(10. daļa)

Piedzīvojumi no Ziemassvētku brīvdienām laukos

Bijām laukos ar Rihardu un Ranguli. Un, protams, kā jau vienmēr daudz ko iemācījāmies jauna. Pirmā lieta – baltie kombikorma maisi, ar kuriem apsieti ābeļu stumbri, lai zaķis pa ziemu nenolocītu visu, - nedara nekā ļauna. Atceros, pirmo reizi, kad Rangulis gāja garām, viņš uz maisiem rūca un rēja kā uz ļaunākajiem ienaidniekiem, un atkāpās bailēs.

Otra lieta, ko suns iemācījās gandrīz, – ziemā ūdens ir auksts, taču nav nāvējošs un, ja ledus tur, tad var arī nostāvēt. Ja netur, tad ir jāielūst. Tā kā vienu dienu vakarā bija paredzēta pirts, tad mums ar Rihardu bija jāizlauž ledus. Uzkāpām uz plosta un kā ledlauži, ledum lūztot, irāmies uz priekšu. Suns nemierīgi skraida pa krastu, sak' “paņem mani arī! Jūs mani aizmirsāt”, un rej nelabā balsī. Nu neko. Paņēmām. Bet tā kā suns jau bija izpeldējies un līdz pautiem bija pilnīgi slapjš, tad, loģiski, viņš, uz vietas stāvēdams, sāka trīcēt. Nokāpu no plosta, domāju, ka suns arī nokāps – nekā. Palika uz plosta un trīc... Ar Rihardu nolēmām, ka, tā kā suns jau ir slapjš, noslidinās pa ledu uz krastu. Ja lūzīs, tad leksim pakaļ. Rihards meta un izmeta, Rangulis pa ledus pieciem mm noslidinājās uz krastu slapja kā no grimstoša kuģa bēgoša žurka, es izcēlu, aiznesu uz māju, noslaucīju un sasildīju... Ceru, ka suns iemācījās, ka, ja ir slapjš, tad vajag kustēt, nevis stāvēt. Lai nesalst!

Bija dzirdēti gadījumi, kad suņi, ieraugot sarkano lāzerīšu atspīdumus paliek vai traki. Šonedēļ Rango arī iepazinās ar lāzerīti. Viņa prieks bija īsts un neviltots, kad, lāzerītim pakaļ skrienot, viņš tesās no vienas istabas otrā, no grīdas, uz dīvānu, uz skapīti... Viņš tiešām domāja, ka sarkanais punktiņš ir saēdams. Cirta ar zobiem. Kad atspīdums staigāja pa manu ķermeni, Rangu centās to saostīt... Cik daudz azarta un kādu patīkamu prieku spēj sniegt tādi nelieli sīkumiņi!

Atceros, suņa bērnībā trepes uz otro stāvu bija īsts pārdzīvojums. Kājiņas bija mazas, trepes lielas un augstas. Un bail. Negribīgi viņš centās uztrausties, bija jāmudina un jāpalīdz, līdz puika ieguva pietiekami daudz drosmes un apziņas, par to, ka viss ir iespējams un viņam pa spēkiem. Tagad viņš tā laiž pa trepēm, pat neskatos, pat pa diviem trim pakāpieniem. Citreiz sanāk kaut kur aizķerties, mazliet paslīdēt... Bet tā jau tā pieredze rodas. Un man liekas, ka tumsā viņš sliktāk redz, jo vienmēr, kad jāiet pa tumsu, suns iet pa vienam solītim, apzinīgi un lēnām. Vai tad tiešām suņi neredz tumsā?

Vakar, pa nakti ar suni pastaigājāmies. Laukā pūta liels vējš, un vispār sametās bail. Suns čurā, paskrien tālāk, pačurā atkal, paskrien, paskrien un sāk uz kaut ko rūkt nelabā balsī. Tā kā tas bija labu gabaliņu no mājas, pie lielā ceļa un krūmājiem, tad man reāli sametās bail arī pašai. Mož suns kaut ko ieraudzījis? Mož kāds nenormālais? Ieķeros Rihardam elkonī un lieku, lai šis skatās. Nekā! Kāds zars, liekas, pašūpojās un, mezdams biedējošu ēnu, sabiedēja suni un lika tam uzrūkt. Lai arī mazliet tizli, tomēr labi – vismaz nenormālā slepkavnieka nav manā pagalmā. Fūuuu. Cik biedējoši ir šie vējainie un īpaši tumšie rudens vakari.

Uzsniga sniedziņš balts... (Fotosesija)

                                                                                                  Uzsniga sniedziņš balts
                                                                                                  Balts, kā vissmalkākie milti
                                                                                                  Uzsniga sniedziņš balts
                                                                                                  Un zemei palika silti
                                                                                                                                                                    (Brāļi Ziemeļi)

(Atkal esam visi četratā mežā - es, Rihards, Rango un Samors. Suns izbauda
skriešanas prieku. Līdz zodam dziļais sniegs nekam netraucē :D)

(Rok. Baltais sunītis - mednieks)

(Mēs jau smējāmies. Te izskatās, ka mūsu sunim būtu kāds sakars ar baltā
pulverīša šņaukšanu)

(Pozējam. Rango netraucē Samors, un Samoram netraucē Rango. Ideāli.
Abi kļūst par draugiem :))

Pirmā sniega fotosesija

Joprojām esam aizrāvušies ar priekiem, kurus sniedz kordošana. Mēneša iesākumā gan bija nedaudz slidens, taču, kad sniega sega paaugās un zirgs vairs nestaigāja kā kliba pīle pa ledu, sākām arī nopietnāk – rikšu maiņas uz balsi un mācības pacelties lēkšos. Sākām arī nopietnus lēkšu treniņus. Cik nu nopietnus? Nopietnākus. Aplis, divi lēkšos, uzslava un stādināšana. Viss iet labi. Ļoti, ļoti labi Samora sakarā. Man gan ir mazliet problēma – tā kā pati ar lēkšiem, plus mīnus, esmu uz “jūs”, tad arī tā redzēšana, kura kāja ir pareizā un kura nav, ir sliktāka. Jāpastudē lēkšošanas videoklipi vai jāņem kāds jāšanas gudrinieks līdzi... Kaut gan no otras puses – reiz dzirdēju vienu svarīgu atziņu lēkšošanas sakarā. Ja zirgs iet līgani un skaisti, tad lēkšo pareizi. Ja lēkši ir kroplīgi un izmežģīti, tad ir greizi. Un pateikt, vai lēkši ir līgani vai nav, es gan spēju. :) 

Uzsniegot skaistajam sniegam, bijām visi četratā – es, Samo, Rihards un Rango – aizgājuši uz mežu. Šeit neliels ieskatiņš no tā, kā mums gāja.

(Samo maina apmatojuma krāsu. Re, re, cik pie acīm palicis tumšs... Kaut gan
žēl. Sarkanais man patika labāk. Cerams, ka šis nēģeriskais nav uz palikšanu :D
Un, jā, to Bītlu fričeni arī es viņam uztaisīju. Man neiet ne ar matu, ne krēpju ap-
cirpšanu :/)

(Samo ar Rangu kopā - pierādījums, ka mēs cītīgi strādājam, lai abus saradi-
nātu un viņi paliktu par draugiem. Kā redzams, neiebilst ne viens, ne otrs.)

