Ir pagājis laiciņš, varu sākt par to runāt. Par sava mūža skumjāko vēsti, par sava mūža sāpīgāko dienu.
Rangu ir miris. Viņš nomira naktī no 2 uz 3 jūniju manas vainas dēļ. Patiesībā, vainīgi varbūt bijām mēs visi, bet vislielākā vaina (tāpat kā arī vislielākās sāpes) gūlās pār manu galvu. Es negribu iedziļināties sīkumos, jo tie ir smagi un asaraini. Varbūt vajadzētu, lai es mūžīgi atcerētos, kā bija, un nekad, nekad neko tādu vairs nepieļautu. Bet nē, ir skumji...
Es jau iepriekš biju piefiksējusi, ka suns ar zirgu spēlējas. Bez naida. Skraida viens otram pakaļ, mainīdamies lomām. Rangu bija mazs un manīgs un zirga lielajam, neveiklajam augumam nepanākams. Tajā dienā viņi arī spēlējās. Es varbūt biju pārāk akla, lai nepamanītu, vai pārāk ticēju, ka sunim nekas nenotiks - Rangulim, nekad nekas nenotiks. Un tajā dienā zirgs sāka lekt pār šķēršļiem, aiz kuriem suns slēpās.
Es daudz ko darīju nepareizi, paļaudamās, ka nekas taču nenotiks. Es tik daudz ko nožēloju. Tik ļoti, ļoti daudz ko.
Rangam trāpīja. Nezinu, ar kāju vai kā. Es neredzēju, tikai dzirdēju to briesmīgo smilkstoņu. Redzēju, ka zirgs kaut kur metas, ka suns kaut kur skrien. Es skrēju pie viņiem un tad pamanīju zirgu stāvam uz suņa, nē, Baltais nebija zem kājām, bet man bija bail, ka zirgs nesamin. Samo bija jādabon nost. Rāvu, lūgdamās, lai tikai neuzkāpj, lai tikai neuzkāpj. Kad zirgs bija norauts no suņa, viņš gribēja skriet atpakaļ. Es viņu turēju, rāvu un situ.
Rangu necēlās. Gulēja pie upeņu krūma, kā bija gulējis, skatījās manī un smagi, smagi elpoja. Man bija bail viņu ņemt rokās, bail ka mugura nav lauzta, ka nenodaru vēl vairāk pāri. Es viņu paņēmu ļoti uzmanīgi, piespiedu pie krūtīm, dzirdēju, kā viņš pa reizei smagi nopūšas.
Mēs viņu aizvedām uz slimnīcu. Tuvāko. Aizkrauklē, kaut kāda laba veterinārā klīnika bija. Ar rengenu un ārstiem un diennakts videonovērošanu. Parakstīju kaut kādus dokumentus, ieliku Rangu būrī. Es pat neatvadījos, nepateicu viņam, ka mīlu. Man vajadzēja ātrāk, lai viņu izmeklē, lai saārstē. Un es aizgāju. Rangu noteikti domāja, ka esmu viņu pametusi, ka nemīlu, ka atdodu kādam. (Piedod, Rango.)
Pēc trim stundām bija sacījuši, ka piezvanīs, pateiks, kas par vainu un kā. Nepiezvanīja, zvanīju pati. Mugura vesela, bet ribas lauztas, jāatstāj novērošanai uz nakti. Situācija nav mainījusies - guļ, smagi elpo, pie sistēmas. Savā prātiņā biju iedomājusies, ka ja jau tikai ribas lauztas, tad jau sadakterēs.
Bet iekšā tāda dīvaina sajūta. Tā smagā elpa.
Divas reizes zvanīju uz klīniku, lai uzzinātu, kā viņam ir, neviens necēla. Darba laiks beidzies. Kā var atstāt slimu dzīvnieku vienu uz nakti?
