Garās pastaigas nesteidzīgu pilsētnieku stilā

Dzīvoklī nav ko darīt. Ne man, ne sunim. Lai piepildītu dienu un mēģinātu šo - mums doto - laiku patērēt mazliet jēdzīgāk, dodamies staigāt pa Rīgas ielām, nomalēm un parkiem. Ja godīgi, sākumā mana staigāšanās doma aprobežojās ar vēlmi nokausētu suni līdz tādam līmenim, ka nākamajā dienā viņš negribētu slieties laukā no gultas, taču pēc pirmās šādas garās pastaigas sapratu, ka es nogurstu ātrāk nekā suns. Jā, viņam bija smagi noklunkurēt aiz manis tos gandrīz desmit km, taču nākamajā dienā viņš - pretstatā man - bija daudz, daudz lietojamāks. Es neesmu radusi staigāt tādus gabalus ar vienu piegājienu, un man aug sportisks suns. Drīz vien es sapratu, ka viņam šie garie gabali tīri labi iet pie sirds.

Un šie ceļojumi man liek domāt, ka suns ne tikai kačā skilu iešanai un skriešanai, bet arī pilnveidojas mūsu savstarpējās attiecības, uzticēšanās un draudzība. Jā, nosauksim to tā. Tur, kur nav cilvēku, mēs varam iet bez siksniņas, viņš kārtīgi, seko man pa pēdām un nemaz neskrien pakaļ putniem, kaķiem, velosipēdistiem vai mašīnām. Man šķiet, ka esmu pamatīga autoritāte mazā raibuļa acīs. :D

Iemetiet aci mūsu ceļojumos!

Pirmajā bildē ir vienkārša pastaiga pa gigantiskajām Rīgas ielām un nomalēm. Gājām iešanas pēc.

Taču otrajā ceļojums ir ar mērķi – gribējās iemēģināt pastaigāt pa slaveno Biķernieku mežu. (Starp citu, šeit brīvdienu rītos ap astoņiem parasti salasās draudzīgo suņu saimnieki ar saviem mīluļiem, lai četrkājainajiem draugiem ļautu izbaudīt sunisko kompāniju. Es ar to vēlējos nobaudīt, taču spriežot pēc tā, kā atkal ir izmainījusies mana dzīve, domāju, ka tuvākajā laikā šādas izklaides Rodim nespīdēs.) Lai nu kā, šo ceļojumu apvienojām ar Nacisma upuru piemiņas vietas nejaušu uziešanu un pāris jaušu slēpņu atrašanu. Ceļojums izdevies. Mājās, protams, pārvilkāmies mēli uz sāna, taču ļoti laimīgi, gandarīti ar ceļojumu un apmierināti ar sevi.

(Mums fonā akmeņi Nacisma upuru piemiņas vietā.)

(Suns elementā. Kopā ar mums meklē slēpņus ar apslēpto mantu un lien citu zvēru izraktajās alās.)

Noslēgumā vēl pielikti attēli no mūsu ikdienišķajām pastaigām. Starp citu, kad atradu šo parku, sapratu, ka Rīga var arī nebūt nemaz tik briesmīga – koki, soliņi, taciņas, celiņš velosipēdistiem un skrējējiem.

Kad ejam rīta pastaigā ap pusseptiņiem, parasti ejam bez siksniņas. Trenējam bez-siksniņas-iešanas skilu. Pēcpusdienā, darbam beidzoties, šādu cilvēku, kas pastaigājas ar suņiem, ir vairāk un tad ejam tikai pie sikniņas.