(Pirmo reizi mežā nosēdos Samo priekšā. Vispār, tagad, ja tā padomā, tas ir
diezgan bīstami. Neatkārtojiet, ja neesat 100% pārliecināti, ka Jūsu zirgs ir miera
mika. Mežā taču ir tik daudz no kā nobīties...)

Par mežā iešanu, kordu un sprēgām...

                                                                                                          Kas kait man nedzīvot

                                                                                                          Priedoliņa siliņā:

                                                                                                          Vējiņš pūta, sili krāca,

                                                                                                          Priežu gali stabulēja.

                                                                                                                                             (latviešu tautasdziesma)

Sāksim ar labajām lietām. Mēs ar Samo esam kārtīgi nobrieduši apzināt plusus pastaigai brīvā dabā, pa mežu, pa pļavām... Novembris ir izvērties par diezgan spraigu mēnesi, jo gandrīz katru dienu pēc cītīga kordošanas treniņa esam devušies mežā, izvēloties arvien jaunus un jaunus maršrutus.

Zināms, mēneša sākumā mūs piemeklēja dažas tādas vietas, no kurām Samo nobijās, piemēram, plēves, kas pēc vētras bija sapinušās krūmāju zaros, un meža vidū atrodamie grodi, taču pēc regulārām pastaigām zirgs pie šiem visiem sīkumiem pierada un, ejot garām, “bīstamajiem objektiem” nereaģēja nekādi. Man pat sāka gribēties, lai kādu dienu no kaut kurienes kaut kas uzrodas, un zirgs atkal sāk aptvert, ka pasaule ir pilna brīnumu, un pierod, ka kuru katru mirkli no meža var izlekt kāds zaķis, stirniņa vai cilvēks. Dažu reizi jau, protams, gadījās visādi brīnumi, taču nevienā, lai arī cik zirgs strauji būtu sabijies, viņš neparāvās. Es arī sapratu, ka drosmes pamatā ir pieredze. Bet pieredze – tā ir staigāšana, staigāšana, staigāšana. Izvēloties arvien jaunus maršrutus, arvien jaunus diennakts laikus...

Kad man palaimējās un pagadījās kāds līdzgājējs, līdzi šādās pastaigās tika ņemts arī Baltais sunītis. Rango sarada ar Samoru arvien vairāk un vairāk – esam par soli tuvāk manam mērķim, darboties trijatā, bez papildu personām, papildu uzmanības.

Tā kā man novembrī bija arī vairāk brīvā laika, loģiski, lielāku uzmanību veltīju arī treniņiem. Ar Samoru īpašu uzsvaru likām uz kordošanas treniņiem, lielu uzmanību veltot tieši kustībai uz balsi. Jāsaka gan, ka puika ļoti cītīgi klausās tajā, ko saku, ļoti skaidri saprot atšķirību starp soļiem un rikšiem. Tagad sākam mācīt arī rikšu pārejas – ātrākus, lēnākus rikšus. Un arī tos Samo ļoti cītīgi ievēro un attiecīgi uz viņiem arī reaģē.

Pirmie lēkši!!!!!

Plus, novembra nogalē esam sākuši mācīties jaunu komandu “hop”, kas liecina, ka ir jālēkšo. Pirmajās pāris reizēs ar komandas saprašanu bija tā, kā bija. Taču, kad Samo saprata ap ko lietas grozās, lēkšos cēlās pat pēc pirmās otrās komandas. (Tā kā mēs lēkšus tikai mācamies, uzmanība uz zirga kājām netiek likta. Pašreiz galvenais ir pacelt zirgu lēkšos pēc pirmās komandas. Ja tas nenotiek, nedrīkst zirgam ļaut rikšot ilgu laiku. Temps divi, ja neceļas, jāstādina un jāsāk pa jaunam. Jā, un, lai zirgs saprastu, ko no viņa vēlos, lēkšus mācamies no rikšiem. Pati diezgan aktīvi ar pātagu dzenos viņam pakaļ, saukdama komandu. Iet salīdzinoši labi, jo Samo ceļas lēkšos labāk un ātrāk nekā es biju domājusi. )

Trešā lieta, par kuru vēlējos parunāt – sprēgas. Fak, tās stulbās, kreveļainās sprēgas!!! Zināms, pati esmu viņas ielaidusi. Labi, līmenis nav katastrofāls, bet man liekas, ka Samo ir stallī vienīgais, kuram ir tik daudz. Sākumā tam lāgā nepievērsu uzmanību, šad tad iesmērēju ar eļļu, un bija labi, tagad, kad saprotu, ka nu ne pavisam nav labi, bez maz vai jāplēš mati.

Esmu pieķērusies kārtīgai sprēgu ārstēšanai – tā kā pie zirga nāku pietiekami bieži, kāju nosusinu katru dienu un katru dienu apķēpāju sprēgaino vietu ar vienu eļļainu ziedi (staļļa saimnieki iedeva, nosaukumu nezinu, izskatījās paštaisīta). Kad ziede beidzās, paņēmu no mājām cūku taukus un lietoju tos. Jāsaka, ka tauki pat palīdzēja labāk. Ja eļļainā ziede līdz nākamajai dienai nedavilka, tad ar cūku taukiem pamatīgi nosmērētā kāja pat pēc divu dienu desošanas klajā laukā vēl bija manāmi eļļaina.

Es nesaprotu – ganībās viss ir ūdeņains. Ir zirgi, kuri visu mūžu pavada sūdos un dubļos, un ūdenī līdz ausīm (spilgts piemērs zirgs, ar kuru pašreiz jāju), taču viņiem sprēgu nav nevienā acī, es atvainojos, ne uz vienas kājas. Kas par lietu? Vai pie vainas ir iedzimtība? Baltie zābaki, kuri ir Samoram, bet kuri tam, ar kuru jāju, nav? Kas par iemeslu sprēgām?

Man par laimi un cūku taukiem par laimi, un Samoram par laimi, sprēgas plus mīnus tika apārstētas. Krevele nogāja. Tagad daudz rūpīgāk uzpasēšu sprēgaino kāju un pie mazākās ūdeņainās dienas likšu viņam virsū tos nolāpītos taukus.

P.S. Sprēgu sakarā aizmirsu piebilst, ka bija diena, kad man, pakonsultējoties ar dažiem, radās doma Samo paturēt uz nakti stallī. Zināms, kājas sasmērētas, ārā dubļi, lai tad nu vismaz apžūst un sprēgas nelaižas vēl lielākas. Paturēju zirgu vienu nakti stallī. Nākamajā dienā kājas bija... pamatīgi uzpampušas. Lieki piebilst, ka šī sprēgu sakarā bija pirmā un pēdējā zirga turēšana stallī. 

(9.daļa)

Vienmēr, kad es ēdu kaut ko, ko suns nekad nav pagaršojis, viņš skatās uz mani ar lūguma pilnām acīm, kā mudinādams, lai šim arī iedodu pagaršot. Parasti jau iedodu un citreiz sanāk grēkot arī ar šokolādi. Lai nu kā, vienreiz grauzu burkānu. Šis redz, ka man rokā kaut kas jauns. Skatās. Skatās. Sak' iedod man arī! Nokodu gabaliņu, iedevu. Ar prieku paņēma, bet ēst neēda. Pagrauza un izspļāva, un tik vien tā prieka arī bija. Šoreiz suns iegrābās – burkāns jau nav šokolāde! :D

Bet šī nebija vienīgā reize, kad viņš iegrābās (visi zina atgadījumu ar šņabi, taču ir vēl viens). Draudzene ēda medusmaizes (baltmaize+medus). Protams, suns skatās. Skatās. Siekala tek. Nu ko, iedos. Suņiem esot veselīgi ēst medu, viņas suns ēd baudas pilnām mutēm. Uzsmērē uz pirksta, iedod Rangam. Suns ostās, ostās. Paver muti, cerīgi pagaršo un tad... saviebjas. Acis savelkas, lūpas savelkas – seja atgādina iepuvušu ābolu. Fui. Nē, medu viņš neēdīs. Draudzene nobrīnījās. Kā tā? Rādās, ka mēs ar Ranguli par medu esam vienādās domās. Abiem viņš negaršo.

