Pilsdrupu ceļojums

Bija jauka, jauka svētdienas diena, kad mums – mammai, tētim, Lindai, man, Daumantam un, protams, sunim – radās fiksā ideja doties ceļojumā. Konkrēta mērķa nebija, izdomājam, ka brauksim uz kādu noteiktu punktu (uz Latgales pusi) un savā ceļā savāksim visus slēpņus. Domāts, darīts. Salecām mašīnā un braucām.

(Slidotava, ejot uz Aizkraukles pilsdrupām)

Uz Skrīveru pusi. Pirmais slēpni Satekās. Tā ir vieta, kur, viena otrai pretī tecēdamas, satek Maizīte un Brasla, veidodama vienu mazliet lielāku upi – Dīvaju. No vidusskolas laikiem atceros, ka vienu reizi šeit bijām ar klasi pārgājienā – mazliet pakopām apkārtni un pacepām desiņas. Tajos laikos šī vieta ne ar ko lielu lepoties nespēja, spilgti atceros, ka toreiz zem tiltiņa bija maiss ar noslīcinātiem kaķiem… Šoreiz bija citādāk. Labiekārtotāk – uzcelta jauka nojume ar galdiņiem un krēsliņiem, vietas ugunskuriem, pār upītēm tiltiņi. Tiesa gan, veci un pajukuši, un vispār dzīvībai bīstami, bet nu ir.

Slēpni atradām. Ceļu līdz tam nodeva pēdas sniegā, jo tieši šodien, īsi pirms mums, viens šo slēpni jau bija atradis. Tas tikai apliecina, cik slēpņošana ir aktīva un populāra padarīšana. Īpaši brīvdienās.

(Aizkraukles pilsdrupas)

Otrā vieta – dabas parks Daugavas loki. Pamatīgs kalns, otrs pamatīgs kalns, ieleja un pasakains skats uz Daugavu. Mēs neizstaigājām visas takas, kas bija atainotas norādēs (cik atceros, garākās takas garums pa šo parku bija pat 8 km.), taču aizgājām līdz Daugavai, redzējām seno kapu vietu, paņēmām slēpni un ar kājām aizstaigājam līdz Aizkrauklesvecajai luterāņu baznīcai un Aizkraukles pilsdrupām. 

No pilsdrupām gan nekā ievērības cienīga nebija. Lai līdz tām tiktu, bija jāmanevrē pa ceļu, kas vairāk atgādināja nopulētu slidotavu, jāiet cauri vairākiem pagalmiem, jāizvairās no suņiem, kaķiem un runātkāram vecenītēm, un jāpārkāpj likums, brienot caur privātīpašumu, jo, kā izrādās, lai tiktu uz pili ceļa/takas nav.

Drupas kā drupas. Mazas, pajukušas. No vēstures gan kaut kāds mantojums ir, taču ar laiku droši vien sajuks. Ķeksīša pēc, lai cilvēki nerunā – no Skrīveru puses, bet nevienas pilsdrupas nav redzējusi. Skaists skats. Tas gan. Un arī slēpni atradām.

Un nākamā pietura – Kokneses pilsdrupas.

(Linda izpēta slepenās ejas)

Šī sabrukusī pils atšķirībā no Aizkraukles pils bija saglabājusies kudi labāk. Arī redzēt bija ko – ne tikai apkārt apiet, izložņāt dažādus mistiskos caurumus sienās, bet arī uzkāpt tornītī un palūkoties pa šaujamlūkām. Linda un Roža šo līšanas prieku izbaudīja no visas sirds. Slēpni atradām nejauši un, kad atradām, devāmies tālāk.

(Slēpnis rokā. Es atradu!!!!!)

(Kā vēsta uzraksts, šeit jāpiestājot Likteņdārza zirgiem. Nevienu zirgu,
nevienu pajūgu neredzējām...)

Daudz biju dzirdējusi par šo slaveno Likteņdārzu - dāvanu Latvijai 100 gadu jubilejā, taču tikai šoreiz sanāca šeit spert savu kāju. Parks kā parks, sastādīti kociņi. Viens pie otra. Spriedām, ka pēc kāda laika, būs mežs. Ne cauri redzēt, ne izbrist. Taciņas skaistas. Būvdarbi. Tranšejas. Rakumi. Ūdens ejas. Lielāki meži, mazāki meži. Skaists krasts uz Daugavu no Likteņdārza.

