Ādu dīrāšana un ģērēšana (prakse) 1. mēģinājums

Esmu izstudējusi video, ādu ģērēšanas teoriju, un tagad esmu gatava ķerties klāt arī praksei. Kā man gāja? Raibi.

Pirmo reizi dīrāju ādu un priecājos, cik dabā viss lieliski iekārtots. Cilvēks var ne tikai paēst no nokautā dzīvnieka gaļas, bet izmantot arī ādu ar apmatojumu, lai sevi sasildītu. Trusim āda nost gāja normāli, ar jēru nācās papūlēties vairāk. Bez tam, jēram pie ādas palika ne tikai tauki un tās caurspīdīgās plēksnes (es nezinu, kā viņas nodēvēt), bet arī gaļa, īpaši, pie ribu apgabaliem. Šeit, lai ādu dabūtu tīru, bija jāpapūlas jo īpaši. Un būs jāpapūlas jo īpaši arī lai apmatojumu dabūtu tīru, jo tas ir ne tikai dabiski nosmulēts ar mēsliem/pakaišiem/urīniem, bet arī ar sakaltušajiem dadžiem, kas saķērušies vilnā kā utis... Bet tas par aitādu. Es savu eksperimentu esmu sākusi ar trušādu ģērēšanu, šai rakstā tad arī uzzināsiet, mīļie lasītāji, kā man gāja ar trušādām.

1. mēģinājums izģērēt trušādas

1. Dīrātas ādas saglabāšana pirms ģērēšanas.  No pieredzes ar trušādu: Manas trušādas tika saldētas. Uzskatu, ka čakara mazāk kā sālīt. Cerams, ka saldēšana nebūs nelabvēlīgi ietekmējusi apmatojumu.
2. Tauku, gaļas un visa liekā noņemšana no dīrātās ādas. No pieredzes ar trušādu: Man šis visa liekā nost noņemšanas posms, bija visai nevienlīdzīgs - no piecpadsmit minūtēm līdz stundai. Ja vienai ādai viss liekais ļoti labi gāja nost, tad otrai ādai bija vairāk problēmu... Vai truši jākauj kādos īpašos laikos, lai ādas labi ģērētos un tiktu smuki saglabātas? Kādos tad? Augošos? Dilstošos? Manējie tika kauti ar dienas starpību un ādas no abiem gāja nost kā diena pret nakti. Vēl, ņemot nost visu lieko, nonācu pie secinājuma, ka nemaz nezinu, cik daudz drīkstu noņemt. Likās, ja plēš, tad iet. Un tā iet visu laiku. Vēl nonācu pie secinājuma, ka trušam pie astes gala ļoti trausla āda - ieplēsu caurumu ar rokām vien - vai arī es vnk paņēmu par dziļu(?). Vēl jāatzīmē, ka, ņemot nost visu lieko, neizmantoju speciālos rīkus, tikai savu galda nazīti un nagus. 
3. Apmatojuma patīrīšanas posms. No pieredzes ar trušādām: Trušu ādas bija tīras (ja neskaita asinis), tām nebija svešķermeņu piejaukumu, tāpēc šis posms tika izlaists.
4. Ādas stāvināšana sāls un skābeņskābes ūdenī; un izskalošana. No pieredzes ar trušādām: Nolažojos. Tā kā man bija tikai trīs trušu ādas, pietika ar četriem litriem ūdens. Pārskatīšanās pēc uz šiem četriem litriem ūdens iebēru veselu kilogramu sāls (kaut gan vajadzēja tikai pusi) un attiecīgi arī divas reizes vairāk skābeņskābes - veselu glāzi. Savu kļūdu laboju otrajā dienā, taču nezinu, kas sanāks. Likās, ka ķimikālijas smirdēs vairāk, tik traki nebija - stāvināju mājās un slikti nemaz neoda. Trešajā dienā, kad ādas ņēmu laukā, spaiņa apakšā bija neizsķīdušas sastāvdaļas, secinu, ka ūdens bija par maz un pulverīšu par daudz. Un āda, kas bija mazāk patīrīta, tā, kas sliktāk tīrījās, smirdēja pēc līķa. Pieņemu, ka viņai klāt palikušas daļas, kurām būtu bijis jābūt noņemtām. Abas pārējās bija plus mīnus normāla, bet tā viena, kā izskatās, būs metama ārā. 
   
5. Ādas mērcēšana kalcinētās sodas šķīdumā 3 stundas; un izskalošana. No pieredzes ar trušādām: Lēju ceturdaļspaini ūdens un attiecīgi arī diezgan maz pulverīša. Nesmird, ja neņem vērā, ka ož pēc līķa mana viena trušāda. Fūuu. Uz vēmienu rauj.
6. Ādas mazgāšana ar līdzekli, kas paredzēts vilnas mazgāšanai, un rūpīga izskalošana. No pieredzes ar trušādām: Tāda nopietna trušādu mazgāšana izpalika, jo kažoks nav nedz netīrs, nedz taukains (kā aitu vilna), taču, lai radītu apziņu, ka āda ir tīra no ķimikālijām, to izmazgāju ar parastajām seno laiku veļas ziepēm. Nezinu, kas sanāks, ceru, ka nekas nesačakarēsies.
7. Ādas žāvēšana. 

   

   (Redzams pelējums. Pieņemu, ka pelē tās daļas, kurām vaja-
   dzēja būt noņemtām.)

   No pieredzes ar trušādām: Man trušādas karājās istabā. Ejot garām, jutu, ka sāk smirdēt. Pieņemu, ka kaut kur kaut kas nav noņemts no tā, kas bija jāņem nost. Nezinu, kas sanāks, vienā vietā redzams arī pelējums. Beigās iestiepu ādas pie apkures katla un tur visai ātri viņas sakalta. Pretstatā gaidītajam (jo video ādas likās mīkstas un necietas), manas trušādas kļuva kā krami. Es nezinu, kā lai veic nākamos posmus, ja ādas ir kā sakaltušas, sierainas zeķes. 
8. Ādas ieziepēšana ar glicerīna ziepēm. No pieredzes ar trušādām: Melnā āda, kas smirdēja īpaši daudz un no kuras tiešām nenoņēmu tik daudz, cik bija nepieciešams noņemt, tika izmesta laukā. Pārējās divas cietas kā krami, pie maliņām, kur noņemt lieko bija sarežģītāk, pelē un smird. Ar ziepēm ieziepēju. Katru krociņu. Taču pretstatā gaidītajam (un cerētajam) ādas mīkstas nepalika.
9. Ādas iesmērēšana ar Neatsfoot oil. No pieredzes ar trušādām: Iesmērēju. Joprojām cieta kā krams un mīkstāka nepaliek. Laikam jau arī nepaliks. Eļļa ādā neiesūcās. Stāv slapja, un es nezinu, vai eļļa nav kaitīga. 
10. Beidzamais posms - Ādas apmatojuma izķemmēšana. No pieredzes ar trušādām: Neķemmēju. Nav jēgas. Metīšu laukā, jo ādas nav izmantojamas. Vīrs gan ieteicās, ka grib pielikt pie sienas kā mednieks savu medījumu, taču nedomāju, ka tā būtu laba doma - pē. 

Rezumē un secinājumi:

1. Esmu sapratusi, ka vajadzētu vēl palasīt kādu literatūru par ādu apstrādi, dīrāšanu un ģērēšanu. Jāiet uz bibliotēku, jo netā neko labu neatrodu.
2. Ādu pie apkures katla nekaltē. Viņa sažūst un nav lietojama. Vīrs pateica, ka šādi var sabojāt arī ādas zābakus. Pārkaltējot. Pirmā dzirdēšana. Bet varbūt tāpēc, ka man, liekas, nekad nav bijuši ādas apavi.
3. Esmu sapratusi, ka ādu maliņas (tur kur liekais nost ņemas slikti un neņemas vispār) jēdzīgi būtu nogriezt. Un izveidot ādai kaut kādu konkrētu formu, pretējā gadījumā āda izskatās pēc kaut kādas pļockas, kur katra mala citādāka. 
4. Mēģināšu vēl vienu ģērējumu, ja arī tas neizdosies, tad mēģināšu izmantot profesionāļu piedāvātās opcijas. Vai citu metodi. Bet čakara daudz, daudz.

Ādu dīrāšana un ģērēšana (teorija)

Tikai nejaušības pēc uzgāju labu video, kurā uzskatāmi parādīts, ko un kā dara, lai no mataina gaļas gabala iegūtu skaistu, saimniecībā izmantojamu “audumu”. Tā kā man bija truši ar smuku apmatojumu un arī aitu lopi, kas kaut kad kaujami, loģisks paliek spriedums, ka ādas, lai tās nebūtu jāmet mežā, gudrāk saglabāt. Kā? To mēs uzzināsim šai rakstu sērijā.

Zināms, ādu ģērēšana ir māksla, kuru senie cilvēki piekopa ļoti labi, māksla, ar kuru mūsdienās vairs nodarbojas tikai retais. Cits uzskata, ka darbs par sarežģītu, ka ādu ģērēšana neatmaksājas vai ka nepieciešamās ķimikālijas pašreizējajos apstākļos atrodamas problemātiski. Mēģināšu apgāzt visus šos priekšstatus pati pašrocīgi kādu ādu arī izģērējot. To darīšu bez senseja, kas zin' knifus, kas un kā, taču izmantošu labu, netā atrodamu pamācību, kuru šeit arī ielikšu. Lai šis raksts būtu pamācošs un cilvēkiem ģērēšanas zināšanas sniedzošs, tiks atklātas arī ģērēšanai nepieciešamās ķimikālijas un vietas, kur tās nopērkamas. Priecāšos, ja raksts kādam būs palīdzējis ādu ģērēšanas jautājumos. Un ļoti ceru, ka mans eksperiments necietīs fiasko.

Video un nepieciešamās sastāvdaļas

Šis ir aitādu ģērēšanas video, kuru ņēmu par pamatu ādu ģērēšanai. Uzskatu, ka, ja šādi iespējams ģērēt aitādas, tad tā iespējams ģērēt noteikti arī citas ādas. Youtube lapā zem video arī aprakstā minētās sastāvdaļas ādu ģērēšanai. Šeit saraksts un vietas, kur šīs sastāvdaļas nopirku es:

• Sāls (parastais jebkurā pārtikas veikalā nopērkamais vārāmais sāls)
• Washing soda (burtiski tulkojot, “mazgājamā soda”. Goglēju un sapratu, ka tas ir nātrija karbonāts jeb kalcinētā soda; tātad ķimikālijas. Mana goglēšana turpinājās, līdz atradu divus interneta veikalus, kas nodarbojas ar sadzīves ķīmiju ražošanu un izplatīšanu. Te viena interneta adrese un te otra . Savus pulverīšus pirku no pirmās, cenas demokrātiskas, apkalpošana ļoti fiksa un laipna; par otru veikalu to gluži nevarētu teikt.
• Neatsfoot oil (tulkojumu neatradu, taču goglējot sapratu, ka tas ir kāds smērs, kas paredzēts ādas apaviem un ādas izstrādājumiem, noteikti meklējams kādā zirglietu veikalā, taču sevi neapgrūtināju ar pārlieku lielu izmeklējumu, gāju vieglāko ceļu; eļļa lēta, taču par piegādi izmaksāju mazo kapitālu. Nākamo reizi, ja gadījumā savajadzēsies šo līdzekli, jāmeklē vieglāki/lētāki ceļi.)
• Saddle soap vai glycerine soap (aprakstā pie video teikts, ka arī šis produkts jāmeklē zirdznieku veikalos. Glicerīna ziepes ir dabiskas ziepes. Es pirku no ēbeja glicerīna ziepju bāzi, kas arī izmaksāja mazo kapitālu, taču vēlāk atradu, ka ziepju bāze (kas teorētiski ir arī pašas ziepes) ir nopērkamas arī Latvijā atrodamajos veikalos. Par reklāmu neviens man nemaksā, taču man patika šis un šis. Tiesa gan, nezinu, cik šīs ziepju masas efektīgas, jo es izmantoju ķīniešu mājaslapu.)
• Oxalid acid (vēl viena ķimikālija, kuru google.lv man izmeta kā skābeņskābi. Atkal izmantoju jau Latvijā atrodamo ķimikāliju veikalu pakalpojumu. Tiesa, šī skābe sanāca mazliet dārgāka, bet vēl pieņemami.)