Vispār esmu ievērojusi, ka, ja dažreiz sunim kaut ko dodu, un viņš neēd – piemēram, desu; gariem zobiem paņem un kaut kur nomet – man atliek šo gabaliņu viņam pa jaunam iestumt mutē, un viņš apēd. Gariem zobiem, nelaimīgu seju, bet apēd. Kārtībai mājās jābūt!

Vakar rakstīju, suns gulēja gultā un uzmācīgi grauza/grabināja PET pudeli. Tā bija parasta plastmasas pudele, taču sniedza tik daudz prieka. Viņš to pats pameta, pats uzklupa, pats rūca uz viņas kā uz nāvīgāko ienaidnieku. Rihards sacīja – sunim prieks no vienas pudeles tāpat kā prieks alkoholiķim no vienas pudeles. :D

Bet, ja godīgi, ir apbrīnojami, ka var smelties prieku no tik ikdienišķām lietām. No pudelēm, striķīšiem, kinderolu dzeltenajiem apvalkiem, no bērzu zariņiem kaku alejā un saknēm, no sniega, no kurmju rakumiem, no ūdens, no plašumiem.... Eh, man liekas, ka cilvēkam vajadzētu mācīties no suņa.

Rangam beidzot ir draugs-dzīvnieks-kaķis. Kaimiņš Persiks. Iepazīšanās bija krimināla – kaķis dreb un šņāc, nagus pa malām laizdams, un suns dreb un rūc, un raujas prom. Abiem bail. Sunim, liekas, vairāk. Jāskatās, kā izdosies mūsu lopu sapazīstināšana. Cerams, ka nākotnē varēs pa dzīvokli laisties abi divatā un spēlēties bez sirdsapziņas pārmetumiem.

Rihards vienmēr saka, ka suns smirdot pēc netīrām zeķēm. Bet kā suns var smirdēt pēc sviedriem, ja viņš nesvīst? Nē, suņi, liekas, svīsts gan. Un svīst viņu pēdiņas. Jā, Rihards paostīja pēdiņas – tās smird. Un viņš vienmēr saka, ka smirdot pēc netīrām zeķēm. Bet tieši tāpat kā smaržo Rango pēdiņas smaržo arī tie čipši! Siera bumbas. :D Siera zeķu bumbas!

Nesen pienāca diena, kad mans suns, mans vislabākais draugs, mani nodeva. Visu laiku, kopš šī mirkļa, viņš bija nācis ar mani gulēt, vienmēr atlūzis ar mani, sekojis man un darījis visu, ko es daru. Tikai šodien notika kas tāds, kas Rangam pilnīgi sajauca galvu. Pie Riharda atbrauca draugs un sadraudzējās ar suni. Sēdējām, pīpējām ūdenspīpi, runājām. Es samiegojos, devos gulēt, suns man nāca pakaļ. Apgūlāmies. Un tad viņš izleca no gultas, lai ietu pie tusētājiem... Nē, draugs, Ranguli, šito es tev nekad nepiedošu.

Man par nožēlu jāatzīst, ka mans suns ir sportiskāks par mani. Viņš katru rītu, izlienot no gultas, izloka gan priekškājas, gan pakaļkājas. Taču, ko es daru? Izlienu no gultas, smagi uzstīvēju apģērbu un eju ēst. Plus, viņš daudz arī skrien. Eh...

(8. daļa)

Šodien parunāsim par pieaugušo tēmām

Tā kā sen neko neesmu rakstījusi par attiecībām ar suni, tad nu ir pienācis laiks ko publicēt. Ja būtu opcija, uzliktu 16+, jo tēmas, par kurām grasos rakstīt, domātas pieaugušo ausīm. (Jo mūsu suns jau liels – gadu ar kapeikām vecs).

(Suns pieķerts, skatoties pieaugušajiem suņiem domātās filmas :D )

Mūsu suns, kā jau mēs arī abi ar Rihardu, ir kodējs. Alus ir viņa mīļākais alkoholiskais dzēriens. Viņš to pagaršo vienmēr, kad mēs dzeram, vienmēr, kad viņš aizbrauc uz laukiem. Viņš ir vieglo alkoholisko dzērienu cienītājs. Bija. Līdz noprovēja šņabi. Un, kad viņš pirmo reizi iemērca mēli šņabja asajā dzirā, viņš burtiski saviebās, noskurinājās un riebumā nezināja, kur likties. Kopš tās reizes viņš dzer tikai no saviem trauciņiem. Ūdeni.

(Rangulis pēc pastaigas un rotaļām ar savu draudzeni. Melns kā velns, pa zemēm izvazāts...
Mums par atvieglojumu un viņam par laimi - mazgāšanās nav nekas briesmīgs. Vannā stāv
paklausīgs kā jērs, gaidīdams, kad ar siltu ūdeni un mīkstām ziepēm izmazgās viņa katra ka-
žoka kroku. Ideāls suns mazgāšanās jautājumos)

Man dažreiz liekas, ka mūsu sunītim ir nožēlojama dzīve. Viņš visu dienu sēž dzīvoklī. Kad mūsu nav, sevi izklaidē, taisot bardaku, un, kad ir ar mums, guļ vai spēlējas savā nodabā. Tātad, man liekas, ka viņam ir nožēlojama dzīve un ka es viņam varu sniegt tik maz no tā, ko viņš ir pelnījis. Lai mazinātu savus pašpārmetumus un nodrošinātu sunim kaut kādu jautrību, viņš tiek ņemts līdzi visur, uz mežu, piemēram, kad braucam sēņot, uz slēpņiem, arī tad, kad skrienam ar mūsu draudzeni/kucīti, es viņam ļauju visu – brist pār peļķēm, appētīt visu, kas interesē. Mājās tāpat puika ir jāmazgā, jo viņa draudzene ir vācu aitu sugas kuce, pāris desmit reižu lielāka par viņu pašu. 

(Suns vienā ballītē ar flamingo)

Manam puikam ir viena bumba. Divu vietā. Esmu vīlusies. Ja tā būtu šķirne un es jau laikus būtu viņu apčamdījusi, cenu varētu nosist pat par trešdaļu. Bet nu, jā, Rangs nav šķirnes suns. Un arī laikus es viņu neapčamdīju. Bet no otras puses – viena bumba viņu neglābs pavasarī, kad par sliktu uzvedību puika tiks sodīts ar kastrāciju.

Man šķiet, ka puiks grib sev būdu. Viņš regulāri ielien segas pārvalkā, paslēpjoties no visiem. Man jau nav slinkums kādu jauku būdiņu viņam uzmeistarot, taču es baidos, ka tad viņš ar mums vairs gultā nekad negulēs. Vai viņam vajadzētu uzmeistarot būdu?

