Mūsu piedzīvojumi 21.-27. aprīlis (2. daļa)

Mugurā kāpšana

Mana pašreizējā mugurā kāpšanas bilance ir šāda: divas reizes guļus stāvoklis. Otrā reize ir fiksēta blogā. Pēc tam vienu reizi mugurā sēšanās normālā stāvoklī. Gandrīz normālā... Tā kā biju dzirdējusi, ka zirgi saulainā laikā mēdzot izbīties no savas ēnas, ja tam mugurā ir jātnieks (un ēna ir kudi lielāka nekā parasti), tad apsēdos mugurā, noguldamās uz viņa kakla un pilnībā zaudēdama visus līdzsvara punktus. Šīs trīs reizes arī jutu, kā zirgs zem manis ieliecas. Likās, ka lops salūzīs. Muskuļi? Nekādi lielie. Pakāpeniski jau auga (muskuļi aktīvu treniņu rezultātā izveidojas un attīstās trīs nedēļu laikā).

Un nesen - 24. aprīlī - bija pirmā reize, kad zirga mugurā uzrausos normāli (bez segliem tiesa gan), normāli apsēdos un mēs nogājām mazu gabaliņu. Tētis zirgu gan turēja, bet Samoram nebija nekādas intereses āžoties, celties stoikās vei vēl nez ko darīt. Miega mika mani pilnībā uzņēma un samierinājās ar savu slogu. Starp citu, šoreiz arī nejutu, ka zirga ķermenis sarautos, ierautos, grasītos salūst. Laikam muskuļi. Un apziņa, ka viss notiek pareizi.

(Šī ir nākamā reize mugurā. 29. aprīlī. Ejot no ganībām uz mājām. Gribējās uzsēsties, uzsēdos. Tētis turēja. Mugurā kāpjot, mazliet centās mani boikotēt, bet visā visumā zirgs gāja ļoti mierīgi. Pa mirklim paēda zāli un nekā slikti nereaģēja, kad apsēdos arī šitik vaļīgā pozā.)

Traks zirgs?!
Visi zinām slaveno Mērfiju un viņa likumus - tam, ka īstajos mirkļos vienmēr notiek pašas nereālākās lietas vai gluži otrādāk - lai arī cik ticama būtu hipotēze galu galā tāpat sanāk kaut kāds pufelis.... Pff. Samo ir ideāls Mērfija likumu apstiprinātājs.
Reiz sanāca aizbraukt uz pilsētu, tikai oma palika mājā. Jau braucot prom, samanījām, ka zirgs sāk joņot pa aploku. Normāli - zirgi taču tā mēdz darīt. Kaut kā jau tas laiks ganībās jāīsina. Ja barā šad tad vēl var ar kādu pakauties, tad ko vienatnē?
Zirgs tiešām paskraidīja. Visu pus dienu. No omas sadzirdēju, ka esot joņojis, lēkājis, trakojis. Oma esot baiļojusies, ka nesarauj aploku un neaiziet tālēs zilajās. (Patiesībā nekas liels arī nebūtu, ja zirgs pamuktu - ne pirmā, ne pēdējā reize...) Atbraucot mājās pa taisno devos pie viņa - krūteža putās, elpa nekāda. Kāpēc? Kādus pārsimt metrus vesels bars cilvēku pļavas vidū, ar bērniem, ratiņiem un suņiem. Vai tiešām Samo būtu bail no cilvēkiem?
Ņemu aiz nakteņiem vedu mājās. Iet mierīgi, nesteidzas, nepaniko. Ievedu mājas aplokā. Mierīgs.
Un pēc laika tie paši cilvēki atvelkas. Stāv noteiktajā attālumā vesela varza un skatās. Zirgs sāk panikot. Rikšo, lēkšo, krāc. Un tad paceļ asti un izrādās savos rikšos. Lēkšo, bremzē. Pakrāc.
Es tā arī nesapratu, kāpēc zirgs uzvedas tik savādi. Tā bija viena vienīgā diena, kad viņš reaģēja tik interesanti. Labi, es, iespējams, varētu saprast to lēkšošanu un krākšanu. Bailes. Bet to izrādīšanos - skaistos rikšus uz nagu galiem un to pacelto asti. Kas tas bija? Par ko? Kam?

Mūsu piedzīvojumi 21. - 27. aprīlis (1. daļa)

Bēglis Samo

Jā, tas notika. Pienāca diena, kad Samo visiem pamāja ardievas un aizmetās tālēs zilajās. Zirgu veda mamma, taču pie notikušā lielā mērā esmu vainoja es un Rangulis. Manai mammai visu laiku bija bail no zirgiem, Samo atvešana uz šejieni lika viņai bailes pārvarēt. Izdomāju, ka smago ganu paņemšu es, mammai dodot aizvest zirgu. Pastāstīju, ka striķis jātur, ap rokām siet nevar. Cimdus neiedevu un, ja godīgi, arī nerēķinājos, ka Samo varētu aizskriet - viņš taču ir miera mika. Veda, veda, tad sāka rauties. Grūstījās. "Mam, laid vaļā!" Palaida. Lēkši, līkums un prom bija. Vēl suns no pakaļas piedzina - pāri neapstrādātajiem dārziem un pļavām... 

Eh, dievs ar visu. Gāju pakaļ - zirgs labu laiku vēl paskrēja, tad apstājās un sāka ēst, gaidot mani. Viņam laikam bija bail tālāk skriet. Nelietis mazais. Kretīns. Atpakaļ gājām pa ielu, lai visi varoni redz. Suņi mūs norēja, cilvēku klaigas izbiedēja un mašīnu trokšņi. Samo krākdams turējās - mani raut neuzdrošinājās. :D

Visā visumā - gudri tie lopi. Viņi izmanto katru izdevību, lai kādu, kam nav tik daudz zināšanu vai pieredzes, pavazātu. Nelieši mazie. Ja es būtu aizdomājusies, ko var no viņa sagaidīt, būtu brīdinājusi mammu, ka raušanas gadījumā šai jārauj pretī. Būtu iedevusi cimdus, garo kordu un galu galā arī ķēdīšu nakteņus... 

Vakarā pēc šī notikuma, Samo centās paraut arī mani - es viņu parāvu pretī un domas par nelietībām pārgāja. Nākamajā dienā, vedot uz aploku Samo gribēja ierikšot ganībās. Es pieļauju domu, ka arī toreiz, kad Samo no mammas izrāvās, viņš vēlējās doties uz ganībām steidzīgāk - jo zāle tur bija zaļāka. Tikai tā iemesla dēļ, ka zirgs nav varējis atrast vārtus, viņš pagriezās un aizlēkšoja prom. 

Es tikai nesaprotu, kā zirgam varēja rasties tik daudz drosmes skriet nezināmā virzienā vienam. Kā?


Pierastais un jaunais

Kaut kur dzirdēju, ka zirgs ļoti labi pierod pie konkrētas vides un katrs ne tā ievietotais sīkums šajā konkrētajā vidē, viņam ļoti lec acīs. Spilgts piemērs no laika, kad mēs vēl mitinājāmies pierīgā, - gājām pa mežu, kurā daudz un dikti bijām staigājuši, un vienu dienu šajā mežā satikām automašīnu. Loģiski, zirgs izbijās. Smieklīgākais ir tas, ka ne no meža, ne no auto viņš nebīstas; taču no šī savdabīgā apvienojuma izbijās.
Kāpēc es to stāstu?
Nesen gājām pa ceļu, pa kuru jau nedēļas divas trīs bijām staigājuši. Regulāri. Parasti garām brauc mašīnas - citas ātrāk, citas lēnāk, citas tuvāk, citas no mums attālāk, citas vieglākas, citas smagākas, citas vispār kravas ar trim piekabēm. Zirgs neko nesaka. Neviena arī nav taurējusi (ja neskaita tēti, eksperimenta nolūkos). Taču vienu dienu mums garām pabrauca liela, lēna fūre. Un zirgs izbijās un parāvās kādus divus soļus sāņus.No kā viņš izbijās, ja savā mūžā zirgs manījis vairāk fūru nekā es? Ja daudzas un dikti bija braukušas tam garām? (Un vēl esmu ievērojusi, ja zirgs no kaut kā izbīstas, tad viņš uzvelkas un visu atlikušo ceļu ir mazliet nemierīgs, bailīgs.)
Visā visumā man beidzot ir jāizdomā maršruts, pa kuru atsoļoties, un beidzot pie tā arī pieturēties (vajadzētu iekļaut asfaltu, grants ceļu, cilvēku sabiedrību, mežu un pļavu - tas būtu ideālais variants. Taču diez vai izdosies)


Lēkši, mīļie lēkši...