Ģērēšanas process:

1. Dīrātas ādas saglabāšana pirms ģērēšanas. Saglabā sālot. Ar sāli bagātīgi ieziež jēlo ādas pusi un noliek stāvēt vietā, kur labi tiek klāt gaiss. Sālīta āda nebojājoties stāv līdz pat divām nedēļām. Pēcāk uzzināju, ka ādas iespējams saglabāt arī saldējot. Šādā gadījumā ādu uzglabāšanas laiks ir neierobežots. 
2. Tauku, gaļas un visa liekā noņemšana no dīrātās ādas; arī lieko ādas gabalu nogriešana. Video redzams, ka pirms šī posma sākšanas, sāls tiek noskalots no ādas. Tiek uzsvērts, ka viss liekais daudz labāk iet nost no mitras (nevis apkaltušas) ādas, tāpēc visa liekā nost noņemšanas posmā var izmantot ūdeni ādas samitrināšanai.
3. Apmatojuma patīrīšanas posms. Jau pieminētajā video šā posma nav, taču, ja ādas ir netīras ar  gružiem, tad šo gružu vairums ir jāizlasa/jāizķemmē tieši tagad.
4. Ādas stāvināšana sāls un skābeņskābes ūdenī; un izskalošana Siltam ūdenim pievieno sāli un skābeņskābi. Video bija pateikts, ka katriem diviem galoniem (galons ir ap trim četriem litriem, pēc teiktā - divi galoni, tātad ap astoņiem litriem ūdens) ūdens, pievieno 1 kilogramu sāls un vienu glāzi skābeņskābes. Izmaisa, lai pievienotās sastāvdaļas sāk šķīst un iegremdē ādu. Ādu šajā šķīdumā atstāj uz kādām trim dienām, katru dienu apmaisot.
5. Ādas mērcēšana kalcinētās sodas šķīdumā 3 stundas; un izskalošana. Video aprakstā teikts, ka nepieciešama viena glāze kalcinētās sodas uz katru spaini ūdens. Šis posms ir nepieciešams, jo attaukos ādu.
6. Ādas mazgāšana ar līdzekli, kas paredzēts vilnas mazgāšanai, un rūpīga izskalošana. Saprotu, ka tas nepieciešams, lai aitāda beidzot taptu tīra no kakiņām, urīniņiem un citiem netīrumiņiem. Vilna jāmazgā ar līdzeklis, kas paredzēts vilnas mazgāšanai - ar lanolīnu saturošu līdzekli. Un te, starp citu, diezgan interesants raksts par vilnas izstrādājumu mazgāšanu.
7. Ādas žāvēšana. Kad āda izstāvināta nepieciešamajos šķīdumos un izmazgāta ar mazgāšanas līdzekli, ādu žāvē. Nespaida, neņurca, negludina, neizgriež un neizspiež centrifūgā. Vienkārši paņem slapju un pakar, lai notek un lai sāk žūt. Klipā teikts, ka žūšana aizņems nedēļu vai divas. 
8. Ādas ieziepēšana ar glicerīna ziepēm. Samitrina sūklīti, ziepes un aidā – ar sūklīti pa ādas tumšo, cieto pusi. Visu rūpīgi izberž. Klipā teikts, ka ziepes palīdzēs absorbēt eļļu.
9. Ādas iesmērēšana ar Neatsfoot oil.  Ar otiņu iesmērē ādā eļļu, uzmanīgi un kārtīgi, katru milimetru, katru krociņu.
10. Beidzamais posms - Ādas apmatojuma izķemmēšana, lai āda ir pufīga un skaista. 

Roda dzīves sīkumi 6. daļa

(Rodis izmanto bērnu, lai tas izvilktu aiz dīvāna
aizkritušu mantu. Lieki teikt, ka mantu aiz dīvāna
aizmeta šis pats bērns.)

Rodis dzīvojas pa māju. Esam jau ļoti pieraduši pie mazā lopa mājās, nespēju iedomāties, kā būs pavasarī/vasarā, kad Rožam atkal tiks atvēlēts kaktiņš ar būdu pagalmā. Bet par to tagad nedomāsim. Priecāsimies, cik jauki ir tad, kad Rodis izklaidē manu bērnu un mans bērns izklaidē Rodi. Ja godīgi, es dažreiz jūtos kā vientuļā māte jau ar diviem sīkajiem – tad kad viņi skraida pa istabu, smiedamies, spēlēdamies un kaudamies par kaut kādām mantām. 

Esmu arī ievērojusi, ka Rodis spēlējas ar bērnu daudz citādāk nekā viņš spēlējas ar pieaugušajiem. Maigāk. Vēlīgāk. Par atnesto mantu pārāk nekaro un, ja redz, ka bērns pretī vispār nestājas, nomet kaut kur, lai bērns to atkal var paņemt un pamest. Ne tā kā ar mani vai vīru, kad viņš par savu mantu cīnās, acs pārgriezis un zobus atņirdzis. 

Citu reizi bērns viņu izbesī. Man liekas, ka jau kaut kur minēju, ka manam sunim ir stress, un tad, kad viņam ir stress, viņš ielien savā migā un grauž savu spilvenu. Tādos mirkļos, kad viņam visi izbesījuši un bērns vēl lien pie viņa migā, viņš mēdz rūkt. Labi nav. Bet tik pat slikti ir arī tad, kad bērns lien suņa teritorijā. Telpā jābūt vismaz vienai vietai – būdai/migai -, kur sunim jābūt pasargātam no visa un visiem. Bērns to nerespektē, tāpēc saņem  rūcienu, kas – atkal slikti – bērnu tikai uzjautrina un viņš arvien aktīvāk terorizē suni. Šajā sakarā jāsaka, ka jāstrādā ar abām pusēm – suns jāuzpasē, lai nesavaino bērnu (iekožot, ieskrāpējot vai kā citādāk), bet bērns jāiemāca, ka, ja suns rūc, jāpazūd, jāiemāca arī tas, ka, ja suns ir migā/būdā, pie viņa nevajag līst. Darba daudz un pašreiz uzskatu, ka suni iemācīt būtu vieglāk. (Rožam jau ir pieauguša suņa prāta līmenis, bet pieauguša suņa prāta līmenis atbilst divu gadu veca cilvēka bērna prāta līmenim.)

(Suns demolē savu gultiņu.)

Vēl man dažreiz liekas, ka starp maniem abiem audzināmajiem parādās konkurence. Lai arī bērnam neesmu devusi iemeslu just greizsirdību uz mazo sunīti, citu reizi viņi abi raušas man klēpī, vēlēdamies viens otru izspiest. Līdz aktīvām greizsirdības scēnām un naida izpausmēm vienam pret otru nonākuši vēl – paldies visiem svētajiem – neesam un ceru, ka nenonāksim. Bet kaut kas gan ir pamainījies. Tagad Rodis vienmēr, kad esmu vakarā viena bez bērna, cenšas man pietuvoties. Un tad, kad izslēdzu gaismu un uzeju augšā gulēt, sākas trādi rīdi. Viņš sāk smilkstēt. Netikums jau ir izveidojies. Iesākumā viņš smilkstēja tikai tad, kad gribēja pa darīšanām laukā, taču tagad pat dusmīga runāšana, uzkliegšana un pat pēriens viņa smilkstus nespēj apturēt – viņš grib gulēt augšā gultā ar mani. Vienu nakti tā nobesījos, ka likās, suni spētu piežmiegt pati savām kailām rokām. Beigās izspēru viņu ārā, piesēju sniegā un mīnus piecu grādu salā, lai atmiekšķē prātiņu. Stundu bija miers, iemigu, pagulēju. Tad pamodos no suņa izmisīgajiem rējieniem – “māaaaam, man ir auksti, laid mani mājā! Māaaam!” Pēc tam bija miers. No rīta savu darbību nožēloju. Un tagad ar bažām gaidu katru jaunu nakti. Zināms, ja suni kādu nakti palaidīšu pie sevis gultā, tad man ar viņu būs jāguļ viss atlikušais mūžs. Vēl pāris naktis pamocīties, vēl pāris naktis.... gan jau vēlāk Roža sapratīs.

Ā, un pie mums beidzot ir sniegs. Rodis vairs netiek pucēts katru reizi, kad ienāk no āra istabā. (Zināms, es ļoti pedantiski nošrubēju katru viņa pēdiņu pirms laišanas istabā; un ja viņš bija dubļos sasities vairāk, tad noberzu arī pavēderi un sānus, un muguru.) Un zināt, tas, ka suns vairs nav jāmazgā, ir liels atvieglojums mums visiem. :D Tikai sniegs un aukstums Rodim gan tik ļoti nepatīk kā sauss un saulains, plus trīsdesmit grādu liels siltums. Ja viņš skrien laukā ziemā, tad tikai tāpēc, ka vajag čurāt vai kakāt, vai kaut kur tālumā saož kādu meklējošos kuci. Un arī tad viņš skrien pa taciņām un celiņiem, lai tikai nebūtu paole jāsaldē. Un ziniet, ja laukā līst, tad viņš pat nepapūlās izvilkties ārā un ne čurāšana, ne kakāšana, ne dāmu sabiedrība šeit lomu nespēlē.

Man šķiet, es pirmo reizi redzu suni, kas tik ļoti nemīl aukstumu un slapjumu.

Trakais sesks

Nav noslēpums, ka dzīvoju meža vidū un ka manā pagalmā šad tad iemaldās ne tikai pa čūskai (ko es ar trīcošām kājām nosūtu pie dieviem), ne vanagam. Biežs viesis ir arī kāda stirniņa pāris desmitu metru attālumā vai lapsa, kas glūnīgi vico uz manu vistu pusi. Reiz sen senos laikos šeit esot dzīvojusi arī cauna, taču tā, mājās ienākot kaķim, drīz vien sajutusi konkurenci un kaut kur pačibējusi. Un labi vien ir, jo tad uz manām vistām aci mestu ne tikai jau pieminētais vanags, glūnīgā lapsa un olu zagle žurka, bet arī cauna.

Bet ziniet, lauki jau nebūtu lauki un mana sēta nebūtu mana sēta, ja šeit, kā vienmēr, kaut kas nenoietu greizi. Un kaut kas nogāja greizi pavisam nesen. Izlaidusi laukā Rožu pačurāt, piefiksēju, ka viņš uz kaut ko ļoti spēcīgi rej. Pirmā doma – uz to pieklīdeni baltraibo kaķi, kas pāris dienu laikā diezgan cītīgi gribēja samazināt manu peļu/žurku populāciju -, taču, izejot laukā, sapratu, ka realitāte ir citādāka. Pie vecās mājas sienas piespiedies, varētu teikt, asti kājstarpē ierāvis, gulēja kaut kāds mošķis. Tā kā es esmu ne tikai sēņu, ogu, koku, ceļu un pilsētu topogrāfiskais idiots, bet  man arī visai tāla apjausma par mazāk zināmo meža dzīvnieku nosaukumiem, es nespēju pateikt, kas tas par surikātu, ko uz grauda tur mazais sunītis. Lai nu kā pirmā doma, kas izskrēja caur manu sakarsēto apziņu – ja nu tas sesks ir traks, ja nu Roža ar viņu izkāvies, ja nu tagad mēs visi būsim traki? Daudz nedomādama Rodi no surikāta nošķīru, nelaimīgajam uzliekot virsū kasti. Un vēlāk, kad Rodi cītīgi nošrubījusi, atkal izgāju laukā, lai paskatītos uz gūstekni, secināju, ka lops tiešām nav vesels. Vai sakosts? Vai izkāvies ar mazo sunīti? Maz ticams, jo svaigu asiņainu rētu nemanīju, kaut gan asinis uz viņa auguma bija. Viņš izskatījās slims ar kādu triperi, jo āda vietām bija kreveļaina un bez apmatojuma, saplaisājusi un asiņaina. Un viņš bija mazkustīgs. Pabakstot ar koku, viņš neiebilda, ka apveļas uz sāniem, ķepiņas slābani nolaidis. Nu velns. Tā tik vēl trūka – ar kaut ko slims seskāns manā pagalmā laiž laukā garu. Un nav zināms vai traks, vai nav sainficējis Rodi, bet Rodis savukārt mani. Amerikāņi teiktu – o šit. Dzīvnieku aizstāvji un citi bezprātīgie dzīvnieku-augstākvērtētāji-par-cilvēku mani noteikti gribētu noliņčot – o tu briesmīgā dzīvnieku mocītāja, tev vajadzēja izsaukt vetārstu, nevis bakstīt nabaga slimo/veco/trako/bezpalīdzīgo/nelaimīgo seskiņu ar koku!