Rodža - pilsētas zēns, bomzis un Milka

Man citreiz liekas, ka Rodis tāds pilsētas cacuks vien ir. Kad sākām mācīties čurāt laukā, kad sākām regulāri iet ārā, suns pa āru staigāja nenormālā nepatikā. Vienmēr, kad, iznesdama no ēkas, to noliku uz asfalta, viņš sāka smilkstēt. Līdzi negāja – tikai sēdēt, tikai uz māju, ja arī vilkās, tad visas siksniņas garumā, smilkstot no mugurpuses. Lēni. Lēni. Pa zāli viņš staigāja vēl mazāk. Vienreiz viņš pat bija gatavs kakāt uz asfalta. Nē, čalīt, tā tās lietas nenotiek! Ieliku zālītē, liekas, ar nepatiku pietupās. Aizbraucot uz laukiem bija vāks – ejam ap dīķi, šis neiet, stāv, skatās, skrien uz māju. Ar dusmošanos, strīdēšanos panāku, ka nāk nopakaļis. Tagad laikam saprotu, ka zemā šasija par zemu bija bijusi. Vienmēr pēc pastaigas puncis un arkliņš jēlīgi rozā. Jā, laikam zāle šo baksta, noberž. Kad sapratu zemās šasijas suņa bēdu, vairs tik ļoti zālē iet nespiedu. Bet doma, ka suns joprojām ir pilsētas zēns, nepamet. Bruģis un asfalts, liekas, viņam simpatizē vairāk.

Tagad, labu laiku pēc pirmās jēlīgi rozā šasijas, suns ir paaudzies. Zāle pipsi un punci vairs neskrāpē un nekādu antipātiju nav arī vairs pret zāli. Arī nesmilkst vairs, ārā šķiet sāk gribēt iet un vienmēr noskatās uz durvīm ar klusu, kaismīgu vēlmi – ejam, ejam.

Esam izauguši no šī posma. Mums priekšā ir nākamais: suns bomzis. Šo posmu iziet visi. Svarīgi ir visu saostīt, visu aplaizīt, visu iebāzt mutēs. Velns, cik končikus neesmu izrāvusi no viņa mutes! Cik cilvēku izmestus papīrus, preču iepakojumus un pustrunējušu maisiņu paliekas? Eh. Vairs neskaitu. Ja pa labam ar – fu nedrīkst – nesaprot, būs pa sliktam - rupjais “FŪ” un sitiens pa purnu.

Man laikam ir palaimējies ar suni. Tā ir pusšķirnes īpantība vai arī mans puskrancis ir īpaši apdāvināts, taču arī šim posmam mēs tikām galā diezgan veiksmīgi. Gandrīz tikām. Viņš izsmēķus vairs neceļ, taču ja saož kaut ko gardu nevilcinās pār to noslidināt ar savu neķītro mēlīti vai pakampt zobos. Gan jau, gan jau ar laiku es viņam iemācīšu, ka ēst drīkst tikai no savas bļodiņas un tikai no saimnieka rokas.

Pilsētā Rodžam ir uzradušies draugi. Pusdraugi. Mums gan reti sanāk satikties, bet vienmēr, kad tas notiek, suņi saostas. Viens ir bīgls (bīgls, bija šķirne, kuras iegādi es apsvēru) un otrs melns, apmatojumu savēlis suns, kuram nespēju noteikt šķirni vai bezšķirni. (šim sunim starp citu ir saimnieks, kas pretstatā lielam vairumam suņu mīļotāju, sava četrkājainā drauga kakučus arī savāc. Es cienu šo cilvēku!!). Vienu reizi Rodža gribēja draudzēties arī ar kaķi, bet kaķis nebija noskaņots pārāk laipni – viņš laikam padomāja, ka mans suns tāda liela žurka vien ir, un metās raibajam, suņu smakas kamoliņam virsū. (Tie briesmīgie, briesmīgie kaķi!!!)