Regulārajiem lasītājiem zināma mūsu problēma ar lēkšiem. Samora nevēlēšanās aktīvi darboties, mana pārlieku aktīvā darbošana, skrienot milzīgu iekšējo apli. Tā ir pagātne. Agra pavasara pagātne. Tagad ir vēlais pavasaris. Zināms, mums bija arī pauze lēkšiem - sliktajos laika apstākļos, pauze, kad es biju Valmieras stallī un maza pauze arī šeit, jaunajās mājās. Zināju, ka jāizlabo kļūdas kordā rikšojot un tikai tad jāķeras pie lēkšiem. Rikši ir izlaboti. Un arī lēkši ir. Rikšinot zirgu kordā, tagad varu stāvēt centrā un mudināt tikai ar balsi un pātagu, pakaļ jānesas vairs nav, lieli iekšējie apļi jātaisa nav. Viss ir ideāli - zirgs koncentrējas uz mani un visu dara pēc labākās sirdsapziņas, arī tad, kad lieku mainīt rikšu ātrumus vai rikšus miju ar soļiem.
Runājot par lēkšiem, arī tie sāk izdoties teicami. Stāvu vidū, mudinājums, un, lūk, lēkši. Man pat dažreiz liekas, ka Samoram patīk ātrums. Viņš lēkšo normāli un tad metas ātrākos lēkšos un auļos. Arī mana problēma ar pareizo kāju noteikšanu ir izzudusi. Tad, kad nav nevienam, kam pajautāt: "vai viņš ar pareizo kāju lēkšo?", tad nekas cits neatliek, kā censties ieskatīties un saprast visu pašai. Jā, tas prasa laiku, kādu divus trīs lēkšu apļus, taču sanāk - ja ar nepareizo kāju, zirgu stādinu un lieku lēkšot no jauna. Vienu reizi izdevās, ka zirgs pats nomainīja - skatos, nepareizi, grasos jau stādināt, un šis paņem un pats samaina un turpina. Laikam pietiekami uz dibena norāvis, sāk jau domāt, kura kāja kurā līkumā pirmā jāliek.
Mazliet pastudējot netā par zirgu treniņu plāniem un nepieciešamajām kustībām, esmu nonākusi pie slēdziena, ka kopš šīs nedēļas regulāri būs ātruma treniņi. Mazliet rikšu un tad lēkši. Pagaidām lēkšu ātrumus nemainīšu, iemācīšu kustēties tik ilgi, līdz stādinu, pēc tam domāšu par lēnākiem lēkšiem, par ātrākiem un par auļiem. Es domāju, ar laiku mums izdosies.

(21. daļa)

Kas sunim liek riet, ieraugot svešinieku? Izskats? Vai tad suns tiešām tik ļoti pamana cilvēka izskatu - ķermeņa lielumu, matu krāsu, acu skatienu? Smarža? Ja smaržo nepierasti, tad nozīmē, ka cilvēks ir slikts? Savādas skaņas, trokšņi, cilvēkam sperot soļus? Kaut kas svešs?...

Vienu reizi suns norēja mani. Liekas, nepazina mani - biju atnākusi no friziera (mazliet cita matu krāsa - vizuālais izskats citādāks, arī aromāts citādāks - matiem bija cita smarža). Jā, suns mani norēja. Tikai tad, kad sāku runāt, suns pazina balsi un reju intonācija momentā mainījās. Savādi. Citreiz viņš ir mani norējis, neredzēdams, ka es ienāku telpā, tikai dzirdēdams. Bet šoreiz redzēja. Vai man vajadzētu sākt domāt, ka sunim ir problēmas ar redzi un tāpēc viņš mani nepazina un norēja, vai arī suņiem redzes maņa tomēr nav tik izteikta un nepieciešama, un viss ir ok?

Rangulis ir tik greizsirdīgs, ka tagad, lai tikai saņemtu uzslavu, ir sācis ēst Samoram domātās bietes. (facepalm). Barojam zirgam bietes, un, loģiski, biešu drupatas birst zemē. Suns kā noziedznieks pietuvojas drupatai, pakampj mutē un aiznes tālāk apēst. Piebeidz vienu biešu skaidu, metas pakaļ nākamajai. 

Vienu dienu, beiguši Samoru barot, bieti nolikām turpat uz zemes. Sunim divas reizes nav jāsaka - ja uz zemes, tātad man. Šis pieskrien pie bietes jau paver muti un grasās iekosties. "Fu, Rango!" Suns palec nost, redz, kā zirga purns pietuvojas bietei, kā paveras mute un zobi pieskaras gaišajam, sulīgajam dārzenim. "Ejam mājās!" Rango negribīgi atkāpjas. Tikai tad, kad esam aiz līkuma, pamanām, ka suņa nav. Pasaucam. Pēc mirkļa redzam - no līkuma iznirst Ranguļa baltais stāvs ar runkuli mutē. Tomēr nospēra bieti savam lielajam brālim...

(Rangulis stibī nozagto bieti)

Mūsu ģimenē noris aktīvas sarunas par otra suņa - mājas sarga mācekļa - pieņemšanu. Pagaidām, gan nekur tālāk kā tikai par sarunām un diskusijām tikuši neesam. Taču uzmanība krīt uz vienu bāra bērnu no patversmes. Bilde šeit un arī viņa vārds ir ļoti interesants. Simbis. Ausis kā vampirelli, smaids pa visu seju. Un tas ņipaņatnais rags galvā. Suns ir skaists savā savādajā neskaistumā. Acīs un sirdī šitais iekrita momentā. Rangulim jau šāds lielais brālis noteikti būtu ļoti pa prātam.

14. aprīlis - piefiksējiet šo datumu, jo ērces ir pamodušās! Šodien, glāstot suni, uzķēru to pretīgo bumbuli uz skausta. Vēeeeeee, es ciest nevaru ērces. Nevaru. Bet tā apziņa, ka tas mēsls tur ir un jādabon kaut kā nost. Un neviens nepalīdz - tavs suns tiec galā pati. Eh, apbruņojos ar cimdiem, saķēru sevi rokās un vilku. Pirmo izvilku lieliski. Otro, mazāko ne tik - tai nolūza galva. Ar šņabi miekšķēju taču nodevīgā kukaiņa mazo, pretīgo locekli laukā nedabūju. Man riebjas ērces. Riebjas! Mirstiet, maitas.

Par treniņiem, iemauktiem un baru

Treniņi un lielā slodze

Negribētos teikt, ka es nodzenu savu zirgu. Nē, es nenodzenu, mēs pavadām divdesmit minūtes strādājot kordā ļoti saturiskā darbā. Labojam iepriekš pieļautās kļūdas, fokusējoties viens uz otru, balss kustībām, ķermeņa valodu, ātrumu maiņām un precizitāti. Katru treniņu - katras divdesmit minūtes kordā - zirgs beidz ar tik slapjām krūtīm un tādu elsošanu... Pat bez lēkšiem. Kur tā var nodzīt/nomocīt/notrenēt zirgu? Un nē, mēs nestrīdamies. Es nedzenu viņu ar galvu sienā vai lieku darīt citas muļķības. Mēs mainām ātrumus, mēs cenšamies...