Laba vieta mierīgai/romantiskai pastaigai. Un moderni izveidots skatu laukums no koka, aizvējā, paslēpties no lietus vai sniega.

(Izrakumi. Tālumā redzama mamma ar tēti)

(Likteņdārza skatu tornis. Ērti soliņi, uz
kuriem nogulties piekusušajiem gājējiem)

(Vēl divi slēpņi rokā! Mēs esam lieliska slēpņotāju komanda!)

Ceļojuma statistika

- 5 ceļotāji (mamma, tētis, māsa, draugs, es, suns)

- 6 slēpņi (3 atrada Linda, 2 Daumants, 1 es)

- kopā veikti aptuveni 10-11 km (Endomondo tika ieslēgts tikai vienā maršrutā, pārējiem pietrūka enerģijas), ceļojuma ilgums: 3-4 stundas,

Suns. Un citi suņi

Suns ir izveseļojies. Savus salauztos kaulus sadziedējis un nu atkal metas kā jucis – lec, skrien, dauzās. Nē, nē, to pašu viņš darīja arī ar savu lauzto locekli, taču tagad Roža kustās kudi aizrautīgāk. Viss ok. Bet pastaigās joprojām neesam sākuši normāli iet. Un tagad tā ir mana vaina – esmu piekususi, laikam sāku izdegt. Tagad mans vienīgais vaļasprieks ir gulēšana – pirms darba, pēc darba. Un suns atkal cieš. Mamm, mamm, ejam pastaigāties! Paspēlējamies! Ejam pagalmā! Un mamma izslēdz gaismu un paraušas zem segas…

Bija laiks, kad suņu laidu paskraidīties pa pagalmu, taču tad atklāju, ka suns mēdz izmesties aiz pagalma robežām, pa caurumu žogā. Vairāk vienu nelaižu. Sīkais smurgulis.

Attiecības ar Džeiru, manu vecāku suni, viss kārtībā. Dauzās, skraida, lēkā. Kož viens otram. Roža ir ātrāks, bet kad lielais suns šo noķer – plāni klājas. Uz deguna āda zobu nospiedumos jau noberzta, šad tad arī puncītis un pavēdere visa sarkana, ar noberztām skrambiņām. Ja jau par traku sākas, apsauc, ja ne – lai dauzās. Tā viņi viens otru nokausē. Pamatīgi. Un ir miers.

Vienu dienu villā bija pieklīdis suns. Balts, izskatījās pēc retrīvera. Vispār pēc šķirnes. Tikai nobridies netīrs un badā. Iedevu divas kotletes. Pēc tam gan nožēloju, jo viņš vairs neatstājās. Aizmaldījies no mājas, jo bija kakla siksna. Tā arī nezinājām, ko šādā situācijā darīt. Piezvanījām līčiem, uzzinājām par suņu ķērājiem. Beigās apzinājāmies, ka gudrāk tomēr tam sunim būtu to saimnieku atrast pašiem. Dārziņi nav lieli, vēl jo vairāk – šajā gada laikā reti kura māja ir apdzīvota. Mazliet pastaigājāmies, un, jā, apzinājāmies ka tas tomēr ir kā meklēt adatu siena kaudzē. Palaidām lai iet tautiņās. Gan jau nekas slikts ar viņu nenotiks. Saka jau ka suņi savas mājas atrodot. Viņš neizskatījās pēc tāda, kas varētu neatrast.

Vienu citu dienu nācu no autobusa uz villu un pamanīju, ka no līkuma iznirst milzīgs teļa izmēra suns ar pamatīgu koku zobos. Pasmējos – jau iepriekš bija redzēti suņi, kas šādi nes saimnieku iedotās mantiņas, lai nepievērstos citām lietām. Un tad pamanīju arī cilvēku – ar cirvīti, zāģīti un milzīgu kārklu. Ahā. Malku gādā. Un suns palīdz. Pasmējos. Ja man būtu krāsns un mans Roža būtu lielāks, es arī viņu šādi izkalpinātu. :D