Pirmā pelde, sporta veidi, Džeira un svētki

Ledus ir ideāls. Gluds un biezs, tieši tāds, kāds nepieciešams slidošanai. Tas, protams, tā tiek arī izmantots. Mēs ar māsu slidojam, bet Roža dzesē mums pakaļ, skrien pa krastiem un metas pakaļ plastmasas pudelei. Rodža ir kūtrāks pakaļskrējējs un priekšāskrējējs. Kūtrāks nekā bija Rangu, un labi vien ir, jo, ja pakaļ un pa priekšu neskrien, tad simtprocentu drošs, ka nevienu locekli ar slidas asmeni nenocirtīs. Taču Roda gadījumā jāuzmanās par vienu citu lietu – iekrišanu āliņģī, nopeldēšanos un, ptu, ptu, ptu, paiešanu zem ledus.

Savu puiku uzpasēju. Pamatīgi. Un tieši tad, kad viņš paņēma dzenāšanai pudeli pa ledus virsu, sapratu, ka briest problēmas. Iekarsis spēlē – ar degunu stumt, mēģināt iekost un panākt -, viņš nepamanīja, ka tuvojas āliņģim. Un nepamanīja, ka iekritīs.

Iekrita.

Oma mani bija sabiedējusi ar stāstiem par paiešanu zem ledus, murgi, ko miegā redzu jo īpaši bieži (visi par Roda nāvi dažādākajos veidos), arī mani biedēja. Ar slidām metos uz caurumu ledū. Slidoju, nenobremzēju un iekšā biju kopā ar Rožu. No nostāstiem vēl dzirdēju, ka esmu sunim uzkritusi virsū, pagrūdusi zem ūdens. Suni izcēlu. Arī pati izrausos. Man par brīnumu, pati, liekas, biju vairāk nobijusies kā suns. Un no nieka peldes izpūtusi tādu problēmu... Bet man ir bail Rožu pazaudēt.

Ziema rit pilnā sparā (ja neskaita tās briesmīgo ritmu – nedēļa sals, nedēļa atkusnis, nedēļa sals, nedēļa atkusnis), un mēs izbaudām arī citus sporta veidus. Mūsu otrs mīļākais sporta veids aiz peldēšanas āliņģos ir slidošana. Es to daru ar slidām, Roža bez. Bet vai ziniet, mīļie lasītāji, ekipējuma neesamība neliedz Rožam pārvietoties kopā ar mani gaismas ātrumā. Man par laimi šim sunim nav tieksmes desot slidām pa priekšu – viņš labāk no pakaļpuses vai sāna. Un bremzē ar mazajiem persikiem, kad tuvojas krastam vai kādam ledus kukuznim.

(Mēs sļūcam ar plēvi, bet Roža deso pakaļ)

Vēl viens no mūsu iecienītākajiem sporta veidiem ir skriešana pa sniegu. Labi, iespējams, viens no nemīļākajiem (jo tad Roža ir slapjš no galvas līdz kājām un atkal apbrāzis visus ko vien var apbrāzt), bet viens no nepieciešamākajiem. Īpaši tad, ja mamma izdomā laisties no parareāli liela kalna ar plēvi. Kas cits atliek? Skriet pakaļ ko kājas vien nes jo uz plēves suņiem rezervētu vietu nav.

Jā, jā, ja runājam nopietni, tad vēl piemetināšu, ka uz kalnu aizbraucām svešā vietā, rēķinādamies, ka nebūsim tur vienīgie. Rodis man ir labs draugs, klausa, pakaļ svešiem cilvēkiem neskrien nedz pārāk uzmācīgi riedams, nedz ostīdamies, nedz kājā iekampt vēlēdamies. Ja arī paskrien, ātri varu atsaukt. Un es arī cenšos visu laiku suni radināt pie jaunām lietām, vietām un iespējām – lai jau paskatās, kāda tā pasaule ir.

Satikšanās ar Džeiru, manu vecāku suni, un svētku gaidas

(Džeira)

Vecāki ir dabūjuši jaunu sargsuni. Desmit kilogramīgu kucēnu ar mīkstu, biezu villu un lielām ķepām. Pēc vecuma, domājams, kādus divus ar pusi līdz trīs mēnešus vecu. No cilvēka, kura pagalmā, pēc nostāstiem, bija izmesti veseli septiņi kucēni.

Bija vajadzīgs sargsuns. Un būs. Tiesa gan, pagaidām vēl tāds ļoti bailīgs, jo, Rožu ieraugot, metās skriet un slēpties. Bet aprada, pēc pāris stundām abi dzesēja kā lielie – abi ar zobiem pa priekšu. Nezinu, ļaut tā spēlēties vai ne – suņi tomēr. Kā citādāk tad viņi lai spēlējas, ja  grūstīties nevar un ar zobiem ķert ne tik? Kad jau paliek pa traku un kāds no tiem sāk pīkstēt nelabā balsī, jāiet glābt. Tikai smieklīgi, jo pašreiz izskatās, ka abi ir vienādā līmenī – Džeira liela un neveikla, bet Rodis mazs un ļoti jaudīgs.

Visi kopā ar suņiem bijām meklēt arī eglīti. Jauka pastaiga – Rodis man sekoja un atsaucās uz vārdu, bet ar Džeru gāja smagāk. Mazais kucēns vēl nesaprot, kur jāiet, kā izpaužas saukšanas-nākšanas spēle. Man gan liekas, ka kucēnam būtu jāseko saimniekam, it īpaši, nepazīstamā vidē, bet, kā izrādās, uz Džeru tas neattiecas. Nezinu, kā to izskaidrot – iespējams, viņa par maz vēl bija bijusi kopā ar savu cilvēku, lai spētu to uztvert par savu cilvēku. Droši vien. Lai nu kā, eglīti atradām un arī lieliski pastaigājāmies.

Katru dienu, kuru Rodis ar Džeru pavadīja kopā, viņi arvien vairāk satuvinājās. Varēja sākt pamanīt, ka abi suņi izteiktāk sāk ievērot otra noskaņojumu – kad pārinieks vēlas spēlēties un kad vēlas likt visu pie malas. Un šajās dienās, kad abi bija kopā, viņi ļoti labi izdauzījās. Rodis bija noskrējies, Džeira bija noskrējusies. Ideāli. Abi gulēja kā mazuļi. :D

Kas vēl? Ā, vēl vienu lietu gribēju pieminēt. Iepriekš bija licies, ka cita suņa kompānijā, Roža daudz labprātāk priekšroku dos rotaļām ar savu sugas brāli. Muļķības – kad es uzgāju uz istabu palasīt grāmatu vai parakstīt, Rodis gāja ar mani un visu laiku palika ar mani. Tik uzticams man. Tik lojāls. Prieks.

Tā kā šajās brīvdienās man bija iespēja pavērot arī citu suni, tad gaismā ausa arī viena Rožam neglaimojoša īpašība. Viņš diedelē ēdienu – kad kāds ēd, skatās mutē, skaita kumosus. Ja ko ļoti, ļoti vēlas, vēl iesmilkstas. Tas ir briesmīgi. Īpaši ja blakus istabā atrodas suns, kuram laiks, kad cilvēks ēd, ir pilnīgi un galīgi vienaldzīgs. Esmu viņu iemācījusi uz stulbībām. Un visi pārējie, kas ēdot nolauž kādu kumosu un iedod “tam mazajam, mīļajam kucēniņam”.

P.S. Vai no diedelēšanas var atradināt? Kā?

