Reiz sen senos laikos pa TV gāja raidījums, kurā galvenajās lomās bija divas idiotiskas cacas, kuras atbrauca darīt lauku darbus, taču neko citu par cūkošanos tā arī nepaveica. Lai arī es neesmu idiotiska caca ar miljoniem kontā, man savā ziņā ar viņām ir kas kopīgs. Kas? Nē, ne jau cūkošanās, nauda vai beztermiņa popularitāte. Pat ne pupi. Man ir kaut kas daudz nopietnāks. Lauki. Lauku darbi un visas no tā izrietošās sekas. Un ja godīgi, arī par mani varētu uzņemt idiotisku realitātes šovu, kurā viena “lauciniece” tiek galā ar tai piespēlētajiem dzīves uzdevumiem.
Tai laika sprīdī, kad biju viena un ieliku iepazīšanās sludinājumu, apsvēru domu par pāris hektāru lielu zemes pleķa iegādi dziļajos Latgales laukos, savu saimniecību un mūžīgo kāmīša dzīšanos: māja-pagalms-kūts-lopi-māja-pagalms-kūts-lopi.... Mazliet apdomājoties un iedziļinoties problēmas nopietnībā, nonācu pie secinājuma, ka, ja iejūgšos savā mazajā pleķītī nekurienes vidū, nekad netikšu pie vīra, ģimenes un bērniem. Atlika otrais variants - “Saimniece meklē saimnieku”.
Un atradās.
Ar visām no tā izrietošajām sekām. Un šeit es domāju – saimniecību. Ābeļdārzu hektāra platībā un topošos mūdžus – vistas, trušus un kādu lopu gaļai. Iespējams, villainītes, kuras jau labu laiku mēģinu piedīkt savam mīļajam vīram...
Es, cilvēks, kas laukos nodzīvojis visu savu jaunību un lauku darbus darījis tik daudz, cik kāds pateicis ko darīt, cilvēks, kas tikai ravējis, bet nekad sējis un stādījis, cilvēks, kam nav nekādas apjausmas, ko ēd vistas un, kas lācītim vēderā, kad ar vāli tam iešauj pa pakausi. Cilvēks, kas par savu māju un savu pagalmu, savu dārzu un savu lopu sapņojis visu savu apzinīgo mūžu, bet kuram vienmēr pietrūcis tikai mazliet.
Nu ir.
 |
| (Kāposti visādu vaidi - puķkāposti, brokoļi, agrie, vēlie, parastie) |
Uz palodzes izdīguši tomāti un gurķi. Savus resnos asnus no zemes izlaiduši makani ķirbji. Un vai ziniet, arī tos es sēju pirmo reizi mūžā. Un galvenā doma bija – cerams, ka izdīgs.
Piekabē loksnes siltumnīcai. Taps siltumnīca. Pirmā manā mūžā. Pirmā siltumnīca, kurā tikai es būšu noteicēja. Sēklu paciņas skapī. Ar kāpostiem, burkāniem, brokoļiem, pupiņām, zirņiem... Ar sējas datumiem, augšanas termiņiem un gatavības pakāpēm. Arī šos sēšu un stādīšu pirmo reizi mūžā. Savā dārzā, kurā noteicēja būšu tikai es, kuru ravēšu un novākšu pati. Caur cilvēkiem un krustmāti googli meklēšu info, ar labām domām un gaišām cerībām, ka viss izdosies.
Un konservēšu pati. Un man noteikti nesanāks, jo nekad to neesmu darījusi viena.
 |
| (Te būs parks. Kad izzāģēs sakaltušos, sagrābs lapas... Vai arī ziemas pastaigu dārzs villainītēm, ja tāda diena pienāks...) |
 |
| (Tīrījām grāvi, lai varētu uzlikt žogu) |
Tagad tiek kopts pagalms un apkārtne. Vide kas vairākus gadu desmitus nebija aiztikts, ieaudzis, apaudzis, saaudzis. Zāģēti vecie sakaltušie koki. Dedzināts, grābts. Tīrīti grāvji, lai var uzlikt žogu. Vēl līdzinās, raks un stādīs. Es varēšu pagalmā sastādīt kokus un krūmus pēc saviem ieskatiem. Uztaisīt savu Ēdenes dārzu meža ielokā. Savu paradīzes stūrīti. Bet līdz tam es vēl izcīnīšos ar Zemgales ķēpu – savvaļas segliņiem, sapratīšu, ka no zemes ceļa vasarā, ja nav dzīvžoga, nāks putekļu mutuļi trīsstāvu mājas augstumā, un nonākšu pie lieliskā atklājuma, ka, lai arī cik nogrābts/nokopts/izpļauts būtu pagalms, no meža tā vai tā nāks čūskas. Eh. Un man atkal būs jāiet ar lāpstu pa pagalmu un jāskatās, vai kāds tārps kādam ap kaklu nav aptinies.
Tiek apkoptas piecsimt jaunas ābelītes. Es pirmo reizi apjautu, kas ir skeletzari, klājzari, ūdenszari, pirmo reizi griezu lieko, īsināju galotnes un cerēju, ka pumpurs nobraucīts no pareizās puses. Kādreiz man bija zaļie pirkstiņi un viss, kas gāja no manas rokas, auga un zaļoja. Diez ābeles plauks un zaļos, kad tām pāri būsim pārgājušas abas ar Martiņu un lielajām Fiskara grieznēm?
Birzē tek bērzu sulas. Cauri spīdīgas un mazliet iedzeltenes. Salietas burkās rūgs kopā ar cukuru, rozīnēm vai upeņu zariem. Pirmo reizi mūžā eju un leju, un nesu uz pagrabu. Kas arī skaitās mans.
Šķūnī top trušu būris. Pēc tam taps vēl viens. Būs garauši. Pirkšana, pārdošana, barošana, audzēšana, vairošana, kaušana, ķidāšana, dīrāšana, ģērēšana, ēšana. Pircēju meklēšana es es el vē.
Gribas aitas. Desmit vai divdesmit pūkainas villainītes ar jēriņiem.
Un visapkārt tik daudz kā jauna. Ka neviļus jādomā, esmu kā caca no tā laucinieku šova.
P.S.
Varbūt kāds vēlas savā īpašumā iegūt segliņus? Ātri aug, krāsainas lapas, vairojas lieliski. Skaisti auglīši. Sliktā lieta – indīgi. (ka tik mani truši un manas villainītes no šitiem nākotnē nenosprāgst?!)
Otra lieta – varbūt kāds vēlas savā īpašumā iegūt liepu stādus? Esmu ar mieru padalīties.
 |
(Ar kruto grābekli nesanāk grābt, jāņem siena -
viss pagalms pilns visādu zemes kankāļu;
Marta uz muguras - tā nākas strādāt, kad aukles
nav.) |
 |
(Ābeļu hektārs. Kādam jāapgriež. Mēs ar Martu.
Nevaru sagaidīt, kad ābeles izaugs un ziedēs.
Te kādreiz būs tik skaisti....) |
Būs vistas. Vajadzīga māja. Kūtiņu ietaisīsim vecā šķūnītī, kuru uz ziemu siltināsim, taču pastaigu aploku jāceļ. Laimīgām vistām laimīga dzīve. Pastaigu laukums pa pirmo, un laukā varēs iziet, kad vien vēlēsies. Kociņi izmantoti no grāvja tīrīšanas, žogs pirkts. Vīrs cēla, tīklu jumtam liksim mēs ar Martiņu.
