(24. daļa)

Suns atkal sācis ar mani gulēt gultā. Vienu nakti pamodāmies, jo pa atvērto logu telpā ieplūda dīvaini trokšņi no meža - kā cilvēku kliedzieni. Saprotams, cilvēks tas nav. Noteikti kāds putns vai kāds dzīvnieks nārstodams... Lai nu kā, skaņa patiešām nepatīkama un arī sunim uz nerviem krītoša. Sāka jau vufināt, domādams, ka māja un mamma jāaizsargā. Aizvēru logu, un atkal likāmies uz auss.
Biju knapi kā iemigusi, kad mani atkal pamodināja suns. Nu jau nopietnāk vufinot, slāpēdami rejot un rūcot. Rango, vai tiešām mājās kāds ir, ka tu traucē manu dienišķās nakts mieru? Paveru durvis, lai iet apskatās. Protams, viņš tev ies. Bail sunim. Ceļos, apvelku halātu un eju. Tiekam līdz pus trepēm. Arī man jau paliek bail. Suns klausās. Es skatos. Ej, Rango, skaties! Es viņu mudinu. Bet viņš stāv, skatās man acīs kā teikdams - mam, ej paskaties tu, ja tur kaut kas būs es tevi aizstāvēšu. Nopietni? Rango, tu esi suns. Kāpēc man jāsargā māja un jāmedī laupītāji, ja tu esi? Un tu esi suns!
Nospļāvos, trīcošām kājām novilkos lejā, apstaigāju visas istabas. Klusums. Neviena nav. Man riebjas gulēt vienai. Ja būtu bijis vīra kungs pie sāniem, viņš noteikti aizietu un šito pūķi-laupītāju nogalinātu un mani kā Fionu izglābtu. Bet nav. Un manam sunim ir par maz drosmes. Facepalm.

Medību un mājas sargāšanas sakarā vēl jums, lasītāji, jāpastāsta par vienu interesantu notikumu. Reiz mājā bija sveši cilvēki, lai slāpētu suņa uztraukumus un mazinātu riešanas troksni, uzstūmu suni savā istabā. Abi sēžam, klausāmies - svešie ienāk mājā. Suns kā sirēna sāk sargāt māju. Aizspiežu purniņu - no mutes laužas aizlauztas, salauztas rejas. Nepatīk. Spirinās, ar ķepiņām cenšas noņemt manu roku. Palaižu vaļā. Rej joprojām. Sargā māju. Labi, sargā, puis.
Troksnis krīt uz nerviem - rej, acs pārgriezis, palecas, salecas, sargā tā it kā tiešām kāds grasītos no viņa bļodiņas ēst. Sāku suni kaitināt. Sāku bakstīt sānu, kutināt kažoku, luncināt viņa asti. Ja būtu parasta situācija, suns sāktu ar mani spēlēties, domādams, ka es spēlējos. Bet ne šoreiz. Šoreiz es biju viņa ļaunākais ienaidnieks (laikam tāpēc, ka jaucu darbu - sargāt māju). Viņš tā metās man virsū. Ar dusmām, ar atņirgtiem zobiem. Kā atgaiņājoties, kā sakot - mam, beidz, man jāsargā māja, tu man traucē.
Kad es viņu biju nokausējusi, jo, savādi, man patika redzētu suni tik niknu, viņš nogūlās gultā, pār malu pārlaida galvu un, klausīdamies svešo cilvēku sarunās, ik pa mirklim klusi uzvufināja, kā krākdams ieņurdējās. Tās bija ļoti savādas skaņas. Un ne nieka sunī vairs nebija riet skaļi un spalgi. Rangulis bija nokausēts.

Suns ir atklājis peldēšanās sezonu. Tikai gandrīz mēnesi pēc tam, kad peldēšanās sezonu esmu atklājusi es. Tas ka viņš peld, nav nekāds brīnums - ūdens puikam gan patīk, tikai iepriekš (pagājušo gadu), lai viņš uzsāktu peldi, bija nepieciešams pamatīgs stimuls, proti, viņam vajadzēja nejauši (vai jauši) ieslīdēt dīķī. Paoles apmērcēšana neskaitās. To viņš dara regulāri, iebrien līdz kaklam un tad zvejo no dīķa laukā visādus mēsliņus.
Lai nu kā, šogad viņš ūdenī lec apzināti. Ieiet līdz paolei, palecas un ar blīkšķi ieplunkšķina. Un tad peld pie, viņaprāt, slīcējiem un ar samarieša izteiksmi riņķo, saskrāpējot cilvēkiem muguras un vēderus. Suns ir kā mūsu ģimenes baltais zvirbulis. Viņu neapmierina citu prieki, jo, kad cilvēki šļakstās, viņš rej un peld, lai ievestu kārtību.

Domāju, ka suns uzkačās peldēšanas skilu. Viņš drošsirdīgi (vai neapzinīgi) spēj nopeldēt dīķa platumu vai peldēt pakaļ cilvēkam garumā pār pus dīķi. Un tad riņķot. Skatāmies, vai suns nepiekūst. Ir reizes, kad paver muti kā elsās, bet kuļas uz priekšu. Un negrimst. Un, kas notiktu, kad viņš sāktu piekust? Vai viņš sāktu smilkstēt? Grimt? Cilvēks jau, protams, izglābtu. Jā, jā, tagad peldot sanāk pieskatīt suni kā mazo bērnu. Suns jau neapzinās. Viņš nedomā, ka piekusīs, ka var nogrimt, ka var noslīkt. Eh.

(Suns metas glābt)

(Un bojā manas mammas ūdensrožu stādījumus :D)

(Slapjā žurka. Slaukās...)

Apjāšanas problēmas, negaiss un slīkšana

Apjāt, iejāt, jāt....

Turpinām Samora apjāšanu. Mugurā uzsvempjos diezgan bieži, taču nekādu nopietno darbu no zirga neprasu. Parasti, kad ejam mājās no ganībām - nedēļā kādas 2-4 reizes. Aptuveni vienu reizi nedēļā uzkāpju zirgam mugurā, kad kāds tur kordu. Šonedēļ nesanāca, taču pagājušo nedēļu tāda reize bija un diez ko spoži nesanāca - pagriezt zirgu nevarēju, kordā nemainīja virzienus, kratīja galvu, kad apnika mana izsūtīšana un griešana, sāka atkāpties. Nomocījāmies ne pa jokam - nost nemeta, stoikās necēlās, nekādas lielās blēņas nedarīja. Taču bija dažas pāris būtiskas lietas, kuru laikā manas un zirga domas nesaskanēja (esmu mēģinājusi meklēt risinājumus, taču ja jums, lasītāji, vēl kas sakāms, ļoti priecāšos par komentāriem):