Uz nedēļas vidu sākām pievērsties aizmirstajiem lēkšiem (attiecīgi, desmit min kordā rikšos un tad plus mazliet min lēkšos ). Arī tur ir pāris kļūdas, kuras reiz ielaidu, zirga saudzēšanas nolūkā. Proti, lai zirgs strādātu, man pašai bija jākustas aktīvi iekšējā aplī. Kļūdas labojam – ceļu šo lēkšos no soļiem un pati nekustos aktīvi. Cenšos taisīt pēc iespējas mazāku, mazkustīgāku, neaktīvāku iekšējo apli un panākt, ka zirgs aktīvi darbojas viens. Mudinu zirgu ar pātagu un kliedzieniem. No sākuma spējām izlēkšot kādus pilnus divus trīs apļus, uz nedēļas beigām rezultāti bija manāmi labāki. 

Lai nu kā, kad zirgs ir nodzīts līdz tādam slapjumam, ka mitras ne tikai krūtis, bet arī priekškājas un paduses(?), zirgu ir smagi atsoļot. Ja vēlos to darīt kordā, tas ir praktiski neiespējami, jo mums nav tāda ātruma – ātri soļi. Ir vai nu lēni soļi vai lēni rikši. (Pilnīgi saprotu, ka šāda ātruma neeksistēšana ir vēl viens akmens manā lauciņā.). Atsoļošanās nolūkā taisām lielo apli pa šoseju un pār pļavu. Divi apļi – divdesmit minūtes. Lai pilnībā izkalstu, nepieciešami četri šādi apļi. :/ Sākumā jau, protams, staigāju arī četrus apļus. Pēc tam apnika, meklēju mājā kādas segas, kuras varētu zirgam klāt virsū (nē, man nav speciālo zirgu segu) un galu galā arī info netā, kā zirgu ātrāk atsoļot un izkaltēt pēc treniņa. (Atradu vienu interesantu rakstu http://zirgam.lv/2012/10/25/kas-janem-vera-turot-zirgus-ara-247/ , bet vēl interesantākus komentārus, kuros tika atzīts, ka “Pēc slodzes veselu zirgu nav nepieciešams segt, pat ja viņš ir sasvīdis vai ar slapju muguru. Ja vien zirgam nav muguras muskuļu problēmas vai problēmas ar labu apmatojumu, tad viņu var atsoļot un laist ganos, negaidot, kad viņš būs pavisam sauss.” Kā jūs, dārgie zirdzinieki, piekrītat šim apgalvojumam?) P.S. Mana atsoļošanas problēma joprojām netiek atrisināta. Ja jums ir ieteikumi, kā zirgu ātrāk atsoļot, būtu ļoti priecīga viņus dzirdēt.

Kā sākt mācīt trenzi?

Es lieliski apzinos, ka Samo jau ir tajā vecumā, kad jāsāk mācīt iemaukti ar trenzi. Tā kā man pa rokai nav neviena zirdzinieka un es dzīvoju tādā čuhņā, ka zona telefonam ir diezgan slikta (protams, man ir nets un domubiedri draugos, kas no zirgiem jēdz pietiekami daudz. Bet neies jau katra sīkuma dēļ viņus traucēt...), man nekas cits neatliek, kā pašai sākt domāt, kur, ko un kā būtu labāk darīt trenzes un iemauktu sakarā. Pirms tam gan iemetu aci netā, lai uzzinātu, ko vēstī info dziļumi, taču šeit ūdeņi bija tik sekli... Atmetu ar roku. Gan būs labi.
Iemauktus sāku likt Samoram pakāpeniski. Katru dienu uz mazu laiciņu. Iesākumā gāja traki – rāva galvu, atkāpās, kratījās, boikotēja manas rokas un manas dusmas. Bet ziniet, ja mamma katru dienu kaut ko liek darīt, tad tam bērnam sāk pielekt. Aī Samo pieleca. Un nepagāja ne nedēļa, kad zirgalops stāvēja mierīgs un pacieta visu iemauktu uzlikšanas procesu.
Bet ko darīt tālāk?
Mēs staigājām pie pavadas. Pavadu pie trenzes nestiprināju. Apmetu Samo striķi ap kaklu, un mēs gājām. Ik pa mirklim Samo to trenzi pažļembāja, bet ļoti aizrāvies nebija. Metāls. Bez garšas, smaržas... Vēl mēs locījām  kaklu un galvu. Aiz trenzes gan neturējos, lai mazo lopa dvēseli nesāpinātu. :D Visā visumā iesākumā Samo locījās ļoti stīvi, viņam laikam šķita, ka iemauktu siksniņas traucē noliekt galvu, ar purnu pieskarties pie sāna.
Attīstoties mūsu iemauktu un trenzes lietošanas skilam, sākām kordoties ar trenzi. Iesākumā, protams, nedaudz. Pirmās desmit minūtes rikšos aiz parastajiem nakteņiem, tad pieāķēju griezuli un vēl piecas minūtes aiz tā. Samo neko neteica. Pieņēma savu likteni.
Uzskatu, ka iemauktu sākuma posmu esam izmācījušies - iemauktus ir viegli uzlikt, Samors vairs nepaniko. Esam kordojušies ar iemauktiem. Puika pacieš visu. Kas vēl ir jāmāk ar iemauktiem? Vai tagad tikai paliek zināšanas, kas zirgam būs jāieliek ar jātnieku mugurā?


Par bara mīlestību un cilvēku mīlestību

Samo ganās viens. No sākuma šo mirkli gaidīju ar bažām – puika nekad barā nebija bijis vienīgais. Jā, nekad jau tas bars no zelta arī nebija bijis – nemācēšu teikt par Samo pirmo mājvietu kopā ar māti, taču mirklī, kad puiku nopirku es un atvedu uz pierīgas stalli, viņam sākās elle. Visi viņu koda, spārdīja un nicināja. Ir smagi būt hierarhijas apakšā, un zinot Samora mierīgo, lēnprātīgo dabu, top skaidrs, ka savā mūžā zirgs stāvokli bara hierarhijā arī nekad nebūtu pamainījis. Taču tas nozīmē – vientulība, siena drupatas, kad visi jau paēduši, sakosti un sasperti sāni tikko kā kādam kaut kas nebūtu paticis.
Zirgs tomēr ir.. bara dzīvnieks, un lai arī sūdīgs, tas tomēr bija bars...
Ilgi pētīju Samo attiecības vienatnē un secināju, ka bet bez bara ir labāk, daudz, daudz labāk kā man bija licies. Viņš tikai pāris reizes sazviedzās ar tālumā esošajām kazām un pilnībā pieņēma savu likteni un vienpatību. Viņš pat likās savā ziņā laimīgāks, jo tagad mēs esam viņa bars – viņš vienmēr skatās cilvēku virzienā, dodas pie tiem, kad tiek saukts, spēlējas ar suni. Neviens neaizliedz viņam ēst, nesper sānos, nekož skaustā. Jā, labāk tomēr būt vienam nekā ar sliktu baru. Vismaz to rāda Samors, viņa izturēšanās, miers, nosvērtība un prieks, esot vienatnē.
Apziņa, ka es esmu viņa bars, stimulē mani darboties ar Samo vairāk un biežāk. Un, ja mēs arī nedarām neko primāri nozīmīgu, tad spēlējam ķeršanas, pastaigājamies vai vnk barojamies. Zirgs ir kopā ar cilvēku, un cilvēks ir kopā ar zirgu. Un ir tik labi abiem.