Kamēr es izmisīgi meklēju lapu/telefonu vai jebkādu info, kas man varētu paskaidrot, kur tālāk vērsties ar savu trako sesku, lai pārbaudītu, vai viņš ir inficēts ar trakumsērgu vai nav (tādējādi, vai arī man būtu jāsaņem kāda pote, kamēr esmu vēl pie pilnas apziņas), surikāts nolika ķelli. Auksts. Stīvs. Vīrs teica, no vecuma. Bet varbūt no trakumsērgas, jo kurš normāls meža dzīvnieks (es gan vēl tā arī neesmu sapratusi, kas tas par lopu – cauna, sesks, vai tas... kā viņu sauca... kaut kāds suns...) vilksies uz sētu pie cilvēkiem? Tikai trakie. Bet varbūt viņš saoda vieglu medījumu – mūsu vistas vai asinis no kaut kad iepriekš kautajām pīlēm -, un tāpēc nāca uz šejieni? Nezinu, tas mums paliks mīkla. Taču līķi vajadzētu uz tām trakumsērgas analīzēm kaut kā aizgādāt. Mēs riskējam ar suņa (nē, ar suņa nē, jo viņš ir potēts pret trakumsērgu) un divu cilvēku dzīvībām.

Eh. 

Vai arī svešie dzīvnieki vienkārši ir iecienījuši šo pagalmu meža vidū kā lielisku vietu, kur nolikt karoti? Jā, tagad atceros arī to mistisko kaķi, kas pļavā, netālu no mājas, bija atnācis, nomiris, pāris dienas smirdējis, kamēr tārpi to saēd un tagad saulītē deldē kauliņus.

Eh.

Misija – aitas. 8. daļa. Ziema, pistole un viņas (ne)veselība, jēru bēres.

Ziema, ziema, ziema

Aiz loga ir ziema. Sniega ir daudz un tas ir pietiekami dziļš, lai zāle vairs nebūtu manāma un tikai pusgrauzti stimbuki no zemes slietos kā lāpas. Aitas dzīvojas pa kūti, taču tām eja uz lauku vaļā ir vienmēr. Un viņas to izmanto, jo katru dienu kādas trīs četras reizes iziet laukā izkustināt locekļus, paēst sniegu un paskraidināt jērus pa kupenām. Un tik jauki skatīties, kā tādi mazi aitēniņi lēkā pa baltajām pūkām. Es arī uzskatu, ka ir veselīgi, ja aita staigā laukā svaigā gaisā visu gadu. Pirmkārt, tas ir veselīgi elpošanai un tas ir veselīgi no norūdīšanās viedokļa.

Jā, ir atskrējuši gandrīz visi jēri. Tikai pārītis aitu vēl nav dzemdējušas un nav zināms, kad tas notiks. Katru dienu apskatu tesmeņus un ārējos dzimumorgānus, lai pamanītu dzemdību priekšvēstnešus, taču pagaidām bez panākumiem. Gaidu, gaidu, gaidu. 

Auglība, gan jāsaka, nekāda lielā šogad nav bijusi, jo aita vidēji ir atnesusi tikai vienu jēru (normālos apstākļos ir divi). Taču noveļu to visu uz iesācēja-praktikanta vainu, nākamo gadu uz lecināšanu, zināšu, kā rīkoties, varbūt kādus vitamīnus pameklēšu vai piebarošu ar kaut ko auglības veicināšanai. Bet par to domāsim vēlāk.

Pistole un viņas (ne)veselība

Kad kaut kas bija nogājis greizāk kā parasti (ne tikai ar pūstošo kaklu, kas joprojām tikai apārstēts, nebija līdz galam savests kārtībā), pamanīju tikai tad, kad viņa vairs neēda graudus. Sazinājos ar topošo veterinārārstu, kas noteica, ka jāizmēra temperatūra. Ja vairāk par 39, tad ir problēma.  O, jā, temperatūru mēs izmērījām, bija vairāk. Un, kad pacēlām asti, pamanījām, ka strutas nāk arī no šī gala. Iekaisuši iekšējie dzimumorgāni? Jēziņ... Vetārsta prognozes nebija labas. Vislabākais jēru atšķirt, meklēt govspienu un aitu kaut nost. Aitas ārstēšana neatmaksāsies, it īpaši, ja tā nav nekāda vērtīgā aita. Bijām jau izraudājušies, nobrieduši lopu kaut, jēru atšķirt un barot. Rīt.

Taču nākamajā dienā aita cītīgi ēda, visu, ko deva un nekādas domas par došanos pāragrā nāvē neizrādīja. Ja jau dzīvnieks pats cīnās, grēcīgi būtu kaut tādu nost.

Un te sākās aitas ārstēšanas epopeja. Pašrocīga dzemdes skalošana, vetārsta apskate, kakla skalpelēšana un jūra medikamentu. Ja nomirs, nomirs, ja izdzīvos, tad pāris gadus vēl uz nerviem mums pasēdēs. Vēl darbojamies. Aita domas par miršanu (tāpat kā mēs) ir atmetusi un, neskatoties ne uz ko, ir visai dzīvelīga – labi ēd, bērnu baro un pacieš katru mūsu apskati (temperatūras mērīšanu, zāļu špricēšanu un no jauna uzšķērsto pūstošā kakla skalošanu ar dezinfekcijas līdzekļiem vai kodīgo ūdeņradi). Un jāsaka, ka arī es esmu daudz iemācījusies – nu es bez bažām protu iedurt muskulī adatu, vēl tikai vēna jāmācās atrast, taču domāju, ka es būtu laba veterinārārste.

Jēru-teķu bēres

Man liekas, visbriesmīgākais lopu audzēšanā ir lopu kaušana. Protams, vieglāk jau vienmēr piezvanīt uzpircējam, atdot lopu un saņemt naudu. Bez problēmām. Un bez tālākām domām par viņa nāvi. Bet, ja jākauj pašam? Un lops skatās acīs līdz pēdējam mirklim. Un izjūt nodevību no cilvēka, kas to barojis, aprūpējis, mīlējis, šad tad ar koku dzinies pakaļ, lai izdzītu no pagalma.

Mierinu sevi ar domu, ka dabā tā iekārtots. Ir dzīvnieki un cilvēki. Un viņi viens otru ēd. Pie tā arī paliksim. Vīrs kāva, es palīdzēju dīrāt. Un ziniet, ar nazi plēšot nost ādu, es izjutu pateicību. Dabā tik labi iekārtots – no viena ir vilna, no otra āda, no trešā spalvas. Un gaļa. Cilvēks sevi var paēdināt, sasildīt, saģērbt.  Jā, es tiešām izjutu pateicību. Ar rūpību salocīju nodīrāto ādu un ieliku saldētavā. Šo es ģērēšu, taisīšu aitādas segu vai jaku. Pati. Cerams, man izdosies.

Misija – aitas. 7. daļa. Vēl vienas dzemdības un pistoļu organizēšana

Un barvedes jērs atskrēja...

Liekas, esmu sākusi saprast, kad jērs gaidāms. Lai šis raksts būtu mazliet zinātnieciskāks un vēl kādam aitkopim-iesācējam spētu palīdzēt, pieminēšu galvenās, manāmākās tuvojošos dzemdību pazīmes. Pirmais ir pierietējušais tesmenis. Šai aitai tesmenis ilgu laiku bija liels, un likās, tūlīt, tūlīt, jānāk. Taču tikai tad, kad ārējie dzimumorgāni arī palika pufīgi, tad sapratu, ka šonakt būs. Un bija. Vispār jau sanāca gandrīz noķert mirkli. Aita palika lēnīga, jau iepriekšējā dienā ielīda kūtī un negribēja doties ārā ganībās. Vakarā, kad ieliku aizgaldā, arī sienu neēda. Nenervozēja, taču nelikās arī īpaši mierīga. Gaidīju, gaidīju, skatījos, cerēdama piedalīties pirmajās dzemdībās. Nesagaidīju. Jēriņš atskrēja tad, kad devos uz māju un vīrs tikai nejaušības pēc izdzirda, ka kūtī kāds ņemas ar sīku, smalku balstiņu. Mamma laba, mazuli aplaizīja, pabaroja – šos  kadrus gan noķēru. Noķēru arī kadru, kad pie pēcpuses karājās liels, ūdeņaini/gļotains burbulis un nebija nosakāms, kas tas ir. Tā kā jau labu laiku iepriekš biju pastudējusi aitu atnešanās sarežģījumus, pieļāvu tikai trīs iespējas:

• Pirmā opcija, minētais bumbulis ir placenta. Vai arī kā viņu tur sauc? Orgāns no kura barojas mazulis mātes dzemdē.
• Otrā opcija, jauns augļapvalks otrajam jēram.
• Trešā opcija, dzemde vai iekšējie orgāni, kas spēj izvelties sarežģītu dzemdību rezultātā.

Minētā lieta neatdalījās ilgāku laiku, tāpēc izslēdzu variantu par nākamo jēru. Viņi, liekas, dzimst ar pāris desmitu minūšu lielu starplaiku. Tā kā aitas izskats neliecināja par problēmām (viņa nebija ne nomocīta, ne nespējīga ko izdarīt, ne arī kā citādāk traumēta), tika izslēgts variants arī par iekšējo orgānu velšanos laukā. Vakarā, kad devos vēl vienā lopu apgaitā manīju, ka minētā lieta no aitas ir atdalījusies. Tā bija un varēja būt tikai placenta. Viss kārtībā. Esmu gandrīz piedalījusies šīs aitas dzemdībās. Un, paldies visvarenajiem, arī šī aita atnesa jēru bez problēmām.

Tā kā barvede, šķiet, ir diezgan iespaidīga vecuma aita domas par to, ka tā varētu nezināt, kā apieties ar savu lolojumu, man nebija. Tāpēc arī ilgi netaisījos turēt aitu ar jēru no bara atsevišķi. Vienu dienu un viss. Pēc tam palaidu savvaļā, un aita, protams, ar visu jēru izskrēja pelēcīgajā rudens zālītē.

Un tagad par pistolēm...

Tātad abas (m)aitas ar saviem jēriem dzesē pa pagastu neatkarīgi no tā, kur klejo pārējais bars un  hierarhijas plūsmā augstākstāvošās aitas. Protams, ar saviem jēriem. Šeit, ptu, ptu, ptu nav problēmu. Taču problēma ir tajā, ka kūtī-nojumē viņas tikpat kā nerādās, un, ja parādās, tad tik pat ātri, izdzirdējušas cilvēka tuvošanos, metas tālēs zilajās. Reiz cilvēka viedokļos dzirdēju, ka debilām aitām (un citiem cilvēkiem arī mēdz būt ne visai gudras aitas), dzimst debili bērni. Es domāju – audzināšana tos pataisa debilus. Respektīvi, ja māte ir psiha, nerespektē ne cilvēku/saimnieku, ne ganu, ne žogu, ne sētu, ne jumtu, tad viņa arī bērnu jau no mazotnes māca būt tikpat stulbu. Es tā nevēlos. Man pietiek jau ar divām stulbām aitām, jērus es centīšos izveidot normālus. Un ar vārdu “normāls” es domāju tādu, kas nebaidās no cilvēka, kas neskrien caur uguni un ūdeni, un nekaras mežā.

Tikai kā lai to panāk, ja aitas nerādās cilvēkam tuvāk par desmit divdesmit metriem?

Es esmu izmēģinājusi visus variantus un nonākusi pie secinājuma, ka vienīgais reālais manas problēmas risinājums būs abas pistoles siet. Jā, zinu, ir pakāršanās drauds, taču esmu to novērsusi līdz minimumam. Siksna ir īsa, tā tik pietiek kā nostāties, nogulties. Lēkt, aizķerties nav kur. Pakārties viena ap otru nespēj. Tikai tagad viņas nedz laukā, nedz izskrieties netiks... Nav jau zirgi. Līdz pavasarim lai pasēž piesietas un tad, ja spēšu ar savu tuvošanos viņām iedvest plus mīnus normālu attieksmi, domāšu, ko darīt tālāk.