Patiesībā joki mums ar Rodi gadās ne tikai ar dzīvniekiem, bet arī ar cilvēkiem. Pareizāk sakot, maziem bērniem. Vienu reizi gājām pa ceļu, mums priekšā gāja suns. Aiz līkuma parādījās sieviete ar mazu ķiparu, sīkais momentā – suns. Mamma paslavē – jā, sunītis. Un tad mazais bērns ieraudzīja arī Rodi un pilnā balsī – gotiņa! Māte savu bērnu momentā palaboja, taču mūsu smiekli par “gotiņu” bija saldi, jo saldi. - Jā, Milka, ejam mājās -, es vēl noteicu, un  mēs pazudām aiz līkuma. Smieklīgi. Un vispār man liekas, ka šī ir pat otrā reize, kad kāds sīkais Rodi nosauc par govi. Varbūt viens un tas pats bērns? Bet vai tad jau nevajadzēja iegaumēt, ka arī suņi var būt raibi...

Pirmās pastaigas Rīgā un apmācības

Tā kā kā manas rokas Roda čurāšanas jautājumā jau bija galīgi nolaidušās un es sāku domāt, ka vienīgā iespēja uz čurātiemācīšanos ir pārvākšanās (domāju, ka suns par tualeti uztver visu manu īrēto dzīvokli), sāku mēģināt suni vest laukā. Pirmās divas dienas pastaigas laikā (lai arī cik tā būtu bijusi gara – mēs staigājām no 30-60 min), suns nenokārtojās nevienu reizi. Jau sāka šķist, ka mans suns ir tāds pats eksemplārs, kā suņi, kuru izmisušie saimnieki piemin draugiem.lv problēmiskajos domu biedros - “help, suns ārā nečurā, kā ienāk telpās, tā piemīž”, taču man par laimi, trešajā reizē suns pakakāja. Slavējot viņu nesu mājās uz rokām un lielīju. Nav viņš slikts, un arī čurāt laukā droši vien iemācīsies.

Ir augusta vidus. Nezinu, kad, taču viss mainījās. Man liekas, lielu artavu čurāšanas lauciņā deva arī ceļojumi uz laukiem, kuru laikā suns tika pieskatīts jo īpaši un nevienu reizi neuzdrošinājās piečurāt uz grīdas, tam neparedzētā vietā. Vai nu uz paklājiņa, vai durvju pusi, kā sakot, iznes mani, man vajag. Bet Rīgas dzīvoklis ir citādāks – te laikam publiskā tualete ir visur, neatkarīgi no tā, cik bieži un cik cītīgi es visu mazgāju uz dezinficēju. Jā, laikam vienīgā iespēja ir pārvākšanās. :D Bet es centīšos risināt mūsu čurāšanas problēmu arī ne tik radikāli – sāksim iet laukā regulāri, konkrētos laikos, cerams, trīs vai četras reizes dienā. Un slavēsim par katru peļķīti un katru čuriņu, kuru Rodis atstās netīrajā Rīgas kaku aleju zālē.

Ziniet, tagad, kad suns beidzot ir sapotēts un mēs varam iet laukā regulāri, es daudz labāk iepazīstu arī savu mazo rezgali. Piemēram, pirmās dienas laukā viņš neapmierināti smilkstēja un vilkās nopakaļus, taču tagad, kādu nedēļu pēc regulārām pastaigām, viņš visu uztver ar prieku un, liekas, ir jau pieradis. Vairs nesmilkst. No mašīnām un cilvēkiem gan mēdz baidīties, taču viņam ļoti patīk skriet kopā ar mani pa trotuāriem.

Esam sākuši iepazīties arī ar citiem suņiem. Iesākumā Rodim bija bail – visi tik lieli un biedējoši, taču tagad, liekas, viņš skatās uz tiem ar interesi un vēlmi padraudzēties. Jā, un neizsīkstoša ir svešinieku apbrīna par manu mazo, smuko sunīti. Liela daļa no garāmgājējiem skatās mazajā radībā ar tādu apgarotību un mīlestību un smagi noelšas – krasivaja sabaka.