Nesen noskatījos ļoti emocionālu un jauku filmu par suņiem. Iemet aci - The Secret Life of Dogs

(7. daļa)

Baltā sunīša sliktā slava un slimības

Manam sunim pagalmā bija briesmīga slava. Reiz Rihards ar viņu izgāja, nebija paspējis pieāķēt un pagalmā nez no kurienes parādījās bērneļi (jā, mums te daudz tādu). Un Rangs pieskrēja pie viena. Tas sīcis, protams, sāka mukt. Un Rango rūkdams, riedams pakaļ. Jo sīcis vairāk skrien, jo suns vairāk pakaļ. Atsaukt nevar – neviens neklausās – ne sīkais, kuram jāapstājas, ne Rangs, kuram beidzot jāsāk klausīt saimnieku. Sīkajam krīze, sunim prieks, Rihardam dusma. Noķēra, nopēra, atvainojās visiem un ar Rangu kādu laiku vairs nerunāja.
Nākamajā dienā es ar suni gāju ārā. Sīkie spēlējas. Dzirdu – tas ir tas briesmīgais sunis, kas uzbruka. Un visi skatās baltām acīm.
Tiku jau līdz pagriezienam uz kaku aleju, taču tad iedomājos, ka tā nedrīkst. Ne mans suns ir briesmīgs, ne saimnieki. Piegāju pie bērniem runādama. Suni paņēmu klēpī.
- Suns nekož. No suņa nedrīkst mukt. Jo nevar aizmukt. Suns skrien daudz ātrāk par cilvēku. Un vienmēr, kad suns skrien pakaļ, vajag apstāties. - palaidu suni no klēpja, piegāja pie bērniem, apostījās (pats bailīgi, ik mirkli paslēpdamies aiz manas muguras). Atļāvu bērniem noliekties un pastiept roku, lai aposta pirkstus, lai noglāsta.
Nākamajā dienā gāju ar Rangu un dzirdu – ā, tas tas jaukais sunīts.
Cik dīvaini sīči. Un, jā, viņi baidās no tā, ko nepazīst.
Tagad viņi zina, ja suns bez siksniņas, jāapstājas. Viņi arī zina, ka Rangs nekož. Suns pieiet pie viņiem, aposta, bērni to noglāsta. Un visi ir laimīgi – Rango vairs nav biedējošais, bērni vairs nebaidās.
(Un, jā, es zinu, ka slikti savu suni esmu skolojusi. Jo viņam tā nevajadzētu darīt. Bet viņš vēl jauns. Un mēs pie tā strādājam. Cītīgi.)









Savā mūžā divas reizes esmu redzējusi, kā suns, pa malām skatīdamies, uzskrien kaut kam virsū. Pirmā reize bija tad, kad mēs ar Rangu gājām pa ceļu, un mums priekšā izleca viens nepazīstams suns bez saimnieka. Nezinādama, kas pa suni, un, vai ar šo lopu ir kādi joki, paņēmu savu klēpī. Atnācējam tie brīnumi laikam bija lielāki, un viņš, uz mums skatīdamies, uzskrēja virsū kokam. Es zinu, ir stulbi smieties par cita nelaimi - bet tas bija suns. Suns, kas ieskrēja kokā. Es smējos ilgi un saldi.
Otru reizi es redzēju, kā suns ieskrēja mājas sienā. Un tas bija Rango. Abi kāpām augšā pa trepēm un es, pa malām aizskatīdamās, aizķēros. Suns nobijās no tā, ka es paklūpu, un uzskrēja sienai.
No notikušā man ir tikai viens secinājums – Es esmu tizla. Mans suns ir tizls. Un visi citi suņi, ar kuriem mums sanāk saķeršanās, arī ir tizli.

Mūsu sunim tikko palika knaps gads, bet savā niecīgajā mūžiņā viņš ir slimojis ar caureju un vemšanu trīs vai četras reizes. Divas reizes, kas saindējās ar Mārupītes notekūdeņu dzidrajiem avotiem un divas (vai vienu) – neizskaidrojamu iemeslu dēļ. Divas reizes, kad caureja un vemšana solījās beigties ar vispārēju mazās miesiņas atūdeņošanos, tika saukta vetārste (mums ir ideāla vetārstīte), salaists viņa skaustā fizioloģiskais šķīdums un nobarots ar antibiotikām. Bet ne par to. Kā zināms – universālas zāles ir oglīte. Kad Rihards noķer kādu zarazu, viņš tās melnās tabletītes rij saujām. Domādami, ka arī sunim varētu palīdzēt, arī Rangs nobaudīja spirdzinošo devu, tiesa gan, ne tabletīšu, bet pulverīša veidā – melns pulverītis tieši rīklē! Vienu reizi, dodot oglīšu pulverīti, nomocījāmies paši un suns. Nerija. Aizrijās. Atvēma. Aizmuka. Ķērām. Turējām. Bērām pa jaunam. Mute ciet. Never vaļā. Atlauzt nevar. Beigās puika saprata, ka joku nebūs – pulverīti neēda, bet no rokas veselu tableti paņēma. Ar tik gariem zobiem un tādu riebumu. Bet pats sakošļāja. Mēs smējāmies, vēderus turēdami, jo pirmo reizi redzējām, ka suns no brīvas gribas ar tādu riebumu pats paņem zāles un sakošļā. Tiesa gan, viņš košļāja tā, ka lielākā daļa nobira zemē (domājams, ka tāds bija viņa mērķis), bet, novērtēdami centību, melno pulverīti vairāk arī nedevām. :D Tagad, ārstējot Rangu, es spēju apjaust un iztēloties, kā tas ir, kad slims ir bērns. Vienu reizi puika mani pamodināja nakts vidū, sākdams laizīt seju. Vienreiz to prom aizstūmu, otru reizi, trešo. Bet viņš tik nāk un nāk, ar tādu azartu. Nu neko, ceļos augšā – puika noteikti grib tualeti (pieminēšu, ka mūsu istabā viņš ne reizi nav nokārtojies, ja nu galīgi sanāk šmuce, tad parasti priekštelpā pie ārdurvīm). Piecēlos, saģērbos lādēdamās, izvilkos ārā ar suni, šis laimīgs pakakāja (pareizāk būtu teikt, uztaisīja šķidruli, jo viņš bija slims). Es biju priecīga – priecīga, ka suns izdomāja mani modināt, ka pamodināja, un ka es izgāju. Tā bija pirmā reize mūžā, kad viņš mani tik uzstājīgi bija modinājis.
Nākamajā dienā un nākamajā naktī mēs gājām šķidrināties ik pēc divām stundām. Miega nekāda. Bet tā nav lielākā kaite – suns slims, nav zināms no kā, kā lai izārstē. Plus – atūdeņošanās draudi.

Rudenīgā pastaiga mežā

Ārā ir tik skaists rudens – viss zeltaini sarkans un degošs. Kā izmantot šo visu lietderīgāk? Protams, ar lielisko draugu kompāniju – Samoru, Balto sunīti, Rihardu, Ingu un Grantu. Dosimies mežā, ķert sauli, vēju un rudens lapas....