Plusi piesietām pistolēm:

• Tagad katru dienu, kopš abas ir piesietas, viņas tiek arī pie graudiem. Iepriekš tas nebija iespējams, jo, ja devu graudus, kūtī viņas nenāca, un tad, kad atnāca, viss jau bija izrīts. 
• Tagad katru dienu viņas arī apmīļoju. Lai arī pistoles ļoti baidās un gatavas pārlauzt savu sprandu uz līdzenas vietas, es katru dienu pie viņām pieeju, pamīļoju. Arī jērus pabužinu. Domāju, ar laiku mazie radījumi pieradīs pie cilvēka un viņu mātīšu psihās attieksmes nespēs mainīt to domas. Cilvēks ir labs. No cilvēka nedrīkst bīties. It īpaši no saimnieka. Tā, kas baro, tā, kas rūpējas.
• Ja radīsies nepieciešamība sniegt medicīnisku palīdzību, aitas nebūs jātvarsta pa pus pagastu. Piesietas aitas arī labāk novērot un pamanīt, kas un kā. 

Mīnusi piesietajām pistolēm:

• Pakāršanās/nosmakšanas draudi. 
• Lopi nespēj iziet laukā, paelpot svaigu gaisu, uzņemt saules peldes. (Domāju, ka kādreiz varētu iziet laukā ar aitu pavadā, tikai līdz tam vēl mazliet jāpastrādā.)
• Vairāk darba, barojot aitas atsevišķi.

Misija – aitas. 6. daļa

Abas pistoles labu laiku bija iespundētas malkas šķūnītī, tikai vienā rītā divu un trīs dzīvnieku vietā mani sagaidīja veseli pieci. Jā, jā, otra pistoles (tā pati, kura vasaras vidū bija aizlaidusies uz mežu un es viņai dusmās noteicu mājās vairs neatgriezties), atnesa divus gaišus jēriņus. Jauki.

Tik traki, kā bija licies, ka būs, ja mēģināsim iet novietnē pie lopiem, nebija. Jērus viņas diezgan labi ieredzēja, gluži virsū kāpt nekāpa, taču šad tad, stresa iespaidā, pagrūstīja. Piesienot abas jukušās dāmas pie saitēm, sadevām jēriem selēnu un pie reizes paskatījāmies arī dzimumu. Jes, mums ir divas aitiņas – viena tumša un viena gaiša, ļoti, ļoti maza, un viens teķītis.

Vienīgais, kas pašreiz mani uztrauc ir dvīņi. Puika ir stipri lielāks un stipri spēcīgāks par savu māsiņu, tāpēc šķiet, ka drīz vien sāks viņu 'apbižot', iztempjot visu pienu. Jāskatās, ja mazais jēriņš būs badā, būs jāsāk piebarot. 

Paturot pistoles ar jēriem atsevišķi pāris dienas, secināju, ka aitas ir labas mammas – bērnus ir pieņēmušas un atzīst. Bet cik ilgi turēs šķūnītī? Vajadzētu laist pie bara. Netā meklēju informāciju, centos atrast, kā pieredzējuši aitu audzētāji dara ar saviem bariem – aitām, teķi un jēriem – un nospriedu, ka ir jālaiž visi kopā. Vēl jo vairāk arī tā iemesla dēļ, ka laukā vēl ir zaļa zāle. Lai arī vīrs bija stingri pret, sak', jēriņi vēl maziņi, vai tiks mammām līdzi, bet es biju nelokāma. Tie taču nav cilvēki, kuriem gads vajadzīgs, lai nostātos uz savām kājām un kaut cik sakarīgi klunkurētu mammai līdzi...

Izlaidām. Pistoli pa vienai iznesām, palaidām, līdzi iznesām arī jēriņu(s). Kā nesās, tā aiznesās, un sīkais līdzi. Pie bara. Ko bars? Neko. Apostīja, vai aita īstā, baltām acīm paskatījās uz jēru, taču viss kārtībā. Arī teķis Dižolis (par kuru man bija vislielākais uztraukums) neko neteica. Kad izlaidām otru pistoli, abas apvienojās un ar jēriem aizdevās tālēs zilajās. Ar baru gluži nestaigāja, vienmēr paturēja pa acij, bet arī nepievienojās. Kāpēc? 

Ā, aizmirsu piebilst, ka pistoļu vietā ielikām visus teķus-jērus kaušanai. Tie pēdējās dienās bija kā uz adatām un visu laiku 'meklējās', kāvās ar Dižoli un centās aplēkt teķa draudzeni. Nevar, nevar barā turēt vairāk par vienu teķi. Citādi ir haoss, bardaks un kūtiņai-nojumei jumts ceļas stāvus. Tagad vismaz miers, visi trīs pie vietas un Dižolis ar savu draudzeni, liekas, nododas hedoniskajam dzīvesveidam.

Ja atgriežamies pie pārējām aitām, tad te nu jāsaka, ka aitas joprojām vairāk mīl uzturēšanos klajumā, guļ nojumē pie pirts un ir visai apmierinātas neatkarīgi no tā, kas nāk no debesīm, lietus vai slapjš sniegs. Ja man ir luste un laiks, aizvedu viņas uz tālajām ganībām, bet pēdējā laikā tas sāk kļūt arvien apgrūtinošāk, jo liekas, kuru katru mirkli jāatskrien vēl vismaz vienam jēram – barvedes mantiniekam.

Roda dzīves sīkumi 5. daļa

Man liekas, ka Rožam ir stress, dzīvojot mājās. Nē, es nesaku, ka viņam nav stresa divas dienas lietū un vējā, un aukstumā laivojot pa Gauju, taču man šķiet, ka stress dzīvojot mājās ar mazu bērnu  arī ir diezgan liels. Viņš ir sācis grauzt savu migu. Un viņš to dara ar tādu azartu, tādu degsmi. Uz viņu paskatoties tiešām liekas – suns kožot migu atriebjas visiem par visu. Visvairāk jau bērnam, jo tas var visu – ķert asti, pakaļkāju, glāstīt (lasīt – sist), krist virsū un velties pāri. Un Rodis visu pacieš (ptu, ptu, ptu), viņš ir labs, saprātīgs suns.

No sākuma iebildu un neļāvu suņam plosīt savu migu, taču tad apdomājos. Lai labāk dusmas izgāž uz mani vai bērnu? Nē tak. Vai lai labāk plosa bērna mantas, drēbes vai manas segas un spilvenus? Arī nē. Kas paliek? Lai plosa savu gultu. Kad to būs dabeidzis, gulēs uz zemes vai, labākajā gadījumā, es paklāšu šim kādu vecu, caurumainu segu. 

Es domāju, ka stress viņam ir arī no tā, ka katru dienu raugās, kā saimnieki ēd pastētītes un desiņas, bet viņam šad tad tiek tikai kauli, bērna neizēstie biezeņi un samuļļātās maizītes. Protams, Roža nav muļķis – viņš ir iemācījis savu labumu gūt arī no mazā bērna. Ik pa reizei atņem pa cepumam, pa gaļas gabalam. Plus, ar savu labo degunu saož visu, ko bērns ir noslēpis, izsmērējis vai kā citādāk nozūmējis pa istabas stūriem, mēbelēm un pažobelēm. Es jau vienreiz smējos: visiem ir I-roboti, bet man ir R-Robots. Ja nokrīt gaļa (un bērns nepaspēj pieliekties pirmais, lai paceltu un iebāztu mutē), ja izbirst kellogsi vai izlīst piens, tikai pasauc Rodi un viņš visas šmuces novērsīs. Viņš novērsīs pat tās šmuces, kuras saimniekiem būs bijušas neredzamas. Ir labi, ka mājās ir suns. 

Taču no otras puses – arī suņa apmatojums ir visur. Visur. VISUR!!! Un kārto māju kaut piecas reizes dienā. Sūc un mazgā! Un figu, jo smalkie, melni-baltie matiņi tāpat ir visur... Man dažreiz nolaižas rokas un citreiz parādās sajūta, ka man jau ir divi bērni. Aiz abiem ir jāiet ar lupatu, abi ir jābaro un jāvāc un jāmazgā, abi jāuzpasē. Un tad man rodas jautājums – kam man bija vajadzīgs suns? Kam bērns? Un es nokaunos un saprotu – lai mīlētu, lolotu un gādātu.

Negribējās jau šajos bloga ierakstot pieminēt bērnu, taču es to darīšu vēl vienā sakarā. Rodis izklaidē bērnu un bērns Rodi, tāpēc – cik lieliski – man ir mazliet vairāk brīva laika savām darīšanām. (Ar acs kaktiņu un auss galiņu jau vienmēr abi rezgaļi ir sasniedzami.) Un ziniet, ir tik smieklīgi skatīties, kā iedots sakaltis rupjmaizes kancītis ceļo no bērna rokas suņa mutē un no suņa mutes bērna rokā, un istabu piepilda sīki smiekli, smalki soļi un suņa nagu skrapstoņa.

Misija - aitas. 5. daļa. Nevaldāmās pistoles un pirmais jērs

Aiz loga arvien biežāk rītos sals. Viss balts, bet aitas kūtī-nojumē (kas starp citu ir iztīrīta un apgreidota ar aizgaldiem, kur silti pakaiši un siens, un kvieši katru vakaru) naktis nepavada. Kā redzams, viņām labi nakšņot laukā zem klajas debess vai meža nomalē zem nojumes bez sienām. Lai dzīvo.

Viss jau būtu labi, taču – tuvāk un tuvāk nāk jēru skriešanas dienas. Un te nu latvietis normālais izsauksies – “Gita, tu trauma, kurš aitas lecina tā, lai jēri skrien rudenī/ziemā?!” Es lecinu. Eksperimentēju un lecinu, un skatos, kas sanāks. Galu galā – kam es turu aitas? Gaļai? Bet  trīs kaujami jēri divos gados ir labāk kā divi kaujami jēri divos gados. Vai ne? Nu tad pie tā arī pieturēsimies. (Kaut gan manai aitu turēšanai, kā redzams, izmaksas arī būs lielākas...)

Eh. Labi. 

Tātad, sākas aukstais rudens, nāk jēru skriešanas laiks, un Gita sāk kost pirkstos, jo nez kur izlasīja, ka pēdējā mēnesī grūsnās jāpiebaro ar spēkbarību jo īpaši. Tā kā manā pulkā ir pāris normālas aitas un divas nenormālās aitas – pistoles -, loģiski, piebarošana sanāk tāda kā sanāk. Daži apēd visu, bet citiem nepaliek. Risinājums – pistoles atšķirt, iebāzt abas malkas šķūnī un piebarot tur.

Domāts, darīts. Ar vīru šo darbiņu lielās mokās veicām trīs dienas. Kas varētu būt tik briesmīgs divu aitu savažošanā? Ja tās būtu normālas aitas, tad nekas, taču pistoles... oi, oi, oi... Vienu dienu pamuka, otru dienu caur ventilācijas spraugu izšmauca, trešajā dienā jumtā gandrīz caurumu izbakstīja ar ķobi. Nav viņas normālas! Nav!!! Un grūsnas. Viena kā guba, bet uz malkas uzlēca un trīsdesmit centimetru šaurā spraugā pa grēdām izložņāja. I galva ķērās, i vēders buksēja, bet še tev – cauri izmocīja. Lādēdamies abi ar vīru un kokiem bakstījām nelietes lejā. Sak, ja tie bērni mātes miesās jau nebūs nomocīti, tad noteikti atskries pirms laika. Stulbās aitas!

Solīdamies šitās debīliķes piesiet, - jo citādāk nav iespējams ne klāt pieiet, ne pabarot, ne noķert -, aizklapējām ciet visas spraugas, kas platākas par divdesmit centimetriem, norobežojām ceļu uz malkas grēdas un klusībā lūdzām visus augstākos, lai jēri atskrien dzīvi.

(Kaut gan siet aitas arī nav prāta darbs. Pirmkārt, kā viņas sagaidīs jērus piesietas? Ne aplaizīs, ne pabaros. Otrkārt, pastāv nožņaugšanās risks. Un būtu pavisam stulbi, ja stulbā aita nožņaugtos un paņemtu savā nāvē arī savus bērneļus. Vai arī ir iespējams aitu piesiet tā, lai viņa nenožņaugtos?)

Nākamajā dienā mani sagaidīja divas pistoles un viens aitēns. Melns, kaķa izmēra lopiņš. Gulēja pakaišos un drebēja. Jēziņ! Nolaizīts? Pabarots? Rokām trīcot sazvanīju vairākus cilvēkus, lai uzzinātu, ko un kā darīt, taču savas slimīgās bažas nespēdama apmierināt, novaktēju pie pistoļu aizgalda ilgāku laiku līdz pamanīju, ka mazulis izskatās visai sakarīgs. I nolaizīts, i pabarots. Plus, redzēju arī kā pieceļas, izstaipās, pačurā un dodas pie pupa. (Vienīgais kas neapmierināja – garā nabas saite, kas vilkās pa zemi.) Viss. Slava bogu, šitai pistolei prāts gana, lai savu lolojumu atpazītu un pieņemtu, apkoptu un pabarotu.