1. Nesen esam sākuši darbu kordā ar pavadām. Visu laiku bija iemaukti bez pavadām. Kad uzliku pavadas, zirgs ļoti kratīja galvu. Soļos nē, rikšos nē, tikai lēkšos. Vai viņam nepatīk pavadas? Vienu apli nomocījām. Otrā virzienā pavadas noņēmu - galvas kratīšana bija mitējusies. Kas tam par iemeslu? Zirgs vnk nav pieradis, ka kaut kas šūpojās gar kaklu? To labos tikai laiks un treniņi? Citreiz zirgs galvu krata arī soļos un rikšos. Tā kā ir palicis karstāks, tad galvas kratīšanu sāku novelt arī uz kukaiņiem. Zirgs atgaiņājas. Turpmāk vajadzētu trenēties laikos, kad knišļu ir mazāk - agri, agri no rītiem.
2. Kad biju mugurā un kontaktā ar zirgu, un tētis turēja kordu, zirgs taisīja šmuces. Raustīja galvu, pilnībā ignorējot manas nemākulīgās griešanās komandas (stāšanās komanda kombinācijā ar balsi izdevās). Vai jaunzirgam ir pieļaujama galvas kratīšana jātniekam esot mugurā? Kādēļ zirgs rausta, krata galvu? Treniņa laikā centos pavadas turēt stingrāk, nedot, mazliet paraut atpakaļ (ne daudz, jo man liekas nav ētiski pret jaunzirgu, kas neko neprot, pielietot spēku ar trenzi), galu galā arī uzdevu zirgam ar steku (tagad es nedomāju, ka viņš sitienu uztvēra kā sodu konkrēti galvas raustīšanai; un man palaimējās, ka zirgs ir tik ļoti nosvērts, jo viņš neiedomājās, ne panesties, ne pacelties, ne nomest). Lai nu kā, apgājām vēl vienu smuku apli un likāmies mierā. Mums ir problēma - galvas raustīšana un apziņa, ka mums ar zirgu nav īsti kontakta. Šonedēļ treniņš no muguras izpalika, taču es noskaidroju, kas man jādara, lai šo problēmu risinātu. No zemes jāmāca pagriezienu komandas. Un tikai tad jākāpj augšā. Mēģināsim, lai viņš pierod pie trenzes un pie spiediena. Man arī pastāstīja, ka galvas kratīšana, raustīšana, atkāpšanās un darīšana uz savu galvu ir izvairīšanās no nepatīkamā trenzes radītā spiediena.

Pirmais negaiss vientulībā

Lietus, sniegs, vējš un saule ir ikdienišķas parādības savvaļā dzīvojošajiem zirgiem. Samo ir savvaļnieks. Visu mūžu tāds bijis un noteikti visu atlikušo mūžu tāds arī paliks. Dzīves laikā mainījušās tikai vietas un bari. Un pašreiz Samo ir viens. Slikti laika apstākļi bijuši visos laikos, bet šonedēļ Samoram sanāca piedzīvot vētru vienatnē. Un tieši dienas laikā, kad zirgs bija izvests ganībās uz priedulāju nevis mājas ganībās, kur ir uzcelta arī novietne. Tā kā zibeņoja un ducināja, un zeme griezās ar debesīm vējā un lietū, mani ļoti interesēja, kā Samors - barā vienīgais - uzvedīsies. Vai panikos? Vai nesīsies pa aploku bailēs un satraukumā, jo pirmo reizi lielo negaisu nākas piedzīvot vienam? Vai dosies slēpties no lietus un vēja uz priedēm?
Negaisam beidzoties, kad lietus mitējās un varēja redzēt cauri, pamanīju, ka zirgs visu negaisa laiku nostāvējis pļavas vidū. Neslēpies ne no vēja, ne lietus, ne zibeņiem un pērkoņiem. Interesanti. Kāpēc viņš negāja priedēs? Tur būtu bijis vismaz kaut kāds aizvējš. Bet no otras puses arī bīstamāk - zibens mēdz spert kokos. Vai zirgi sajūt zibens briesmas? Vai apzinās, ka stāvēt mežā un kokos negaisa laikā nav īsti prāta darbs?
Un, nē, negaisa laikā vientulībā zirgs bija tikpat mierīgs kā laikā, kad blakus atradās pārējie zirgu draugi un zibeņoja. Arī bez nojumes zirgs lieliski iztika. Ja jau būtu gribējis, tad būtu nostājies tuvāk vārtiem vai sliktākajā gadījumā lauzies no aplokiem ārā un aizskrējis tālēs zilajās.

Jēziņ, es gandrīz noslīcināju savu zirgu....

Jau labu laiku vēlos izdomāt meža maršrutu atsoļošanas un jāšanas reizēm. Cik var pa asfaltu mīcīties? Jāķeras pie lietas. Un kā to izdarīt vislabāk? Protams, ar zirgu pie rokas.
Noejot no ikdienišķā ceļa, Samo jau laikus sāka spicēt ausis un uzmanīgi skatīties pa malām. Viņu interesēja jaunais ceļš, apkārt esošās pļavas un tāles. Kad ceļš ievijās mežā, zirgs palika mierīgāks. Mežs, laikam viņu nomierina, pieradis, ka mežā ir miers, patīkamas emocijas, patīkama pastaiga. Lai nu kā, ejam. Kājas grimst kūdrā un meža mēslos. Zirgam līdz vēzīšiem. Neko iet, nesaka. Viss labi. Tālāk sākās sacirstie zari. Spriežot pēc situācijas - zari sacirsti un nomesti uz zemes, lai traktori, meža darbus darot, neiestrēgtu dubļos. Zirgam, protams, kājas zariem iet cauri - smaguma pakāpe aug. Soļi pinas zaros, nagi un kāju gali stieg kūdrā. Muļļājam. Ejam tālāk, klusībā priecājos, ka zirgam atsoļošana arī ir sava veida treniņš - smagi iet, kad kājas tik dziļi stieg zemē.
Ar to mūsu pārsteigumi nebeidzās. Jo tālāk ejam, jo dziļāk stiegam. Zirgs stieg. Esam gandrīz galā un redzu jau malu, kā iziet no meža, bet mēsli ir tik dziļi, ka zirgam jau puse kāju ir sūdos. Un stieg. Viena velkošā, kad pārējās trīs grimst. Man sākas panika - cik nav redzētas bildes, kur zirgi līdz kaklam sūdos, tiek vilkti laukā ar traktoriem un gandrīz nobeigti... Cenšos zirgu mudināt iziet ātrāk, bez Samoram smagi - nevar paiet, grimst, mokās. Man bail, ka neiegrimst dziļāk, skatos pa malām pēc labāka ceļa un izmisīgi mudinu zirgu soļot ātrāk. Pie sevis klusībā nobubinu, ka šī ir viena no manām visstulbākajām idejām, un lūdzu visus varenos, lai izved mūs laukā pašu spēkiem.
Mēs izejam. Kad esam tikuši zālē, es atviegloti uzelpoju. Zirgam puse no kājām ar dubļiem. Līdz pusei viņš bija iegrimis zemē. Ak dievs, nekad, nekad mēs vairs neiesim šitādus elles ceļus. Nekad. Un paldies, ka iztikām laukā pašu spēkiem. Es pūšu un elšu, sirds dauzās kā negudra, nagi trīc. Paskatos zirgā - mierīgs. Visu ceļu, lienot caur zemi un mēsliem, viņš bija mierīgs. Kāpēc? Vai viņš domāja, ka tā vajag? Vai viņš nesaprata, cik lielas problēmas var būt? Vai arī viņš domā, ka mammai vienmēr un visur ir taisnība un vienmēr un visur ir jāklausa tikai mamma, neskatoties uz to, ko un kā viņa saka?
Paldies dievam - esam tikuši uz asfalta. Mīļais, labais asfalts. Man trīc rokas, sirds sitas kā negudra. Esmu guvusi mācību - nākamo reizi, kad vēlēšos izveidot grandiozi lieliski fantastisku maršrutu, no sākuma to iziešu viena pati. Negribas vairs piedzīvot tādus jokus. Kaut gan šai monētai ir arī otra puse - jauna pieredze, jauna attiecību, draudzības pakāpe, jauns uzticēšanās līmenis.

