svētdiena, 2014. gada 20. aprīlis

Par treniņiem, iemauktiem un baru

Treniņi un lielā slodze

Negribētos teikt, ka es nodzenu savu zirgu. Nē, es nenodzenu, mēs pavadām divdesmit minūtes strādājot kordā ļoti saturiskā darbā. Labojam iepriekš pieļautās kļūdas, fokusējoties viens uz otru, balss kustībām, ķermeņa valodu, ātrumu maiņām un precizitāti. Katru treniņu - katras divdesmit minūtes kordā - zirgs beidz ar tik slapjām krūtīm un tādu elsošanu... Pat bez lēkšiem. Kur tā var nodzīt/nomocīt/notrenēt zirgu? Un nē, mēs nestrīdamies. Es nedzenu viņu ar galvu sienā vai lieku darīt citas muļķības. Mēs mainām ātrumus, mēs cenšamies...
Uz nedēļas vidu sākām pievērsties aizmirstajiem lēkšiem (attiecīgi, desmit min kordā rikšos un tad plus mazliet min lēkšos ). Arī tur ir pāris kļūdas, kuras reiz ielaidu, zirga saudzēšanas nolūkā. Proti, lai zirgs strādātu, man pašai bija jākustas aktīvi iekšējā aplī. Kļūdas labojam – ceļu šo lēkšos no soļiem un pati nekustos aktīvi. Cenšos taisīt pēc iespējas mazāku, mazkustīgāku, neaktīvāku iekšējo apli un panākt, ka zirgs aktīvi darbojas viens. Mudinu zirgu ar pātagu un kliedzieniem. No sākuma spējām izlēkšot kādus pilnus divus trīs apļus, uz nedēļas beigām rezultāti bija manāmi labāki. 
Lai nu kā, kad zirgs ir nodzīts līdz tādam slapjumam, ka mitras ne tikai krūtis, bet arī priekškājas un paduses(?), zirgu ir smagi atsoļot. Ja vēlos to darīt kordā, tas ir praktiski neiespējami, jo mums nav tāda ātruma – ātri soļi. Ir vai nu lēni soļi vai lēni rikši. (Pilnīgi saprotu, ka šāda ātruma neeksistēšana ir vēl viens akmens manā lauciņā.). Atsoļošanās nolūkā taisām lielo apli pa šoseju un pār pļavu. Divi apļi – divdesmit minūtes. Lai pilnībā izkalstu, nepieciešami četri šādi apļi. :/ Sākumā jau, protams, staigāju arī četrus apļus. Pēc tam apnika, meklēju mājā kādas segas, kuras varētu zirgam klāt virsū (nē, man nav speciālo zirgu segu) un galu galā arī info netā, kā zirgu ātrāk atsoļot un izkaltēt pēc treniņa. (Atradu vienu interesantu rakstu http://zirgam.lv/2012/10/25/kas-janem-vera-turot-zirgus-ara-247/ , bet vēl interesantākus komentārus, kuros tika atzīts, ka “Pēc slodzes veselu zirgu nav nepieciešams segt, pat ja viņš ir sasvīdis vai ar slapju muguru. Ja vien zirgam nav muguras muskuļu problēmas vai problēmas ar labu apmatojumu, tad viņu var atsoļot un laist ganos, negaidot, kad viņš būs pavisam sauss.” Kā jūs, dārgie zirdzinieki, piekrītat šim apgalvojumam?) P.S. Mana atsoļošanas problēma joprojām netiek atrisināta. Ja jums ir ieteikumi, kā zirgu ātrāk atsoļot, būtu ļoti priecīga viņus dzirdēt.




Kā sākt mācīt trenzi?