Bet ieiet pie viņiem nevar. Bail, ka tās stulbās aitas nesāk trakot, nenosit mazo jēru. Selēns jādod, graudi jāieber. Kā lai to visu izdara, ja sienu var iemest tikai pa spraugu, ūdeni spainī ieliet tikai pa durvju šķirbu?

Un otrai aitai – tai resnajai gubai – jāatnesas kuru katru dienu. Un man atkal kuņģis velkas čokurā un aste raujas kājstarpē. Pieiet pie viņām nevar, neko izdarīt nevar. Un ja nu šais dzemdībās sākas sarežģījumi? Ja nu viss nenotiek tik viegli? Ja nu ir vairāk aitēnu – jo vēders viņai trīs reizes lielāks kā tai, kura atnesās? Un ja nu aita tos nebaro, nepazīst?... Tik daudz kas var noiet greizi. 

Vajadzēja siet. Un gulēt kūtī, lai svarīgo mirkli nepalaistu garām.

Roda asins kāre

Ja neskaita to, ka Rodis lielākoties tagad dzīvo mājās, tad, kad viņš mani izbesī ar savu gulēšanu pie durvīm un smilkstēšanu, viņš tiek piesiets pagalmā. Būdā vairs nelaižu, guļ zem klajas debess, zem saules un tad, kad apmācas, uzstutē savu resno galu uz būvgružiem – lai tālāk var redzēt. Kad darbojos pa āru, suns skraida ar mani – vai iet uz lauku griezt kādus dārzeņus vai vienkārši tāpat pastaigā.

Vienā šādā vēlā rudens dienā, kad darbojāmies pa āru, piefiksēju, ka pīļi kaut kur noziedējuši. Jāmeklē. Domāts, darīts. Sapakoju bērnu un suni un devāmies. Man un pīlēm  par nelaimi, bez siksniņas. Jau labu lauku iepriekš pamanīju, ka Roža skrien patālu uz grāvi un rej uz kaut ko. Sapratu – pīles. Taču neiedomājos, ka sunim vienam iet bail (tāpēc viņš rej), un, kā mēs piegājām tuvāk, tā hana – pīlēs iekšā, pluinī un dzenā. Es biju nokliegusies zila, lai šo atsauktu. Nereaģē, zanuda tāds. Beigās dabūju pati brist caur brikšņiem un ūdeņiem, dūņās pazaudēju abas galošas un kamēr noķēru suņa sēklu, tikmēr biju pārskaitusies jau zili melna. Izrāvu viņu no pīles muguras, sadevu pa skaustu un vienā padusē paņemdama savainoto putnu, bet otrā Rožu, līdu laukā no grāvja. Dubļi, šļakatas, no pīļa muguras asinis. Traki gāja, kamēr tikām līdz mājām. Traki. Vienā padusē pīlis, otrā rokā pie siksnas turēts Roža un raudošs bērns, kurš nepakam negribēja doties līdzi dusmīgajai mammai. Traki. Un nevienu nevarēja pamest. Vilkos basām kājām, nobridusies melna, šausmīgā stāvoklī un klusībā lūdzos, lai atrodas kāds, kas var palīdzēt tikt līdz mājai.

(To pīli pēc divām dienām nokāvām. Mirstamā stāvoklī nebija, arī kodumi tik lieli nebija, taču ja salīdzina ar ķermeņa proporcijām un ievainojumiem – pietiekami katlam.

Rodis pa kupri dabūja pietiekami. Tikai saprotu, ka bērna klātbūtnē suni sodīt nedrīkstēja. Vēl apzinos, ka Roža būtu jāpieņem pie dziesmas spēcīgāk, jāsāk dresēt vai ko tamlīdzīgu, taču apzinos, ka bērna klātbūtnē (un tas man ir blakus visur un vienmēr), tas nav iespējams. Man nav vajadzīgs vēl viens “dresētājs”, kas sit un soda nedomādams.)

Ja būsim atklāti, pēdējā laikā Rodim pazudusi apziņa, cik tālu drīkst dzenāt/uzklupt putniem un dzīvniekiem. Savā ziņā visam tam pie vainas esmu arī es. No pagalma vistas viņš padzen uz kūts pusi – normāli, ļoti labi. Taču tas, ka suns kļuvis neatsaucams, ir nepiedodami. Gribētos jau domāt, ka šo viņa mednieka kāri (un pīle nav pirmā, ko viņš sakodis, pirms laika nokoda arī cāli) iespējams ataudzināt vai “izsist”, taču tam visam vajadzīgs liels darbs. Un man bail, taču laika suņa skološanai pašreiz man nav.

Rudens saimniecībā

Rudens. Un jāsaka, kā iepriekš jau teicu, - manā sētā rudens šogad ievilcies ar patukšiem ratiem. Tas par dārzu. Ja runājam par jomām saimniecībā ar lopiem, tad šeit rudens rati ir mazliet pilnāki:

Mazie cāļi, kurus vista izdomāja perēt uz rudens sākumu, visi ir pagalam. Vienu piebeidza pati vista, otru Roža (nelietis tāds!!!), trešo un ceturto žurkas. Jā, žurkas! Jo abi tika nozūmēti pēc kārtas un kūtī. Tā, ka ne spalvas pāri nepalika. Līķus neatradu, tas arī lika aizdomāties, ka cāļus aizvākusi žurka. Un, ja jau žurka ir savākusi cāļus, tad jau... noteiktu olu bizness ir aizgājis uz grunti arī žurku dēļ. Kazi, varbūt vienīgās, kas štopē mūsu olas ir žurkas?! Tas tak ir nereāli no 20+ vistas, kur lielākā daļa ir dējējvistas, tikai maksimums trīs olas dienā. Skaidrs – žurkas pie vainas. Jāpērk slazdi, jātaisa jauna kūts...

Pīles ir izaugušas. Lielas un baltas un trenējas uz lidošanu. Lai arī viņām ir kūts-nojume un āra aploks ar nomīcītu zāli, divas bļodas, kas ar apskaužamu regularitāti ir diezgan pilnas ar ūdeni, viņas kaldina bēgšanas plānus - asina knābjus un vēdina spārnus. Vasarā, kad zāles bija daudz, kukaiņu bija daudz un arī gliemežu sērgas bija neapkarotas, pīļi staigāja pa teritoriju. Bariņā. Tā jauki. Un vienmēr atnāca mājās uz vakariņām. Augot lielākām un paliekot gudrākām, pīles izdomāja, ka varētu pārkāpt robežas. Un vienā šādā reizē makšķerēju viņas laukā no grāvja kādus trīsdesmit, četrdesmit metrus no mājas. Tagad, kad esmu ievērojusi, ka mukšanas plāns paliek aktuālāks, laukā vairs nelaižu. Dievs ar visu, vēl aizmuks, tad gaļa pagalam būs...

Atceros, bija plāns, apgriezt spārnus, lai pīļi nevarētu lidot, taču tas tika atmests novārtā. Droši vien aktuāla šī ideja paliks tad, kad redzēšu viņu baltos dibenus zilo debesu fonā... Vai arī ja saņemšos. Jāsaņemas – pirktas, visu vasaru barotas, lolotas, audzētas.

Vai arī vienkārši ar steigu jākauj tie putni nost. Starp citu trīs jau esam nomušījuši. Kāva vīrs, jo man tās drosmes un spēka, lai nocirstu galvu dzīvam lopam, laikam nebūtu. Es putināju spalvas. Un putināju ilgi. Pīle nav vista. Darba, gaļas un visa pārējā ir vairāk kā vistai. Vēl palikušas septiņas pīles. Ar vienu pīli var tikt galā trīs stundu laikā. Lai nomušītu visas atlikušās – ilgi.

Ja nesaņemšos uz visu pīļu nokaušanu, pietrūks laika vai gribēšanas, vai atradīsies kāds cits iemesls, tad man ir arī B plāns. 1) Apskatīties pīļu dzimumus (kā to dara, netā jau notestēju; ja viss izdosies, izveidošu pamācību), 2) izvērtēt pīļu un pīleņu proporciju (vienam tēviņam vajag piecas sešas mātītes), 3) atstāt pīļu ganāmpulku nākamajam gadam pīlēnu veidošanai (kaut gan tas varētu būt ne visai izdevīgi, jo jaunie pīlēni noteikti ne augtu tik ātri, ne augtu tik lieli, ne vairotos tik labi kā šie pīļu-zosu-leišu krustojumi).

Ar trušiem man šogad neiet. Atceros pagājušo gadu, kā salaidu kopā, tā trusēni bija, a šogad – lūdzies vai lādies, rezultāts vienāds – tukšpadsmit – nav, visi miruši vai mirstoši, jo trusenei trusēni īsti neinteresē. Kopš vasaras sākuma vaislošanas darbi rit pilnā sparā, taču no trim mātītēm un daudz, daudz lecināšanas reizēm dzīvs tikai viens mazs zaķēns. Eh. Domādama, ka tēviņš pie vainas vasaras vidū nopirku pat vienu makanu leiti. Tiesa gan tagad jau viņš ēd debesu pļavās, jo savu karoti nolika astotajā randiņa dienā. Laikam no pārpūles. Mierinu sevi ar domu, ka viņš vismaz mira apmierināts.

Kas pie vainas manai trušu vaislošanas epopejai? Neīstās dienas. Paklausos vienā, paklausos otrā un visi zina, kas par vainu. Izdaru pa viena veidam, izdaru pa otra veidam, neviens nesniedz rezultātus. Ja ar trušiem turpinās neiet, šo jomu, ļoti iespējams, likvidēšu pavisam. 

Oi, palasot visu, kā tik man te iet un neiet, varētu padomāt, ka viss tiešām ir pilnīgā grīstē – nē, tik traki nav. Ar aitām man iet. Ja neskaita, ka tagad viņas atkal skraida elektriskajā ganā un šad tad izlaužas ne tur, kur vajag, arvien tuvāk nāk jēru dzimšanas laiks. Netā esmu salasījusies visādas gudrības ko un kā, kaišu aprakstus, kas var piemeklēt grūsnās un dzemdējošās, un jērus, un mana aste kājstarpē ielaižas arvien vairāk. Jā, mani biedē dzemdības. Vēl jo vairāk tāpēc, ka nekad nevienās (atskaitot savās, bet tas netiek ņemts par pilnu), neesmu piedalījusies, bet aitu dzemdībās es, ļoti iespējams, vienīgā būšu klāt. Un - man, aitai un jēram - viss būs jānoved galā bez kritušajiem. Āāāaaa.

Es jau sāku gatavoties – tesmeņus un dibenus jau noskuvu, kaut kad došos uz pilsētu sapirkt medikamentus, vēl tikai jāsarunā ar vīru uzlabot un nosiltināt kūti-nojumi. Nedomāju, ka tikko dzimušajiem, apslaucītajiem un pabarotajiem jēriem mūsu rudens un ziema var diži daudz kaitēt, taču mazliet uzprišināt kūti-nojumi varam. Bet tas tā – pie veicamajiem darbiem. Lielajiem, veicamajiem darbiem.

Jāiet strādāt, arī rudens mums paies darbošanās zīmē. Lielie darbi:

• salabot un nosiltināt vistu kūti
• salabot un nosiltināt aitu kūti

Māju suns. Beidzot

Septembra beigas - atkal aiz loga ir zelta rudens, dubļi un vējš. Rudens. Rupji sakot – fuk. Rodis tricinās savā skaidu plākšņu būdā, bet mājās kundziņš redz nenāk. Vienu dienu, kad naktī tika solītas salnas, Rodi ielaidām istabā. Noberzu tīru un smaržīgu, saklāju viņa midziņu, klusībā priecādamās, ka ģimene atkal apvienojusies, taču - še tev! Nakti pavadījis siltumā, Rodis no rīta atkal sēdēja pie durvīm sak' “saimnieks, laid mani ārā, tur ir daudz interesantāk!”.

Izlaidām. Nu i sēdi aukstumā!

