus slapjos matus. Mans suns vairs nedrebinās un netūļājas zem segas, lai ierautos mana vēdera-kāju pusaplī... Un man vairs nav jākurina ugunskurs, lai dabūtu siltu ūdeni un varētu nomazgāt miesu un matus. Tā ir tāda sajūta!!! Tik laba, laba sajūta. Un es pat nezinu, kas mani iepriecina vairāk – siltums vai gaisma, vai siltais ēdiens/dzēriens. Man liekas, ka mūsdienu cilvēks neapjauš daudzu lietu patieso vērtību. Un tādiem cilvēkiem būtu svētīgi izrauties no savas komforta zonas un tāpat kā man ienirt senlaicībā. Varbūt iekuriniet ugunskuru? Izcepiet tajā ēdienu (ne klasiskos šašļukus vai desiņas)! Ja būtu siltāks, piedāvātu jums uzsliet telti un kādu nakti pārlaists tajā. Vai varbūt izslēdziet internetu? Man tā villā nav joprojām, un ziniet, es neesmu piedzīvojusi nelabu galu bez globālā tīmekļa. Vai varbūt vienkārši izslēdziet gaismu? Runājot, ka senajiem latviešiem ar elektrību bija tā sliktāk. Tas, iespējams, attaisno viņu auglību. Latvija izmirstot, varbūt Saeimai vajadzētu uz kādu nedēļu visiem atslēgt gaismu!?...

Atgriežoties pie tēmas, dzīve villā sāk palikt mūsdienu normām pieņemamāka. Jā, iespējams, augsta mēroga cacas un arī parastie, labi situētie, pie ērtībām pieradušie ļaudis, šai miteklī joprojām redz čūsku midzeni bez siltām sienām, grīdām, ļoti lieliska remonta un elementārākajām labierīcībām, taču mani tas neattur. Šī ir ļoti interesanta vieta, ļoti interesants manas dzīves posms un ļoti milzīga avantūra, liekas, lielākā, ko jebkad esmu piedzīvojusi. Daudzi un tādu nekad nesaņemtos...

Nākamie lielie darbi villas celtniecības sakarā - logu nomainīšana, sienu siltināšana un ūdens izbūvēšana tā, lai tek, kad atgriež krānu. Un mans mazais sapnītis – verandas izbūvēšana. Sākšu jau skicēt, lai pavasarī, nokūstot sniegam, var cept augšā. :D