Es lieliski apzinos, ka Samo jau ir tajā vecumā, kad jāsāk mācīt iemaukti ar trenzi. Tā kā man pa rokai nav neviena zirdzinieka un es dzīvoju tādā čuhņā, ka zona telefonam ir diezgan slikta (protams, man ir nets un domubiedri draugos, kas no zirgiem jēdz pietiekami daudz. Bet neies jau katra sīkuma dēļ viņus traucēt...), man nekas cits neatliek, kā pašai sākt domāt, kur, ko un kā būtu labāk darīt trenzes un iemauktu sakarā. Pirms tam gan iemetu aci netā, lai uzzinātu, ko vēstī info dziļumi, taču šeit ūdeņi bija tik sekli... Atmetu ar roku. Gan būs labi.
Iemauktus sāku likt Samoram pakāpeniski. Katru dienu uz mazu laiciņu. Iesākumā gāja traki – rāva galvu, atkāpās, kratījās, boikotēja manas rokas un manas dusmas. Bet ziniet, ja mamma katru dienu kaut ko liek darīt, tad tam bērnam sāk pielekt. Aī Samo pieleca. Un nepagāja ne nedēļa, kad zirgalops stāvēja mierīgs un pacieta visu iemauktu uzlikšanas procesu.
Bet ko darīt tālāk?
Mēs staigājām pie pavadas. Pavadu pie trenzes nestiprināju. Apmetu Samo striķi ap kaklu, un mēs gājām. Ik pa mirklim Samo to trenzi pažļembāja, bet ļoti aizrāvies nebija. Metāls. Bez garšas, smaržas... Vēl mēs locījām  kaklu un galvu. Aiz trenzes gan neturējos, lai mazo lopa dvēseli nesāpinātu. :D Visā visumā iesākumā Samo locījās ļoti stīvi, viņam laikam šķita, ka iemauktu siksniņas traucē noliekt galvu, ar purnu pieskarties pie sāna.
Attīstoties mūsu iemauktu un trenzes lietošanas skilam, sākām kordoties ar trenzi. Iesākumā, protams, nedaudz. Pirmās desmit minūtes rikšos aiz parastajiem nakteņiem, tad pieāķēju griezuli un vēl piecas minūtes aiz tā. Samo neko neteica. Pieņēma savu likteni.
Uzskatu, ka iemauktu sākuma posmu esam izmācījušies - iemauktus ir viegli uzlikt, Samors vairs nepaniko. Esam kordojušies ar iemauktiem. Puika pacieš visu. Kas vēl ir jāmāk ar iemauktiem? Vai tagad tikai paliek zināšanas, kas zirgam būs jāieliek ar jātnieku mugurā?


Par bara mīlestību un cilvēku mīlestību

Samo ganās viens. No sākuma šo mirkli gaidīju ar bažām – puika nekad barā nebija bijis vienīgais. Jā, nekad jau tas bars no zelta arī nebija bijis – nemācēšu teikt par Samo pirmo mājvietu kopā ar māti, taču mirklī, kad puiku nopirku es un atvedu uz pierīgas stalli, viņam sākās elle. Visi viņu koda, spārdīja un nicināja. Ir smagi būt hierarhijas apakšā, un zinot Samora mierīgo, lēnprātīgo dabu, top skaidrs, ka savā mūžā zirgs stāvokli bara hierarhijā arī nekad nebūtu pamainījis. Taču tas nozīmē – vientulība, siena drupatas, kad visi jau paēduši, sakosti un sasperti sāni tikko kā kādam kaut kas nebūtu paticis.
Zirgs tomēr ir.. bara dzīvnieks, un lai arī sūdīgs, tas tomēr bija bars...
Ilgi pētīju Samo attiecības vienatnē un secināju, ka bet bez bara ir labāk, daudz, daudz labāk kā man bija licies. Viņš tikai pāris reizes sazviedzās ar tālumā esošajām kazām un pilnībā pieņēma savu likteni un vienpatību. Viņš pat likās savā ziņā laimīgāks, jo tagad mēs esam viņa bars – viņš vienmēr skatās cilvēku virzienā, dodas pie tiem, kad tiek saukts, spēlējas ar suni. Neviens neaizliedz viņam ēst, nesper sānos, nekož skaustā. Jā, labāk tomēr būt vienam nekā ar sliktu baru. Vismaz to rāda Samors, viņa izturēšanās, miers, nosvērtība un prieks, esot vienatnē.
Apziņa, ka es esmu viņa bars, stimulē mani darboties ar Samo vairāk un biežāk. Un, ja mēs arī nedarām neko primāri nozīmīgu, tad spēlējam ķeršanas, pastaigājamies vai vnk barojamies. Zirgs ir kopā ar cilvēku, un cilvēks ir kopā ar zirgu. Un ir tik labi abiem.