Bet būs ne tikai atpūta. Liela loma vienmēr veltīta tiek arī mācībām. Tā kā esmu cītīgi apņēmusies sākt radināt suni-pie-zirga un zirgu-pie-suņa arvien vairāk un vairāk, tad arī šodien mēs pie tā strādāsim. Plāns ir šāds: pirmo reizi ļaut Rangam skriet brīvā nodabā Samora klātbūtnē. Tā kā jau iepriekš abi ir pietiekami redzējušies un vienmēr ar deguniem sasveicinājušies, un vakardien Rango bija meža pastaigā ar mani Ingu un Grantu, tad uzskatu, ka nekādām lielām problēmām šodien būt nevajadzētu...

Tiekot pļavā pāri ceļam, Inga lec zirgā, es atsprādzēju suni, un tas, prieka pilns, sāk dzesēt apkārt. Pagaidām izskatās labi, nedz suns, nedz zirgs neiebilst. Ejam tālāk, ieejam mežā, ejam pa taciņām. Suns skraida apkārt, zirgs godīgi soļo man blakus. Tikai tad, kad pāriniece sāk rikšot, Rango minās pa viņu kājām, skrien no priekšas, un traucē. Nākas apsaukt un piesiet uz mirkli, taču daudz siet negribas, nācām mācīties, gan mēs, gan suns, gan zirgi...

Visā visumā pārgājiens mežā izdevās lielisks, bildes, manuprāt, sanāca skaistas. Mēs daudz iemācījāmies, sapratām, pie kā jāpiestrādā, kas jāsāk apgūt no jauna. Produktīvi.

Paldies manai kompānijai, un īpašs paldies Rihardam un rudenim par bildēm. 

(Mana un zirga seja ir vnk iespārdošas. :D)

(Mēs - Samo, Gita, Inga, Gants, aiz kadra Rihards un Rango)

Kā iemācīt zirgu nebaidīties apvidū?

Drosmīgs zirgs – katra cilvēka sapnis

Pastaiga mežā vai došanās pļavā pretī saulrietam? Skan ideāli? Bet vai Jūs zināt, cik ļoooooti garš posms ir jāveic līdz tam, lai šīs darbības, kas izklausās tik ļoti vienkāršas, izdotos teicami un nebūtu jānožēlo? Daudz. Ļoti daudz. Un ar ko ir jāsāk? Vislabākais ar kumeļu un kumeļmāti, kuru vest pie rokas arvien tālāk un tālāk no staļļa un ganībām, un citām pazīstamajām teritorijām. Bet parunāsim par jaunzirgu, vecumā ap diviem gadiem. Ko darīt ar tādu? Kā mācīt iet apvidū divus gadus vecu jaunzirgu?

Kā iemācīt nebaidīties apvidū:

(Šāds izskatās nobijies zirgs... ja nu kāds vēl nezina... Un, nē,
tas nav Samo)

Pirmkārt, ejiet ar savu zirgu visur. Staigājiet arvien tālāk un tālāk no staļļa, ganībām, aplokiem un citām zināmajām teritorijām. Vislabāk, ja variet iet kopā vēl ar kādu pieredzējušu cilvēku un bezbailīgu zirgu. Tas nomierinās jūs abus.

Ja nav iespējas doties ar citiem cilvēkiem un zirgiem, tad ir jādara tā, kā darījām mēs. Ar zirgu jāiet pastaigās daudz un dikti, un bieži, arvien tālāk un tālāk no staļļa. Jāvēro zirgs. Ja redz zirgā bailes – saslietu kaklu, nemierīgu zviegšanu, saspringtu skatienu – jāmierina un jāmēģina iet uz priekšu. Nedrīkst iet pārāk tālu, un zirgam vienā reizē uzspiest pārāk daudz. Ja tā notiks, zirgs sabīsies un metīsies bēgt. Ja tā notiks un zirgs aizmuks – viss būs jāsāk no sākumā. Un problemātiskāk. 

Ir jāvēro zirga uzvedība un jāraugās apkārt, vai kaut kur nenotiks kas zirgaprāt bīstams.

Jaunzirgu spēj sabiedēt pat meža malā nomesta plastmasas pudele, kāds dīvaini izliecies koks vai, piemēram, automašīna. Pat, ja zirgs savā mūžā ir redzējis daudzus auto un normālā vidē, ejot pa ceļu, neveltī tiem ne mazāko uzmanību, automašīna, kas novietota mežā, būs īsts pārbaudījums Jūsu zirgam. Tai lietai taču nav jāatrodas mežā! Kāpēc viņa te ir?

Vēl liela uzmanība jāveltī krūmāju pazarēs atrodamajiem putniem un citiem dzīvniekiem, tie var strauji izšauties, nobiedējot zirgu un liekot tam aizmukt. Vienmēr atcerieties, ka, ejot pastaigā ar jaunzirgu nepazīstamās vietās (un arī pazīstamās vietās), ļoti būtiski ir visu laiku uzturēt kontaktu ar zirgu! Nekad nedrīkst palaist vaļīgāk pavadu vai atbrīvot to pavisam! Un visu laiku ir jāsadala uzmanība starp zirgu un apkārt notiekošo. Visu laiku un vienmēr, jāvēro, vai nenotiks kas neierasts.

Kad es gāju pirmajās reizēs viena ar jaunzirgu mežā, es ar zirgu ļoti skaļi runāju un pat dziedāju. Kāpēc? Lai apkārtnē atrodamie putni un dzīvnieki, jau laikus mūs sadzirdētu un aizmuktu. Lai nebūtu tā - klusums, klusums, un te pēkšņi – žviks no pazares kāds lidonis vai stirna.  

Otrkārt, ejot pastaigās ar jaunzirgu, ļoti būtiski ir nebaidīties pašam. Jūs nedrīkstat baidīties vai būt uztraucies par gaidāmo pastaigu. Izjūtiet to ar prieku un uzņemiet ar interesi! Esiet bezbailīgs, taču uzmanīgs, un vienmēr, kad notiek kas neparedzēts, saglabājiet vēsu prātu! Neceliet paniku, neizrādiet uztraukumu! Jūs taču esat bara vadonis! Kā lai reaģē bars, ja vadonis ir gļēvs vai uztraucies?

Trešā lieta, kas būtu jāievēro, vedot jaunzirgu pie rokas nezināmā vietā, – izmantojot ērtus nakteņus (vislabāk ķēdīšu vai striķa) un kordu, turot to netālu pie zirga purna. Tas samazinās izlaušanās un aizmukšanas risku.

Kur doties, lai zirgs ātrāk saprastu, ka vide un apkārtne, ja blakus esat Jūs, nav bīstama:

• Mežā (un te es nerunāju tikai par meža taciņām un celiņiem. Arī mežā – pa taisno, caur krūmiem, kokiem un zariem, šo gan sāciet mācīties pēc tam, kad zirgs jau aptvēris, ka meža taciņas Jūsu klātbūtnē neko ļauno nodarīt nevar!)
  
  
   

• Pilsētā (taču radiniet zirgu šim ceļojumam pakāpeniski. No sākuma aptveriet ceļu un iespējas, ka Jums garām var braukt ne tikai vieglie auto, bet arī smagās kravas mašīnas un traktori, un tikpat labi arī velosipēdisti un motociklisti. Pakāpeniski radiniet zirgu iet arvien tuvāk un tuvāk apdzīvotajām vietām! Vienmēr, dodoties uz pilsētu, gaišajā diennakts laikā!)

• Drūzmā (izmantojiet jebkuru iespēju, ko sniedz drūzma. Tās var būt, piemēram, konkūra vai iejādes sacensības. Vediet zirgu iepazīt sacensību gaisotni, mūziku, pārējos svešos zirgus, kā arī daudzus citus cilvēkus!)