Nākamajā rītā desmit minūtes pirms darba laika sākuma man pazvanīja no slimnīcas un pateica, ka suns nakti nav izcietis. Mani plosīja sāpes un niknums. Liekas, dusmas bija lielākas. Visu nakti biju noraudājusi un tagad es biju gatava ienīst visus bez žēlastības.
Es viņu saņēmu aukstu. Pavisam, pavisam aukstu. Un melnā miskastes maisā kā atkritumus. Es izkliedzos uz visiem. Kā var neredzēt, ka dzīvniekam ribas duras plaušās? Kā var pamest dzīvnieku vienu? Kāpēc man neteica, ka viņš var nomirt tās nakts laikā? Es būtu viņu paņēmusi līdzi, nebūtu pametusi, būtu atvadījusies. Uz visiem es izkliedzos, bet visvairāk jau uz sevi. Rangu, Rangu, ja es būtu zinājusi, ka Tu mokies, ka nomirsi, es būtu Tevi ņēmusi līdzi uz mājām, Tu nomirtu manā gultā, zinot, ka neesi pamests, mīlēts un glāstīts, ar maniem vārdiem un mīļumu. Es Tevi te iemidzinātu, lai nemokies. Te. Tavā mājā, pie manis, ar mani.
Visvairāk sāpēja apziņa, ka esmu savu suni nogalinājusi, ka neesmu viņam tik daudz ko pateikusi. Un vairāk arī nebija iespējas, lai savas kļūdas labotu. Kaut kad, kaut kur (varbūt bībelē) biju lasījusi, ka dzīvniekiem neesot dvēseles. Tas palicis atmiņā. Tad sanāk, ka man nav arī vairāk iespējas Rangum tik daudz ko pateikt.
Dievs deva cilvēkam Sunīti, un cilvēks Sunīti nevarēja nosargāt.
Mēs viņu apglabājām pie jasmīna. Jasmīns tagad zied baltiem, smalkiem ziediem. Aizejot pie viņa, man vienmēr sanāk raudāt. Es nekad ne par vienu neesmu raudājusi tik ļoti. Un nevienam tik ļoti neesmu lūgusies piedošanas. Man gribētos ticēt, ka dzīvniekiem tomēr ir dvēsele. Ka viņš mani redz un jūt, un zina, cik ļoti es viņu mīlēju un cik ļoti daudz ko nožēloju.
Par mirušajiem nedrīkstot raudāt, tad viņa dvēselei sāpot un ir smagi pamest šo sauli. Neraudāsim. Esmu tik daudz izraudājusi. Centīšos neraudāt, lūgšos un cerēšu, ka Rangu skraida pa debesīm, smaida un ir laimīgs. Ka vairs nesāp.
Piedod, Rangu.
P.S
Kāpēc es šo rakstu? Es savā ziņā jūtos Jums, lasītāji, parādā. Bija blogs, bija piedzīvojumi, notikumi, bildes. Un tad viss pazuda. Jūs lasījāt, Jums interesēja. Daži man prasīja, kas noticis. Tagad, ar šo ierakstu, atbildēju visiem.
Un vēl, es atzīstu, ka esmu pieļāvusi kļūdas. Es, cilvēks-iesācējs, nebiju spējīgs izaudzināt, izskolot, līdz sirmam vecumam nodzīvot ar savu mīļo sunīti.
Un trešā lieta - vienmēr pieļaujiet sliktākos variantus. Citi to sauc par nelaimes piesaukšanu, bet tā ir drošība. Nodrošināšanās. Ja es būtu iedomājusies, ka tā var notikt, tad noteikti būtu kaut ko darījusi citādāk.
Un vienmēr, vienmēr pasakiet cilvēkiem, dzīvniekiem, cik ļoti viņus mīliet. Tas ir jāsaka bieži un daudz, jo mēdz aizmirsties. Un ja to nepasaka, tad nākamajā mirklī jau var būt daudz, daudz par vēlu.