(20. daļa)

Zināms, mans suns ir ekstrēmists. Pavisam nesen tas apliecinājās atkal. Viņš pienāca pie elektriskā gana, pacēlās uz pakaļkājām un paskatījās uz šņori. Varētu pagaršot! Pavēra muti un pieskārās šņorei. Smilkstiens bija lielāks kā visās pārējās reizēs kopā ņemti. Momentā nesās uz mājām, pus ceļu līdz ēkai, smilkstot, kā nopērts. Saucu, man klāt nenāca. Viņam tiešām ir tā apziņa iesēdusies, ka es esmu pie vainas? Jā, es vienmēr esmu blakus, kad viņš noraujās ar elektrību, vienmēr viņš skatās uz mani ar pārmetumu pilnu un vilšanās pilnu skatienu. 

Aizskrēja līdz mājas ārdurvīm, apsēdās un caur smilkstiem rēja, lai ielaiž viņu iekšā. Saucu, saucu, ilgi nenāca. Pēc laika tikai atnāca. Un tad baidījās aplokam tuvoties. Varbūt būs sapratis, ka zirga teritorijā nevajag līst?

Es vairs nekad nebučošu Ranguli!!! Viņš ēd zirga mēslu bumbiņas. Citreiz viņš stāv zirgam no pakaļpuses un, liekas, to tik vien gaida, kad lielais brālis pakakās. (Facepalm)

Skaidrāk par skaidru - pie ēdiena bļodas draugu nav. Mans suns nav izņēmums. Jau iepriekš tika stāstīs par uzrūkšanu Džerim vai kaķim, vai ēšanas gonkām kopā ar Karo. Šoreiz pastāstīšu vēl kaut ko citu.
Zināms, ir smagi noskatīties, kā kāds apēd tavu pārtiku  (pat ja tava pārtika visu dienu stāvējusi tev pie purna un visu dienu neesi vēlējies to ēst). Sunim tā bija. Stāv makaroni ar maltās gaļas mērci. Stāv. Stāv. Stāv. Oma izlika ārā, sak kaķis paēdīs. Rangum tikai vajadzēja redzēt, kā viņa makaroniem kāds pieskaras, lai atjēgtos un pilnām mutēm censtos sakļaut visus tos pašus nelaimīgos makaronus pirmais. Un tā nebija arī ar makaroniem. :D Zirgam devām bieti. Viņš to ēda gariem zobiem, jo, liekas, nekad iepriekš bieti vēl nebija garšojis. Un sunim tikai vajadzēja redzēt, ka kāds ēd kaut ko, ko viņš neēd! Piesteidzās pie nolūzušajām biežu drupatām, uzlasīja un visas apēda, skrapstot vien. Rangulis ir smieklīgs - man liekas tikai tā iemesla dēļ, lai kādam kaut kas netiktu, viņš varētu mainīt orientāciju un kļūt par veģetārieti. Un visu apēst pirmais. :D

Rango nopeldējās. Jā, iekrita kā akmens dīķī no laipas un tad uzpeldēja un izpeldēja krastā. Slapjš kā žurka. Un vai ziniet, kas bija par iemeslu šim kritienam? Viņa tizlums un apziņa, ka atkal vajag apēst visu pirmajam. Makšķerēju zivis, tieši tajā vienu biju noķērusi un metu krastā kaķim. Suns tak nespēja pieļaut tādu netaisnību. Ka griezās uz tās laipas, ka nesadalīja ar mani laipu... Eh, jāiet fēnot mans tizliņš.

Auksts nags zirgam un aukstās kājas man

Zināms, tagad dzīvojot ar Samo vienatnē, bez pārējiem zirgiem un bez pārējiem zirdziniekiem (varu tikai kādam piezvanīt vai sameklēt draugos), man daudz lielāka uzmanība jāvērš uz iespējamajām veselības problēmām, kuras Samo varētu noķert. Vienu dienu pēc treniņa sasvīdušais ķermenis jau lika aizdomāties, kā operatīvi reaģēt  un par to, vai nepieciešama sega. Un, ja jā, tad kāda? Šo jautājumu noskaidroju...

Un liktens man ir vēlīgs – te nākamā problēma. Tieši tagad, kad esmu lasījusi  par nagu karsoņiem. Vienu dienu pirms treniņa, tīrīdama zirga nagus, pamanīju, ka visi nagi ir silti, bet viens vēss. Panika. Nagu karsonis tas nevarētu būt. Naga atdzišana? No kā? Par ko? Kāpēc? Zvanu savai draudzenei, topošajai vetārstei. Sūdīgās zonas dēļ nekāda dižā papļāpāšana neizdodas. Zirga nags auksts, manas kājas uztraukumā metas aukstas. Meklēju info netā. Nekā nav. Rokos bildēs. Vai tiešām nekad nevienam zirgam nav bijis auksts nags? Man palīdzēja draugiem.lv zirdzinieki domubiedros – nags var būt auksts, ja zirgs atradies ēnā (kāds loģisks izskaidrojums). Ja nags regulāri auksts, tad iespējams domāt par neapasiņošanu, kas savukārt saistāma ar nepareizi nogrieztiem nagiem...  

Un pēc treniņa visi zirga nagi, liekas, bija vienlīdz silti. 

Fū. kāda atvieglojuma nopūta. Šoreiz šī bija viltus trauksme. Bet, jā, tas tikai atkal apliecināja faktu, ka tikai es esmu atbildīga par savu zirgu. Vajag rīkoties redzīgi, ieklausīties savā-savā zirgā un jau laikus pamanīt lietas, kas nav tādas, kā parasti.

Mūsu izaugsme

(Iemaukti ar polsterējumu. Veikalā teica, ka vieni no
pupulārākajiem. Lai nu kā, neiesaku pirkt šādus
jaunzirgam, kurš tikai mācās apgūt iemauktu mācību.
Ir  smagi uzlikt, traucē polsterējums. Visu laiku liekas,
ka kaut kas nav lāgā. )

Pieturoties pie mūsu grandiozā treniņu plāna kordā un joprojām piekopjot arī daudz ko jaunu – garās pastaigas interesantajās vietās, kāpšanu kalnā-lejā, interesantu vietu/lietu aplūkošanu, esam novērojuši izaugsmi.

• Pirmkārt: esam novērsuši kordā strādāšanas problēmas. Zirgs riņķo, kad es stāvu (man vairs nav jābizo lielākā vai mazākā aplī nopakaļus), lieliski ievēro ātrumu maiņas uz balsi. Ātrumu maiņu ievērošana ar pātagas palīdzību gan mazliet vēl streiko. Lēkšus vēl nesākam mācīties, taču domāju, ka drīz varētu sākt atkārtot. 
• Otrkārt: liekam iemauktus. Sākumā gāja patiešām traki – zirgs regulāri no rokām rāva laukā galvu un atkāpās. Bet regulāru iemauktu likšanas treniņu rezultātā – nu jau šī darbība kļuvusi normāla. Raušanas nav, atkāpšanās nav. Arī mierīgāk tiek uztverta trenze. (Pašreiz pie iemauktiem neko gan nestiprinu, neko nedaru. Zirgs nav sajutis kordošanu iemauktos, vešanu aiz iemauktiem....)
• Treškārt: zirgs ir redzējis ļoti daudzas lietas pirmo reizi mūžā. Es pat nevaru visas uzskaitīt. Tikai domāju, ka tas ļooooooti viņam palīdzēs, dodoties ar mani garajās izjādēs un neizbīstoties no nekam neinteresantiem niekiem. :D

(Otrā reize zirga mugurā. Pirmā fotogrāfiski fiksētā reize. Samo neko neteica.
Tikai zem mana svara ieliecās gan tā it kā es veselu tonnu svērtu. Vai tas ir
normāli?)