Kur vēl varētu doties, lai zirgu iedrošinātu uz jaunām vietām un jauniem notikumiem?

Lai Jums veicas! Mīliet sevi un savu Zirgu!

Viss šeit rakstītais ir no manas personīgas pieredzes attiecībā ar zirgiem un to apmācību. Mana personīgā pieredze ir radusies, pieļaujot kļūdas, meklējot informāciju pie cilvēkiem, grāmatās un internetā. Atradusi informāciju, esmu to ķidājusi un spiedusi, kas man un manam zirgam ir vispiemērotākais un vislabākais. Neuzņemiet šo kā simtprocentīgu patiesību, jo labi zināms, kas vienam palīdz, otram var nepalīdzēt! Esmu ar mieru uzklausīt kritiku, atsauksmes un komentārus raksta sakarā, kā arī ielaisties veselīgā diskusijā ar mērķi mani, Jūs un pārējos šā bloga lasītājus izveidot par labākiem un gudrākiem cilvēkiem.  

P.S. Un paldies mātei gōglei par šīm jaukajām bildēm, kas, protams, nav no manas un Samo ikdienas. Esmu zaglīga jaunzirgu strādātāja. Hahaaaahaaa. 

Kā sākt radināt zirgu pie segliem un pie jātnieka?

Parunāsim par jāšanu, jaunzirga radināšanu pie sedliem un apziņas, par to, ka kādu dienu arī tā mugurā uzrausīsies jātnieks.

Viena no pirmajām lietām, kas jaunzirgam jāiemācās – stāvēt mierīgi, kad cilvēks tam grasās kāpt mugurā. Iesākumā mugurā kāpšana tiek simulēta. Netiek izmantots spēks vai ātrums, lai zirgu neiebiedēt un neradītu tam nepatīkamas sajūtas un izjūtas. Zirgu nostādina, cilvēks nostājas tam blakus un uzliek rokas uz skausta. Nespiež. Kad tas izdarīts, lēni paceļ savas kājas, paberzē gar zirga sāniem un zem vēdera. Zirgam ir jāstāv mierīgi, ar balsi to mierina, ja zirgs izkustās, atkāpina, sāk visu no sākuma.

Kad zirgs saprot, ka cilvēks neko sliktu nedara, un stāv mierīgi, cilvēks var mēģināt lekt, pietupties-un-lekt tam blakus. Es lecu, uzlikusi rokas uz zirga skausta. Lecu no abiem sāniem un no pakaļpuses. Lai zirgam šo piedzīvojumu izvērstu vēl interesantāku – lecu, plati, plivināju rokas, tupos, rāpoju.... vārdu sakot, darīju visu, lai zirgam ierādītu kaut ko jaunu un radinātu pie savādām situācijām, pie tā, ka cilvēks, jātnieks, ar viņu drīkst darīt visu.

(Kā redzams no video, mums ar zirgu jau ir izveidojušās diezgan tuvas attiecības. Viņš vairs nebaidās no tā, ka lecu apkārt, pat no tā, ka uzsitu viņam pa pakaļu. Klipā gan redzams, ka viņš mazliet sabīstas, bet nedomā spert vai vēl nez ko darīt. Viņš to - ka saimnieks atnāk, uzpliķē pa dupsi bez nekādas teikšanas - uzskata par normu. Iesākumā, kamēr gan attiecības nav tik stipras, to nevajadzētu darīt. Var sanākt sūdīgi. Kas vēl? Jā, šī ir pirmā-pirmā reize, kad es viņam izdomāju izlīst starp kājām. Un gandrīz iesprūdu. Bet klipā arī redzams, ka zirgam tas nekādu pārsteigumu un negatīvas sajūtas nerada. Viņš kā apzinās, ka saimnieks var darīt visu, un viņam vnk jāstāv. Vai nav lielisks zirgs?)

Otra lieta – apziņa, ka cilvēks kāps mugurā ne tikai no zemes, bet, piemēram, arī no paaugstinājuma. Kā lai iemāca nebaidīties, kad cilvēks izrādās lielāks un augstāks par pašu zirgu? Šis ir ir jāsāk mācīt tad, kad zirgs mierīgi stāv un nekustas. Novietoju zirgu pie paaugstinājuma. Mūsu stallī atrodams paaugstinājums, kas sastāv no trim dažādiem augstumiem. Pieredzējuši zirgu treneri uzskata, ka iesākumā zirgs jāradina pie zemākā augstuma, lai zirgam neradītu traumu – ak, mans dievs, saimnieks ir lielāks par mani. Ko nu?!

Tā, kā treniņu laikā savu zirgu kaut mazliet jau biju iepazinusi un mums bija izveidojušās diezgan uzticības pilnas attiecības, tad jāsaka, ka mēs mēģinājām uzreiz ar pašu augstāko paaugstinājumu. Kāpēc? Es redzēju zirga acīs, sejā un mierīgajā stāvā, ka zirgs netrakos, stāvēs mierīgi, atļaus man visu. Un tā arī bija. Nostādināju zirgu pie augstākā paaugstinājumu, noliku kordu uz tā, apgāju riņķi un uzkāpu paaugstinājumam. Mierīgi runāju, pieskāros mugurai. Ar rokām glāstīju sānus, skaustu, nostājos visā augumā, pārlaidu kāju pār sānu. Paberzēju ar pēdu pār ribām. Nēkā. Zirgs stāv mierīgi, neko nesaka. Kad pavicināju arī steku virs tā muguras un galvas, mierīgs, neiebilst, nepaniko.

Man ir sapņu zirgs!

 

(Lai arī daži cilvēki šo neatzīst - savam zirgam mācu, ka jātnieks var kāpt mugurā no abām pusēm. Visus vingrinājumus mācu no abām pusēm.)

Samo tiek radināts pie sedliem. Pieredzējuši zirgu treneri uzskata, ka iesākumā jāsāk ar zirga pieradināšanu pie sviedrenes, vēderjostas un segliem. Kā to dara? Tu uzmanīgi ieej pie zirga boksā, seglus uzliec uz malas un ļauj zirgam tos apostīt, aplūkot. Ja zirgs neizrāda baiļu pazīmes, uzmanīgi paņem sviedreni rokās, pieskaries zirgam, izdari ar to kādu straujāku kustību. Kad zirgs pieradis pie sviedrenes, uzliec to mugurā, to pašu izdari ar segliem un vēderjostu. Šajā sakarā gan jāsaka, ka jaunzirgiem nepieciešami mācību segli – veci, nobružāti segli bez karkasa -, lai, ja zirgs tomēr treniņa laikā ar segliem noguļas, tas nesavaino savu muguru.

Samo sakarā jāsaka, ka pie segliem viņš pierada ļoti ātri un ļoti vienkārši. Man atlika tikai viņam tos parādīt un zirgs, nekādas pretenzijas nevērsdams, pieņēma sev veltīto uzkabi. (Pirmajā reizē gan vēderjostu nevajagot savilkt cieši. Viss jādara pakāpeniski.) Mēs darījām pakāpeniski, bet man pat draudzene nobrīnījās, vērodama, ar kādu vienaldzību un uzticību jaunzirgs uzņem sev veltīto sviedreni un seglus, un savilkto vēderjostu. “Viņš tev ļoti uzticas”, tajā reizē viņa teica. Gribētos jau ticēt. Kaut gan es ticu, man dažreiz pašai liekas, ka viņš man ļoti, ļoti uzticas.