P.S. Man nav bilžu no darbā aprakstītajiem notikumiem, taču, lai jūs, lasītāji, labāk spētu uztvert Samo klātesamību šajā darbā, pieliku bildes no šīs nedēļas:

(23. daļa)

Jau kopš senseniem laukiem senajiem latviešiem bijuši daudzi būtiski svētki. Viens no tiem, tiesa gan, ne visai oficiāls - cūku bēres. Kad sapulcējas ģimenes locekļi, draugi un radi, un visi pārējie, kas vēlas kādu kumosu no nomušītā cūķa sāna. Darbs nav patīkams, bet mēdz izvērsties par diezgan jauku, taču pats galvenais, garšīgu padarīšanu. Jo vīri malko šmakovceņu, bet sievas cep aknu un karbonādes.

Labi, aizdomājāmies par tālu - prāvs laiks pagājis kopš seno latviešu laikiem un arī cūku bēru tikumi ir mazliet mainījušies. Šmakovceņas nav, un nekādi liekēži uz cūku bērēm vairs nesarodas. Ja neskaita suni - Ranguli. 

Lai nu kā, no uz ceļa atstāto asiņu traipiem izbijās zirgs, bet suns, savu sasodīti labo ožu izmantodams, atraka cūkas pārpalikumu pārtikā neizmantojamās daļas. Saēdās un trīs dienas smirdēja pēc zombiju mednieka. Jāpiebilst, ka šajās dienās es un mājinieki no suņa izvairījāmies līķu smakas dēļ. :D

Esmu ievērojusi, ka pēdējā laikā suns sācis izvairīties no gulēšanas ar mani manā gultā. Bieži vien viņš izvēlas krēslu un tikai tad, kad gaisma izslēgta un esmu nolikusi malā arī telefonu, nostreipuļo no krēsla un neveikli iekrunkulējas gultā, man blakus vai galvgalī.
Vai tiešām pie tā, ka suns negrib vairs gulēt ar mani, varētu būt tās divas reizes, kad es suni nejauši miegā gandrīz pataisīju aukstu? Pirmo reizi, kad, sapnī apskaujot mammu, metos pie rīkles sunim un tikai tad, kad realitātē biju sajutusi suņa kūļāšanos, nācu pie briesmīgās apziņas? Un otra reize, kad nejauši šim gandrīz uzvēlos virsū... Es sāku kļūt bīstama sunim. Vai arī situācija, kad esmu viena, sāk kļūt bīstama sunim. Ar steigu, kamēr suns vēl gabalā, kaut kas ir jālabo.

Kādreiz, kad biju maza, man likās, ka tikai bērni ir tizli - kaut kur ieskrien, kaut kur aizķeras, kaut kur uz mutes parauj. Augot lielāka, sapratu, ka ne tikai bērni - arī es esmu. Visiem taču zināms fakts, kā toreiz gandrīz nominu suni vai aizķēros aiz savas kājas un tikpat kā nokritu... Augot vēl lielāka, sapratu, ka ne tikai bērni un es esmu tizla, bet arī pārējie pieaugušie. Kāpēc? Cik nav redzēts, ka autobusos cilvēki apdauza savus smadzeņpodus pret stangām, durvīm un viens pret otru. Tagad, esot pavisam pieaugusi, es saprotu, ka tizli un neveikli ir ne tikai visi bērni un pieaugušie, un vispār cilvēki kopumā, bet arī dzīvnieki. (Facepalm) Mans suns ir ļoti spilgts piemērs tam - apsist galvu pret gultas malu, sienu vai durvīm tā, ka nobūkšķ vien -, nav vairs nekāds brīnums. Vakar viņš uztaisīja tizluma lielāko meistardarbu - viņš skrēja, skrēja, pareizāk sakot, auļoja. Un paklupa ar priekškājām. Citreiz viņam sanāk uzslieties taisni tāpat kā zirgam arī pēc paklupšanas, bet šī reize bija parareāla - kā palēlinājumā redzēju, kā viņš aizķeras, kā paceļas pakaļa, kā apmetas riņķī un kā sataisās kūlens. Es smējos. Es smējos ļoti daudz, un ļoti saldi. Jā, tagad es pavisam skaidri apzināju, ka dzīvnieki ir tikpat tizli, cik cilvēki.

Knišļi

Sākoties tveicīgajam laikam, saulei un karstumam, zirgs ir nosēts knišļiem. Cik ir zināms par govīm un zirgiem, kurus nobeidz mazie asinssūcēji. Kā atbaidīt knišļus no lopiem? Kā rīkoties, lai knišļi nekostu tik daudz?

Labākais variants jau laikam būtu zirgu iegrūst stallī un boksā, lai pasargātu no asinssūcējiem, taču apzinoties, ka zirgam no stāvēšanas piepampst kājas, jāmeklē cits veids. Kas paliek? Ēna ganībās ir. Iespējams nopirkt vai sašūt to sejas masku, lai acīs nelien? Bet tās ir tikai uz galvas. Knišļiem jau  patīk arī citas zonas - kakls, krūtis un paole. Zināms, ir līdzekļi, lai knišļus atbaidītu, taču, zināms, ka tie arī nav īpaši efektīvi. Uz stundiņu, divām, ilgākais, trim. Bet ne jau uz dienu.