Par iepirkšanos, jauno un smagajiem treniņiem

Lielais guvums Zirgu Stallī

Zirdziniekam nokļūšana Zirgu Stallī ir tas pats, kas cacas nokļūšana skaistumkopšanas salonā. Gribas visu, visādos veidos un uz visu atlikušo mūžu. Eh, skumji. Ja tās naudas būtu bijis vairāk, noteikti varētu atļauties labāku kvalitāti, spilgtākas krāsas un vairāk lietas, kas man bija vajadzīgas (piemēram, arī ķiveri un kājsargus zirgam). Bet nu nopirku pietiekami – iemauktus, trenzi (starp citu, zirga muti mērījām ar lineālu, lai atkostu pareizo izmēru. Un nopirkām pareizo), jaunus nakteņus (jo vecajiem tiešām jau nāca pēdējais tūkstotis), pātagu un... kā sauc to figņu, kuru pieliek pie iemauktiem kordošani? Griezulis? Griezuli. Daudz, esmu apmierināta ar pirkumu. Samors ne tik ļoti. :D 

Jaunais Samo dzīvē

Dzīvojot šeit ar mani, Samors pirmo reizi mūžā saskārās ar pāris nopietnām lietām:

• bietēm (starp citu, šitas viņam sākumā ne pa visam negaršoja. Tikai tad, kad es pieturēju, un viņš varēja no runkuļa nokost, Samo neapmierināti pāris kumosus arī sagremoja)
• auzām (tās viņam garšoja. Esam nolēmuši kādu maisiņu nopirkt, barot puiku regulāri tagad pavasarī – viņam tas augšanas posms....)
• meloņu mizām (tās viņam garšoja)
• dīķi (iekšā gan vēl neiedabūju iekāpt, bet gan jau ar laiku, treniņiem un uzticību

(Ilgi gan Samo tajā nojumē labprātīgi negāja. Bet tad sāka iet. Aizvējš,
no jumta nepil. Lielisks miteklis. Arī Samo izskatās apmierināts.)

(Nojumē ir siens, sāls, dažreiz tiek baroti arī našķi.)

Par dzīvi un treniņiem

Tā kā esmu dzirdējusi pāris vienādas atsauksmes no dažādiem, savstarpēji nesaistītiem zirdziniekiem (vai par zirdznieku var dēvēt cilvēku, kam pašam pieder zirgi un tuva jāšana?), tad nākas secināt, ka cilvēks, kas ieguvis savu zirgu savā pagalmā ar laiku tam pievērš arvien mazāk un mazāk uzmanības. Te neiet runa par ikdienišķajiem pienākumiem – staļļa tīrīšanu un zirga barošanu -, bet gan par pienākumiem, kas katram zirdzniekam ir attiecināmi pret saviem zirgiem - jāšanu, treniņiem un uzdevumiem, kam jāstiprina savstarpējās attiecības starp cilvēku un zirgu. Ļoti negribas ticēt, ka ar mani kādreiz būs līdzīgi – man pagalmā stāvēs zirgs smukumam, bet domas būs kaut kur, par kaut ko.... 

Lai nu kā esmu nobriedusi ar Samo strādāt pamatīgi. Ievest viņu normālā slodzē un tajā slodzē arī paturēt. Viss rodas ar pieradumu, ja es pieradīšu ar viņu strādāt katru dienu neatkarīgi no laika apstākļiem, tad arī nākotnē to darīšu. Plus, liels labums būs arī zirgam – viņam ir jākustās, tas ir lops kustībai nevis nīkšanai stallī. Viņš uztrenēs savus muskuļus un plaušas, nostiprinās stiegras un galu galā arī veselību. Esmu nobriedusi lielam darbam ar Samo. Slodze gan tiks ieviesta pakāpeniski. Ir izveidotas trīs darba programmas, kas tiks miksētas visas nedēļas garumā. (Ja jums, lasītāji, ir kas sakāms, lūdzu, izpaudieties komentāros.):

A mācību programma:

• Kordošana (5 + 5 + 2 + 5 +5) (zirgs tiek kordots pa piecām minūtēm katrā virzienā rikšos. Tad ir divu trīs minūšu pauze soļos. Un tad atkal ir kordošana rikšos piecas minūtes katrā virzienā.) (Kordojot tiek strādāts, lai zirgs adekvāti ievēro un reaģē uz ātrumu maiņām. Ātrāki rikši, lēnāki rikši. Aktīvi rikši, plati rikši. Rikši tiek mainīti uz soļiem un stāšanos. Aktīvi darbojamies ar balsi un ar pātagu, cenšamies strādāt arvien garākā un garākā kordā – pašreiz pilnā garumā strādāt vēl neizdodas, jo zirgs neievēro pātagas mudinājumu.) (Lēkši kordā netiek mācīti. Iepriekš mācot, esmu pieļāvusi kļūdu, kura tiks labota uzreiz kā zirgs būs sapratis pareizu rikšošanas principu. Turpinām mācīties pacelties lēkšos, mazliet palēkšojam, tad stājamies.)

B mācību programma:

• Kordošana (5 + 5 + 2 + 5 +5)
• Kalnā-lejā kāpšana
• Pastaiga pa asfaltu

C mācību programma

• Kordošana (5 + 5)
• Darbs ar kavaletēm

(Darbs kordā uz mūsu ne visai gludā pamata. Bet viss kārtībā, zirgs ļoti adekvāti
ievēro gropes un uzkalnus savā ceļā. Lai trenē izturību, izveicību un līdzsvaru.)

(Skrējiens kalnā. Te gan smagi to pauguru redzēt, bet slīpums ir, piepūle vajadzīga
- to labi manos sasarkušajos vaigos var redzēt. Liekas, noskrienos vairāk kā zirgs.)

(Paugura pamats piezūmēts. Saknes, lapas, zeme. Viegli nav.)

Mācību programmas, kā jau iepriekš minēts, tiks miksētas pa dienām. Kad attīstības un zināšanu līmenis būs pilnīgāks, tās tiks modificētas (piemēram, iesaistot arī lekšanu vai peldēšanu). Neatkarīgi no dienas un mācību programmas, zirgs dienas laikā tiks arī locīts (galva, kakls, kājas, rumpis), guldīts un tam tiks mācīti likti iemaukti. 

Iepriekš bija doma palēnām likt zirgu slodzē, un, kad tas būs uztrenējies, darboties ar to gandrīz katru dienu (dodot tikai kādu vienu, divas dienas nedēļā brīvas). Man varētu iebilst visi jaunzirgu iestrādātāji  sakot, ka jaunam zirgam šāda slodze varētu būt par lielu. Taču apdomājot visus par un pret, es saprotu, ka manam zirgam ir mazliet garlaicīgi vienam. Viņš ar prieku nāk pie manis, ar prieku darbojas. Es ļoti skatīšos viņa emocijās un gara stāvokli, lai laikus ievērotu pārdegšanas risku, taču uzskatu, ka pie savas nolemtās slodzes zirgam pieturēšos. Un ja kādu dienu arī nestrādāsim nopietni pēc A, B vai C programmas, tad noteikti iziesim kādu apli, lai atjaunotu ievadāšanas zināšanas, skaistu stāšanos, atkāpšanos un rikšošanu pie rokas. 

Treniņi un pastaigas jaunajā vietā

Treniņi jaunajā vietā

Nekādas atpūtas nebūs. Ir jālabo iepriekš kordošanā pieļautās kļūdas, jāatgūst pēdējo trīs nedēļu laikā (Samo atpūtas laikā) zaudētie muskuļi un jātrenējas iejāšanai, kas tiešām nāk ar pamatīgu joni un, var teikt, klauvē jau pie staļļa/nojumes durvīm. 