Ja mēs gribētu salīdzināt Rodi ar Rangu, tad jāsaka, ka Rodim ir paveicies. Rodis piedzima vasarā, viņš varēja baudīt bērnības pastaigas siltumā, biežāk tikt laukā tik jaunā vecumā. Rangum tādas laimes nebija – kad viņu ieguvu, bija vēls rudens, kad Rangu varēja iet laukā, bija slapjš un drēgns un sniegains. Loģiski, kucēnu tādā laikā ilgi ārā neturēs, salst viņam, organisms nepieaudzis, nenorūdījies. Interesanti, kādas būs atšķirības starp abiem nākotnē – vai Rodis būs sociālizētāks ar pārējiem cilvēkiem un suņiem? Vai vairāk man pieķersies, zinādams, ka jāiet pie manis, jo tagad daudz un dikti staigā pie siksniņas?

Ja runājam vēl par apmācībām, nē, pareizāk sakot par to, ko Rodis ir iemācījies, tad jāsaka, ka sunim labi padodas skriet pakaļ mantiņai un atnest to. Un ziniet, kas ir pats interesantākais? Nebija nevienas dienas un neviena mirkļa, kad es sunim to būtu mācījusi. Es vnk pametu un viņš vnk atnesa. Vai tā ir šķirnes īpatnība? Vai rotaļība var būt īpatnība? Bet varbūt šis suns ir pārāk gudrs parastajai suņu klasei, ja jau bez mācīšanas zina, kā spēlē pamest-atnest rotaļu. Un man liekas, ka viņam tas diezgan labi patīk. :)

Ziniet, ir vēl viena lieta, kuru man vajag jums, lasītāji, atklāt. Es to neesmu teikusi, taču bija laiks, kad es ļoti, ļoti nožēloju, ka Rodi nopirku. Pirmajā dienā, kad atvedu suni mājās, es ļoti raudāju par Rangu. Ļoti. Un ļoti nožēloju, ka esmu nopirkusi jaunu kverkšķi... Tāpat kā man  bija licies, ka Roda spēkos nebūs aizpildīt to tukšumu, kuru Rangu izrāva aizejot, tā man tagad ir jāsaka, ka šim sunim tas laikam izdodas. Es arī vairs nenožēloju, ka viņu nopirku. Skumji, ka Rango vairs nav, bet ir jādzīvo. Rodis man palīdz. Un Rodis palīdz vairāk kā daudziem no jums, lasītāji, varētu šķist. 

Roc, Rodi, roc!

Bjām aizbraukuši ar Rodi uz laukiem. Kā jau vienmēr suns no šādiem ceļojumiem iemācās kaut ko jaunu un interesantu, taču ir viena lieta, kuru vēlos uzsvērt jo īpaši. Rakšana. Roda mīļākā nodarbošanās – rakšana.

(Mamma saka, ka šitā šķrne meklējot lapsas. Jā, kopš tā laika ir iegājies, ka suns katru caurumu, kuru izrok, rada ar mērķi - atrast lielo lapsu :D)

(Te viņš izskatās pēc kurmja.)

(Nosmulējies kā sivēns. Un es.)

Brīvdienu ceļojums

Kad Daumants sestdienas priekšpusdienā ievēlās pie manis dzīvoklī, viņa sejā bija lasāms – Gita, braucam. Kur? Pārsteigums! Sakravājām somas – mazliet paikas, segas, telti un, protams, suni -, un braucām. Jau iepriekš bijām lēmuši, ka varētu aizbraukt uz jūru, taču, visiem zināms, ka suņi bieži vien ir tāda ekstra, kuru pludmales nemīl. Protams, mazliet baiļojos arī par to, kā ekskursija uz jūru varētu izdoties – Rodis nekad iepriekš nebija bijis nevienā lielākā ceļojumā, kur nu vēl palicis teltī un saticies ar kvantumu citu cilvēku telšu novietnē vai pludmales smiltīs...