Par Roda lielo, lielo mīlestību

Man dažreiz liekas, ka Roža mani mīl vairāk kā vajadzētu. Vairāk kā esmu pelnījusi. Vairāk, kā es viņu jebkad spēšu mīlēt. Tas ir briesmīgi. Nē, ne jau tas, ka viņš mani mīl tik ļoti, bet gan tas, kas es viņu tik ļoti nemīlu...

Kāpēc man liekas, ka viņš mani mīl? Vai dzīvnieki vispār kādu mīl? Cik viedokļi nav dzirdēti, ka viņi izmanto saimnieku kā barotāju, tiesa gan, par kaķiem vairāk. Ko runā par suņiem? To, ka suņi ir dzīvnieki, kas klausa saimnieku un komandām. To, ka tie ir tikai dzīvnieki, kas gluži tāpat kā visi meklē labākos variantus un tiecas pēc gardākā kumosa.

Es nezinu. Man liekas, ka Roža mani mīl.

Vienu dienu sanāca, ka manējie atbrauca uz villu pa dienu. Sacījuši, ka Roža tāds ļoti samocīts – ne gribējis spēlēties, ne mīļoties. Kad es atbraucu – ne nieka nebija no samocītā Roda. Priecīgs skrēja pretī, lēkāja, laizījās, koda ar savu priekpilno sagaidīšanas alku.

Dzīvnieki laikam ļoti, ļoti pieķeras savam saimniekam. Man gribētos domāt, ka arī mīl.

Kaut gan – kā nepieķerties, ja dienu no dienas katru rītu, vakaru un nakti esam kopā. Ja es viņu baroju, ja mēs ejam pastaigāties un ja spēlējamies. Ja es viņu ielaižu pagulēt klēpī, ja pakasu pazodi un paglāstu galvu, ja ļauju palīst zem segas, kad viņam, nakti guļot, paliek par aukstu...

No otras puses – es Rodžu arī sodu. Tie, kas mani pazīst, zina, ka nekāda maigā neesmu, un, ka kopš vasaras, esmu palikusi vēl cietāka. Arī sodi nekādi maigie nav.  Ne tikai sabaru, bet arī ar plaukstu vai žagaru uzdodu. (Tagad noteikti liels vairums lopu mīļotāju iesauksies nelabā balsī.) Man liekas, ka dzīvnieks ir jāmīl taisnīgi. Un taisnīgas mīlēšanas pamatā ir ne tikai pelnīti un nepelnīti glāsti, bet arī pelnīti sodi.

(Linda nofotografēja - suns guļ pie ār-
durvīm un gaida mani :))

Varbūt mans suns mani nemīl. Varbūt viņam vnk ir no manis bail. Un baidīdamies no sodiem, plaukstām un žagariem, viņš man pielien?

Viņš man pielien kā atvainodamies, kad esmu to pelnīti sabārusi. Par kādu nograuztu tapeti vai kādu retu peļķīti. Tad viņš līzdams lien pie manis, galviņu nokāris, asti starp kājiņām iežmiedzis. Tik pazemīgi. Un mēģina tikt līdz sejai, lai to nolaizītu, lai atvainotos pa savai suņa valodai.

Kaut kad lasīju, ka pelnīti sabārti suņi uz saimnieku ļaunu prātu netur par sodu. Viņi saprot, ka izdarījuši slikti un ka sods ir tikai loģisks turpinājum palaidnībai. Nepelnītu pārestību gan nepiedod. (Bet es Rožu nepelnīti nebaru, nesitu sišanas pēc.)

Man gribētos domāt, ka suns mani mīl. Neskatoties uz to, ka mēs tik salīdzinoši reti tiekamies, ka dienas viņš pavada viens. Es cenšos viņu iepriecināt ejot pastaigās, izmēģinot jaunus, interesantus maršrutus, dāvājot viņam noderīgas lietas, jaukas mantiņas un gardus ēdienus. Un man arī liekas, ka es nekad nespēšu viņu darīt tik laimīgu, cik viņš pelnījis.

P.S. Māsa stāstīja, ka vienu dienu, kad aizgāju uz pirti, suns mani visu laiku bija gaidījis pie ārdurvīm. No sākuma sēdēja, tad gulēja. Neatkāpās no vietas ne soli. Tā ir uzticība? Ilgas pēc sava cilvēka? Mīlestība?

Roda smagie tīņa gadi

Gudri cilvēki runājot, ka viens suņa gads atbilstot septiņiem cilvēka gadiem. Ja rēķinam pēc šīs shēmas, tad tikai loģiski, ka divu gadu vecumā suns ir izaudzis līdz cilvēka 14 jeb smagajam tīņa vecumam. Jāsaka – vai nu šie aprēķini ir nepareizi vai arī mans suns attīstās kudi ātrāk par lielo pelēko suņu vairuma masu. Rupji rēķinot un rupji sakot, sanāk, ka Rodi jau piemeklējis smagais tīņu vecums, jo viņa kontā jau ir pirmais netiklais skatiens uz suņu dāmu un pirmā nelietīgā mukšana no mājām. Par dāmām nerunāsim. Runāsim par mukšanu no mājām.

Reiz Daumants, ceļot villu divatā ar Rodi, bija jau man sūdzējies, ka suns, mani meklēdams, bija izgājis no pagalma nožogojuma un devies uz ielas pusi.

Toreiz, kad pagalmā ieklīda suņu bomzis, redzēju, kā Rodža, tam sekodams, izskrien no pagalma nožogojuma, mazliet paskrien un apstājas un nāk atpakaļ.

Citā reizē, kad villu cēlām visi trijatā, suns izšmauca caur žogu un paskrēja uz cilvēku pusi. Redzēju, salamāju, sapēru. Nedrīkst tā. Suns, tavas robežas ir tikai līdz žogam. (Starp citu, jautājums gudrākajiem, - kā sunim iemācīt sargājamo teritoriju? Tā, lai viņš neskrien ārpus žoga? Vai vienīgais risinājums ir labs, necaurskrienams žogs un pēriens, ja caurskrējiens tomēr izdevies?)

Un pagājušo reizi, kad Roža izdomāja pamukt, bija pavisam traki. Manis klāt nebija, tāpēc visu zinu tikai no stāstījumiem. Daumants darbojās ap villu, kad pamanīja, ka suņa nav. (Vienmēr esmu teikusi, ka vīrieši jau nav cilvēki un tiem nedrīkst uzticēt nedz mazus bērnus, nedz dārgas mantas!) Sauca, sauca, neatsaucās. Klāt neskrēja. Daumants izstaigāja tuvākos gabaliņus, pa malām skatīdamies, suni saukdams, bet tā arī neatrada. Beigās sēdās mašīnā, izbrauca vietas, pa kurām parasti ejam. Atpakaļ braucot pamanīja, ka suns ielīdis viena kaimiņa pagalmā aiz sētas un plucina kaut kādu lietu. Putnu. Beigtu. Suns, redzēdams, ka Daumants tuvojās, vēl gribēja mesties skriet, taču cilvēks bija ātrāks – aiz čupra, pa pakaļu. Salamāja, sabāra. Atveda mājās.

Šīs mukšanas/bēgšanas/sakarā man ir daži jautājumi:

1. Kāpēc suņi skrien prom no mājām? Loģiska atbilde būtu – jo viņi var. Tiem ir četras kājas un nav ķēdes, kas viņus aizturētu (vai arī saimnieka). Tas ir briesmīgi. Zinu dažus  suņus, kas palaisti vaļā, dur tik uz priekšu saimniekā nemaz neklausīdamies. Tā laikam ir saimnieka nolaidība. Reiz lasīju, ka viss sliktais, kas ar suni var notikt, ir tikai saimnieka vaina... Es negribu, lai mans suns ir tāds pats – grūti audzināms bērns. Vai šādā mirklī – kad esmu to pieķērusi šmaucam no pagalma - ētiska būtu rupja sabāršana, kaunināšana un pēriens?
2. Kā suni atmācīt no skriešanas no pagalm? Loģiski būtu šādu kļūdu nepieļaut, bet tā kā tas (ar manu vai bez manas līdzdalības) jau noticis, kā atmācīt?