Lai Jums veicas! Mīliet sevi un savu Zirgu!

Viss šeit rakstītais ir no manas personīgas pieredzes attiecībā ar zirgiem un to apmācību. Mana personīgā pieredze ir radusies, pieļaujot kļūdas, meklējot informāciju pie cilvēkiem, grāmatās un internetā. Atradusi informāciju, esmu to ķidājusi un spiedusi, kas man un manam zirgam ir vispiemērotākais un vislabākais. Neuzņemiet šo kā simtprocentīgu patiesību, jo labi zināms, kas vienam palīdz, otram var nepalīdzēt! Esmu ar mieru uzklausīt kritiku, atsauksmes un komentārus raksta sakarā, kā arī ielaisties veselīgā diskusijā ar mērķi mani, Jūs un pārējos šā bloga lasītājus izveidot par labākiem un gudrākiem cilvēkiem.  

Nestandarta situācijas - saldais ēdiens, pie kura jāpierod

Lai zirgs izprastu pasaules daudzkrāsainību un no tās nebaidītos, tas ir jāradina pie dažādības, pie nestandarta darbībām, nestandarta lietām, nestandarta vidēm....

Viena no spilgtākajām nestandarta situācijām mums bija, kad ārā lija. Uzvilku savu koši dzelteno lietusmēteli un devos pakaļ zirgam. Izgāju pa vārtiem, saucu. Zirgs iezviedzās, nāca pretī. Atskrēja pie manis, pamanīja, ka priekšā stāv citādas krāsas briesmonis, un aizskrēja tālēs zilajās tikpat ātri, kā bija pie manis pieskrējis. Biju vīlusies, šokēta un neapmierināta. Un tajā dienā es sapratu, velns, pat tāds nieks zirgā spēj radīt bailes.

Esmu pieradusi zirgu iepazīstināt ar kaut ko jaunu tad, kad mēs stāvam boksā. Tur ir mazāk vietas, nav iespējams aizmukt (ja vien zirgā nerodas vēlēšanās iznest boksa durvis, kā toreiz, kad mums tā izdevās...). Lai nu kā, tajā reizē es novilku lietusmēteli, atvedu zirgu, ieliku boksā un rādīju viņam to dzelteno plēvi. No sākuma pa gabalu, tad arvien tuvāk un tuvāk. Kad zirgam bija radusies vēlēšanās plēvi aplūkot tuvāk un apostīt, to atļāvu. Neko neteicu. Pieslidināju plēvi purnam, kaklam, pieskāros pārējam ķermenim. Kad viņš bija pieradis pie mierīgiem pieskārieniem, pakustināju plēvi asāk. Beigās uzvilku pati. Čaukstoņa un citādā krāsa, un apveidi bija biedējuši zirgu. Kad ar lietusmēteli dzīvnieks tika iepazīstināts, arī bailes vairs nebija tik lielas. Baiļu nebija vispār.

Pēc šī gadījuma sāku domāt, ka tādi standarta sīkumi zirgam patiešām liekas biedējoši. Treniņa laukumā paņēmu siena ruļļa plēvi. Nomesta uz zemes, tā nebija biedējoša, jo zirgi ganībās pie tādām ir pieraduši. Kad paņēmu rokās, paplivināju un dzinos zirgam ar to briesmekli pakaļ, tad gan viņš man nobijās. Nedariet tā, ja vēlaties ar zirgu saglabāt labas attiecības! :D  

Vēl viena no mūsu kopīgajām nestandarta situācijām bija tad, kad ejot uz mežu tikām līdz kantrī trases šķērslim – grāvim. Dubļu pilna bedre ar minimumu ūdens. Zirgs ne pa kam negāja pāri. Pietuvoties neļāvās, ar vilkšanu bija jāvelk. Un, kad pienāca, nevis pārkāpa pāri kā civilizēts ļaudis, bet, neskatoties vai es kaut kur pa priekšu nestāvu, leca pāri. Un tā vairākas reizes, katru reizi, līdz viņš aprada pie bedres, pie tā, ka tas nav nekas biedējošs, un sāka iet pāri kā mazais jēriņš. Kāpa pāri. Nevis leca. Un ievēroja, ka es kaut kur pa priekšu vai sānu ganos.

Vispār, pastāv uzskats, ka mācot iet zirgam pāri peļķēm vai grāvjiem, vai citiem ūdeņiem, labākais variants ir iekāpt ūdenī pašam. Kad zirgs skatās uz ūdeni, viņš nezin un neredz, cik tur tā daudz. Ja cilvēks iekāpj un parāda, ka ūdens mutē nesmeļas un zirgs nenogrims, dzīvniekam mainās attieksme un arī drosme parādās.

Ierādīju Samo arī futbola bumbu. Kad bumba nekustējās, nieks, nekas traks, taču, kad viņai iespēru, paripināju vai pametu, tad gan bija šņākšana, rūkšana un krākšana. Kad zirgs beidza no bumbas baidīties, piegāja, lai to apostītu un pagaršotu, pietuvināju bumbu zirga ķermenim, pārbraucu pār muguru, kājām... Zirgam bailes pazuda tad, kad viņš svešo bija iepazinis.  

No vasaras treniņiem. Ko mēs mācāmies? (2. daļa)

Ķermeņa locīšana

Mēģinu sākt mācīt zirgam uz mēles klakšķi nolaist galvu. Turos aiz apaušiem, klakšķinu ar mēli un maigi spiežu galvu uz leju.

Galvas nolaišana nepieciešama, lai būtu vieglāk iemācīt savākšanos.

Nākamais vingrinājums -, turot galvu aiz apaušiem, nolaižam un paliecam uz abiem sāniem.

Vēl labs veids, kā panākt, ka zirgs nolaiž galvu – pietupties. Tikko kā tas izdarīts un zirgs nolaiž galvu, uzslavējiet! Galvas nolaišanai obligāti nepieciešama arī balss komanda. Izdomājiet kādu un pieturieties pie tās!

  

Nostādinot zirgu taisni, mēģinām panākt, ka viņš ar lūpām pieskaras pie sava sāna. Šim vingrinājumam  iesākumā lieti noderēs našķis. 

Lokām kaklu arī uz leju. Nostādinām zirgu taisni, liekam viņam noliekt galvu uz priekšu un starp kājām. Pirmajās reizēs, mācot šo vingrinājumu, tas jādara ar našķi. Plus, zirgs vēlēsies pie našķa pieiet, respektīvi, pakāpties uz priekšu vai atkāpties atpakaļ. Šādā gadījumā zirgs jānostādina atpakaļ vietā un jāliek pildīt uzdevums no jauna. Tikko kā kaut mazliet zirgs sapratis, ap ko lietas grozās, dzīvnieks ir jāuzslavē. Un jāatceras, ka pirmajās reizēs nekāda dziļā klanīšanās vai kakla staipīšana nav pieļaujama. Muskuļi jāsilda un jāstaipa vairāku treniņu laikā - katrā nākamajā atļaujoties arvien vairāk un vairāk. 