Un tā laukā viņš turpināja sēdēt līdz pat oktobra sākumam, kad uznāca lieti un vēji, dubļi un slapjas kājas. Vairs neauklēšos – iestiepu savu raibo kranci istabā, atkal tīri jo tīri noberzu. Viss. Prasies, sēdi pie durvīm un smilksti, tagad laukā tiksi tikai uz čurāšanu, kakāšanu un ja man būs lielāki darbi laukā ieplānoti.

Un tā Rodis beidzot atkal ir mājās. Atkal kļuvis par māju suni.

Tikai tagad daudz kas mainījies atšķirībā no pagājušā gada. Ģimenē ienācis mazs bērns, un suņam būs jāsadzīvo ar domu, ka tas hierarhijā ir nokāpis vēl zemāk. Kas vēl? Varbūt Rodis ir palicis vecāks, apzinīgāks? Varbūt gluži pretēji -, laukā dzīvodams, izlaidies? 

Es priecājos – Rodis ir mājās. Katru rītu tas sagaida mani ar spolēšanu pa laminātu un cītīgu gaidīšanu, lai tiktu laukā nokārtoties. Katru reizi, kad viņu izlaižu laukā, saucu atpakaļ, pēc tam mazgāju suņa kājas un lādējos. Kad raibais nosmulējas vairāk – izvārtās kaut kur vai notašķās pa dubļiem -, mazgāju vēl cītīgāk. Un tad cītīgāk arī lādējos. Kam man tāds slogs? Kājas mazgāju pa desmit reizēm dienā. Par savu suņa lopu rūpējos kā par otru bērnu. Lādējos un priecājos reizē.

Un tad, kad bērns iet pie suņa un spēlējas, skatos uz šiem un domāju, cik labi, ka ir tāds mazs sunītis, kas izklaidē bērnu. Tikai jāsarga ar' daudz abi – bērns, jo šis vēl nesaprot ne glāstīt, ne mīļot un savām mazajām roķelēm ķeras klāt visam kas kust, un Rodis, jo negribu, lai bērns viņu apdala. Kaut gan viņi abi viens otru izmanto. Rodis ir iemanījies no bērna ēdienu dabūt vienmēr un visur, taču bērns iemanījies apmierināt savu interesi un ieguvis rotaļu biedru. Cerams, ka bērns runāšanas vietā nesāks riet un kaukt... :D

P.S. 

Lai nu kā, šis blogs ir par cilvēka un dzīvnieka attiecībām. Manas pārdomas par mani un dzīvniekiem. Bērnus un viņu piedzīvojumus turpmāk šai blogā centīšos neminēt – tie lai paliek tikai manas ģimenes arhīvā. Bildes centīšos likt, tās patīk vienmēr un visiem, lai arī nedomāju, ka mani apraksti ir gluži zemē metami.

Turpināšu publicēties ar zināmu regularitāti, tāpēc, mīļo lasītāj, priecāšos, ja iegriezīsies šeit biežāk.  Lasi ar baudu!

Latvieša nacionālais sporta veids - sēņošana

Kādreiz, kad gāju skolā un visi runāja, kur vēlētos dzīvot, kad izaugs lieli, klasiskā atbilde bija – pie jūras. Ja arī kāda sapņi bija piezemētāki, tad, galvenokārt, šais atbildēs figurēja ūdens – upe, ezers, dīķis.

Mana atbilde vienmēr – mežā. Man patīk meža miers, klusums, koki un pamestība.

Man patīk vientulība un man patīk klejojumi pa mežu. Tiesa gan, ērču dēļ savus klejojumus piekopju tikai ziemā, kad temperatūra dažus grādus zem nulles, un rudenī, kad mani vilināt vilina sēnes.

Ja būsim atklāti, mans sapnis ir piepildījies – ja ne īsti mežā, tad tuvu tam – divās pusēs ap māju ir meži. Ja skatāmies tālumā, tad meži ir visur. Un man patīk pa šiem mežiem staigāt. Ar groziņu, bez groziņa, ar slēpēm kājās un bez slēpēm.

Tagad kožu pirkstos par universitātes laikā izdarīto kļūdu – vajadzēja iet uz meža fakultāti un kļūt par mežzini, nevis filologu. Jēgas un prieka no šādas izglītības būtu daudz, daudz vairāk. Kāpēc neaizgāju – tā laika attiecību un lielās loves dēļ. Ha. Ja vajadzētu vēl reizi to nodzīvot, pasūtītu bekās visus un ietu uz mežiem.

Eh, nedomāsim par kļūdām, iesim sēnēs!

Misija - aitas 4. daļa. Pūstošais kakls un jaunas nedienas

Neiet. Aitas katru dienu cepinās saulē pie ķēdes, draud ar pašnāvību pakaroties un pieprasa nebeidzamu uztraukšanos. Bez tam abas brīvās, pie ķēdes nepieliekamās aitas – pistole un teķis – skraida apkārt un lēnām nāk uz pēdām dārzam. Cietušas jau lopbarības bietes pāris kvadrātmetru platībā. Ja šitā turpinās, ziemai nekas nepaliks un aitas varēs ciest badu. Nu i naf. Savācām visas ķēdē un vedām uz kūti. Jādomā jauns risinājums mūsu nebeidzamajai aitu sāgai. 

Bet kūtī jaunas problēmas. Tikko biju gulēt nolikusi jaunāko šīs mājas iedzīvotāju, kad istabā ieskrēja vīrs bāls kā līķis, trīcošām rokām un pieri tik grumbainu, ka kartupeļus var stādīt. Kas atkal? Atkal kāds pakāries? Nē, pistolei ķēde ādu noberzusi un tārpi līdz kaulam jau ēdas miesā. Nezin, vai kaut nost vai kaut ko darīt. Eh.

Ārstēs. No sākuma ar šņabi skaloja, jo, protams, mājā ūdeņraža neesot. Bet cik lies? Aita jau manāmi noreibusi, bet tārpi tikai rāpo, rāpo. Teikšu atklāti, savā pašreizējajā stāvoklī kritisko situāciju aitas kaklā neredzēju, taču mans vēsais prāts vīra pazaudētajai apziņai palīdzēja diezgan. Skalos ar ūdeni pamatīgā spiedienā. Izvilkām aitu laukā no kūts, noguldījām zemē un sākām. O johaidī. Tagad kaut ko manīju. Tādi krāteri, alas līdz kaulam, viss smird pēc līķa, visur ložņā un lien, bet pistole kā pistole – skriet un mukt... Izdzinām viņas nožēlojamo apmatojumu un skalojām, skalojām, skalojām. Liekas, ka palika labāk. Tikām arī līdz asinīm. Vai būs mirējs, velns viņu zina. Ar kaušanu nesteigsies, jo aita, iespējams, grūsna. Ārstēs, cik varēs – no sākuma skalos ar ūdeņradi, tad ar zeļonku.

Eh.

Drošības labad kaklus pārbaudījām arī pārējām aitām, taču neko dzīvībai bīstamu neatklājuši, metām mieru. Turpmāk aitas sēdēs kūtī, tiks barotas ar pļautu zāli un sienu, un gaidīs labākus laikus. Un pistole ar savu pūstošo kaklu tiks ārstēta. Un tad jau redzēs, būs dzīvotāja vai ne. Pašreiz un arī iepriekš gan nekas neliecināja par viņas kritisko situāciju – vienmēr lēca un muka, saimniekam nākot tuvāk, un nekādus tārpu radītus diskomfortus neizrādīja. 

Var teikt - pistole otru reizi gandrīz aizgāja pie dieviem. Paši tikpat kā aizsūtījām un paši tikpat kā atsaucām. Cik aitām ir dzīvību? Kā kaķiem – septiņas?

Turpmākajās dienās pistole ar pūstošo kaklu tiešām izgāja ārstniecības kūri. Dzīst, sadzijis gan nav, bet izskatās, ka dzīvotāja būs. Un, katru vakaru apkopjot lopu, viņš sāka mazāk baidīties no saimniekiem – sāk pat nākt klāt un ēst no rokas, pretstatā otrai pistolei, kam cilvēks joprojām ir pasaules lielākais bieds.

Bet noņemšanās, turot aitas kūtī vasaras laikā, ir baigākā. Siens/zāle rītā vakarā. Pļaušana, grābšana, vešana ar ķerru. Eh. Pagājušās nedēļas vidū izlaidām aitas aplokā – muks, lēks, skries prom.... Zāle līdz nabai, lai ēd. Kad uznāks sals un zāle izbeigsies, gan jau pašas ceļu uz māju un sienu atradīs. Ja ne – tad lai meklē skuju taku trešo reizi. 

Un, esmu nonākusi pie pāris būtiskiem secinājumiem aitu kopšanas/audzēšanas sakarā:

1. Aitas nav jēga audzēt, ja nespēj viņām nodrošināt pastaigu ārā. Koka vai elektriskajā aplokā. Tā kā man nav koka kāršu aploka un manam elektriskajam ganam viņas reāli šķauda virsū, nav zināms, vai es turpināšu nodarboties ar aitkopību. Tā kā aitas, iespējams, lielā vairumā ir grūsnas, tagad no viņām tāpat nav iespējams atbrīvoties. Gaidīšu pavasari un vasaru. Un jaunajā gadā vēl pamēģināšu pie gana pieradināt atkārtoti – vīrs apgreidos ganu, lai sit stiprāk un biežāk, un tad jau redzēs, kas notiks pēc ziemas.
2. Vilnu vajadzēja dzīt divas reizes gadā – maijā un augustā. Tagad aitas ir tik noaugušas, ka uz ziemu vispār staigās kā gubas. Un pavasarī man būs jāpūlas pa divi deviņi, lai viņas atkal notaisītu gludas. Eh.
3. Lai aitām labāk ieaudzinātu māju sajūtu, būtu, liekas, vēlams viņas uz vakaru atstāt nevis ganībās ar nojumi, bet vest uz kūti. Tā viņas pierastu, ka mājās ir našķi un ka saimnieks ir saimnieks. Tas gan nebūtu tik ērti, kā 24/7, taču izdevīgāk. Un, lai nostiprinātu aitu-cilvēka attiecības, lopi katrs atsevišķi katru vakaru arī būtu jāpabužina.
4. Aitas tiešām ir pietiekami stulbas, lai pakārtos ķēdē. Spriežot pēc viņu prātu apmēriem, liekas, ka viņas varētu pakārties pat plikā, svaigā gaisā.

Nedienas ar perenīcu un cāļiem 3. daļa

Jēeeeees ir pagājusi divdesmit viena diena, un perēklī zem vistas čiepst smalka balstiņa. Cālēni. Ir. Aiz loga jau rudens, bet vista ar tikko 'dzimušiem' cālēniem. Bilance? Laba. No septiņām alām četri cāļi. Vienu olu vista samīcīja perēšanas gaitā. Iesākumā šķita, ka apēdusi, bet, parunājot ar gudrākiem cilvēkiem, šis variants tika izslēgts – ola vienkārši bija ar plānāku čaumalu, tāpēc vistas darbošanos nav izturējusi. Divas olas vienkārši olas, taču pārējās četras uhū – mazi, spalvaini čiepstoņi. Divi balti, viens dzeltens un viens melns. Krāsu daudzveidība.

Paņēmu vistu ar cālēniem un gluži tāpat kā pirmajā reizē aiznesu visus uz siltumnīcu. Vēl ir silts, būs labi. Tur sabaroju ar biezpienu un kviešu putraimiem un ūdeni. Lai aug. Kādas divas nedēļas, tad nesīšu uz kūti, lai mācās bara hiarhiju un dzīvot kā vistas. 

Eh, kad nākamajā dienā gāju barot, skatījos, viena vista balto cālēnu bija nominusi. Nu neko darīt trīs cālēni palikuši. Cerams, ka paliks un izaugs.

Mini ola

Pilna kūts vistu, taču joprojām, lai arī esmu tikusi laukā no valša - viens, div', trīs -, katru dienu atrodu ne vairāk kā piecas olas. Piecas ir max. Vienu dienu perēklī mani sagaidīja ekstra mazs brīnums. Mazā ola. Biju pieradusi pie lielajām, kurām katrai iekšā divi dzeltenumi, bet te - še tev - mini ola. Gailis izdējis, vai?
Sakot jau, ka jaunās vistas iesākumā dēj mazas olas. Taču pēc pazīmēm - sarkanas sekstes - neliekas, ka kāda no jaunajām būtu vārējusi sāk dēt. Visas maigi rozā. Un līdz dēšanai, velns parāvis, kā līdz Mozambikai.

Pīlēni, pīlēni, pīlēni...