13 comments:

  1. 1) zirgu nevar atsoļot ātrāk vai lēnāk. zirgs ir jāatsoļo tik ilgi, kamēr ir kārtīgi atsoļots - līdz brīdim kad elpošana un sirdsdarbība ir normāla. ja zirgs dzīvo ārā, tad mitrās vietas var izrīvēt ar siena kumšķi. un no sirds iesaku tomēr iegādāties flīsa segu. ziemā bez tās būs grūti, ja zirgs dzīvos ārā, bet gribēsies intensīvi darboties. vēl viens variants kā ātri atsoļot zirgu, ir - to nenokausēt tik ļoti, lai pēc tam nebūtu slinkums atsoļot.
    zirgi labā fiziskā formā, starp citu atsoļojas ātrāk, tā ka savā ziņā tas ir trenētības jautājums.

    2) zirgs nevar būt laimīgāks dzīvojot viens. tā ir zirga mocīšana. un protams, ka vienatnē dzīvojošs zirgs būs orientēts uz cilvēku, jo nekas cits viņam neatliek dzīvojot komunikācijas un dabisku sociālo kontaktu badā. daži zirgi stresu ārēji nemaz neizrāda, bet mums cilvēkiem toties patīk redzēt to, ko mēs gribam ieraudzīt, nevis to kā ir patiesībā. tad nu vēl viens ieteikums no sirds - sagādāt zirgam draugu. kaut vai vecu poniju (jo tāds ir ekonomiskāks, tīri barības patēriņa ziņā).

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Paldies par viedokli. Pēdējā laikā ir ļoti intensīvi treniņi un arī atsoļošanās ir ļoti intensīva - mēs ejam ļoti ātrā solī pa asfaltu un dumbrāju. Esmu ievērojusi, ka zirgs atsoļojas kudi ātrāk nekā sākumā. Beidzot atsoļošanos pēc 15 min zirgs elpo normāli, bet joprojām ir nosvīdis. (visa priekša un priekškājas, mugura nosvīdusi nav) izķemmēju un laižu ganībās. Pēc stundas aiznesu ūdeni. Teorētiski, ja ir liels vējš un zirgs joprojām ir nosvīdis, tad zirgam uzmetu segu. Pareizi? Vai var tikai izrīvēt un segu nemest? Jā, es līdz ziemai ofic nopirkšu zirgu segu.
      Vēl man bija doma - atrikšošana. viņš spēj taisīt tik mazus, lēnus riksīšus. Vai tas palīdzētu atsoļot zirgu ātrāk? Respektīvi treniņš - rikši kordā, lēkši, tad lēni rikši un tad atsoļošana.

      Bar baru es Jums nepiekrītu. Sākumā arī domāju, ka kirdik būs, bet nav tik traki. To jau var redzēt arī pēc zirga. Atvedot uz svešu vietu vienu viņš pat nepanikoja. es arī neuzskatu, ka visi zirgi ir bāžami vienā kulītē - tas panikoja, šitas panikos, tam vajadzīgs bars, tam arī. Dzīvnieki taču atšķiras tāpat kā cilvēki. Un vai ir forši būt barā, kas tevi baksta, sper un kož?
      Ja tiešām dzīvojot vienatnē kaut kas radikāli mainīsies un viņš sāk taisīt krīzi vienatnes izmisumā, tad es to pārinieku meklēšu. Bet pagaidām izskatās, ka viņš ir laimīgs. Un tas nav tikai tas, ko es gribu redzēt. Ja jau zirgs tiešām būtu nomākts, viņš neko negribētu, staigātu ausis nokāris, bēdīgu ģīmīti.

