Nu jau mana aitu audzēšanas prakse lēnām sāk kļūt par akmeni uz mana skausta.
Viss sākās ar teķa un pāris aitu loģisko spriestspēju, ka elektriskais gans ir viegli gan pārlecams, gan izskrienams. Pistoles - tā iesaucu smalkākās aitas, kas no skata vairāk līdzinājās kalnu kazām – vienmēr priekšroku devušas galopam un lekšanai, viņām elektriskais gans metra augstumā ir nieks. Pat pusotra metra augstumā. Savukārt teķis, kura smagais vēders un lielās bumbas vilkās teju pa zemi, priekšroku vienmēr devis līšanai. Zināms, ko nevar celt, to nevar mest. Un mazais sitiens no elektriskā gana, labi, ja pieķērās šim tikai pie vilnas. Ja galvā nav, arī divsimtdivdesmit aitas elektriskajā aplokā nenoturēs. Tas būtu smieklīgi, ja nebūtu skumji. Ja man atkal un atkal nebūtu viņas jādzen no pagalma uz aploku, ja atkal un atkal viss pagalms nebūtu nospirots un viņas atkal un atkal nevazātos pa visiem hektāriem.
Ja elektriskais gans tos mūdžus nespēj saturēt, tad turēs ķēde. Domāts darīts. Taču kā lai visus sadzen kūtī, ja barā uzrodas pāris vedēji, kam pilnīgi viena alga, ko saka saimnieks un ko dara barvede, kas ieņem galvā un mauc uz savu pusi?...
Pļavas galā ir pusjukusi pirts. Tur viņām patīk dienas karstumā paslēpties. Reiz notvērusi šādu mirkli, aizmetos uz pusjukušo pirti un visus lopus ieslodzīju. Bija plāns sagaidīt vakaru un vīru un tad pa vienai vien visas nodevīgās villainītes aizgādāt uz kūti. Lai protās. Figu. Tik viegli tas nemaz nebija. Teķi nācās vilkt. Jo vairāk vilka, jo vairāk viņš pretojās. Beigās izpleta visas četras kājas un olām dzina vagu. Jo vairāk vilka, jo vairāk viņš pretojās, jo vairāk pretojās, jo vairāk žņaudzās. Zils palikdams. Mēs bijām piekusuši un nikni kā pūķi, teķis knapi dzīvs... Beigās domājām, ka jānes. Bet tāds smagums. Āaaaah... Pistoles pamuka jau laikus – izlēca caur pirts logu tikko mani nenosizdamas. Nospļāvāmies, mezdami mieru. Lai nu ko, taču tagad es tiešām zinu, kur radies teiciens – stulba kā aita.
Aitas savažojām citā reizē. Salikām visas pie ķēdēm, tikai teķi (cerēdami, ka tas veiks savu dienišķo pienākumu), atstājām vaļā. Lai nu ko, taču darba ar ķēdēm, pārsiešanām un uztraukšanos (lai tik kāda nepakaras, jo, jā, aitas ir tik stulbas, ka var pakārties uz līdzenas vietas!!!) ir daudz, daudz vairāk kā vienkāršu aitu ganīšanu elektriskajā ganā. Spļaudīdamies gājām pie saviem lolojumiem pa vairākiem lāgiem dienā un atkal secinājām, ka aitas tiešām ir ļoti, ļoti stulbas. Īpaši pistoles. Cik nepieskaitāmai ir jābūt aitai, lai muktu no saimnieka, kas par to rūpējās, baro, dzirda un cienā ar našķiem? Pistoles skraidīja ap to savu ķēdi saimnieku pamanīdamas, kaklu tikko nenolauzdamas, skrēja, skrēja un daskrēja. Likās jau beigas būs, kakls krakt un pušu, bet figu atkal. Sarāva ķēdi. Panesās pa taisno uz mežu. Nu i nafig. Lādēdamās gāju mājā, teicos vīram jau asināt nazi – ja nav lopa, lai nav. Bez tam - mežā ar ķēdi? Ja jau viņa var pakārties uz līdzenas vietas pat pļavā, kas tad notiks mežā, kur koki, krūmi, celmi un kritalas? Nu i būs miers.
Trīs dienas meklējām aitu. No sākuma līķi, taču izstaigādami tuvākos un tālākos mežus un pakārušos lopu neatrazdami, sapratām, ka pistole tomēr ir dzīva. Tikai kur? Kā citplanētiešu uzsūkta – ne pēdiņas, ne ķēdes žvadzoniņas, ne blējieniņa. Klusē kā partizāns Latvijas džungļos ielīdis. Trīs dienas! Ceturtās dienas rītā, vīrs, braucot uz darbu, mūsu meža aitu kā rēgu pamanīja – dzīva, stāv meža malā kā briedis, ķēdi ap kaklu. Nu velna aita! Tāda cūkas laime! Trīs dienas pa mežiem nostaigāt, nepakārties, i vēl zināt, kā mājās neatvilkties. Toreiz meža aitai par laimi un mums par nelaimi, iekrita nedēļas nogale, bija pasākumi, tāpēc aitas meklēšanai bija jādara gals. Uz divām dienām. Cerēdami, ka aita pa nedēļas nogali tomēr būs atvilkusies mājās pie savas draudzenes, otras pistoles, pārāk neiespringām... Tomēr neatvilkās, un vīrs gandrīz pēc nedēļas ilgas meža aitas tvarstīšanas, atkal gāja to meklēt. Un atrada. Sapinusies bija. Pusotra metra garā ķēdē ap lazdu. Zemi melnu izmīcījusi, kokam miziņu noskrubinājusi. Un dzīva. Vo - atkal cūkas laime! Neko darīt – vīrs aitu pār pleciem un stiepa uz māju.
Ja godīgi es vairs nebiju cerējusi, ka šo pistoli kādreiz satiksim. Varbūt es pat klusībā biju priecājusies par to, ka aita aizies skuju taku – miers un dievs, par vienu mucēju mazāk, par vienu stresinātāju, par vienu matu sirminātāju mazāk.
Bet liktenis bija lēmis citādāk. Un mēs atkal satikāmies. Acs pret aci, zobs pret zobu...