Tiesa līdz pat pusceļam mierināju sevi ar domu, ka šoferis ir atradis miermīlīgu, nevienam nezināmu ezera krastu, kurā varēsim baudīt divvientulību... ui, nē, atvainojos, trīsvientulību. Un liels bija mans šoks, kad viņš pateica – brauksim, kur acis rāda, apskatīsimies, ko gribēsim redzēt, un paliksim, kur sanāks. Lieki teikt, ka man, cilvēkam, kas pieradis plānot un shēmot, šāda vieglprātība iecirta kā ar kulaku pa pieri. Facepalm. Ja es vēl būtu viena! Bet nē, man tak ir audzināmais – mana mazā piekabe.

Pirmā pietura – Purva laipa Ķemeru nacionālajā parkā. Man, kā no laukiem nākošam cilvēkam, purvs asociējas ar kaut ko skaistu. Tiesa skaistums starp mākslīgi veidotām taciņām purvā, pilnām laipām un klusām debesīm lielā mērā atšķiras no tā skaistuma, kas baudāms Vērenes purvos aptuveni ap pl. pieciem rītā, kad aust saule, kliedz dzērves un mamma blakus, piepurva mežā, rušina mellenes. Kaut gan dažādība ir vajadzīga, – un es pirmo reizi biju Ķemeru nacionālajā parkā. Un, ziniet, kas vēl iepriecina – bija brīvdiena, šeit bija sastopami ļoti daudz cilvēku – gan latvieši, gan ārzemnieki, gan jaunieši, gan veci cilvēki, gan ģimenes ar bērniem. Vai ir labāka atpūta par atpūtu brīvā dabā? Par aktīvu atpūtu kopā ar ģimeni? Nav.

Otrā pietura. Zivis. Šeit es jau zināju, ka braucam uz jūru. Un, kas gan ir jūra, bez klasiskā jūras uzkožamā – zivīm? Pie šīs tradīcijas mani pieradināja vecāki, domāju, ka to nodošu arī saviem bērniem -  butes, lucīši, sviesta zivis, asaris un laši. Mmmmmm. Ņam. Vai jau saskrēja siekalas mutē?

Jāsaka, ka Daumanta plāns – braukt, kur acis rāda, - darbojās diezgan teicami, jo nākošais interesantais apskates objekts bija Baltā kāpa. Vai spējat iedomāties, ka meža vidū iespējama kāpa vairāku metru augstumā? Un otrs jautājums – vai apzināties, ka kādreiz šī pati kāpa atradās jūras malā? Nē, kāpa neceļo. Ceļo jūra. Apskatīt balto kāpu es iesaku visiem. Šeit gāju ar neviltotu interesi; to gan nevarētu teikt par Rodi, kurš, noskrējies iepriekšējā maršrutā, tagad gulēja uz manām rokām kā mazs bērns.

Izbadējušies, nostaigājušies un nepacietīgi uz jūru. Garām Saulkrastiem, Rojai, daudzajiem piejūras miestiem ar savādajiem, neizboksterējamajiem nosaukumiem. Uz Kolku. Kas var būt romantiskāks par atpūtu Latvijas ragā? Un tālāks? Entie kilometri un entās minūtes. Bet kā saka – laimīgie laiku neskaita, un ceļotāji arī ne. Emocijas rodas no ceļa, nevis sasniegtajiem mērķim. Mūsu pietura – atpūtas vieta Uši. Iebraucam vakarā, suns nekustīgs guļ savā somā, pekas pret debesīm pavērsis. Dažreiz rodas jautājums, vai maz dzīvs, taču, apstājoties un izceļot zālē, atžirgst. Tā noskrējies, ka kājas vairs neklausa un smagā, bumbierveida pēcpuse uz zemes vien slienas.