Mūsu darbošanos iebremzē iepriekšējā stallī nozaudētā pātaga (tai laikam pieaugušas kājas vai kāda nagi bijuši par gariem) un neesošie ķēdīšu nakteņi, jo zirgs tiešām ļoti, ļoti velk. It īpaši jaunajā vietā. Problēmu risinu ar tēta līdzdarbību – pūpola pīcku no zara nogriezu pati, taču nakteņus viņš man palīdzēja sameistarot ar suņa siksnas ķēdīti. Nakteņi darbojas, strādāt var – zirgs nerauj. Tikai tā pīcka ir makten slikta, te viņa lokās, te viņa neplakšķ, te ar viņu nevar zirgu pamudināt. Metu pie malas – citas iespējas nav, būs jābrauc uz Zirgu Stalli un garajam pirkumu sarakstam jāpiepluso arī nelaimīgā pātaga.

Mūsu treniņu laukums ir nenorobežots. Turklāt, nav arī gluds. No dažādiem avotiem dzirdēti radikāli pretēji viedokļi. Pirmais, jaunzirgu labāk kordot ierobežotā laukumā uz gluda pamata. Un otrais tāds, kas klaji atbalsta strādāšanu kordā uz nelīdzena pamata. Mums ir šis nelīdzenais pamats – augšā, lejā, augšā lejā. Samoram ir jādomā ne tikai par gaitas precizitāti, jāklausās tajā, ko es saku, bet arī jāpēta, kas ir zem kājām – bedre, uzkalns vai līdzenums. Lai mācās puika, lai trenē stabilitāti, līdzsvaru. Ar jātnieku taču būs vēl smagāk. :) Kad sākās sliktie laikapstākļi, zeme bija mitra un pielijusi, šeit sadzina tādus dubļus, ka kustība kordā, kļuva bīstama, kājas slīdēja un zirgs sāka boikotēt manas pavēles strādāt šeit. Mainījām atrašanās vietu – devāmies uz aploku, kur tas pamats līdzenāks. 

Pastaigas jaunajā vietā

Mūsu pastaigas ir daudzsološas. Jau pirmajā treniņa dienā, atsoļošanās un kāju izlocīšanas dēļ devāmies pastaigāt pa dzimtajām ārēm. Mūsu pirmais galapunkts – mammas priedulājs. Priedes ir izaugušas tik lielas, ka spējam izložņāt cauri to pazarēm. Esam kā divi partizāni – es pa priekšu, Samo aiz muguras. Nolaidis galvu līdz lejai. Vienu reizi gan šis mani nobiedēja, kāds zars pa dibenu laikam uzšāva, tā izleca, paleca, parāvās. Prrrr. Un stāv. Viss kārtībā, Samo, puika. 

Tālākais ceļojums ir pāri lielajām pļavām līdz grāvim. Te tā staigāšana nebūs ilga – te augs zāle Samoram ziemai. Mīcīt nevarēs. 

Bijām aizgājuši arī uz mazo mežiņu. Svētīgi bija pastaigāt Samo pa asfaltu. Sen jau nebija gājis. No mašīnām arī nebijās, kaut gan nebrauc jau viņas te tik bieži. Domāju, ka mežiņā varēs pa kalniem pakāpties, bet tik ērta tā kāpšana vis nav – viss ļoti aizaudzis, pilns krūmiem, piemēslots. Jā, nav vairs tā mežiņa, kas kādreiz bija, kad salasījās bērni un ziemās uz visu dienu pazuda braukāt ar ragaviņām un plēvēm... Nezinu, kādu reizi jau noteikti vēl aizstaigāšu, bet nekādi nopietnie kalnā-lejā kāpšanas treniņi Samo gan vairāk nebūs. Mazliet skumji.

Pastaigu aspektā jāsaka, ka ir arī skumjā ziņa. Mums nav lāgā kur atsoļoties. Treniņu laukums ir tik neliels, ka pilnā kordas garumā nemaz nav iespējams strādāt, bet ganības īsti nav tā vieta, kur gribas Samo mocīt. Par zāles ganībām neko nesakot – tur sienam jāaug. 

Un skumji būs, kad būs jājāj. Jo pa lielam, nav jau kur. 

Suņa dzīve laukos ar mani pie maniem vecākiem

Esam mājās. Cēlām zirgam novietni, tāpēc suns visu dienu skraidīja riņķī, apkārt pa pļavu un šad, tad traucēja mūsu darbam. Pēc astoņu stundu skriešanas, Rangu bija tik piekusis, ka nejaudāja vairs skriet – nogūlās maliņā un gulēja. :) (Starp citu, naktī pēc šīs skriešanas Rangu bija tik piekusis, ka pat nākamās dienas deviņos nebija spējīgs izlīst no gultas, lai celtos. Parasti, laukos dzīvojot, viņš jau mani ap sešiem septiņiem trobelē augšā...)

Tiesa, ceļot novietni un ļaujot sunim desot apkārt, suns sastrādāja arī blēņas. Un te gan jāpriecājas, ka Rangum nekas slikts nenotika. Es nezinu, kā sauc to darbību – kad griež metālu un birst dzirksteles -, bet tētis to darīja. Tētis stāvēja sienai no otras puses, es biju aizņemta savos darbos un tikai pēc laba laika pamanīju, ka Rangu guļ pie dzirkstelēm un ķer viņas. Trakums. Tie mirdzošie mēsliņi taču varēja ieskriet acīs, izdedzināt kaut ko... Laikam suņiem arī savs suņu dievs un suņu sarģeņģeļi – ar Ranguli nekas slikts nenotika. Paldies viņiem.

No labajām lietām var pieminēt to, ka Rangam ļoti ir iepatikušies stārķi. Tā, kā pie mums ir dīķis un grāvis, un tātad arī vardes, stārķis pie mums ir biežs viesis. Rango ir ziņkārīgs, viņš skrien draudzēties un iepazīties. Stārķis suņa draudzību nesaprot, metas spārnos un lido prom. Un tad ir pakaļdzīšanās – Rango dzenas pakaļ, jo no viņa kāds mūk. Jā, stārķu trenkāšana ir Ranguļa jaunais amats un prieks.

Otrs amats, prieks un nekrietnība reizē ir dzīšanās pakaļ vistām. Nav tik traki, kā sākumā, bet mazliet ir. Īpaši tad, ja gailis pilnīgā bezpridzelā sāk skraidīt no vienas puses uz otru. Radinu suni vistas nedzīt. Starp citu, klausa. Paskatās, paskatās, bet virsū neskrien. Iespējams, ja manis ar visu redzošo aci blakus nebūtu, scenārijs būtu citādāks. Bet nu es esmu. Un es uzpasēju. 

Vienu dienu vistas bija ienākušas ļoti dziļi pagalmā (parasti nemēdz iet). Mēs ar Rango izgājām padzīt. Ar “Cui!”. Un suns metās putniem pakaļ. Gailim. Padzina, iedzina grāvī un uz manu komandu atskrēja pie manis. Iespējams, esmu atklājusi veidu, lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva – suns jāmāca uz “cui”. Oma gan īpaši manu domu neatbalsta, taču gan jau būs labi.

Esam atveduši zirgu, ievietojuši aplokā un pieslēguši elektrisko ganu. Suns robežas neskatās, lai arī striķi ir diezgan augstu šis ar asti pieskaras vienmēr, ar elektrību gan pagaidām ir atrāvies tikai divas reizes - divas dienas pēc kārtas. Skrien, skrien, iesmilkstas un momentā ierauj asti starp kājām. Skatās mūsos ar tādu pārmetuma, jautājošo izteiksmi. Liekas, domā, ka mēs pie vainas. Vai viņš kādreiz sapratīs, ka gans šauj ar elektrību? Un vai kādreiz sāks skriet cauri striķiem ar nolaistu asti, lai sevi netraumētu?
P.S. Vienu reizi arī es ar elektrību pa gurnu dabūju. Tik stipri, ka, liekas, līdz nierēm sitiens aizgāja. Saļimu turpat zem elektriskajiem vadiem, lādēdamās un bubinādama.