Te talkā nāca vecvecāku gudrības un, protams, cūku tauki. Atkal - cūku tauki. Iesmērēju Samo ar balto masu. Seju, ap acīm, kaklu un paoli. Un pusdienlaikā, kad gāju testēt, kā līdzeklis darbojas, pamanīju, ka ap acīm mušas lidinās, bet nost nesēžas, paole ir tukša, tikai uz krūtežas daži kustoņi. Dzīvi, miruši. Nekustējās. Lai nu kā tauki bija sajaukušies ar sviedriem un putekļiem, un tecēja lejā pa kaklu tāda pienaini pelēka masa. No estētisma viedokļa nekas īpaši patīkams. Bet palīdz.

Vēl domāju, ka tik no taukiem (jo āda neelpo) kaut kas neiekaist, nesametas pumpas. Bet to paskatīsimies laika gaitā. Un, ja tā padomā, tad pumpas noteikti ir labākas par beigtu lopu. 

Šīs problēmas sakarā, jāpiemin arī fakts, ka dienās, kad zirgs nebija ar taukiem iesmērēts, viņš nāca pie cilvēka tikko kā izdzirda viņa balsi tuvojamies aplokam. Ar zviedzienu un labiem rikšiem vai lēkšiem. Kā aicinādams, cilvēk, pakasi, notraus, glāb mani! Mēs arī sitām knišļus - viņš ar tādu apmierinājumu blakus stāvēja, kad noberza kukaiņus no kakla, kā izstiepa kājas, kad cilvēks notrauca gar kāju maigo ādu visus asisnssūcējus. Šādās reizēs viņš arī aplokā trakoja, skrēja caur priedēm, pa zāli un vārtījās, cerēdams no kukaiņiem tikt vaļā. 

Un dienā, kad mēs iesmērējām tos taukus, zirgs mierīgi ēda. Neskraidīja, nepanikoja. Man pat bija jāiet pašai un jāskatās, kā tauki darbojas un vai darbojas. Laba metode - lai atbaidītu knišļus no lopiem, iesmērējiet dzīvnieku ar taukiem. 

Varbūt jums, lasītāji, zināma vēl kāda laba metode, lai knišļus atbaidītu? Pierakstiet komentos. Ļoti priecātos par dabiskajām metodēm, jo ķīmija mums ne visai. 

Nedēļa vienā atpūtā

Negaidītais atvaļinājums

Jau reiz, kordojot zirgu uz lietus samirkuša pamata, saskāros ar zirga nespēju noturēties taisni. Toreiz es no viņa prasīju lēkšus un auļus, un bija tā, ka zirgs vairāk šļūca uz dibena nevis normāli kustējās (jā, jā, pie vainas noteikti bija arī nepareizās kājās). Zirga pasaudzēšanas nolūkos pēc tam nolēmu, ka uz slapja pamata nekādas aršanas vairs nebūs.

Un tagad līst. Katru dienu un katru nakti, viss ir samircis. Zāle aug griezdamās, uz pamata veidojas lāmas, un zirgs nav kustināms. Tagad jau divu iemeslu dēļ: pirmkārt, slidenā pamata dēļ un zirga saudzēšanas nolūkā un, otrkārt, zāles saudzēšanas nolūkā. Man nevajag nagu izroboto pamatu un zāli, kas nav spējīga augt vairāk visas vasaras garumā. Ir pauze no treniņiem.

Nedomāju, ka zirgam šī pauze ir īpaši svētīga. Droši vien, ja man būtu normāls laukums, tad tas, plus mīnus, jau būtu sauss un neslīdētu, un mēs varētu atsākt treniņus... Bet labi, paliksim pie tā, ka zirgam ir pauze, un miers. 

Nestrādājot ar zirgu, nākas piefiksēt, ka viņš pēc manis ir sācis ilgoties vēl vairāk. Piemēram, šonedēļ bija viena diena, kad, ejot pie Samo no rīta, pasaucu viņu. Es zirgu neredzēju, taču dzirdēju, kā viņš atzviedz un metas pie manis, zemei vien rībot. Tiekot līdz elektriskajam ganam, viņš strauji bremzēja, uz visām četrām kādus 30 cm noslīdēja slapjā pamata dēļ un tikko kā spēja apstāties, neiznesoties ganam cauri. Tādas ilgas viņa sejā sen nebija redzētas. Nepacietīgi mīņājās, panikoja, kad pazudu no viņa redzes lauka. Tajā dienā vēl nolēmu, ja diena būs skaidra, tad pēcpusdienā kaut ko pasāksim, un aizvedu uz aploku mammas priedēs.

Mammas priedēs viņš sāka lēkšot. Nolaida galvu un pilnā ātrumā metās zem zariem, caur stumbriem. Bremzēja, slīdēja, meta pakaļu gaisā. Noskatījos viņa izklaidēs. Vēl nodomāju – i slīd, i bremzē, bet lēkšot nekas netraucē. Varbūt man tomēr vajadzēja paņemt treniņu šodien? Kā redzams, viņš ne tikai pēc manis, bet arī pēc kopīga darba noilgojies.

Samo trešā dzimšanas diena

(Saules peldē. Un grauž mammas priedes)

15. maijā Samoram bija dzimšanas diena. Jā, jā, puikam jau 3 gadi. :) Lai arī man iepriekš bija licies, ka šajā laikā Samo zināšanu līmenis jau būs mazliet lielāks (esmu iebremzējusi, man padodas), bet es neskumstu - viņam ir bijusi diezgan interesanta, piedzīvojumiem bagāta un jauka bērnība. Un tagad Samo ir izaudzis par jauku un pietiekami lielu zirgu, lai nopietnāk sāktu uztvert cilvēku, darbu un dzīvi kopumā...
Bet nerunāsim par darbu.

(Zirgs ar lūpām čubināja, zarus, šūpuļtīklu, kājas, manu
sprandu un matus, pakausī pūzdams savu silto, smaržīgo
 zirga dvašu. Jā, es jutos laimīga.)

Šī diena bija lieliska. Bija gan doma "izcept" zirgam kūku, bet beigās doma, kūka. Aizgāju uz aploku, uz mammas priedulāju, pie zirga. Sēdēju šūpuļtīklā, skatījos uz suni un jutu, kā pakausī pūš siltā, patīkamā Samora elpa. Viņš ganījās pie manis. Grauza zarus, kārpīja zemi, vārtījās turpat netālu, spēlēja ar suni ķeršanas. Viņš centās iekost manās kājās, ar lūpām apčamdīja grāmatu, šūpuļtīkla malu, manus matus. Un tā elpa pakausī. Viņam bija tik interesanti, ka es aizgāju uz aploku, pasēdēju pie viņa. Zirgs mani šūpināja.