Roda dzīves sīkumi 4. daļa

Rodim ir pazudis viens ilknis. Spēlējāmies ar virvīti, un ievēroju, ka vienā mutes pusē tā kā mazāk zobu. Noķēru suni, apgriezu vākšpēdu un paskatījos – man izrādījās taisnība – trūkst viena ilkņa. Tā vietā sarkans robs. Vai tad ilkņi arī mainās? Vai arī viņš šo zobu zaudējis sīvā cīņā ar pretinieku – virvi – vai arī atsitis un izlauzis? Vai tad tos zobus tik viegli pazaudēt? Nē, kaut kas te nav lāgā…

Pēc pāris dienām viņš pazaudēja vēl vienu ilkni. Atradu uz segas. No sākuma likās, ka nags, jo vizuāli ļoti līdzīgs tam, taču, aplūkojot to vairāk, sapratu, ka zobs. Mazs, līks un ass ilknītis. He, he, he, mans suns kļūst par pieaugušu vīru! :D

Dienā, kad ar mammu līmējām tapetes otrai istabai, Rodža, laukā skraidot, tā bija pārsalis, ka pie mums sēdēja tikai sildītāja priekšā. Un, liekas, suns bija arī piekusis, jo tā acis krita ciet, un viņš sāka klanīties sildītāja priekšā. Tikai tad, kad purns pieskārās sildītāja restītēm, viņš attapās un no jauna ieņēma sēdu pozīciju. Lai atkal klanītos.. Es tā pārsmējos.

Rodžam, liekas, pienācis laiks attārpoties. Nopirku tabletīti. Ārste teica, pārlauzt uz pusēm, no sākuma pusi un pēc desmit dienām iebarot otru pusi. Un, ja godīgi, nekad tārpu zāles vēl tik viegli nebija dabūtas sunī. Iebāzu to pusīti mandarīna daiviņas pusītē, un suns norija, nemaz nedomādams un garšu nejuzdams.

Jau labu laiku vēlējos nopirkt sunim atstarojošo vesti, lai šajā tumšajā laikā būtu drošāk doties pastaigās. Un beidzot man tas izdevās. Jaciņa mazliet gan par lielu, toties labi pilda savu pienākumu. Spīd kā saule ne tikai no automašīnu uguņiem, bet arī no stabu gaismām ielas malām. Ar šo pirkumu esmu trāpījusi desmitniekā. Vispār esmu ievērojusi, ka man patīk sunim nopirkt kaut ko jaunu, foršu un noderīgu. Palutināt savu mazo nelieti.

Vienu dienu atnācu no darba un pamanīju suņa dzeramajā traukā noslīkušu lielu, pretīgu, melnu zirnekli. Pirmais jautājums – kā viņš tur gadījies? Zināms, manam sunim garšo dzīvas dvēseles – kukaiņi, mušas, sliekas, tārpi un arī zirnekļi. Parasti viņš tos atrod un sakošļā. Domāju, ka arī šoreiz noķēri, sakošļājis un kaut kā netīšām iemetis savā dzeramajā traukā. Lai apstiprinātu savu pieņēmumu un rastu dvēseles mieru (jo man zirnekļi riebjas), piebakstīju līķim ar pirkstu… Un viņš… sakustējās. Jēzus, es gandrīz no bailēm aizgāju ar sirdi. Trīcošām rokām iebrucēju izlēju podā. Velns, Rodi, kur un kā tu tos pretekļus te dabon? Un, Roža, tavs uzdevums taču viņus ir nahrenizēt pirms satikšanās ar mani.

Kaut kur lasīju, ka pēc suņa gulēšanas pozas var pastāstīt par viņa sajūtām un attieksmēm. Mana suņa mīļākā poza ir uz muguras –, jā, kājas gaisā un plati, pipsis saulītē. Tā ir poza, kurā suņi guļot, kad ir pilnībā atslābinājušies un paļāvībā, un uzticībā pret saimnieku un notiekošo.

Ziemas prieki un pirmais ledus laukos pie vecākiem

Laukos sniega ir vairāk. Daudz, daudz vairāk. Ja pilsētā viss ir melns un pelēks, un netīrs, tad laukos zemi klāj sniegs. Visur. Un Rodžam sniegs patīk. Viņam patīk skriet pa to, ēst to, viņam patīk ruhņīt sniegu un meklēt apslēptas mantas tajā.

Šoreiz aizbraucot uz laukiem, Roža pirmo reizi sastapās arī ar ledu. Ledu lielā vairumā, nevis kā pilsētā – pa peļķītei, pa peļķītei vien, bet daudz, daudz ledus – uz dīķa. (Un, jā, tas ir pietiekami biezs, lai noturētu manu svaru, lai noturētu Daumanta svaru, lai izturētu slidu rievas un āliņģa izsišanu. Man likās biezums ir vairāk par desmit cm.) Lai nu kā, mēs ar māsu slidojām, un Rodža pirmo reizi satikās ar slidām. Tā kā ledu klāja sniega kārta, kājas tam īpaši daudz neslīdēja, un suns varēja dzīties pakaļ slidotājiem. Vispār suns diezgan apzinīgi un lielā attālumā dzinās pakaļ. Tikai, liekas, pāris reizes izskrēja man priekšā, un es vienu reizi šo paņēmu uz rokām un slidojot uztaisīju Gulbīša ezeru. Vienu reizi suns tik strauji izmetās man priekšā, ka man, lai šim nenovālētu kādu nagu, nācās krist pretējā virzienā. Apsist kāju un pēcpusi. Un suni saglabāt vienā veselumā.

Vēl Rodža pirmo reizi satikās arī ar āliņģi. Es slidoju, paņēmu līkumu, šis dzinās pakaļ un pa taisno tieši uz āliņģi. Tas bija fenomenāli, kas notika tālāk. Suns pilnā jaudā nesās uz priekšu, kad pamanīja priekšā ko citādāku, bez bremzēšanas un trajektorijas maiņas palēcās. Tā kā āliņģis bija plats (kādu metru), suns taisīja platu palēcienu kā antilope. Un gandrīz tika pāri. Ar pēcpusi ierāva iekšā, taču izvilka sevi laukā un tā, it kā nekas neparedzēts nebūtu noticis un viss joprojām ietu pēc plāna, turpināja skriešanu.

Mani izbrīna pāris jautājumi šī sakarā:

1) Kā suns, nepazīdams āliņģi, ūdeni un nezinādams, ka no tā jābaidās, zināja, ka ir jālec tam pāri?

2) Kas darījās suņa galvā, kad viņš ar dupsi iebrauca ūdenī un ar priekškājām sevi vilka laukā? Vai viņš apzinājās, ka var iekrist viss? Vai viņš domāja, ka var noslīkt, nomirt?

Viņš pat nebija īsti mitrs. Rodža apmatojums ir tik maziņš un ass. Un, ja viņš kustās, tad nesalst. Noskrēja visu laiku un līdz tikšanai mājās jau bija izkaltis.

Šodien Rodža izjuta ledus sniegto kaifu vēl pilnīgāk. Tad kad skrēja un norāva uz pēcpuses, apskrāpēdams savus pūkainos nektarīnus. Un tad, kad no kalna mezdamies lejup, nepamanīja priekšā atrodamo izsisto ledus gabalu un ar galvu ieplēsa tieši tajā iekšā.