Daļa, kas īpaši interesē suņmīļiem:

Kempingā bija daudz cilvēku, mazliet baiļojos, kā suns uz tiem reaģēs, taču nebija tik traki – palaists no siksniņas prom neskrēja, ap mums tikai dzīvojās. Bail puikam, protams. Vispār, man šķiet, ka šeit Rodis daudz iemācījās. Te viņš satikās pirmo reizi ar tādu kvantumu cilvēku, saprata, kas ir viļņi, sāļš ūdens un to, ka viļņi uzbrūk. Jā, jā, arī peldēja – nenāca ūdenī vis ar tādu prieku, kā to darīja Rangu, taču līdz raibajai pavēderei iebrida. Vēl pie telts, kad mēs baudījām gastronomiskās izvirtības, Rodis apjauta, kas ir zivs, tās viņam garšoja – asakas un spuras neskrubināja, taču sulīgos laša gabaliņus gan norija pa divi deviņi. Velns, to arī es pati varu ēst :D

(Suns smagajā rakšanas darbā. Jā, nav daudz bilžu no viņa
dzīves, taču tas tāpēc, ka mēs braucām atpūsties, nevis
visu laiku skraidīt ar bildējamo aparātu.)

Protams, neiztrūka arī misēkļu. Naktī šuņs piečurāja telti. Veselu galonu – vienīgais mierinājums, ka telts jau arī tāpat nebija no svaigajām un pati prasīties prasījās pēc mazgāšanās. Ar Daumantu jau smējāmies – šeit trūka tikai suņa čuriņu traipiņu :D Kā es saku – ne pirmā, ne pēdējā telts, kuru suns piečurā. Un kā saka māsa – apliet un piešķilt. :D

Smiltīs, pie jūras, Rodis daudz rakās. Rakšana ir viena no viņa mīļākajām nodarbēm (uzreiz aiz košanas). Bedres, gan nebija dziļas, taču viņam labi padevās kā pūķim nolīdzināt smilšu pilis un samīcīt to torņos iesprostotās guļošās princeses.

Tā kā krastā to cilvēku nebija tik daudz un iespēju, lai sataisītu problēmas, arī, Rodis dzesēja bez siksniņas. Pāris cilvēki pagāja garām kādu divu trīs metru attālumā, Rodis neko neteica, taču kad kāda sieviete paskrēja mums garām burtiski blakus, Rodis saputrojās un panesās viņai līdzi. Attapās divu metru attālumā ar žēlabainu smilkstienu. Savādi, es padomāju – kāpēc tā notika? Viņam sajuka? Viņš apmulsa? Viņš jau vēl nesaprot, ka kāds jāķer (mani, vismaz, viņš nekad vēl nav ķēris). Un kāpēc smilkstēja? Jo nobijās, ka ir apmaldījies, ka mani neredz? Kad sāku saukt, attapās un fiksi atdesoja atpakaļ.

Pludmalē un pie telts Rodis bija tā nostaigājies un tik ļoti piekusis, ka par viņa mīļāko darbību drīz vien kļuva gulēšana. Viņš gulēja visur, kur varēja atlūzt un nebija nozīmes zem mašīnas, teltī, blakus ugunskurā vai bez maz vai ugunī. Un viņš izrādīja manāmu neapmierinātību, kad vajadzēja kaut kur iet. Vienā šādā reizē piesēju pie siksniņas, gājām. Šis apstājās un apsēdās. Ne no vietas, ne uz priekšu, ne pakaļu. Sak, es esmu piekusis. Kādreiz domāju, ka šādi mēdz izrīkoties tikai mopši, nodzīti kā zirgi, taču še tev – man pašai arī viens šāds eksemplārs gadījies. Kucēna veidolā. Nu neko. Atsēju. Gribi paliec, gribi nāc līdzi. Gājām, šis sēž. Nereaģē. Aizgājām aiz kalna, redz mūsu ķermeņus, sēž, nereaģē. Ejam tālāk. Aizejam aiz līkuma. Neko neredz, nepaiet ne mirklis, sāk smilkstēt un kaukt un nesas pakaļ. Atnāk līdz vietai, kur stāvējām, taču nezināmo ceļu, kurā iegājām, uz kura stāvam un no kura redzam suni, nemana. Riņķo ap savu asi, osta pēdas, skatās man acīs, taču pretī nenāk. Kas tas bija? Viņš mani neredzēja? Kā var neredzēt, ja skatās tieši virsū? Tikai tad, kad pasaucu, luncinoties pieskrēja. Šis atgadījums mani uzvedināja uz diviem atklājumiem. Pirmais, varbūt mans suns ir akls? Otrais, šitam sunim ir ļoti laba oža, kuru viņš, apbrīnojamā kārtā, arī liek lietā.