Šī bija lieliska zirga dzimšanas diena. Es biju laimīga. Un, vēlāk skatoties bildēs, pamanīju, ka arī zirgs bija laimīgs - "smaidā" savērstā seja, piemiegtās acis un apmierinājumā nolaistā galva.
Jā, un šodien es Samo uzpinu pieneņu vainadziņu. Viņam gan bija problemātiski to uzlikt galvā, bet zirgs ļoti novērtēja rūgto pieneņu dzeltenās saulītes. Apēdot.
Mājās zirgs saņēma kukuli maizes un saldus novēlējumus vēl turpmākos 30 gadus dzīvot veselīgi un laimīgi.

(Šī ir viņa seja, kurā es manu apmierinājumu. Šādu sejas izteiksmi esmu piefiksējusi zirgam pirmo reizi mūžā. Lūpas ir pavilktas smaidā, acis puspievērtas, galva nolaista. Zirgs tiešām izskatās apmierināts, laimīgs. 

(Daudz laimes Dzimšanas dienā, Samor! Vēl 30 gadus laimīgus un veselīgus!)

Suņa mīļvārdiņu blice

Suni sanāk saukt visādos vārdos. Esmu nolēmusi sastādīt mīļo vārdu un iesauku blici Rango:

• Rango, Ranga - Pasē ir rakstīts, ka suni sauc Rango, taču man viņš ir Ranga. Arī pārējiem, kuriem ir ar mums darīšana, pa lēnām pielīp vārds Ranga. Un visi svešie tad parasti domā - meitene Ranga. Pfff.
• Rangulis (Rangulis-Pingulis)
• Rangspuiks
• Staņislavs Rangovkis (Staņislav Rangovskij) - šī ir suņa krieviskā iesauka, kuru mēs viņam devām kopā ar māsu. Suns atsaucas, kā dzird zilbes un skaņas no sava patiesā vārda. Saukt pilno vārdu "Staņislav Rangovski!" ir ļoti neērti un neparocīgi.
• Baltiņš - iesauka, kuru sunim deva oma. Tā šo suni tagad sauc arī kaimiņi. Baltiņš. Piemīlīgs vārds. 
• Bučmūlītis - jo viņam patīk laizīt sejas un rokas. Jo viņš ir tik piemīlīgs, ka grēks nesaukt mīļvārdiņos, kurus parasti attiecina uz otrajām pusītēm. 
• Ļudaets - šo iesauku sunim deva mana mamma. Kad suns vakarā guļ un, kad kāds cilvēks viņam pieskaras, lai paglaudītu vai pārliktu citā vietā, viņš sāk rūkt un rādīt zobus. Mazais dusmu pūķis. Mazais ļudaets. 
• Surikāns
• Puika
• Spalvu kušķis - ja viņš mestu apmatojumu vienu reizi gadā, būtu ideāli. Bet viņš atmatojas visu laiku. Un spalvas (jā, jā, spalvas ir tikai putniem!) un apmatojums ir visur. Māja ir jātīra bez maz vai katru dienu. Pfff. Un tās nav trīs vai divas istabas kā dzīvoklī. Jādzen nost. Tiešām. 
• Vienkocis - Vienkocis :D Ha, ha, ha. Kāpēc? Jo viņam ir viena ola. Labi, piemīlīgāk - jo viņam ir viens sēklinieciņš. Es nezinu, kāpēc vienkocis. Vienu vakaru smējāmies ar mammu, un tā tapa šī briesmīgi fantastiski lieliskā iesauka
• Kuces dēls - šī ir iesauka, kura tiek pielietota, kad es esmu dusmīga uz Rangu. Mana mamma gan uzskata, ka piemīlīgām meitenēm šādi lamāties nepiestāv, taču  kāda lamāšanās? Viss ir patiesi. Suns ir kuces dēls. 

Neadekvātā uzvedība pēc auzu lietošanas

Regulāri nesanāk dot, bet dažreiz iedodu Samo kādas divas trīs riekšavas auzu. Kāpēc? Galvenokārt, lai zirgu palutinātu ar kaut ko garšīgāku, un domādama, ka auzas pavasara laikā palīdzēs šim labāk attīstīties un smukākam izaugt. Ar savu otro pieņēmumu, gan, liekas, esmu iebraukusi auzās - auzas ir tikai un vienīgi spēkbarība, kas nepieciešama spēkam un darbam. Un jaunzirgam, kas nenodarbojas ar lielu slodzi (jo ir jaunzirgs un lielai slodzei nav paredzēts), šāda ekstra nav nemaz nepieciešama....

Labi, pastāstīšu, cik savādi man pēc auzu lietošanas reaģēja zirgs, un kādi ir iespējamie risinājumi un problēmas, kuras uzzināju no pārējiem, gudrākajiem un pieredzējušākajiem zirdziniekiem šajā sakarā.

Neadekvātā uzvedība pēc auzu ēšanas - zirgs palika ļoti, ļoti lēnīgs. Apātiski lēns. Galvu nokāra, negribēja kustēties. Kādu mirkli pastāvēja, tad paspēra dažus soļus, neveikli nogāzās lejā, mazliet pavārtījās. Piecēlās lēns, pastāvēja vēl kādu mirkli. Mazliet pasoļoja. Pēc tam ievēroju, ka no viņa mutes tek sakultas siekalas. 

Ir bijušas reizes, kad Samo, auzas ēzdams, aizrijas. Viņš sakļauj graudus un tad klepo. Vienu vai divas reizes noklepojas, tad no viņa mutes izlaužas tādi kā aizturēti, klusi zviedzieniņi.

Visas šīs pāris reizes, kad Samo ir dotas auzas, zirga uzvedība pēc to lietošanas ir bijusi lēnīga un apātiska. Un parasti pāriet desmit piecpadsmit minūšu laikā. Pēc tam zirgs atkal ir normāls - dodas ganīties vai ēst bietes.

Tātad sava zirga auzu ēšanas problēmas sakarā pirmā vieta, kurā es vērsos - internets. Būtu bijis muļķīgi zvanīt vetam, izklāstīt situāciju, bet viņš pēc pus stundas atbrauktu un pamanītu, ka zirgs ir pavisam normāls. No sākuma netā. Nelikās, ka problēma ir tik liela - elpot elpoja normāli, kustēties kustējās, kad pie rokas pavadāju, sekoja. Ja jums, lasītāji, gadās kas līdzīgs, nepaļaujaties uz manu pieredzi, objektīvi izvērtējiet situāciju un piezvaniet vetārstam!