Bet viņam ledus patīk. Skriet pakaļ slidotājiem viņam patīk. Dzīties pakaļ aizmestajiem ledus gabaliņiem viņam patīk. Un man liekas, ka viņam patīk lēkt arī pāri āliņģiem. Viņam tomēr ir ļoti laba fiziskā forma.

Villas dzīve – temperatūras lielie mīnusi un siltināšana

Beidzot ir noticis TAS. Pienākuši lielie mīnusi. Mamma arī pirms miega un pēc pamošanā zvana, lai pārliecinātos, ka esmu sveika un vesela un vēl pie dzīvajiem. Lai tu, mans dārgais lasītāj, skaidrāk spētu apjaust villā atrodamo aukstumu, skaidrāk iezīmēšu pāris lietas:

(Suns togā)

• sausās-slapjās tualetes-dušas telpas logs ir aizsalis. Uz tā ir leduspuķes. No iekšpuses. Un lāstekas. Šampūns sasalis kramā, ziepes un skuvekļi piesaluši pie galdiņa. Vēl mazliet – un liekas, ka pakaļiņa arī drīz piesals pie poda :D

(Suns armijnieka jaciņā. Tā ir mazliet par mazu.)

• Savā īpašumā esmu ieguvusi gradusņikus. Un secinājusi, ka, nesildot telpu, temperatūras atšķirība no ārpuses un iekšpuses ir tikai pāris grādi. Laukā lielākais mīnuss, liekas, bija kādi mīnus desmit. Iekšpusē – plus trīs. Te briest problēma – cerams, ka ūdens neaizsals…

• Citreiz virtuvē var just elpu. Atveru durvis no sava mazā būcenīša, izeju virtuvē un kabūm – balti dvašas mākoņi. Nekad nebūtu domājusi, ka šitais prikols strādā arī telpās :D

(Mēs ar suni vakariņojam, Viņš, starp citu, ir aiz mana džem-
pera.)

• Mans suns dzīvojas ar džemperīti, kad esmu prom. Viņam tika nopirkta armijnieku jaciņa, tā izrādījās neērta, jo sunim ir mazliet citāda ķermeņa uzbūve. Strādājot laukā, sunim tika uzmeistarots pagaidu variants – toga – no veca džempera piedurknes. Tiesa gan, tas bija diezgan apkaunojošs variants tādam vīriešu sunim, jo atgādināja kleitu. Un tagad sunim ir īpaši džemperīši – no džempera piedurknes uztaisīti apģērbiņi ar spilgti oranžām aptamborētām caurumu – galvas, dupša, kāju un pipša – vietām

• Visi man saka, ka esmu skopa mājas sildītāja. (Tā, starp citu, ir taisnība). Ēdot salst kājas, rokas un galva. Nekas cits neatliek, kā to darīt bibokā un cimdos. Un Rožu aiz džempera, jo redz' – tam arī salst.

Siltinājums un jaunais otras istabas iekārtojums

(Iesākumā mājiņa tiek apsista ar dēlīšiem, pēc tam
piepildīta arvati)

Nedēļas nogalē veicām pēdējos lielos pirkumus – skaidu plāksnes un tapetes, un vēl šādus tādus knibukus – celtniecībai. Un atbrauca talcinieki. Kamēr tētis ar Daumantu pa āru lika cukurvati un skrūvēja dzeltenīgās OSB plāksnes, mēs ar mammu un Rožu pa istabu – līmējām tapetes lielākajai istabiņai.

(Te kādreiz bija logs. Tas tika samazināts.
Caurums piepildīts ar cukurvati)

Cukurvates likšana un plākšņu skrūvēšana ir smags darbs. Īpaši tad, ja diena satumst ap puspieciem un nav iespējams laukā izstiept nevienu gaismekli. Nē, nē, pa tumsu neviens nestrādāja – noklapēja divas sienas (starp citu, tās, kas tuvām manai istabiņai – abas manas istabas ārsienas) un likās mierā. Šo darbu man smagāk novērtēt, kaut gan rezultāts mani ļoti apmierināja. Laikam uz cukurvati lieku lielas cerības. Pārāk lielas…

(Stiklavatei pāri tiek liktas skaidu plāksnes)

(Istaba tika ieturēta sarkanos-pelēkos toņos. Trīs istabas
sienām tapešu pielika; ceturtajai un skapītim - pietrūka...)

Mēs ar mammu līmējām tapetes – daudz domājam, daudz strādājām un daudz nosmējām. Šoreiz tapešu pirkšanu uz saviem pleciem uzņēmās mamma. Sanāca un nopirka – lepnas, daudzkrāsainas tapetes, no katra ruļļa pa vienai. Istaba neliela – pietika un pat pāri palika vēl. Domāju, ka tās veidols un krāsu salikums ir pietiekami grezns, un mana māsa, neskatoties uz pārējām villā atrodamajām neērtībām, dzīvos te ar mani.

(Skapīša stils - kā māku tā maunu.)

Sīkumi par Rodža ikdienu no villas dzīves

Suns mani sit. Jā, jūs, dārgie lasītāji, pareizi izlasījāt – citus sit draugi, pudeles brāļi vai vecāki, bet mani sit suns. Un klapē tā riktīgi – paņem savu virvīti zobos un tad no visa spēka bliež. Goda vārds, vienu reizi trāpīja pa vaigu, likās, ka acs būs zila. Citu reizi – tieši pa mugurkaulu. Ar tādu spēku un tādām paralizējošām sāpēm. Mani sit mans suns.

Tas laikam ir instinkts – vēlme sakampt sava pretinieka mugurkaulu un kratīt no visa spēka. Es kaut kur lasīju, ka takši tā nomušī kaķus un lielie suņi savus mazākos ienaidniekus-ciltsbrāļus. Tas ir briesmīgi. Mans suns mušī virvīti. Un pie reizes arī mani grib pataisīt aukstu.

Suns laiza manas kājas, kad esmu nomazgājusies un tikko izgājusi no dušas. Tāpat kā Rangu. Kas šis par instinktu? Kāpēc suņi laiza lietas? Viņš grib laizīt arī manu seju, kad neesmu vēl no rītiem pamodusies vai taisos iet gulēt. Tad viņam parasti ir lielākie mīlestības uzplūdi. Vai laizot lietas viņi izpauž mīlestību? Kuce tos laizīja, kad tie bija mazi. Vai viņi šādi izpauž mīlestību? Vai Rodža saprot glāstus? Vai, lai viņš saprastu manu mīlestību, man būtu jāsāk laizīt viņa kažoku tāpat kā kucei?

Sunim patīk dziedāt. Kaukt nelabā balsī pie vienas dziesmas. Jā, tikai  pie vienas dziesmas. Pie mana modinātāja dziesmas. Pie tās, kas ir arī mans zvana signāls. Vai suns apzinās, ka šī skaņa man ir svarīga un tāpēc ar savu kaukšanu vēl vairāk iezīmē tās skaļumu un nozīmīgumu?

Pie citām dziesmām viņš līdzi nedungo. Tikai pie King Charles Love Lust.

Mans suns vispār, tāpat kā es, mīl klusumu. Mēs parasti neklausāmies mūziku un neskatāmies datorā filmas ar skaņu. Mēs runājam. Pieņemu, ka viņam patīk mana balss. Un man patīk viņa ņurdēšana, kad mēs spēlējamies... Vienu dienu izdomāju paklausīties mūziku savā telefonā, un sāku dziedāt līdzi. Arī suns iesaistījās ar savu kaukšanu. Bija smieklīgi.