Vēl viens atklājums un mācību stunda bija suņa atstāšana krastā, kad devāmies peldēties. Pirmajā reizē ņēmām līdzi un uz maiņām turējām (un peldinājām – tas viņam nepatika, un Rodis pat pamanījās mazliet sarīties jūras ūdeni), bet pēc tam gājām un suni atstājām piesietu krastā. Viņš pat neiebilda, pirmo mirkli tikai paskrēja, cik tālu siksniņa sniedzās, mazliet pasmilkstēja, taču tad arī atlūza. Nebija tik traki, kā šķita, ka būs – riešana, kaukšana, smilkstēšana vienā gabalā. Bija labi, es pat teiktu ideāli.

Tagad turpinājums mūsu ceļojumam...

Naktī gandrīz pelde mēnesnīcā. Ideāli. Es pirmo reizi mūžā biju jūrā naktī pilnmēness laikā. Tik skaisti bija un gaišs. Mēness un zvaigznes, un gaismas atspīdums melnajā ūdenī. Tālumā bākas, kuģi un zvejas laivas. Bilžu gan nav. Noteikti kaut kas būtu izdevies, taču šos kadrus es visiem iesaku aplūkot dzīvajā. :)

Klasiskā, es pat teiktu – mazliet nodrāztā – jūras padarīšana ir saullēktu un saulrietu sagaidīšana. Tā kā bijām jūas pusē, no kuras saule aust, arī mēs bijām nobrieduši lieliem mērķiem – sagaidīt saullēktu ragā. Pamodāmies ap pieciem un izgājām. Tik klusa un tukša pludmale. Viļņi skalojas pret krastu, un zem kailajām pēdām krakšķēja gliemežu trauslās čaulas. Smiltis drīz vien nomainīja ūdens izrobots krasts un sagāzušās priedes. Jā, tagad gan jāsaka, ka arī šādu postažu jūras malā redzi pirmo reizi. Vai tad nesen bijusi kāda vētra, kas tik brutāli lauzusi un ar saknēm rāvusi priedes? Un vai tad vispareizākais nebūtu šos stumbeņus aizvākt un pludmali atstāt tīru un skaistu?

Saullēktu sagaidījām pusceļā uz ragu, sēdēdami uz viena šāda nolauzta stumbra. Visu ceļu (nezinu, cik tieši, jo endomondo nebija paņemts) aptuveni kādus divus km suns nodesoja pakaļ, līzdams caur nolauzto stumbru apakšām un lēkdams tām pāri. Pa mirkļiem pasmilkstēja, cerēdams, ka paņemšu rokās, taču atkārtot kļūdu – palikt un pazaudēt mammu – negribēja. Neņēmu. Lai skrien, lai nokausējas, lai trenējas. Kolkas bākas paliekas sasniedzām godam, mazliet aplūkojām klinšu bluķus un ceļu turpinājām – uz priekšu, uz priekšu vien – pa Priežu taku, caur priedēm un skudrām.

Izstaigājāmies ne pa jokam, un uz telti atnācām ap deviņiem pavisam izbadējušies. P.S. Suns negribīgi, citreiz čīkstēdams, tomēr desoja līdzi.