(Pagaidu aplokā.)

Jūlija beigās biju leišu tirgū. Eh, mani tur nevar laist. Vajadzēja tikai vistas, a ko es – mazi, jauki pīlēniņi. Paņēmu desmit. Deviņi dzelteni, viens tumšāks. Mazi, resni, kustīgi poņčiki. Čiepst, iet, ēd un kakā. Un liekas, visa viņu dzīve sastāv tikai no šīm četrām lietām. Un kas par apetīti – i mušu spējīgi noķert, i vīngliemezi divu centimetru diametrā jau mēģina pāršķelt pušu. Un cūkas viņi ir. Kur viņi iet, tur paliek melns – no sākuma nomīca zāli, tad ar mēsliem aplej un galu galā vēl paruhņī zemi.

(Vīrs taisa pīlēniem pastaigu aploku)

No sākuma, kad kūts un aploks vēl nebija gatavs, ielikām mazos čiepstētājus pagaidu novietnē pagalma galā. Jauki uz tādiem poņčikiem skatīties, taču, kad pagalms, pa četrstūrim vien palika melns, spriedām, ko darīt tālāk. Jātīra un jāpielāgo kūts, jāceļ aploks.

(Pastaigu aploks gatavs, pīles iekšā un visu jau pamatīgi noblietējušas/
nodubļojušas/noēdušas.)

Kūtiņu iztīrījām (kaut gan nezinu, vai šie līdz ziemai izvilks), arī aploku lielāku kā vistām uzcēlām. No sākuma, kad aplokā zāle bija zaļa, bija forši, taču vēlāk, kad viss palika dubļains un melns, un visur parādījās peļķes, tik estētiski skaisti vairs nebija. Vienīgais labums – pīles ir diezgan laimīgas. I pastaigājušas, i papeldējušas, i pacūkojušās, i zāli paēdušas un mušas paķerstījušas. Tagad, kad viss paliek melns, apsveru domu laist arī šos putnus laukā tāpat kā vistas. Tikai, vai spēšu sadzīt kūtī uz vakaru? It kā jau nāk, kad saucu. Jāmēģina...

(Abi pastaigu aploki blakus - vistām un pīlēm. Pīļu pastaigu aplokam jumtiņa
nav, jo nav zināms, vai šis aploks šeit paliks uz mūžīgiem laikiem)

(Vistām ir laimīga dzīve. Tām ir iespēja dzīvot gan kūtiņā, gan pastaigu
aplokā; vistas katru dienu tiek laistas staigāt arī pa teritoriju, kur salasās
ekoloģiski veselīgos niekus)

Viena maza neražiņa

Uzsākot pavasarī saimniekošanu, ar cerīgām domām ķēros pie darbiem – sēšanas, stādīšanas, piķēšanas, rakšanas, laistīšanas, griešanas... Diezgan optimistiski raudzījos gaidāmajā nākotnē, lai arī apzinājos, ka kaut kas varētu neiznākt tā, kā iecerēts. Saka jau ka rudentiņis esot bagāts vīrs, taču mans rudens ievilcies sētā ar diezgan patukšu kravu – mazo neražiņu.

Bads jau īsti jācieš nebūs, jo labie vecāki palīdzēs ar dārzeņiem un marinējumu burciņām, taču, liekas, tik nabadzīgu vasaru un tik patukšu rudeni esmu sagaidījusi pirmo reizi. Vispār, jā, šis ir pirmais rudens, kad uz mana kakla gūlusies stādīšana, sēšana, ražas novākšana un visi pārējie darbi, pirmais gads, kad tikai manas rokas un galva atbildīga par to, kas rudenī tiks ievākts pagrabā. Un, jā, esmu cietusi sakāvi. Pamatīgo. Esmu sagaidījusi rudeni un mazo neražiņu.

Bet par visu pēc kārtas...

Šajā pagalmā ogu krūmāju nav. Pa kādai meža avenei, staipīgajai zilenei, meža zemenei. Tas arī viss. A, nē, vēl ir dobīte zemeņu, divas ēršķogas, kuras pirms laika notiesāja vīrs un suns, džungļos pāris nedaauguši ķirši, kas neko vēl neražo, un hektārs ar ābelēm, kas arī vēl ir pārāk mazas, lai nogatavinātu augļus. Pēc laika būs krūmi un koki, taču ne šogad un ne nākamo gadu...

Sāksim ar tomātiem un siltumnīcu, kas joprojām ir mazliet nepabeigta. Siltumnīcas nobeigšana īsti neietilpa manos darba pienākumos, taču ražas novākšana gan. Un nekāda lielā nebija. Klēpītis sarkanu tomātu augusta beigās. Nopietni? Pirmā tomātu raža augusta beigās?! O jā! Es neko neteiktu – negaidīju tomātu-gurķu salātus uz Jāņiem, kā mana oma savā apsildāmajā siltumnīcā. Varbūt uz jūliju. Jūlija vidu pirmo ražiņu. Bet ne jau, velns parāvis, pirmos tomātus nogaršot gandrīz septembra sākumā! Citiem uz lauka tomāti ātrāk izauga un nogatavinājās kā man siltumnīcā... Dievs ar visu. Ja vēl kilogramus piecus būtu varējusi novākt. Bet nē – klēpīti – desmit tomātus. Un pārējie zaļi un mazi un diez vai nogatavosies.

Ar gurķiem būtu sanācis labāk, ja tikai no sākuma tie abi nebūtu gandrīz nosprāguši un pēc tam perenīca ar saviem cāļiem nebūtu vienu izkasījusi. 

Rezumē: siltumnīcā sakāvi cietuši ne tikai tomāti, bet arī gurķi, abas mirušās melones un čupiņa ar paprikām. Facepalm.

Kā jau normālā nekurienē ar lauku māju un saimniecību, arī mums ir dārzeņu un sakņu dārzs. Pavasarī bijām iestādījuši piecas sešas vagas ar kartupeļiem. Ar rokām. Un Martu uz muguras. Rēķinājām, ka pašiem pietiks. Kad tagad, rudenī, sākām rakt, nezinājām smieties vai raudāt.  No vagas trīs spaiņi kartupeļu. Un, nē, šīs vagas nav piecmetrīgas! Nav desmitmetrīgas! Un pat ne divdesmitmetrīgas!!! Uz četrdemit metriem trīs spaiņi kartupeļi!!! Nolāpīts! Raža – viens pret viens. Vienu iestādi, vienu izroc. Kāda jēga vispār bija stādīt?

Pagājušo gadu saēdusies ķirbjus un kabačus un secinājusi, ka tie ir makten labi, pavasarī šos brīnumus biju stādījusi pati. No sākuma podiņos un palodzes. Izauga, mazi, resni. Sāka pat ziedēt. Kad beidzot savus lolojumus izstādīju laukā, liekas, tie jau bija pārauguši. Ziedēt ziedēja, bet augļi tu-tū. Nesanāca. Bet esmu kļuvusi gudrāka – šiem patīk daudz mēslu un daudz ūdens. Nākamo gadu, ja rokas nebūs nolaidušās pilnībā, mēģināšu citu stādīšanas taktiku un cerēšu, ka kaut ko arī novākšu. Ja ne iemarinēšanai un uz ziemu saglabāšanai, tad vismaz svaigai ēšanai.

Man bija trīs veidu kāposti. Pavasarī manas palodzes bija apsēduši podiņi ar kāpostiem agriem, vēliem, puķkāpostiem un brokoļiem. Daudz darba tika ieguldīts, lai tie tiktu sapiķēti atsevišķi un galu galā lietū, dubļos iebakstīti uz lauka. Kas izauga? Brokoļi neizauga! Puķkāposti neizauga! Parastie kāposti paauga. Kaut ko noskrubināja no leišmales atcilpojušais zaķis, kaut ko aprija tārpi. Kaut ko apēdīsim arī paši. Ļoti iespējams, kaut ko arī saskābēsim. Taču laikam darba un nervu dēļ nākamo gadu pirksim Dimdiņkāpostus.

Man garšo zirņi. Lai labāk noformulētu savu domu, varētu teikt – es mīlu zirņus – taču gramatiski šis būtu galīgi krieviski. Paliksim pie “patīk”.  Šos brīnumus stādīju simtajā dienā kā mūsu senču senči. Pēc ticējumiem, jo tad raža sanākot labu, labā. Ziniet, zirņi arī pieskaitāmi pie manas neražiņas. Bija divas dobes – vienu vīrs ar traktoru nejauši izbrauca, otra tik bieži netika izravēta. Abās zirņi izauga piecpadsmit centimetru garumā, izspieda pa vienai pākstij un sakalta. Viss. Viņu mūža uzdevums bija piepildīts. Lādēdamās spēru zemes pa gaisiem – kas, kas atkal tika izdarīts ne tā?

Ar pupām gāja labāk. Stādīju sviesta pupiņas un no katra kātiņa novācu daudz un pa diviem trim lāgiem. Šie dārzeņi manu darbu, nervus un finanses ar savu eksistēšanu ir atpelnījuši. Pietika gan uz pannas uzlikt, gan saldētavā ielikt. Vēl tagad uz lauka, ļoti iespējams, kādu ķobīti var nolasīt. Paldies.

Sešas, septiņas vagas divu dažādu biešu – galda sarkanās un lopbarības bietes. Izauga labi, lai arī no sākuma tika pārmests, ka sēkliņas pa tuvu vienu otrai esmu sabērusi. Sarkanās jau vācu un lieku burciņās ziemai, bet lopbarības tik vien kā pa lapiņām noskrubinu – aitām, trušiem. Visā visumā, ja Pistole un Dižā ola nebūtu iemukusi manā dārzā un smago biešu ēšanas darbu nebūtu uzsākusi nelaikā, mans biešu lauks būtu par pāris kvadrātmetriem plašāks. Bet labi, labi, ka vismaz kaut kas palika. Tās aitas jau tādas dikti ēdelīgas...

Kas, kas vēl ir manā dārzā? Kas vēl pieskaitāms pie neražiņas? Viss! Laikam viss. Sīpoliem bija raža. Ja ne gluži milzīga un fascinējoša, tad novācu visādā ziņā vairāk kā iestādīju. Par ķiplokiem aizmirsu. Tos pavasarī (vai rudenī, vai arī kad tik viņus stāda) vispār aizmirsu zemē iebakstīt. Nākamo gadu jāatceras.

Kas vēl? Viss. Turpināšu novākt savu ražu-neražu. Smiešos (vai raudāšu) pie atlikušās kartupeļu vagas. Eh. 

Nākamo gadu noteikti ies labāk.

Nedienas ar perenīcu un cāļiem 2. daļa

Zaudējumi, kas radās manas un vistas vainas dēļ nebij mērāmi tikai nedaperētajās olās un mirušajos cāļos, pazaudētajos nervos un sirdsklauvēs, kas mani piemeklēja, uzzinot par cāļacīm uz manas pannas, bet arī pamatīgi sagandētajā siltumnīcā, kurā vista ar abiem rezgaļiem kādu laiku bija mitinājusies. Respektīvi – divas mirušas melones, viens miris gurķis, tomāti ar kasītām un neizkasītām saknēm, nolauztiem zariem un izļurkātiem ķekariem, apgrauzti un gandrīz simtprocentīgi iznīcināti paprikas stādījumi. Nu vai viena vista ar diviem cāļiem nav paveikusi pietiekami daudz max divas nedēļas dzīvojot pa manu siltumnīcu? Pietiekami. Tāpēc pēc tam es pārvietoju viņus uz kūti – joprojām nenosiltinātu, taču vistu vajadzībām apgreidotu malkas šķūnīti.

Uztraucos par cāļiem. Kūtī un brīvā dabā taču ir tik daudz vietu, kur nolikt ķelli. Pirmkārt jau domāju par noslīkšanas risku spainī, no kura dzer pārējās vistas. No sākuma nesu plastmasa ūdens ķobīti, taču mans plāns nekļuva ievērības cienīgs cāļu vidū. Pārējās vistas ķobīti apgāza, ūdeni izgāza. Centos cāļus arī barot atsevišķi arī ar putraimiem. Arī šis plāns cieta sakāvi. Perenīca, lai arī kā karoja ar pārējām ciltsmāsām, savu vietu cāļiem zem saules neizkaroja. Atmetu ar roku, kad pamanīju, ka cāļi, mammu atstājuši aplokā, gangsterēja visriņķī. Te radās bažas, ka kaķis šiem pieliks punktu, taču arī tas līdz šim laikam vēl nav noticis. Cūkas laime. I ar perenīcu, i cāļiem.