         

Lokām zirga kājas. Nostādinām viņu taisi, paceļamam taisni priekškāju. Katrā treniņā veicam šo uzdevumu un kāju stiepjam arvien taisnāk un augstāk. Šim vingrinājumam nepieciešams, lai zirgs atbrīvotu kāju. Ja viņš atstās to saspringtu, lielas jēgas nebūs.
Pakaļkājas lokam zem zirga auguma. Paceļam pakaļkāju, saliecam un stumjam zem zirga vēdera. Šis vingrinājums lieti noderēs, ja zirgs mācīsies pārlekt lielus augstumus.

(Video nav mācību nozīmes, tas ir, lai redzētu, kā mums iet ar Samo. Šodien zirgs bija ļoti neuzmanīgs, visu laiku aizrāvās ar savas kordas košļāšanu. Iespējams, koncentrēties viņam liedza arī lielais skaits cilvēku (filmētājs, viena meitene un fonā rejošais suns, kuru, paldies dievam, jūs nedzirdat) vai arī viņam viss jau bija noriebies (jo pirms šī treniņa bija kādu stundu gara pastaiga mežā un fotografēšanās...)

No vasaras treniņiem. Ko mēs mācāmies? (1. daļa)

Darbības – soļi, rikši, stāšanās - blakus bez striķa

Mācamies soļot, rikšot un apstāties blakus bez striķa. Īpašu uzmanību veltām ātrumu maiņām – ātrākiem, lēnākiem soļiem, ātrākiem, lēnākiem rikšiem. Mēģinām arī apstāties vienlaicīgi. Komandas tiek papildinātas ar balsi. Katrai darbībai ir sava balss komanda. Jāsaka, ka mans zirgs ļoti ievēro ātrumu maiņas un klausās, ko un kā viņam pasaku. Sliktāk viņam dažreiz iet ar apstāšanos un tādās reizēs viņš parasti nobremzē pāris soļus man pa priekšu. Ja laikus pielieku steku pie tā krūtīm un stādinu ar balsi, apstājas laicīgi, kopā ar mani.  

Mācāmies stāvēt ar nomestu striķi

Iedomājieties, cik ideāli būtu, ja Jūs noliktu stāvēt zirgu un viņš šādi stāvot arī paliktu un Jūs gaidītu! Es arī iedomājos! Tāpēc šīs komandas iemācīšana ir viens no maniem lielākajiem mērķiem. Kā iemācīt stāvēt zirgam ar nomestu striķi? Zirgu nostādina, kordu nomet uz zemes. Cilvēks sāk kustēt. Ja zirgs izkustas, nostādina to atpakaļ vietā. Ar balsi palīdz aptvert, ka nav jākustas. Ja cilvēks atkāpjas un zirgs nav izkustējies, cilvēks pieiet pie zirga klāt un uzslavē. (Nevajadzētu zirgu slavēt no attāluma, jo man bija tā, ka puika, saņēmis uzslavu, momentā nāk pie manis. Šajā gadījumā tas nav pareizi.) Iesākumā, kamēr zirgs nesapratīs, ka jāstāv, cilvēks tālu neaizies. Mūsu attiecībās ar Samo, puika ir tā iemācījies stāvēt, ka es spēju aizskriet lielā gabalā, apmest pāris lokus un tikai tad pietuvoties pie Samo, lai viņu uzslavētu. Atcerieties, ka panākumi nāk ar pacietību un kopīgiem treniņiem!  

No video:

Tātad, šeit ir stāvēšanas mācības no rudens treniņa. Vienlaicīgi nodarbojos ar diviem dzīvniekiem - strādāju ar Samo un man fonā rej Baltais sunītis. (Jūs to nedzirdēsiet, jo es izgriezu skaņu, jo tā bija patiešām kretinējoša.) Klipā redzams, ka pirmo reizi atejot no zirga, tas nestāv. Notveru, atkāpinu, lieku stāvēt pa jaunam. Arī turpmāk Samo netiek veltīta pienācīgi liela uzmanība -, dodoties sabārt suni, es neievēroju, ka zirgs pasper pāris soļu uz manu pusi. Viņam ir interese, kur es dodos, kas notiek, kas notiks? Kad sabaru suni (jā, jā, suns dabūja ar steku), zirgs bailēs atkāpjas. Var redzēt, ka viņš pacēla atslābināto galvu un atkāpās. Viņā bija pamodušās maziņas bailes un neziņa - ak, mamma ir dusmīga? Par ko? Vai mani arī sitīs? 

Zirgu nomierinu, un viņš apstājas. Kad piegāju klāt pie Samo, viņu uzslavēju un nomierināju. Viņš bija izpildījis visu, ko prasīju - nekur nebija aizskrējis, visu uzmanību joprojām bija veltījis man, tikai man.

Spēlējam ķeršanas

Un, nē, nevis es zirgam dzenos pakaļ, bet zirgs man. Kā panākt, ka zirgs dzenas Jums pakaļ? Un kādas ir ķeršanas spēles rozīnītes?

Pagaidām, kad mūsu attiecības ar Samo vēl nav tik stipras, šī spēle mums izdodas tikai tad, kad puika pats vēlas jautroties. Bet es arī uzskatu, ka vēlme spēlēties lielā mērā atkarīga arī no zirga rakstura un temperamenta. Lai iemācītu šo spēli, zirgam pie Jums ir jānāk. Es iesākumā viņu saucu, kad viņš saprata saukšanas un atsaukšanās patīkamos plusus, un nāca pie manis, mēs sākām kopā staigāt. Blakus – soli pie soļa. Kad arī tas tika iemācīts dažādos ātrumos – soļos un rikšos -, es gaitu paātrināju, lai zirgs mani nepanāktu. Sanāca tā, ka mēs soļojam vai rikšojam blakus, bet vienā mirklī es paātrinos un zirgam pie manis jāpienāk/jāpierikšo ātrāk. Kad zirgs saprata, ka mani jāpanāk, sāku skriet. Iesākumā mums šī spēle sanāca tikai ar zirga soļošanu man nopakaļus, kad zirgam apnika tas, ka mani nav iespējams panākt, viņš sāka rikšot. Atceros, mums bija izdevies pat tā, ka zirgs man pakaļ lēkšoja. Un zirgam jo īpaši patika, kad es strauji mainīju virzienu, asi apstājos vai palecos. Tādos mirkļos viņš iekarsa, acīs bija redzams mirdzums un vispārējs prieks.

Tiesa gan, lai šādas rotaļas neaizmirstos, tās ik pa laikam, gluži tāpat kā pārējie vingrinājumi, ir jāatkārto.  

Mācamies nostāties līdzeni (visas kājas taisni un vienādi)

Kā likt zirgam apstāties līdzeni? Paņemt zirgu īsā striķī, vest blakus. Apstādināt. Ja kājas ir līdzeni un zirgs nestāv kā kliba govs, uzslavēt, jo viņš ir apstājies skaisti. Pirmajos mirkļos, zirgu mācot apstāties līdzeni, tas neizdodas. Ja zirgs nav apstājies līdzeni, zirgu atkāpina. Ja pēc atkāpināšanas un apstādināšanas zirgs stāv līdzeni, viņu uzslavē, ja ne, paved uz priekšu un tad atkal atkāpina līdz visas kājas ir līdzeni.

Ir arī otrs veids, kā iemācīt zirgu stāvēt līdzeni. Zirga kājas manuāli nobīdīt līdzeni. Pirmajās reizēs gan zirgam nebūs nekādas saprašanas, ko tas saimnieks tur veido, taču pieņemu, ka ar laiku viņš sāks apzināties, ka stāv skaisti un līdzeni, un arī turpmāk tā sāks stāvēt pats.