Garās pastaigas nesteidzīgu pilsētnieku stilā

Dzīvoklī nav ko darīt. Ne man, ne sunim. Lai piepildītu dienu un mēģinātu šo - mums doto - laiku patērēt mazliet jēdzīgāk, dodamies staigāt pa Rīgas ielām, nomalēm un parkiem. Ja godīgi, sākumā mana staigāšanās doma aprobežojās ar vēlmi nokausētu suni līdz tādam līmenim, ka nākamajā dienā viņš negribētu slieties laukā no gultas, taču pēc pirmās šādas garās pastaigas sapratu, ka es nogurstu ātrāk nekā suns. Jā, viņam bija smagi noklunkurēt aiz manis tos gandrīz desmit km, taču nākamajā dienā viņš - pretstatā man - bija daudz, daudz lietojamāks. Es neesmu radusi staigāt tādus gabalus ar vienu piegājienu, un man aug sportisks suns. Drīz vien es sapratu, ka viņam šie garie gabali tīri labi iet pie sirds.

Un šie ceļojumi man liek domāt, ka suns ne tikai kačā skilu iešanai un skriešanai, bet arī pilnveidojas mūsu savstarpējās attiecības, uzticēšanās un draudzība. Jā, nosauksim to tā. Tur, kur nav cilvēku, mēs varam iet bez siksniņas, viņš kārtīgi, seko man pa pēdām un nemaz neskrien pakaļ putniem, kaķiem, velosipēdistiem vai mašīnām. Man šķiet, ka esmu pamatīga autoritāte mazā raibuļa acīs. :D

Iemetiet aci mūsu ceļojumos!

Pirmajā bildē ir vienkārša pastaiga pa gigantiskajām Rīgas ielām un nomalēm. Gājām iešanas pēc.

Taču otrajā ceļojums ir ar mērķi – gribējās iemēģināt pastaigāt pa slaveno Biķernieku mežu. (Starp citu, šeit brīvdienu rītos ap astoņiem parasti salasās draudzīgo suņu saimnieki ar saviem mīluļiem, lai četrkājainajiem draugiem ļautu izbaudīt sunisko kompāniju. Es ar to vēlējos nobaudīt, taču spriežot pēc tā, kā atkal ir izmainījusies mana dzīve, domāju, ka tuvākajā laikā šādas izklaides Rodim nespīdēs.) Lai nu kā, šo ceļojumu apvienojām ar Nacisma upuru piemiņas vietas nejaušu uziešanu un pāris jaušu slēpņu atrašanu. Ceļojums izdevies. Mājās, protams, pārvilkāmies mēli uz sāna, taču ļoti laimīgi, gandarīti ar ceļojumu un apmierināti ar sevi.

(Mums fonā akmeņi Nacisma upuru piemiņas vietā.)

(Suns elementā. Kopā ar mums meklē slēpņus ar apslēpto mantu un lien citu zvēru izraktajās alās.)

Noslēgumā vēl pielikti attēli no mūsu ikdienišķajām pastaigām. Starp citu, kad atradu šo parku, sapratu, ka Rīga var arī nebūt nemaz tik briesmīga – koki, soliņi, taciņas, celiņš velosipēdistiem un skrējējiem.

Kad ejam rīta pastaigā ap pusseptiņiem, parasti ejam bez siksniņas. Trenējam bez-siksniņas-iešanas skilu. Pēcpusdienā, darbam beidzoties, šādu cilvēku, kas pastaigājas ar suņiem, ir vairāk un tad ejam tikai pie sikniņas.