Vienreiz gan sabijos, kad kūtī pamanīju perenīcu pašā augstākajā laktā, bet cāļus ne. Pabakstīju vistu un tad zem viņas spalvām pamanīju arī cāļus. Nu vella mātīte – uzlēkusi pašā augstākajā laktā i cāļus līdz sasaukusi. Un cāļi spējīgie. Nosmīnēju pie sevis, novēlēju visiem labu nakti un devos uz māju. Vella mātīte...

Vienu reizi gan sanāca... Sadzinu vistas kūtī, bet perenīca rausās pa parku un mājā nenāca. Domāju – nu lai pakasās. Vēlāk pati atnāks un tad jau ielaidīšu. Darbus darot, loģiski, par vistu atcerējos tikai tumsā. Aizeju līdz kūtij – vistas nav. Paveru durvis, redzu, cāļi sēž laktā kā lielie, a mammas nekur nav. Nu nelieša dvēseles. Lai nu ko, bet to, ka mammu pametīs likteņa varā, nebiju iedomājusies. Paņēmu lampiņu, iedarbināju savu lielāko vistu saukšanas rīkli un staigāju pa teritoriju. Izmeklējos krustu šķērsu - nevienas skaņas, neviena klukstiena. Beigās radās labā ideja – pamocīt cāli, lai tas sāk kliegt un tad jau mamma atnāks. Paņēmu, paņurcīju un ar to vienu kliedzienu pietika. Vista iekladzinājās no meža. NO MEŽA!!!! Facepalm. Vīrs izstaigāja mežmalu, taču putnu neatrada. Tie laikam uz tumsu galīgi akli. Vēl viens norakstāmais – klusi nomurmināja un devās mājās.

Nekāds pazudušais. Gan jau rīt būs mājās.

Un, ziniet, bija arī. Kā tad vista var pazust? – viņai taču ir bērniņi!

Vella mātīte.

Laba vista.

Bet ziniet,

manas nedienas ar perenīcu turpinās. Izbraukājām laukus, atgriezāmies mājā un skatāmies – vēl viena vista sēž uz olām. Nedēj. Perē. Nopietni? Augusta beigās vēl viena neprāte sadomājusi kļūt par māti? Godīgi sakot cāļi uz rudeni man ir nepieciešami tikpat ļoti cik utis, taču roka vistu no olām nocelt neceļas. Kāpēc? Bail, ka šoreiz no perēšanas atrunāta, vista nākamo gadu nemaz nevēlēsies perēt. Nu lai paliek. Paskatījos, cik olu. Septiņas. Iezīmēju un - drošības labad - vēl uzliku virsū kasti, lai nesanāk kā iepriekš – citas nepiedēj blakus.

Gaidīsim jaunos brīnumus. Un kad tie atskries, plēsīsim matus uztraukumā un bailēs par cāļu uzturēšanu rudenī/ziemā...

Eh. Bet par to domāsim vēlāk.

P.S. Lai šis raksts būtu saturīgs ne tikai no literārā viedokļa, bet arī no informatīvā, piemetināšu no cilvēkiem un neta pāris atrastos faktus par perēšanu:

1. Lai veicinātu perēšanu, perēklī var atstāt olas.  Gudras grāmatas raksta – porcelāna vai plastmasa, taču lieliski der arī parastās. Ievēroju, ka abas reizes, kad vistas sadomāja kļūt par mātēm notika dienās, kad olas netika no perēkļiem vakarā izņemtas. Vistām pilns perēklis skaitās 12 olas. Man ir puspilns, taču tas nav nekas.
2. Silts laiks palīdz vistām saprast, ka laiks kļūt par māmiņu.
3. Vistu, kas sadomājusi perēt, drošāk novietot vietā, kur citas vistas nevar klāt piedēt olas. Perenīcai ir tieksme savākt visas klāt piedētās olas. Ja vistu nolikt citā vietā nav iespējams, labs variants ir uzlikt perenīcai virsū kasti. Šī kaste katru dienu konkrētā laikā jānoņem, lai perenīcai būtu iespējams paēst, pautoties un pagulēt smilšu vannā.
4. Nav gudri cāļus perināt uz rudeni. Lai pārtrauktu vistai perēšanas domas, viņu varot pamērcēt nesiltā ūdenī vai vienu nakti paturēt zem kastes uz zemes. Labs variants, lai novērstu vistu domu no perēšanas – katru vakaru savākt izdētās olas.

Ja kāds perēšanas vai perēšanas pārtraukšanas sakarā vēlas pieminēt kādu būtisku lietu, esiet laipni aicināti rakstīt komentāros! 

Kas tas ir?

Gāju uz dārzu un simtreiz nopļauta ozola lapās pamanīju kaut ko savādu. Bumbiņas. No sākuma likās, ka kaut kādi izaugumi kokam, jo vidus tāds pufīgs, kā auglim, bet tad apdomājoties sapratu, ka tas nevar piederēt kokam. Lapas taču uz rudeni birst nost. 

Otrais variants - kaut kādi mistiskie kaitēkļi. Kādi?

Trešais variants - citplanētiešu olas. 

Kas tas ir?

Nedienas ar perenīcu, paštaisītais inkubators un cāļi

Katram lauciniekam zināms, ka mūsdienu vistām prāts nesas tikai uz dēšanu. Retas ir reizes, kad ganāmpulkā ierodas pa kādai perētgribošai vistai. Par laimi vai nelaimi viena mātišķā vista tika arī man - pilnīgam, totālam lauciniekam-iesācējam, kas nekad lāgā pat nav apzinājies, kā vairojas putni.

To, ka kaut kas nav lāgā pamanīju vakarā, kad viena melnā uzcītīgi sēdēja perēklī. Iesākumā domāju dēj – prātiņš sagriezies -, taču tad, kad vista no perēkļa neizlīda arī otru dienu, sapratu ap ko lietas grozās patiesībā. Ap cāļiem. Vistai ir uzradušās mātišķās jūtas un viņa grib bērniņus. Oiii, cik mīļi. 

Noskaidrodama visus sīkumus par olām, perēšanām un perenīcām un pieļaudama tāpat vēl kļūdas pietiekamā daudzumā, atstāju visu pašplūsmā. Vēl tikai pieminēšu, ka savu mātišķo uzdevumu vista veica ar kādām sešām olām kūtī, kur gulēja arī pārējās vistas un perēklī, kas dēšanai bija atvēlēts arī ciltsmāsām.

Vistas olas perē 21 dienu. Tik ilgs laiks jāgaida, kamēr izšķilsies mazie brīnumi. Lai arī apkārtējie uz manu “eksperimentu” raudzījās visai skeptiski, dziļi iekšienē ticēju, ka kaut kam ir jāsanāk. Pretējā gadījumā vista būs neapmierināta un, pabeigusi perēt šo tukšo porciju, gribēs jaunu. Un tad jau būs galīgs rudens. Uz rudeni taču cāļus neviens netaisa. 

Bet līdz cāļiem vēl ilgi. 

Un man ir daudz laika, lai kaut ko sačakarētu. 

Pirmā lieta – perenīcas mātišķās jūtas bija spēcīgākas un ātrums lielāks, tāpēc visas svešo vistu izdētās olas viņa piesavinājās pirmā. (Ja godīgi, uzsākot eksperimentu es pat nevarēju iedomāties, ka viņa mātišķu sirdi savāks visas svešās olas, domādama, ka tās ir viņējās.) Drīz vien zem viņas jau bija divpadsmit(!) un pat... divdesmit piecas olas(!!!). Viņa sēdēja perēklī, spārnus izplētusi, olas divās kārtās savēlusi, un baltu aci skatījās uz visiem, kas tikai stiepa savus neķītros pirkstus, lai paskatītos, vai kaut kas jau nečiepst. 

Citreiz gadījās, kad jaunās, svaigi izdētās olas es savācu pirmā. Tad man bija mazais prieciņš. Vienu šādu reizi perēkļa otrā malā stāvēja veselas deviņas olas. Nopriecādamās par pārējo vistu ražību, savācu guvumu un aizstiepu uz mājām. Un mājās vīrs šīs olas sacepa... Jēziņ... dienišķo vēršacu vietā no pannas uz viņu skatījās cāļacis. Es neredzēju, taču ja man tā būtu gadījies, es noteikti aizietu ar sirdi. Velns – nedaperēti vistu bērni! Uz manas pannas! Pirmā neveiksme. Neesmu jau ķīnietis, kas ēd nedaperējumus. Velns, velns, velns. 

Kopš tās reizes šī perēkļa olas mēs lasījām atsevišķi, likām ledusskapī ar domu – būs cālēniem, ko izvārīt un izbarot. Oiii. Ja vien kāds cālis vairs izšķilsies pēc tās divdesmit vienas dienas...

Jo vairāk tuvojās cāļu izšķilšanās diena, jo lielās uztraukums mani pārņēma.

Reiz šādi skatoties uz saviem lolojumiem, pamanīju, ka arī perenīca ir izkāpusi no perēkļa paēst. Loģiski. Visi grib ēst. Vēroju, cik ilgi tas norisināsies, ik pa mirklim pačamdīdama, vai olas siltas. Vista izstaipa kājas, pakašājas, paēd. Liekas, pat nesteidzas. Beigusi ēst, pakasa knābi, pauotojas zem spārniem... Nu jau pagājušas kādas desmit minūtes, atkal skrienu pie olām – nu jau vēl vēsākas. Kur tā vista? Skatos – tagad guļ savā spa smilšu vannā un relaksējas. Nopietni, vista? Tavas olas perēklī dziest, a tu pucē savas nogurušās miesas? Un šai mirklī es sāku apsvērt domu pati jau sēsties uz olām – neies jau zūdībā laist tik daudz cāļu... Man palaimējās – vista izdzirdējusi kņadu ap perēkli, pati atsteidzās, lai turpinātu. Laba mamma. Fūuuu.

No divdesmit piecām olām man izšķīlās divi cālēni. Viens pilnīgi dzeltens, otrs pilnīgi melns. Tā kā vista uz olām bija sēdējusi pietiekami ilgu laiku, izdzirdusi čiepstēšanu, viņa nokāpa no olu kalna un pievērsās izperētajiem bērniem. Staigāja, kašņājās, ēda kukainīšus un mācīja saviem lolojumiem dzīves gudrības.

Redzēdama, ka vista par atlikušajām olām neizrāda vairs nekādu interesi, gāju tās salasīt. No vienas puses bija skumji, bet no otras priecājos par abiem izperētajiem. Labi. Labi, ka ir. Pretējā gadījumā vista būtu neapmierināta, gribētu turpināt sēdēt un man šī cāļošanās ievilktos līdz rudenim.

Bet ziniet, lasot olas mani sagaidīja brīnums. Biju jau salikusi spainī, kad izdzirdu vārgu čiepstēšanu. Šķīlās. Un ar savu zobu dauzījās no olas laukā vēl viens celmlauzis-čaumallauzis. Klusi nopriecājos un pagrūdu olu zem vistas – varbūt līdz rītam izšķilsies.

Ieturot klusuma brīdi pirms pārējo neizperēto cāļu olu apglabāšanas tranšejā, pamanīju, ka vēl viena ola ir jokaina. Kustas. Tā kā veļas, tā kā vibrē. Brīnumi. Paņēmu spaini ar olām un stiepu uz māju. Taisīšu inkubatoru un perināšu olas pati.

Man palaimējies ar vīru – manu jokaino ideju viņš pilnībā atbalstīja un vēl atrada lampu olu sildīšanai. Pus nakti novaktēju olas, cerēdama sagaidīt brīnumu, taču no rīta pamodos – olas kā olas. Nav cālēnu.

Nu vairs nemuļķošos.

Arī tas cālēns neizšķīlās. Beigts. (Cik smalka ir robeža starp dzīvību un nāvi. Dzimšanas mirklī. Un sastāv no nejaušībām... Nu aizfilozofējos.) Skumji bija.

Bilance arī nekāda iepriecinošā:

* olu skaits svārstīgs: no sešām līdz divdesmit piecām

* četri pirms laika izceptie

* divi mirušie, no čaumalām laukā netikušie

* divi no čaumalām izlauzušies; dzīvi

* pārējie, pārējie vnk olas.

Eh. Cerams, ka nākamo gadu, ja mana perenīca izdomās, ka grib bērniņus, viss izdosies veiksmīgāk.