Visiem zināms, ka cilvēkus partneri/kompanjoni/mīļoti mēdz pamodināt skaisti - ar patīkamu mūziku vai rūgtas kafijas aromātu vai kā citādāk. Tā kā pašreiz sanāk, ka mans vienīgais mīļums ir suns, arī viņš mani mēdz pamodināt. Tiesa, ne skaisti. Vienu dienu viņš mani pamodināja ar vemšanu. Izleca no gultas un vemstījās. Nopriecājos, ka ne gultā. Beigās pamodos, lai saslaucītu un redzēju, ka tur bija matu ērkulis. Mati izskatījās pēc maniem. Ar ko suns naktī nodarbojas? Suns ēd manus matus?

Vienu vakaru suns gulēja gultā. Gulēja, gulēja un pēkšņi sāk skatīties uz savu sānu. Skatās, skatās. Es ievēroju, ka pa viņa apmatojumu neveikli kūļājās jau, liekas, dzīves rūdījumu dabūjusi muša. Skatās, skatās, muša neveikli un tizli kustās uz priekšu. pēkšņi, hap. Ar zobiem cenšas to radījumu nonāvēt. Utojas, utojas. Muša nokrīt, noveļas pie vēdera. Suns izmisīgi cenšas kukaini piežmiegt. Laikam piežmiedza, jo kad tas beidza rāpot, suns likās mierā un laimīgs aizmiga atkal.
Jā, no šī var gūt mācību - ja esi maziņš un vēlies rāpot pa suņa sniegbalto apmatojumu, gatavojies satikties ar izkapts sievieti. 

Samo vienatnē jaunajās mājās

Šodien, 5. aprīlī, Samo tika atvests uz vecāku mājām. Beidzot ir radusies tā īstā un vienīgā apziņa, ka mans zirgs pilnīgi un galīgi pieder tikai man. Galu galā, mācīšu es, barošu es, mēslus mēzīšu es. Vai nav skaisti? (Man liekas tas būtu vajadzīgs katram cilvēkam, lai apzinātu sava zirga patieso vērtību.)

Bet no vienas puses ir bail. Man nekad nav piederējis zirgs. Es tik daudz ko vēl nezinu. Un, ja es kaut ko sabojāju? Ja lieku zirgam ciest?... Ir mazliet bail. Ir jau apkārt cilvēki, kuriem paprasīt, kas un kā, taču bail tāpat. 

• Pirmām kārtām baile par to, ka zirgs pirmo reizi barā būs vienīgais.
• Otrā baile – sveša vieta, bez tam vieta nav tik neapdzīvota – mašīnas brauc, suņi rej, skraida, arī meža zvēri tad šad iemaldās kā pagalmā, tā kūtī.
• Trešā baile – zirga attiecības ar nojumi. Viņš nekad nav dzīvojis nojumē. Vai nu klajā laukā, vai tad, kad apstākļi patiešām traki, paprasījies stallī. Bet nekad vietā, kurai ir trīs sienas un jumts. 

Manas bailes pastiprināja arī kāda staļļa saimnieks, kas teicās, ka pirmās trīs diennaktis zirgs jātur piesiets nojumē. Kāpēc, jo viņam būs bail no vietas, bail ka nav bara. Un, lai neaizmuktu, meklējot baru, (lai neieradinātos mukt un skriet pāri aplokam), pirmās pāris naktis zirgs jātur piesiets. Vienota viedokļa zirga turēšanas jautājumos, tikko tam ierodoties jaunajā sētā, nav – no vēl viena cilvēka dzirdēju, ka piesietam jābūt tikai naktīs, bet no trešā – kāpēc siet vispār, ja zirgs ir mierīgs? 

Manī ir tik daudz jautājumu un tik daudz neskaidrību. Šis ir pirmais zirgs, kas pilnīgi un galīgi pieder tikai un man. Un pirmais zirgs, kas radīs manu pirmo pieredzi un skatījumu uz lietām no dažādiem aspektiem. 

Tātad: zirgu atvedām, ievilkām nojumē, piesējām. Viņš panikoja. Liekas apziņa būt telpā  un tikt piesietam viņam bija bubilis, no kura jātiek vaļā. Vienu neatstājām, vienmēr bijām blakus, taču tad, kad viņš ar savu spēku izrāva dažas kņopes un no sienas atbīdīja zemē iedzīto pāli, atsējām vaļā un vadājām pa laukumu striķī. Jā, tikām sabiedēti, ka zirgs panikos, rausies, un ka mutē obligāti jāliek trenze (vai mūsu gadījumā – kordas gals), taču neko no tā nepiedzīvojām. Staigāja, ganījās, pa malām pat neskatījās. Liekas, viss lielā mērā atkarīgs tieši no zirga temperamenta, rakstura, audzinātības pakāpes. Nepagāja ne divas stundas, kad zirgu palaidām aplokā pilnīgi brīvībā. Neko neteica, nekur nerāvās, nekur neskrēja. Vienā mirklī tikai pieskārās pie elektriskā gana, atrāvās un pametās šķērsus, tad vēl sazviedzās ar kazām, taču nesagaidījis atbildi, likās mierā. Pēc kāda laika sāka pa aploku gan rikšot, gan lēkšot, nosvīda kakls līdz putām.

Kā redzams pēc viņa mierīgās izturēšanās, arī bars īpaši nav nepieciešams. Viņš nemeklē un nezviedz pēc citiem zirgiem. Viņš labpatikā staigā pa zāli, lasa kādus sīkumiņus. No vienas puses jau jā, labāk tad vienam, nekā būt barā pašā hierarhijas apakšā, bez neviena drauga, mūžīgi sakostam, mūžīgi saspertam. 

Es esmu viņa bars. Pie manis viņš nāk vienmēr ar zviedzienu un šad tad pat ar rikšiem. Vai cilvēks var būt zirga bars?

Nakti gaidījām ar bažām – jauna, sveša vieta, nav bara – taču nojumē nesējām. Kāpēc? Zirgs nebija uztraukts. Satumsa, staigāja mierīgi, plūca pērno zāli, lasīja pirmos zaļumiņus. Nepanikoja, pa malām neskatījās, pāri elektriskajam ganam iet netaisījās. Līdz pusnaktij  pie zirga ik pēc laiciņa pienācām, lai appētītu situāciju, taču viss bija mierīgi. Devāmies gulēt. No rīta ienācām aplokā un zirgs ar priecīgu zviedzienu mūs sagaidīja. Nebija aizlaidies, nebija nobijies.... Mans labais, kārtīgais miera mika. Šī bija lieliski pārdzīvota nakts. 

Ar visu šo tekstu vēlējos atklāt, ka neviens zirgs nav vienāds. Neviens apkārtējais nevar pateikt, kā konkrētais zirgs rīkosies, ko darīs, vai muks. Viss ir jāskatās ļoti individuāli. Šodien mēs izdarījām pareizi – nesējām ne dienā, ne naktī – tādējādi neklausot divus pieredzējušus zirgkopējus. Mēs ieklausījāmies zirgā. 

(Kakls kā gulbim. Nu, vai augs vēl vai ne? Tas dibens vēl tā kā augstāks izskatās...)