      Dzēst
  2. Viennozīmīgi visas situācijas un visi zirgi nav vienādi. Jā, it kā jau protams, ka zirgs nevar justies laimīgāks bez bara, bet dažkārt tas noteikti nav tik dramatiski (mocīšana, sociālā kontakta bads utt.) Man bija ķēve, kuru vienā brīdī no staļļa atvedu dzīvošanai piemājas saimniecībā. Nevienā pašā brīdī nebija stresa (labi, daži zirgi neizrāda), bet teju ik dienu no dažādiem staļļiem apkārt staigāja jātnieki un mans zirgs pat aci nepacēla, cik ļoti viņai neinteresēja nekāds kontakts, par spīti tam, ka visus iepriekšējos 6 gadus bija dzīvojusi tikai staļļa situācijā. Un intereses par citiem zirgiem nebija ne pirmajās dienās, ne pēc gada un tam nav ne mazākā saistība ar to, ko man gribētos redzēt.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Paldies, ka lasāt, paldies par viedokli. Tad tomēr pasaulē ir vēl kādi zirgu indivīdi, kuriem baru neprasās :)

      Dzēst
    2. Nav tādas opcijas, ka zirgam neprasās baru. Tas būtu tāpat, kā apgalvot, ka zirgam neprasās ēst, dzert vai kustēties. Bars, bara dzīve ir zirga pasaules pamatā, pēc šiem principiem viņš veido savu pasaules redzējumu, attiecības ar cilvēku un visu citu. Lūdzu, Gita, palasiet pētījumus par zirga uzvedību, es patiesi šo neesmu izdomājusi no sevis.

      Pilnīgi ticu, ka Jūsu zirgs vizuāli neizrāda nekādu trūkumu un visticamāk nekad nestaigās ar "nokārtu ģīmīti", kamēr cits būtu aiz panika palikt vienatnē prātā sajucis. Bet varu 100% galvot, ka viņš būtu acīmredzami laimīgāks, ja viņam būtu viens stabils aploka biedrs. Katrs zirgs ir ar savu personību un absolūti individuālām iezīmēm, bet kā jau teicu- ir pāris pamata lietas, kas visiem zirgiem ir kopīgas.

      Kas attiecas uz to "es redzu, ka manam zirgam ir labi", es Jūs labi saprotu, arī man vienmēr ir gribējies domāt, ka par saviem zirgiem zinu visu un vislabāk, taču vēlāk atskatoties saprotu, ka tajā brīdī nemaz tik patiesi visu redzējusi neesmu un vairākkārt pat aiz nezināšanas nodarījusi zirgam pāri. Man patīk lasīt Jūsu blogu, un sākumā priecājos, ka spējat visu stāstīt atklāti un atzīt arī vietas, kur esat kļūdījusies. Ticu, ka komentārus ne vienmēr ir viegli uzņemt, taču ja varu ko ieteikt- cenšaties turēt "atvērtu prātu", uzklausīt visus, kuri ir veltījuši laiku, lai Jums ko ieteiktu, neaiztāvēties un necensties panākt savu, bet mēģināt paskatīties uz lietām no dažādām perspektīvām.

      Vēlu veiksmi!

      Dzēst
    3. Paldies par viedokli un ka lasāt. Labi, pieņemsim, ka viņam baru prasās. Bet viņš tiešām to nepauž tik radikāli kritiski, lai cilvēks sāktu apdomāties, ka zirgs ir pagalam nelaimīgs un staigā ar to nokārto ģīmi. (Es vispār ietekmējoties no šiem komentāriem vēlējos izvedot mazo pētījumiņu sava zirga ķermeņa valodas sakarā. Darbs top un tiks šeit ievietots.)
      Otrs zirgs ir opcija, kas ar laiku man būs. Bet pašreiz man ir jātiek galā ar vienu, jāiestrādā un jāiejāj Samo. Es fiziski nevaru atļauties rūpes par otru zirgu. Un ponijs nav apspriežams.
      Galu galā, no otras puses ne vienmēr var dabūt visu ko vēlas. Ir zināmi zirgi (tiesa gan ērzeļi), kuriem gan ir bars (zirgi stallī), bet kuri paši ikdienā ārā nemaz netiek laisti. Un tad vajag paskatīties, kurš sliktums ir lielāks - mūžīgā stāvēšana sūdainā boksā vai vientulība zaļā pļavā.
      Paldies.