Atceraties, pirms kāda laika rakstīju par kaķu bomzi. Viņš ir atgriezies. Tik vien kā bija – izlikt miskasti laukā un jau visādi izsalkušie klenderē pa manu pagalmu. Es viņu neredzēju, tikai dzirdēju. Tādu skaļus, izmisīgus ņaudienus.

Jā, un, ja kāds, varbūt, ļoti sev vēlas kaķīti – pie mais var pieteikties. Villas miestā ir kaķu kolonija. Un tagad tai kaķu kolonijai ir visādu krāsu un visādu kalibru kaķēniņu – melns ar baltu apkaklīti, pilnīgi melni un pelēki ar garu, pūkainu apmatojumu. Varbūt kāds vēlas? Man nebūs slinkums savākt, nomazgāt, atblusot un pat attārpot.

Un atcerieties, dārgie lasītāji, ka reiz fantazēju -, kāpēc šādi nevar pieklīst arī kucēni un sunīši. Izrādās, ka kaut kas varot. Vienu rītu izlaidu Rodžu laukā un tā vietā, lai pēc kāda mirklīša šis, pačurājis, pakakājis un nosalis, grabinātos pie manām durvīm, nerādījās. Gāju skatīties. Un ieraudzīju. Stāv pagalmā pretī tādam pelēkam, maza izmēra, mazliet noplukušam šunelim. Tas nobijās, panesās skriešus un prom bija. Rodžu atsaucu, iegājām iekšā. Man tikai jādomā, kas tas par sunīti bija? Kāds apmaldījušais? Varbūt kāds bomzītis? Varbūt kāds pamestais? Rokā nedevās. Bailīgs. Varbūt sists? Nezinu, jāspaskatās – varbūt var piemīlināt, varbūt kādam pazudis un nomaldījies. Jāpaskatās pazudušo sunīšu sludinājumi.

Pēdējā laikā miegs villā tāds makten caurs. Un sunim arī. Ziema nāk, aukstums, liekas, ka kaut kur zem grīdas krakšķinās peles. Tāda baisa sajūta – it kā apzinos, ka peles vai žurkas, bet nepatīkami. Un suns arī uzvelkas. Labi, nerej, bet spicē ausis, klausās, klausās.

Un tad vēl tas kaimiņu suns, kas nonstopā kauc i dienu i nakti. Un ne rej, bet kauc. Liekas, tam nevajag nedz pilnu, nedz tukšu mēnesi, lai kauktu. Briesmīgi. Kur rodas tādi kaucēji? Par maz mācīti? Bez sodiem un disciplīnas auguši? Velns.

Un šonakt arī. Pamodos no salda sapņa, jo kaut kur aiz sienām skanēja kāda mistiska čīkstoņa. Liekas pamodāmies abi reizē ar suni. Viņš nerēja, tikai klausījās. Un labi vien bija. Ilgi nevarēju saprast, kas tas par troksni, un tikai tad, kad paņemdama lielo dunci, izgāju pagalmā, saklausīju, ka kaut kur tālumā nelabā balsī kauc kāds cits suns. Velns. Saimnieki, lūdzu, iemāciet saviem lopiem nekaukt!

Villas dzīve – pārdomas par drošību

Tā kā šis – tas, ko es tagad daru, tas, kā es dzīvoju un kā pārtieku – ir eksperiments, tad uzskatu, ka dalīšanās ar jums, mani dārgie lasītāji, it visā, kas ar mani notiek, ir arī mans pienākums.

Villā dzīvojot, es daudz domāju. Ļoti daudz. Daudzas no tām ir arī diezgan eksistenciālas, gruntīgi pamatīgas lietas. Par izdzīvošanu. Kaut kad pagājušo gadu netā skatījos vienu melno pārraidi, kur caur humora prizmu tika apkopoti veidi, kā cilvēki “ņem galu”. Man patika pārraides ievadā izteiktā doma – “Cilvēks ir ļoti trausla būtne, kas dzīvo dažu grādu robežās. Viņu var nogalināt itin viss – baktērijas, nelaimes gadījumi, laikapstākļi, temperatūras svārstības un pat ļoti ikdienišķas darbības. Pilnīgi jābrīnās, kā cilvēkam izdodas izdzīvot.”

Ja tā padomā, tad tiešām ir jābrīnās, kāpēc cilvēki dzīvo.

Bet šoreiz ne par to.

Parunāsim par villas dzīves draudiem. Par nopietnajiem. Tie mazie – apzagšana, izdemolēšana – mani neinteresē.

Nāk ziema, aukstais laiks. Termometra stabiņš krītas arvien zemāk un zemāk. Pieminot nosalšanas risku, mani sāk trobelēt pat vecāki. Zvana, raizējas un katru dienu gaida mirkli, kad es ieiešu draugos, tādējādi apstiprinot savu esību un to, ka viss kārtībā. Pa lielam, viņus var saprast. Un lai arī mani un viņus un mani un Rodi nevar salīdzināt, manas atklāsmes pret Rožu ir līdzīgas...

Lai nu kā – pagaidām šeit nav tik auksts, lai atstieptu pedāļus. Un noteikti arī nebūs. Sildītājs darbojas, guļu zem trim vai četrām segām, ar džemperi un Rožu zem segas. Nav auksti. Ir normāli. Bez tam vēsumā – gaļa ilgāk saglabājas svaiga. Astoņdesmit gadu vecumā es noteikti būšu daudz skaistāka par visām savām vienaudzēm, kas dzīvojušas siltumā un gulējušas mīkstās cisās.

Mani nebaida nosalšanas risks, jo tādu šeit, dzīvojot pie pašreizējajiem apstākļiem, tiešām neredzu. Jā, ir diskomforts, jo virtuve regulāri ir auksta, mana duša-tualete ir ledaina, bet tam ir savi plusi – es norūdu organismu un, galu galā, man nav vajadzīgs ledusskapis, lai uzglabātu olas vai sviestu svaigu...

Mani uztrauc kāda cita lieta. Sildītājs. Man it kā ir diezgan drošs sildītājs - eļļas radiators -, kas uz lielākiem vai mazākiem grādiem stāv ieslēgts nonstopā. Visiem zināms, ka dažreiz mēdz kaut kas saiet uz īso. Uzsprāgt, nosvilt, nodegt. Mani uztrauc šī nodegšana. Visi saka, ka es esmu pesimiste. Es esmu reāliste, kas rēķinās ar visbriesmīgāko iespēju. Vienmēr. Un arī šoreiz man par to ir jādomā. Sūds, ja tas notiktu naktī. Suns mani noteikti uzblieztu augšā – mam, mam celies, kaut kas nav lāgā! Problēma būtu, ja šī nelaime ptu.ptu.ptu notiktu, kad es esmu darbā... Tādā gadījumā villa, kurai būtu bijis jābūt par Roda patvērumu, būtu par viņa lielāko šķēsli ceļā uz izglābšanos. Tas jau nav cilvēks – nedz var atvērt durvis, nedz izsist logu...

Un, jo vairāk es par to domāju, jo bailīgāk man paliek.

Vajadzētu izdomāt alternatīvu. Varbūt suņu durvis? Bet tad man jāsataisa labs žogs ap pagalmu. Tad arī es noteikti neatkautos no kaķu bomžiem, kas, siltumu meklēdami, līstu villā. Vēl domāju, ka varbūt Rodžam jāuztaisa silta būda, jāuzada silts mētelītis un jātur piesiets pie ķēdes (vai pagalmā, pirms tam uztaisot riņķī labu žogu). Bet viņam saltu. Tas nav āra suns ar baigo apmatojumu. Viņš jau villā tricinās. Kas būs, dzīvojot laukā? Nē, tā nevar. Ja suņa organisms būtu norūdīts varētu mēģināt...