Priekšpusdienā aizstaigājām uz otru pusi – uz Rīgas pusi – līdz pirmajam molam. Tagad gan suns vairs nebija spējīgs skriet. No sākuma turēju uz rokām, taču, manīdama, ka tam piemeties galīgs drebulis, iebāzu aiz džempera. Lai sasildās. :D

(Ceļā uz molu, bija smilšu skulptūras. Te tāds Lohnesa ezera briesmonis. Dzīvē izskatījās daudz, daudz smukāks.)

(...un te sivēni. Liels, mazliet padrupis ruksis, maziņš sivēns. Es un fonā čurājošs suns. :D)

Pēcpusdienā parādījās saule, svelme un vējš. Laiks bija pasakains, viļņi jūrā dievīgi. Lieki teikt, ka visu atlikušo laiku – kādu stundu līdz četriem – pavadījām jūrā, lēkājot pa viļņiem un putām. Suns gulēja krastā, no mūsu drēbēm izveidotā vigvamā. Ēnā. Piekusis un noskrējies, un pilnīgi bez spēka.

Nākamā pietura Laivu kapsēta. Ziniet, kas notiek ar laivām, kad tās paliek vecas? Jā, viņas satrūd. Paliek cauras un drupenas, un totāli nelietojamas. Un kur tas parasti notiek? Jūrā? Nu varbūt kāda zvejnieka pagalmā? Varbūt krāsnī? Bet vai esiet iedomājušies, ka laivas var “palikt vecas” arī mežā?  Mēs nespējām, gluži tāpat kā nevarējām iedomāties, ka kādreiz tā jūra bijusi  kudi vairāk krastā (jā, jā, es sūdīgi mācījos ģeogrāfiju par leduslaikmetiem un kontinentiem...). Bet kapsēta ar milzīgajiem laivu vrakiem bija iespaidīga.

Atpakaļ ceļā uz mājām, braucām pa citu ceļu. Iebraucām, uzkāpām Slīteres bākā. Līdzīgi kā ar laivām, arī šis, kuģu koordinācijas veidojums vairāku stāvu augstumā, atradās dziļos mežos, un tikai uzkāpjot līdz pēdējam stāvam, pār koku galiem bija redzama jūra un tālu tālumā arī Sāremā sala. Gandrīz vai samājāmies ar esti bojiem un turpinājām ceļu.

(Skats no bākas pēdējā stāva. Priekšplānā visur, kur manāms mežs, kādreiz, sen, sen atpakaļ, bijusi jūra. Slīteres bāka bija
krastā. Otrs - tālumā, aiz jūras, pie horizonta manāma Sāmsala.)

Mums par nelaimi un izkaltušajai zālei par laimi, uznāca tāds gāziens, ka izmirkām līdz pēdējai vīlītei. Taču, neskatoties uz slapjajiem krekliņiem un gandrīz cauri spīdošajiem pupeļiem, mūsu apskates objektos ietilpa vēl viens unikāls, paranormāls un parareāls veidojums. Latvijas stonhedža, pareizāk sakot viena piramīda no milzīgiem akmeņiem. Šis apskates veidojums gluži tāpat kā apskate, ko mēs veicām, bija diezgan netipiska miermīlīgajiem Latvijas cilvēciņiem. Proti, laikā, kad mēs piestājām pie šī veidojuma, lietus gāza kā pa Jāņiem. Nevēlēdamies slapināties vēl vairāk, jo bijām jau mazliet pakaltuši, nobildējām šo ekskluzīvo pieminekli kā amerikāņi – tikai caur mašīnas atvērto logu. 

Braucam mājās piekusuši, taču apmierināti ar ceļojumu.

(Šādā pozā suns pavadīja ļoti lielu daļu no ceļojuma. Mašīnā nebija atstājams, jo bija karsi, pats negāja. Pēdējā iesēja - nest.)