Lai nu kā, info no neta, no pārējiem zirdziniekiem. Iespējamie iemesli Samora lēnīgumam pēc auzu lietošanas un tam, ka zirgs aizrijas, ēdot auzas:

• alerģiska reakcija no auzām (auzas varētu būt puvušas, ķīmiski apstrādātas vai vēl nez kādas; dažiem zirgiem no auzām ir alerģija, viņi vnk tās nepanes)
• kolikas (kolikas nav tikai tad, kad zirgs nepurkšķina un nekakā,un  viņa vēders ir kluss. Man izskaidroja, ka ir tūkstoš un viens koliku paveids - dažas vieglākā formā, dažas smagākā. Dažām ir lielāki trokšņi vēderā. No smagākajām var nomirt desmit minūšu laikā, no vieglākajām izārstēties pavārtoties.)
• kuņģa čūla (te ir video, lai kuņģa čūlu censtos konstatēt pašrocīgi), es zirgu pašrocīgi taustīju, nekādu nepatiku lops neizrādīja. 
• aizrīšanos stimulē graudi, kas nav placināti un aplieti (ja vēl kādreiz izdomāšu zirgam dot auzas, apliešu tās ar verdošu ūdeni un ļaušu kādu stundiņu ievilkties; kā arī došu mazāku devu)
• zobu augšana/krišana (iespējams, tam, ka zirgs sarij auzas un aizrijas, problēma ir tā, ka kāds krītošais zobs ir sācis krist, taču nav izkritis, un zirgs pienācīgi nespēj spēkbarību sakošļāt)

Aprunājoties vēl ar pieredzējušajiem zirdziniekiem, nonācu pie secinājuma, ka auzas turpmāk savam lopam vairs nedošu. Nav īsti nepieciešams. Augšanu auzas nestimulē, zirgs uzņem pietiekami daudz minerālu, no zāles, bietēm, sāls. 

Sākam domāt par iejāšanas nākamo posmu

Kā izvēlēties zirgam piemērotākos seglus?

Apzinoties, ka Samo vecums ir jau gana atbilstošs, lai sāktu domāt par mugurā kāpšanu un sāktu strādāt nopietnāk, jāsāk meklēt segli. Pašreiz manu prātu uztrauc dažas būtiskas lietas, ļoti priecātos, ja saņemtu atbildi pie komentāriem. Tātad: zirgam ir trīs gadi (15. maijā paliek 3), un viņa mugura izskatās šāda (nespēju gan pateikt, kas augstāks – dibens vai skausts). Man ir jautājums, vai šāda mugura vēl augs? Ja jau augs, tad jau arī veidosies un tad tiešām ir pagalam stulbi meklēt seglus. Ja? Augs? Neaugs? Kā to lai uzzina, un kā lai uzzina, kad pienācis laiks meklēt seglus?

Mans otrs jautājums ir par segliem. Es nezinu, kādi man ir nepieciešami. Un neiet runa par tipu – iejādes, konkūra, sieviešu vai vēl nez kādi. Bet gan tieši par izmēru. Cik augsts, izteikts vai neizteikts skaitās Samo skausts? Kā to var nomērīt? Cik liels izmērs manai dirsiņai vajadzīgs? Cik gara vēderjosta? Aaaaa, man ir tik daudz jautājumu. 

Labi, pēc tam, kad būšu dabūjusi atbildes uz šiem jautājumiem, meklēšu atbildes uz jautājumiem par firmas izvēli... Kaut gan nē. Kāda vēl firma svētdienas jātniekam hobija līmeni? Varbūt labus lietotus? Jā, jādomā. Nekāds sportists nebūšu, meklēju hobijam... 

Vai pagaidām varbūt meklēt tikai gurtu? Jostu ar rokturīšiem?

(Pamats plus mīnus taisns. Zirgs gan sporto, bet vai tas ir iemesls, lai nespētu noteikt, kas augstāks - dibens vai skausts?
Otra lieta, kā var zināt, vai skausts ir izteikts, vai nav? Cik plats, neplats, šaurs vai normāls ir zirgs? āaaaa, man ir tik daudz jautājumu. Kā lai nopērk atbilstošus seglus šitādam rumakam?)

(Cik plats viņš ir? Šajā bildē izskatās, ka šaurs. Arī manas kājas, lai arī nestāv pareizi, špagatā nav)

Lēkši

Visiem zināms, ka kādu laiciņu jau aktīvi darbojamies kordā lēkšojot. Iesākumā smagi nācās panākt, ka zirgs uzsākt lēkšus, man stāvot vidū un tikpat kā nekustoties. Uz balsi viņš cēlās, taču aktīvi nestrādāja. Ir panākts, ka strādā. Un tagad pat iespējams variēt ar ātrumiem. Un šo variāciju ierosinu es, nevis zirgs. Nav gan vēl perfekti, un vienmēr, kad zirgs uzsāk lēksi ir neorganizēta nešanās. Taču es ātri viņu nobremzēju un zirgs pāriet skaistā, lēnā lēksītī. Darba gan pie lēkšiem vēl daudz, bet progress un izaugsme tiešām ir jūtama. Un ziniet, kas ir pats foršākais, ka šis progress ir tikai mans un Samo sasniegums.
Otra lieta, kas jāsaka lēkšu un treniņu sakarā ir tā, ka nedēļā viena diena tiek veltīta hārdkor treniņam. Rikši ir desmit minūtes abos virzienos, pēc tam ir lēkši kopā ar soļošanu arī kādas desmit minūtes, un pēc tam atkal ir rikši un atsoļošanās uz asfalta.
Domāju, ka ar laiku, kad iemācīšos variēt ar lēkšu ātrumiem pavisam labi, tiks izveidoti arī ātruma treniņi. Bet tas vēl ne tik ātri. Lai zirgs nostiprina lēkšu zināšanas, spēj mainīt ātrumus uz balsi un uzkačā kustību skilu līkumos. Jā, vēl joprojām mums nākas piedomāt arī pie pareizajām-nepareizajām kājām. Dažreiz Samo sajūk. Dažreiz Samo nepareizo kāju nomaina, taču dažreiz man pašai viņam jāatgādina.


Pirmā reize kordā no muguras

Jā, variet mūs apsveikt - esmu piekabinājusi iemauktiem pavadas un pirmo reizi mūžā uzkāpusi savā zirgā kordā uz apli. Lai arī biju lasījusi, ka pirmo reizi piekabinātajām pavadām nevajadzētu vispār pieskarties, man tomēr sanāca zirgu arī vadīt. Kā? Tātad mans tētis, lai arī nav diži liels zirgu pazinējs un jāšanas pro, tomēr ir milzīgs palīgs - viņš turēja zirgu un centās laist viņu uz apli. Zirgs ne velna negāja - no sākuma riņķoja apkārt dažus cm no tēta, tad atkāpās, pēc tam vispār aizgriezās uz nekurieni. Neko darīt. Paņēmu pavadas, arī steku. Mudināju pati. No sākuma mēģināju ar šenkeli izsūtīt, negāja. Uzsitu ar steku. Aizgāja. Soļi, pat ne rikši vai lēkši, bet mierīgi soļi. Pēc tam pieleca - kā zirgs var zināt, kā jāiet no kājas, ja nekad iepriekš to nav darījis. Apturēju ar balsi un maigi, maigi ar pavadām. Apstājās. Pēc tam izsūtīju. Ar balsi un kājām. Sāka soļot. Ideāli. Mazliet padarbojāmies, un tad jau zirgs aizgāja arī uz apli.  Pasoļojām, apstājāmies, uzsākām... Daudz nemocīju zirgu. Viņam viss izdevās lieliski. Apstājāmies, paslavēju un nokāpu - nemaz uz otru pusi nesoļojām. Ideāli.