Kādas vēl varētu būt alternatīvas, lai suni pasargātu ptu.ptu.ptu sliktākajā gadījumā?

Mani neuztrauc ne villā, ne iedzīve. Visu var nopirkt, par visu var samaksāt. Tikai cilvēkus un dzīvniekus nevar atgūt.

Man ir jāmeklē risinājums. 

Roda villas dzīves sīkumi un Pirmais sniegs!!!

Esam sākuši doties naksnīgajās pastaigās. Pēc darba. Izejam mazo 20 minūtīgo maršrutiņu pa neizgaismotajām villas ielām. Kādreiz man bija bail doties šādos “ceļojumiņos”, bet liekas, ka, ar Rodi ejot, bailes ir mitējušās. Visādā ziņā – suns izskraidās labi un nebuhņī mani augšā vairs pa entajām reizēm, lai tikai dotos laukā. Un arī man prieks – staigāšana ir veselīga. Veselīgāka par sēdēšanu un gulēšanu. :D

Rodis sargā villu. Jā, beidzot pienācis arī šis laiks. Iepriekš likās, ka viņš visus, gluži tāpat kā mani sagaida ar laimīgu smilkstienu, taču tagad (no drošiem avotiem zināms) noskaidrojās, ka rej gan. Rej tā, it kā pa tiešām aizsargātu savu māju. Tas gan nenozīmē, ka viņš nebaidās. Par to, ka suns, aizsargādams māju, bija nobijies, liecina pāris uz linoleja atstātās mazās peļķītes. Bet viņš sargā, un tas ir labi.

Villā Rodim salst. Pa dienu šim atstāju ieslēgtu sildītāju, arī vakarā, kad ieslēdzu pūtēju, lai piesildītu guļamistabu, šis noguļas pūtēja priekšā. Atceros, kādreiz Rodžam bija tik ļoti no pūtēja bail. Tagad, kad saprata, ka no turienes nāk siltums, baiļu nav vairs nevienā acī. :D

Jā, reiz Daumants bija iekurinājis pagalmā bomžu ugunskuru. Bija jāsadedzina kaut kādi mēsliņi. Rodža dzīvoja laukā un, loģiski, pasala. Atkal vibrinājās. Kad saprata, ka no bomžu ugunskura nāk siltums, nometās pie tā un sēdēja. Nu goda vārds – kā tāds bomzis. Tik smieklīgi bija skatīties.

No vienas puses apbrīnojami –  tāds mazs lopiņš, bet saprot, kas ir siltums, kā darbojas, saprot, kā sevi sasildīt.

Rodža un pirmais sniegs!

Jā, jā, beidzot ir uzsnidzis pirmais sniegs šogad. Pirmais sniegs Rodža mūžā. Ejot gulēt naktī, nekas neliecināja, ka rītdien zemi klās sniega sega. Zināms, arī šeit Roda sestās maņas nestrādāja un arī viņš neko ļaunu nedomādams no rīta dīdījās pie durvīm, lai tiktu savā dienišķajā apgaitā. Kad atvēru durvis, izskrēja laukā kā vējš un kā miets atdūrās uz lievenīša, sniegam nemaz nepieskardamies. Nobijās, šoka pilnām acīm skatījās sniegā. Cietās, cietās labu mirkli, tad pačurāja pie sliekšņa, kur sniega nebija un sliekšņa arī ne. Pasmējos par šā mazdūšību un pametu mantu sniegā, cerēdama, ka desos pakaļ. Figuški. Stāv, skatās, skatās un sāk riet. Uz sniegu. Kā uz ienaidnieku. Nosmējos. Apmetu ap kailajiem pleciem un pliko pēcpusi segu, apāvu gumpīšus un izbridu sniegā. Suns sekoja. Kad saprata, ka sniegs nav dzīvībai bīstams, skrēja un lēkāja un priecājās.

Un ziniet, dārgie lasītāji, arī es priecājos. Tagad viss būs gaišāks. Un jaukāks. Un tīrāks. Un skaistāks. Cik forši. 

Auksti, auksti, auksti…

Nāk ziema. Un ne jau tādiem maziem solīšiem, bet tādiem pamatīgiem rikšiem. Lai neteiktu vairāk. Tagad snieg. Uz nedēļas nogali sola lielo sniegu. Un ne jau tādu – uzsniga/nokusa -, bet tādu riktīgo – tādu paliekošo. Un tas ir nomācoši, jo aukstums tagad jau lien pa pakšiem telpā un no durvīm tā pūš… Jāsiltina, velns, jāsiltina.

Kaut gan no otras puses – sniega esamība vēl nesola, ka būs auksts. Bet to, ka būs gaišs un skaists, gan. Un ir gan gaišs, gan skaists.

Šorīt Rodža redzēja pirmo sniegu mūžā. Priecīgs mīņājās pie durvīm, lai tiktu rīta apgaitā, bet kā izskrēja laukā, tā kā miets atdūrās uz lieveņa, pat neizskrējis sniegā. Skatījās šoka pilnām acīm, nespēdams saprast, vai tiek āzēts vai kas tie par mēsliem? Sniegā negāja, nokāpa no lievenīša, kur nebija sniegs un pačurāja. Sniegā negāja, tikai ne tajā! Pametu mantu, cerēdama, ka ieies. Figuški. Sāka riet… uz sniegu. Apmetu ap kailajiem pleciem un pliko pēcpusi segu, iemaucu kājās gumijniekus un izgāju pagalmā. Tikai tad, kad es biju sniegā, mazais resgalis sekoja. Un saprata, ka sniegs neaprīs.

Smieklīgi, Rodža satikās pirmo reizi mūžā ar sniegu.

Un ziniet, viņš vēl ar tik daudzām lietām saskarsies pirmo reizi mūžā. :)

Vienu dienu Roža palika viens. Atstāju sildītāju ieslēgtu, lai mans mazais neatstiepj pedāļus. Un ziniet ko? Vēlāk uzzināju, ka villas miestā taisīti remontdarbi, un uz veselu dienu villai noslēgta elektrība. Dzīvs gan bija, bet pēc tā, ka savu sausās barības trauku iestiepis gultiņā, pie sildītāja, secināju, ka varētu būt pasalis pamatīgi. Laikam sākšu ģērbt Rožu. Armijnieka tērps viņa ķermeņa struktūrai nav īsti atbilstošs. Jāmēģina uzbāzt šim kāda mana džempera piedurkne. Vilna staipās un, domājams, labi sildīs. :D

Auksti, auksti, auksti. Ne tikai Rodžam, arī man. Vannas istaba-tualete ir tik auksta, ka mazgāties jāiet ar sakostiem zobiem. (Ar karstā ūdens tvaikiem mazais būcenītis NAV piesildām; un sildītāja vads tur diez ko labi nedavelk.) Vēl apsveru domu matus doties mazgāt pie kāda no man pazīstamajiem Rīgā dzīvojošajiem radiem/draugiem/paziņām vai izmantot darbā atrodamās labierīcības..

Manā divus kvadrātmetrus lielajā istabiņā pagaidām ir silti – piesildīt var un, ja elektrisko sildītāju atstāj uz visu nakti, tad sanāk pat mazliet iesvīst ar manu džemperi un četrām segām. :D Jebkurā gadījumā, ja uznāk lielie mīnusi un es kādu dienu neieveļos darbā, kolēģiem jau ir nodots, kur mani meklēt. Sunim gan laikam uzvilkšu džemperīti...