      Dzēst
  3. zirgi pēc definīcijas ir bara dzīvnieki, tiem ir nepieciešama komunikācija. Jā, nenoliedzami ir dzīvnieki, kas ir spējīgi piemēroties dzīvei vienatnē, tāpat ir asociāli dzīvnieki, kas nav spējīgi dzīvot barā, bet vispārinot - tas nav normāli. Cilvēki ļoti daudz ko neredz un nejūt, tas ir pieņemts par normu, diemžēl..
    Ne jau panika ir vienīgā stresa izpausme, noslēgšanās un ieiešana sevī arī, un pat vēl bīstamāka.

    Kas attiecas uz atsoļošanos - šobrīd ir diezgan silts, zirgi vēl nav nometuši ziemas kažoku, arī fiziskā forma nav tā izcilākā - pamēģiniet paši divdesmit minūtes soļot ātrā solī, gribu redzēt cik ātri atjaunosies elpošana un nožūs sviedri. vajag tik vēl segu uzsegt virsū, lai grūtāk un aidā lēnos riksīšos. Atsoļošanās ir primāri domāta, lai muskuļi atdzistu pamazām, un tad lai nomierinātos elpošana. pēc lēkšiem ir atrikši, pēc tam - atsoļošanās. kamēr elpošana paātrināta ir jāsoļo, pēc tam var arī paganīties pa vidam, izvārtīties, lai nožāvētu sviedrus. segu segt nav vajadzības, īpaši ja nav segli bijuši mugurā, ja nu vienīgi ikurāt ir auksts vējš, vai lietus. bet tad varbūt vajadzētu padomāt un treniņā taisīt garākas pauzes, lai zirgs tik traki neiesvīst. pastiprināta svīšana it kā vēsā dienā liecina par saspringumu un stresu, pat ja zirgs ārēji neko neizrāda.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Paldies par viedokli.
      Es jau minēju, atvedot zirgu, panikas nebija. Ne pirmā, ne otrā, ne trešā naktī. Nevienā dienā. Noslēgšanās sevī? Padomāsim, zirgs ir pilnīgi tikpat lielā mērā noslēdzies/nenoslēdzies sevī kā bija stallī ar pārējiem lopiem. Kā izpaustos ieiešana sevī zirgam? Es neesmu manījusi savā zirgalopā nevienu izmaiņu. Tikai to, ka viņš ļoti līksmi sazviedzas ar cilvēkiem, lauž mammas bērzus un spēlējas ar suni.

      Es jau iepriekšējā komentā rakstīju, ka tagad mums pietiek ar 15 min ātrā solī un elpošana ir atgriezusies normālajā stāvoklī. Man kāds kādreiz teica, ka pēc aktīva darba nemaz nedrīkst vikties kā uts pa kažoku, jo tieši tā - muskuļiem vajag atslābt. Un to vajag darīt pakāpeniski - nevar rikšot, lēkšot, rikšot un tad vilkties. Vajagot arī ātri soļot.
      Paldies par padomiem par atrikšošanos, atsoļošanos un segām. Un Jūsu pēdājā teksta rindiņa man lika aizdomāties, ka viņam varētu vēl mazliet būt nekomfortabli ar iemauktiem - tos nesen sākām mācīties un, iespējams, zirgs ar viņiem vēl nejūtas tik ērti, cik vajadzētu justies. Tramīgs viņš treniņa laikā nav, strādā nosvērti, koncentrējies uz mani, galvu gan dažreiz krata. Kordā mēs ļoti mainām arī ātrumus, viņam visu laiku ir jādomā, ko un kā. Vai tas varētu būt iemesls viņa svīšanai? (Ā, tas ko mēs kordā darām 20 min rikši, četras reizes mainot virzienu un pāris min soļojot vidū) (Vai otrs treniņš 10 min rikši, tad aptuveni 3-4 min lēkši) Pēc šiem treniņiem viņš parasti ir ļoti nosvīdis. Svīšanu noveļu uz slodzi.