Gaidām Samo mājās

Mēs ar vecākiem esam nobrieduši Samo uzņemt savā mājā. Tiesa gan, nekādas dižās pieredzes zirgu audzēšanā nevienam nav... Taču pieredze rodas no piedzīvotā. Esam noskaņoti optimistiski.
Taču, lai zirgu laimīgi sagaidītu, ir jāizdara daži darbi:

• jāuzceļ nojume
• jāsagādā mietiņi, drāts aplokam
• jāizcērt krūmāji
• jāuzslien aploks

Nojumes celšanā lielāko iniciatīvu uzņēmās tētis. Vispār paldies viņam, jo bez vīrieša domāšanas un vīrieša spēka, es būtu palikusi pie sasistas siles. Mežā gan gājām divatā. Nojumes sliešanas darbos - rakt, naglot, stīpot, nest, vest - mums piebiedrojās arī mamma.

(Nojume zirgam ir uzslieta, taču trūkst vēl dažu stiprinājumu stabilitātei.
Braucām uz mežu pakaļ. Fonā - lielie baļķi.)

(Nojume ir uzslieta, arī jumts paplašinājies. Iekšā zirgu iespējams pieāķēt.
Siena rullis naksnīgajām vakariņām.)

(Aplokā mītošā daudzveidība - lazdas, ap kurām pakasīt sānus, eglītes, kuras
mazliet un pa kluso pagaršot...)

(Joprojām daudzveidība - bērziņi un visur ejošais, nekur neatpaliekošais suns.)

(Daudzveidība - dīķis, kur padzerties, kalns, kur izlocīt kājas. Un, jā, jau zirgs aplokā.)

Cits stallis un daudzās atziņas

Labākas dzīves meklējumos esmu nonākusi Valmieras novadā. Šeit vienā saimniecībā tika meklēts zirgkopējs un mājas pārvaldnieks. Liels pluss darbam – nodrošināta dzīves vieta cilvēcīgos apstākļos, ar siltu ūdeni, istabu, ievārījumiem, īpaši lielisks stallis, iespēja uzturēt savu zirgu bez maksas un jāt. Ideāli, katra zirgu drauga sapnis.

No sākuma atvācos uz šejieni vienatnē ar suni, tā teikt – saostīt apkārtni un tikai tad pārvest rumaku. Visiem zināms, zirga pārvešana ir ne tikai finansiāli ļoooooooti neizdevīgs darījums, bet arī psiholoģiski smags pārdzīvojums. Šis bija viens no tiem gadījumiem, kad, paklausīdama vecākiem, desmit reizes nomērīju un tikai tad griezu. 

Un piedzīvojumu bija daudz.

To, kā mums šeit, nekurienē, klājās suņa sakarā var lasīt sadaļā “Baltā sunīša stāsts” rakstos ar nosaukumiem “Atkal uz koferiem”, “Rango, tā draugs, stallis un svešie zirgi”, “Suņiskā kompānija” un rakstā “Par pārvākšanos un došanos mājās”.

Bet šoreiz parunāsim par zirgiem, svešo stalli un šeit valdošajām emocijām. Pamēģināsim paraudzīties uz staļļiem no dažādiem skatu punktiem, salīdzināt staļļus un zirgus, un saprast, kā izaudzēt ideālo zirgu. 

Mana pašreizējā bilance ir šāda: ilglaicīgi esmu bijusi divos staļļos, kuros katrā valda cita attieksme un dzīves uztveres, katrā ir citādāks režīms un darba kārtība. Nevienu vārdos nesauksim. Tikai paskatīsimies. Piefiksēsim. Salīdzināsim. Padomāsim. 

• Ārā laišanas ritms. 24/7 pret 12/7. Pirmais stallis pilnībā atbalstīja zirgu laukā dzīvošanu visas diennakts garumā neatkarīgi no laika apstākļiem. Plusi šādai dzīvošanai: svaigs gaiss, iespēja kustēties, lēna barošanās visas diennakts laikā, tīrs (ar urīnu nesasmērēts) pamats. Mīnusi: dzirdēts, ka uz slikta pamata zirgi neguļot, tātad, ja ir lietains, dubļains, tad zirgs neguļ. Otrajā stallī staļļa ritms šāds – diennakts gaišajā/siltajā laikā laukā, pēc tam stallī. Vasaras sezonā zirgi laukā ganās visu laiku. Plusi: šajā stallī bija tik labs gaiss, ka neatšķīrās no āra gaisa, elpošanas problēmas, domājams, nerada. Zirgi ir iekšā sliktajos laika apstākļos, spēj izgulēties, ir drošībā, ja, piemēram, naktī uzdarbojas suņi vai kādi citi mošķi. Mīnusi: ierobežotas kustības diennakts tumšajā laikā.
• Pakaiši. Skaidas pret salmiem. Skaidas ir vieglāk tīrīt, taču salmi likās higiēniskāki (mazāk putekļu). Vai tā varētu būt? Otra lieta – esmu dzirdējusi, ka pakaišus  zirgi mēdzot ēst. Tātad, ja tavs zirgs ir uzresnējis un ēd salmus, nomaini pakaišus! :D
• Boksu lielums. Abos staļļos diezgan pamatīgi atšķīrās boksu izmēri. Ja man šķita, ka pirmajā boksi ir mazliet par maziem (jo zirgi dažos pat nespēja apgriezties),  tad otrajā likās ka mazliet par lieliem. Lielā, protams, jau ērtāk. Nezinu, daudzi man noteikti nepiekritīs, taču es atbalstu arī stāvvietas. It īpaši, ja zirgi jāliek telpā (stāvvietā) tikai uz nakti. 
• Zirgu turēšanas mērķi. Noma, jātnieku skola pret zirgi priekam. Pirmajā  stallī. Jāsaka, ka nomas zirgiem bija ļoti daudz netikumu, kas nepieredzējušam jātniekam grieza, taču pieredzējušam jātniekam zirgi klausīja uz vārda. Otrajā stallī zirgi priekam bija izlaisti, neaudzināti. Spēja pāriet pāri cilvēkam našķu dēļ, un tādiem 2 gadu veciem jaunzirgiem bija problēmas ievērot cilvēka telpu un klausīt viņa komandām. Zirgi nebija mācīti stāvēt, kad tos tīra, daudziem nebija iespējams droši apiet pat apkārt. Visā visumā, esmu mazliet vīlusies abās vietās, gan zirgos, kas iet nomā un pelna naudu mācot jaunos jātniekus, gan zirgiem, kas aug priekam. Kāpēc, jo visiem zirgiem trūkst disciplīnas, labas apmācības un cilvēka tuvuma. 
• Apmācības veids. Klasiskā apmācība un neapmācība (mazliet naturālā apmācība). Klasiski apmācītie zirgi. Tie lieliski zināja cilvēka  telpu un savu vietu, neviens, izņemot temperamentīgākos ērzeļus nebija mēģinājis ielīst manā telpā. Par otra staļļa apmācību (neapmācību) to gluži nevarētu teikt. Divgadniekiem bija viena alga,cilvēks priekšā vai tukša vieta. Jā, man pārgāja pāri. Divgadnieks. Runājot par neapmācību ar naturālās apmācības ievirzienu, jāsaka, ka zirgs ir jāaudzina. Nevar paplivināt ar pātagu un cerēt, ka viņš atkāpsies. Ja viņš nekad ar to pātagu nav dabūjis. 

Ko esmu iemācījusies šī “ceļojuma” laikā?

• Nepietiek pabakstīt zirga acu priekšā ar pātagu un cerēt, ka viņš sapratīs, ka jāatkāpjas. Lai zirgs bītos pātagas, respektētu sitienu un ievērotu cilvēka vēlmes, jāierāda, ka pātaga var nodarīt arī pāri. 
• Ir stulbi uzturēt, barot, kopt un audzēt zirgus, ja pie tiem saimnieks atnāk divas reizes nedēļā (labākajā gadījumā), neko tiem nemāca un neko no viņiem  neprasa. 
• Ir lieliski, kad pagalmā aiz loga ganās zirgi. Vislabāk, ja tas ir savējais. :) Uz to arī tiekšos.

Uz tikšanos! Samo gaida pārmaiņas.