Un laukā, sliktākajā gadījumā, ir tikai mīnus seši grādi. Ko es darīšu, kad būs mīnus divdesmit? Johambī. Man vajadzētu nopirkt gradusņikus – vienu guļamistabai, lai zinu, cik  daudz jāsilda, lai nakti varētu pārciest, otru virtuvei, lai zinu, vai olas, noliktas uz galda, nesasls, un trešo ārai, lai būtu skaidrs, cik jāsilda telpas, lai nesasaltu ūdensvadi un neuzietu gaisā mans īpaši krutais sūknis.

Aukstais laiks nomāc ne tikai suni un mani, bet arī datoru. Viņš buntojas. Citreiz, kad draugs pasalis tā riktīgāk, ieslēdzas taču worda dokumentā pats uz savu galvu nonstopā spiež kaut kādas mistiskas zvaigznītes (*). Parakstīt nav iespējams, palasīt/palabot nav iespējams, filmas paskatīties nav iespējams. Viņš boikotē aukstumu. Tādos mirkļos uzlieku šo uz pāris minūtēm uz eļļas radiatora, un aiziet. Jā, tagad esmu sapratusi, ka dators var sliktāk darboties aukstā laika ietekmē!!!

Ko viņš darīs, kad laukā būs mīnus divdesmit un telpā, labākajā gadījumā, pie nulles? Sasals ragā?+

Ir viena labā ziņa aukstā laika sakarā. Zeme ir sasalusi, nav dubļains un slapjš. Esmu piespiedusi sevi doties ar Rožu pastaigās. Tagad tumsa un bandīteļi mani vairs nebaida. Kad eju ar suni, liekas, ka kalnus varu gāzt. Un Rodžam arī priecīgi – viņš vairs nebuhņī mani augšā pa entajām reizēm, lai ietu laukā; tagad noskraidās pastaigas laikā un guļ mierīgi. Pilnai laimei pietrūkst vēl tikai pastaigas no rīta (laika posmā ap pieciem, kad man laiks un mašīnu tā pamazāk), bet domājams, ka arī tās pavisam drīz ieviesīsim. Tikai vēl mazliet apņemšanās. Domāju, ka tagad, kad uzsnidzis sniegs, šādas pastaigas būs vēl biežākas un garākas.

Un ja sniega būtu pavisam daudz, es varētu savu villu ar to apmest – šādi vismaz rozes, kuru saknes apbērtas ar lielāku kaudzi sniega, spēj izvilkt kārtējo auksto ziemu. Un tad man būtu kaut kas līdzīgs iglai. Es būtu kā ekskimoss. Dzīvs ekskimoss.

P.S. Kopš pagājušajiem remontdarbiem nekas jauns nav darīts. Šajā nedēļas nogalē nesanāks. Ceru, ka siltināšanai varēs pieķerties nākamajā nedēļas nogalē. Un ceru, ka līdz tam laikam neviens (datoru ieskaitot) nebūs nolicis ķelli.

Pagaidām – laimīgi!

Atpūta laukos, suņa psiholoģiskās un fiziskās pārmaiņas

Novembra brīvdienās devāmies atpūsties uz laukiem. Jau ceļā uz mājām Rodža kā lielais sēdēja mašīnas priekšējā sēdeklī kopā ar mani un norēja garāmejošos cilvēkus un citus (kurus pamanīja) šoferus. Bija smieklīgi skatīties, kā šis ar visu savu mazo suņa domāšanu, lielo apziņu un pamatīgo drosmi norēja visus, viņaprāt, sliktos. Labs sargs. Labs!

Un ziniet, dārgie lasītāji, kas vēl bija interesants – man likās, ka Rodža pazina pēdējo pagriezienu uz mājām. Viņš skatījās pa logu un, kā mēs iebraucām šajā pagriezienā, viņš uzvilkās – sāka jūsmīgi nervozēt, riet un trakot. Vai suns var atcerēties brauktos ceļus? Vai viņš var atcerēties tos ar tik pozitīvām emocijām? Un, nē, šeit nederētu teiciens, ka suns lasa manas emocijas un jūt līdzi man. Es biju priecīga par atgriešanos mājas, taču ne jau tik ļoti, lai suni uzlādētu tik lielā mērā.

Un, ja runājam par suņa sestajām maņām, tad interesanti pieminēt, ka viņš arī jūt, kad mēs kaut kur brauksim. Mēs vēl neesam sākuši ģērbties vai kravāt mantas, bet suns jau lien pie savas pārvietojamās mājiņas, smilkst un trako. Viņš tiešām sajūt, ka mēs taisāmies doties ceļā. Kā to var sajust?

Laukos Rodža iztrakojās – izskraidījās pa dīķa malu, pa mammas priedulāju, pa dārzu un pļavu, arī pa lielo mežu. Viņš likās tik priecīgs esam – skriet bez siksniņas, mest riņķus, strauji bremzēt un griezties. Suns trakoja kā šoferis, kas pirmo reizi ticis pie BMW. Un es viņu neapturēju.

Uz ceļa vēl pamēģinājām bumbiņas mešanas-atnešanas rotaļu. Skriet pakaļ aizskrien, arī nes uz manu pusi, bet vienmēr paskrien garām. Ja šo spēli spēlējam slēgtā telpā un es metu mantu, sēžot gultā, Rodža vienmēr mantu atnes man – ielec gultā un es viņam to atņemu. Ja sanāk spēlēt citur, tad arī atnešanas rezultāti nav tik labi.

Šajā reizē ievēroju, ka Rodim ir ļoti būtiska arī kopējā rotaļa ar cilvēku. Spilgts piemērs ir rotaļas ar virvīti, kad cilvēks tur un mazliet parauj vienu tās galu, bet suns ar zobiem ieāķējies otrā. Mamma spēlēja šo spēli ar suni līdz virvīte no rokām izkrita. Suns neizpratnes pilnām acīm skatījās notiekošajā un atnesa/padeva virvi atpakaļ cilvēkam, lai tas var turēt un turpināt rotaļu. Kad mamma nejauši izmeta virvi otru reizi, atkārtojās tas pats. Vēlāk tā jau kļuva par rotaļu – virves turēšana un palaišana. Starp citu, šīs spēles uzlabotā versija man ir arī video. Mēģināšu kaut kad lejuplādēt blogā.

Rodžam parādās viena slikta iezīme. Viņš diedelē ēdienu. Es pat neteiktu diedelē – bet vienmēr, kad kāds ēd, sēž, skatās acīs un skaita kumosus, cerīgā, ka šim kādu kumosu ar' atmetīs. Man viņš diedelē mazāk. Favorīti, protams, ir mamma un tētis. Mamma arī dod. Eh. Laikam jau arī iemācījuši. Mans mazais, badā mērdētais lops. Un P.S. mani nemaz netraucē, ka man kāds skatās virsū un skaita kumosus. Manis pēc, ja Rodžam tā vieglāk, viņš tā droši var darīt. :D

Attiecībās ar pārējiem dzīvniekiem un arī cilvēkiem, gribot negribot Rodžu sanāk salīdzināt ar Ranguli. Piemēram ar cilvēkiem. Rangu rēja visu laiku, uz svešiniekiem skatījās ar aizdomu un tādu riešanu, ka ausis krita ciet. Rodis parej mazliet. Viņu viegli apklusināt un bieži vien tas pat nav vajadzīgs – pāris reizes kaimiņam uzrej un liekas mierā. Iepazinies ar cilvēkiem, Rango pie tiem gāja, Rodis šai ziņā nav tik aktīvs. Liekas, viņš nevienam neuzticas, uz visiem skatās ar piesardzību un neuzticību. Rodis, liekas, neuzticas pat manējiem – laukā viņš ar tēti neiet, ja iziet, tad tā vietā, lai dotos pastaigā ap dīķi, aizskrien līdz pagalma  malai un metas atpakaļ pie durvīm. Gandrīz vai rodas tāda sajūta, ka suns atcerējies, ka manis nav, ka bez manis nevar, nedrīkst.