      Dzēst
  4. Fakts, ka ļoti "līksmi" sazviedzas ar cilvēkiem vien liecina par to, ka zirgs alkst komunikāciju, vai arī ir stresā. Zirgu pamata sazināšanās valoda ir ķermeņa, zirgi reti zviedz, parasti tikai tad, ja ir paši atdalījušies no bara, vai arī kāds bara loceklis ir pazudis no bara. Kā komunikācijas objekts arī cilvēks der, nav labāka veida kā uzlabot attiecības ar zirgu kā to izolēt no citiem zirgiem! Tas taču ir sen zināms fakts. Bet nu par laimi zirgs ir cilvēka privātīpašums - katrs var darīt kā grib un ko grib.

    Aktīvi soļot jā, bet ne jau visu atsoļošanās laiku. sākumā aktīvi, tad lēnāk, tad "kā uts pa kažoku". Ja vajag precīzi pieturēties pie pulksteņa, to varētu sadalīt 5-10 (vidēji 7.5) min aktīvi, tikpat mierīgāk un tad kaut stundu lēnām.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Varbūt Jūs vēlētos atbraukt paklausīties un paskatīties uz šo noslēgto, nelaimīgo, dzīves pamesto zirgu!?

      Padomāšu, ko varu mainīt savā atsoļošanās veidā. Kaut ko pilnveidot... Paldies.

      Jebkurā gadījumā - lai Jūsu zirgiem vairāk veicas ar saimnieku un privātīpašnieku! Lai aug laimīgi un veseli. Zināšanas rodas ar gadiem un zirgiem. Gan jau arī es pēc simt gadiem būšu tik gudra, ka varēšu izaudzināt savus zirgus... Kaut gan, ja jau zirgi tiešām ir bara lopi, tad kāpēc viņus vispār kāds pieradina, baro, jāj ar viņiem? Viņi taču ir radīti lai dzīvotu savvaļā! Varbūt Jūsējie dzīvo?

      Dzēst
    2. Vispār jau neredzu jēgu komentēt un kaut ko ieteikt, ja viss jau ir skaidrs tāpat.

      Piedāvāju tikai censties saprast zirgu tagad, nevis pēc 100 gadiem.

      Kas attiecas uz manu zirgu, tad jā, dzīvo gandrīz savvaļā, barā, uz ko esmu mērķtiecīgi virzījusies. bet tas netraucē jāt un šad tad pat uz kādiem mačiem aizbraukt.

      Dzēst
  5. Katrs tik tiešām var izvēlēties turēt zirgu, kā nu pats kāro, un uzdot vēlamo par esošo cik vien tīk. Ja ir vēlme nevis tikai pretoties, bet arī pamācīties, iesaku palasīt -

    Par stresa izpausmēm mīmikā, sejas izteiksmēs - http://sielearning.tafensw.edu.au/MPR/8131G/equine/Behaviour/Abnormal/BodyLanguageStressed.htm

    Par ķermeņa valodu kopumā - http://www.equisearch.com/horses_care/health/behavior/how-to-read-your-horses-body-language/

    Vispārējās stresa pazīmes un izraisītāji zirgiem - http://prioryequinevets.co.uk/horse-fact-sheets/81-2

    Galvenie stresa izraisītāji zirgiem - http://www.equitait.com/page15.htm

    Par zirgu stresa menedžmentu - http://hippokampos.co.uk/why-osteopathy-for-horses/stress-management-in-horses/

    Zirgu stress un kā no tā izvairīties - http://www.horse-adventures.com/health/stress.html

    Par zirgu kā bara dzīvnieku - http://www.cowboyup.ca/featured_articles/horse_behavior.html

    Ir absurdi nolemt, ka tūkstošu tūkstoši gadu evolūcijas ir pārkodējami viena zirga dzīves laikā. Iesaku ar atvērtu prātu rūpīgi vērot savu zirgu un būt gataviem atteikties gan no saviem pieņēmumiem, gan (ĻOTI svarīgi!) no cilvēciskošanas, lai laicīgi ievērotu noslēgšanos, niansētas stresa pazīmes un, galu galā, lai nodrošinātu zirgam tiešām piemērotākos apstākļus. Zirgam, ne cilvēkam ērtus.

    Irbe

    AtbildētDzēst