Panākumi un kritumi

Darbs uz dažādiem pamatiem

Lai zirga apmācībā būtu daudzveidība un katra diena nesāktos ar to nolāpīto kordu dažādos ātrumos, esmu nolēmusi dažādot treniņu plānu. Pirms tam gan pameklēju informāciju netā, lai, labu gribēdama, nenodarītu savam zirgam kādu problēmu, taču tur cilvēkiem pašiem savs viedoklis un vienai lietai ir piekritēji no divām radikāli pretējām pusēm. Jā, pašreiz runa iet par rikšiem uz asfalta. Cik vieni apgalvo, ka tas ir slikti un neveselīgi, tik otri – ka tas pat ir vēlams. Labi, gala vārds paliek man. Un tā, kā es uzskatu, ka norūdoties un bez steigas viss ir labs, panākams un vēlams, tad arī tie rikši uz asfalta mums tomēr kādreiz būs.

Kopš zirgs ir šeit, pie manis, viņš katru dienu tiek atsoļots pa asfaltu. Ir pagājis aptuveni mēnesis. Aptuveni mēnesi katru dienu, augu dienu 15-20 min zirgs ir soļojis pa asfaltu. Esam sākuši arī rikšot. Ne daudz, ne ātri un ne regulāri. Kādus desmit metrus skaistā riksītī pie rokas pa asfaltu. 

Pēdējā laikā nav sanācis aiziet uz mežu, taču ir bijuši kalnā-lejā kāpšanas treniņi. Dīķa kalns, kas, starp citu, nav no tiem lēzenākajiem, zirgu un mani pilnībā apmierina. Augšā, lejā. Jā, nedēļā ir vismaz viena diena, kad uz šejieni atnākam un padedzinām sviedrus un kalorijas :D

(Soļi pa grants ceļu, šeit tiks arī rikšots kādreiz.)

(Tas kalns labajā pusē, pie dīķa, ir kalns, kurā zirgs tika sūtīts kāpt augšā-
lejā. Nekāda medus maize nav. Bet ejama. Viss kārtībā. Lai audzē musīšus!)

Zirgs un suns ienaidnieki?

Pēdējā laikā zirgs sunim sāk rādīt atglaustas ausis un lēkšot pakaļ. Kāpēc? Un tas nenotiek visu laiku, bet gan dienā vienu reizi – kad viņš atnāk no tālajām ganībām un suns ganās ap viņa nojumi. Vispār mistika kaut kāda.... Katru dienu, vienu reizi dienā ir pakaļdzīšanās. Citos diennakts laikos suns var mīcīties pa viņa kājām, skraidīt pa aploku, nekas tāds nenotiks... Kāds var izskaidrot, kas darās zirga galvā, kad viņš katru dienu vienu reizi izdomā Rangum dzīties pakaļ? 

Vulgārās pozas zirgā, visatļautība un pirmais kritiens (facepalm)

Tātad, apzinoties Samora un savu satuvināšanos, gribas izdarīt arvien vairāk, arvien citādāk, arvien drošsirdīgāk. Lai nu kā, bieži jau viņam nesanāk uzkāpt mugurā, bet tad, kad sanāk, gribas kaut ko citādāku.

Pirmā citādā lieta – uzkāpu zirgā, paņemot kordu savās rokās. Neviena cilvēka blakus nebija un viņš mierīgi ganījās. Pamēģināju apgulties zirgā. Samors neko neteica – ēda zālīti, liekas, mani pat nejuta. Noglāstīju šā sānus ar rokām, dibenu. Viss kārtībā. O, mamma guļ. Mamma ir citādākā pozā. Viss normāli...

Vienu reizi sanāca nepatikšanas. Pff. Atvedu Samo no ganībām, ielaidu mājas aplokā. Skatījos, kā šis ēd un uzrausos viņam mugurā, kordu paņēmusi savās rokās. No galvas bija izkritis, ka šodien viņš vēl nebija dzinies pakaļ sunim. Un tad tas notika. Viņš mierīgi bija stāvējis un te pēkšņi hodā uz priekšu. Kratīties pakratījos, mirkli pasēdēju un tad straujākā līkumā novēlos kā pelavmaiss. (Facepalm) Zirgs apstājās, apstulbis pienāca klāt. Mam, kas notika? Kāpēc esi zemē?

Teorētiski, ja tā padomā, ir ļoti slikti, ka cilvēks nokrīt no jaunzirga laikā, kad zirgs tiek iestrādāts. Bet no otras puses – zirgs pat lāgā nesaprata, kas notika. Varbūt viņam likās, ka es strauji nokāpu?! Viņš tak netaisījās mani mest, negribēja mani dabūt nost. Varbūt šī problēma nav tik liela un grēks tik milzīgs? Nezinu, jāskatās, kā Samo reaģēs nākamajā reizē, kad uzsvempšos šim mugurā. 

(Pirmā reize, kad pati turēju zirgu un kad nogūlos uz viņa muguras.)

P.S. Mans dibena sāns ir zils un roka plecā sūdīgi kustās. Jābrauc pie ārsta, ka nav lauzta. (Facepalm). 

P.P.S. Roka nav lauzta, tikai sasista. Fū, paldies. 

Trīs brāļi

Suns un zirgs

Suns ar zirgu ir komanda. Zirgs posta mammas bērzu birzi, kasot sānus, suns operatīvi iznīcina lietiskos pierādījumus. Paņem zobos nolauztos zarus, sapurina, sasmalcina, izkaisa. Mani audzināmie ir īsti mežoņi. Vai tiešām āboli no ābeles tālu nekrīt? 

Otrais spilgtais piedzīvojums suņa un zirga sakarā. Vienu vakaru sēdējām ganībās. Zirgs mierīgi ēda zāli, es sēdēju zemē un suns gulēja pie mana sāna. Skatījāmies, baudījām lielisko vakaru. Pēkšņi zirgs mainīja virzienu un diezgan straujā solī sāka nākt mums virsū. Es sēžu mierīgi, zinu, zirgam nav tendences kāpt virsū cilvēkam, lai arī kādā pozā cilvēks atrastos - stāvus, guļus, rāpus, sēdus. Suns gan salecās. No sākuma piestāja man pie sāna, taču redzēdams, ka zirgs virzienu nemaina, aizslēpās man aiz muguras, atbalstījās ar ķepām. Tas izklausījās pēc mudinājuma - mamm, celies, mums nāk virsū, mūkam! Kad zirgs jau bija pavisam tuvu, suns pieleca man priekšā un Samoram uzrēja. Aizsardzība? Ja mamma nemūk, tad jāmetas aizstāvēt? Zirgs ne aci nepamirkšķināja, nenobijās, nesaraustījas, paēda zāli priekšā pie kājām un aizgāja. Suns ierausās klēpī. Savādi. Interesanti. Ļoti interesanti skatīties dzīvniekos, viņu attiecībās un attiecībās ar cilvēkiem.

Suns laikam zirgu sāk uztvert kā savu brāli vārda tiešajā nozīmē. Kā brāli un kā paraugu. Zināms, bietes suns jau hlopsē tikpat uzcītīgi cik zirgs. Starp citu, zirgam ļoti, ļoti iegaršojās. Tagad suns, redzēdams, ka lielais brālis ēd zāli, aktīvi sācis pievērsties arī zāles gremošanai. Un ne jau tā, patīrīt kuņģi, kā to parasti dara kaķi un suņi, bet gan tā pavisam nopietni - zāles stiebru pēc zāles stiebra. Un viņš nevemj pēc tam. (Facepalm) Mans suns kļūst par veģetārieti lielā brāļa ietekmē.

Kā jau visi brāļi, arī šie - Samors un Rango - savā starpā mēdz pakasīties. Pēdējā laikā, liekas, izjūtot konkurenci savā starpā, zirgs ir pasācis sunim uzbrukt. Tas gan nenotiek vienmēr, kad suns ieiet zirga teritorijā - aplokā, bet pa mirkļiem, kas, teorētiski, jau skaitās regulāri. Katru vakaru, pārnākot mājās, zirgs apstaigā ganības, pamana suni un dzenas šim pakaļ. Mazā izmēra suns ļoti veiksmīgi aizmūk, mezdams mazus aplīšus. Tikai es gan nevaru izskaidrot, kas tās par emocijām un sajūtām, kas valda Samo galvā un liek dzīties pakaļ mazajam brālim. Tās ir dusmas? Par ko? Kāpēc? Varbūt viņš vēlas spēlēties? Varbūt grib paskraidīt? Kāpēc zirgs ir pasācis sunim dzīties pakaļ - regulāri - katru dienu vienu reizi?


Suns un kaķis

(Kaķis Rūdis. Vasaras/ērču sezonā tiek saukts par mazo
Encefalītiņu. :D Bet tā, kā tagad esmu kļuvusi par ērču rau-
šanas pro... Nekāda Encefalītiņa :D)

Arī šis komplekts - suns ar kaķi - ir ekstrēmistu pāris. Īpaši mirkļos, kad es dodos ar bada pātagu uz dīķi, un kaķis jau pa lielu gabalu saož, ka būs kāda zelta zivtiņa notiesājama. Zivju ēšanā kaķa konkurents ir Rangu. Rangulis gan neēd, bet pakampt zivi pakampj un aizstiepj tālēs zilajās. Un Rangum jo īpaši patīk lekt gaisā, kad zivs žilkā planē uz krasta pusi.
Šādos mirkļos es jūtos kā zivju dievs, kuru suns ar kaķi pielūdz. Ha, ha.
Kad neķeras, iet sliktāk. Kaķis gan guļ pie manām kājām, bet viņa vienaldzīgā seja pauž tādu neieinteresētību. Un te zivju dievs var kaut izstiepties. Neķeras, neķeras, pat necopē. Pff. Un vel Rangu patraucē ķeršanas prieku. Līdz paolei iebrien dīķī un ķer ūdensmērītājus, kurkuļus, zariņus vai burbuļus, kurus pats ar savu degunu izlaiž.

Esmu ievērojusi, ka suns dzenas kaķim pakaļ tikai tad, kad kaķis mūk. Cik neinteresanti. Ja kaķis mierīgi guļ, suns viņu ievēro, pienāk klāt, aposta, bet neko vairāk arī nesaka.

(22. daļa)

(Pirmais ezis - aplokā pie grāvja.)

Eži ir pamodušies! Kāds pierādījums? Lūdzu - Rangulis vienā vakarā satikās ar veseliem trim ežiem, katru citā vietā. Iespaidīgi? Un suņa reakcija? Rēja, pavufināja un mēģināja ar purnu iebakstīt. Šie eži bija tik drosmīgi, ka nemaz kamolā nesarāvās. (Es jau padomāju, ka traki. Parastie, kas nav traki, taču baidās, saraujas kamolā un vaļā neveļas ilgu laiku.). Pie katra rējiena, ko suns viņiem veltīja, notrīcēja, bet kamolā nesarāvās.

(Otrais ezis - pie šķūņa. Kaķu bļodu ar sauso barību jau apgāzis un apmielojis.)

Beidzot, beidzot ir pienākusi diena, kad suns, sapni sapņodams, ir nevis rējis un vufinājis, un ķepiņas kustinājis, bet gan pilnā priekā un laimē - luncinājis tieši asti. Varbūt sapnī redzēja mūsu satikšanos?

Pie dīķa suns sevi izklaidē. Tā kā tagad laiks strauji paliek siltāks, un arī ūdens iesilst, mūsu mazais peldētājs atkal var nodoties ūdens priekiem.

(Trešais ezis - ceļā uz māju.)

Vienu dienu šis staigāja gar dīķa malu, līdz kaklam ūdenī un rēja uz ūdensmērītājiem. Uzrej, ar ķepām pamaļas, pabiedē. Kaķis, uz laipiņas gulēdams, skatās suņa jokainajās izdarībā un droši vien domā par Baltiņu visu ne to labāko.
Suns šādi darbodamies aiziet visai patālu un tad strauji kā bulta metas pus dīķim apkārt pie kaķa. Atskrien, bremzē un vairākas reizes ļoti asi, spēcīgi kaķim uzrej. Ko viņš ar to bija domājis? Vai suns bija vēlējies iesaukt arī kaķi savās ūdensmērītāju ķeršanas rotaļās?

Dažas naktis sanāca negulēt mājās. Pierasts - suns parasti guļ ar mani. Kur palika, kad manis nebija? Likās, ka gulēs mammas un tēta istabā, taču še tev - pirmajā stāvā uz krēsla. Tuvāk ārdurvīm. Varbūt gaidīja mani? Ilgojās pēc manis? Cerēja, ka es ieradīšos?