Par dzīvniekiem runājot, Rangu pie tiem gāja ar interesi. Viņam patika padzenāt kaķus, saostīties ar katru suni un padzīties pakaļ vistām. Rodis uz visiem skatās ar aizdomām un, varētu pat teikt, bailēm. Pie svešiem suņiem viņš lien bailīgi, bieži vien rej uz tiem no laba attāluma un tikai tad, ja nojauš, ka tie nekādā ziņā nepakamps viņu aiz škvarkas. Kaķi, jā, tie viņam patīk, bet noteikti tikai tāpēc, ka ne no viena tā pa nopietno vēl nav atrāvies. Arī ar vistām ir citādāk – Rangum patika tās ķert un dzīt, bet Rodim viņas neinteresē. Labi, ja interesē, tad mazliet. Viņš paskrien uz to pusi, bet kā dzird mani saucam viņu vārdā, metas atpakaļ. Paklausība? Vai vienkārši uzticēšanās saimniekam cerībā, ka tas pasargās suni no briesmīgi biedējošajiem putniem? Citādāks raksturs? Citādākas vēlmes?

(Roda zobu bilde. Starp citu, paskatīties uz viņa zobiem ie-
spējams tikai tad, kad viņš guļ, vai ir tikko kā pamodies.)

Aizbraucot uz laukiem, ar lielajiem svariem nosvēru suni. Viņa svars ir aptuveni pieci ar pusi kg. Daudz vai maz? Lielāks neizskatās, bet muskuļaināks gan. Cik aptuveni sver Džeka Rasela terjers? Kādus septiņus astoņus kg? Cik Džeka Rasela un čivavas jauktenis?

(Un te labi redzams, ka apakšējie zobi ir vairāk izvirzītaki par
augšējiem zobiem. Tā vajag? Tā var?)

Ja runājam par citām vizuālajām pārvērtībām, tad jāsaka, ka Rodim mainās apmatojums – no kucēna vilnas uz pieauguša suņa kažoku. Tāda pati līnija pār mugurkaulu kā reiz Rangulim. Tāds tumšāks, melnāks, spīdīgāks kā taukains. Iesākumā likās, ka vienkārši netīrs, tikai pēc laba laika sapratu, ka, nē, mainās apmatojums. Smieklīgi. Bet šis – pieaugušā suņa – apmatojums nav nedz tik smuks, nedz tik mīksts kā kucēna vilna. Žēl.

Otru vizuālo pārmaiņu sakarā jāsaka, ka suns izbalē. No sākuma bija bāls, tad pavēdere un paole un citi raibumi uz pārējās miesas strauji palika tumši, un tagad atkal izbalē. Kas šīs par pārvērtībām? Kāpēc tā notiek?

Rožam turpina augt zobi. Priekšējie ir izauguši, bet sānos tādi mazi, tādi bērnišķīgi. Mani gan mazliet uztrauc sakodiens, jo tas nav mats matā precīzs – augšas zobi nesaiet pret apakšējajiem zobiem. Kāds vispār izskatās pareizs sakodiens? Rodžam lejas zobi ir izvirzītāki par augšējiem, apakšlūpa mazliet atkarājas... Laikam vajadzētu pakonsultēties ar kādu suņu zobārstu. Kaut gan, ko es uztraucos – sauso pārtiku sakost var, kaulus tā šķin, ka maz neliekas...

Raibais suns

Es Rihardu pazinu kā raibu suni, Rihards pazina mani kā raibu suni. Es pazinu Rango kā raibu suni un tagad sāku pazīt Rodi kā raibu suni. Nē, šī metafora ir nevietā – Rodža ir raibs jau pats par sevi. Mans raibais suns. He, he, he.

Rodim ir skeleti skapī, viņa mazajā, melnajā galviņā ir melnas, noziedzīgi melnas domas:

1. Viņš ir smacinātājs. Un dara to ļoti glūnīgi. Reiz gulējām abi gultā, tā, ka viņa dupsis atradās tuvāk manai sejai. Nenojauzdama neko ļaunu, skatījos televīziju, līdz izdzirdu mazu sprādzienu. Tādu kā purkšķi. Mans mazais purkšķinātājs, pasmējos. Un tad nāca tā – smaka. Tik kodīga, ka acis ēda laukā. Un, rādās, ne tikai man, bet arī Rodžam, jo pēc mirkļa redzēju suni uzliekam ķepiņas uz purna. Gudrinieks, visu piesmirdināja un tagad, redz, pašam nāsis bez maz vai ciet jābultē. Pfff.
2. Rodis grib nolaizīt visu. Ar savu mazo, pēc suņiem paredzētajiem konserviem smirdošo mēli. Un rīta elpu. Un vakara elpu. Vienu dienu lēni modāmies. Nebija jāsteidzās. Sakustējos, atvēru acis. Redzu, suns kā krievu partizāns jau pamodies un nometies guļus, skatās uz mani ar glūnīgi smaidiņu un luncina mēli. Mirkli paskatās, paskatās un zogas klāt. Lien. Uz vēdera. Kā zaglis, kā bēglis, kā noziedznieks. Un laiza gaisu kā draudēdams – še, mamm, paskaties, es jau lienu klāt, tūlīt nolaizīšu tavu seju! Un pielien uz vēdera, un laiza kā simt gadus nebūtu mani saticis, sasveicinājies un nolaizījis.
3. Rodis - lambadas dejotājs. Jā, jūs, dārgie lasītāji, pareizi sapratāt – šis suns ir vēl “dancāt gribošāks” par visiem suņiem, kurus jebkad esmu satikusi. Patiesībā, man liekas, ka viņš ar savu lambadas talantu cauri sit arī veiklos drandelniekus zaķīšus. :D Un viņam nepietiek ar parasto FU komandu. Viņam vajag vai nu dusmīgu, dusmīgu bļāvienu vai kodienu. Esmu sākusi praktizēt suņa košanu, nevis sišanu (āāaah, tas skanēja tik draudīgi – pēršanu).
4. Mazais dusmu pūķis. Nē, lielais dusmu pūķis! Viņš dusmojas, kad viņam lien pie dupša vai pakaļkājām. Dusmojas, atņirdz zobus un rūc. Ja aizticējs nesaprot, viņš sāk arī kost. Kas tā par zelta āderi, ka sunim nepatīk, ka tur lien? Uz mani dusmojas mazāk. Citreiz vispār ne cik. Uz pārējiem gan...

Jaunumi villas dzīvē un bomzis

(Mājiņa apsista ar dēļiem. Starp tiem liks stiklavati (cukurvati)
un pa virsu sitīs lētākās skaidu plāksnes.)

(Logi tiek piemeklēti nevis pēc logu ailes sienā, bet logu aile
tiek pieveidota pēc vajadzīgā izmēra, Mēs esam pro.)

Mums – villas iedzīvotājiem – par prieku ir atkusnis. Zeme ir mīksta un silta, dienas ar Celsija plusiem, bet naktis bezvēja apmākušās. Vienīgā škrobe, ka tā tumsa kā nelūgta viese mācas virsū ar savu rudens laipnību, bet ko padarīs. Labi, ka nesalst. Labi, ka nav mīnusu. Labi, ka nav vēja. Daumants siltina sienas, veic priekšdarbus, lai varētu klāt cukurvati un apsist ar gaileņu dzeltenām skaidu plāksnēm. (Kad tikšu pie neta, noteikti lejuplādēšu blogā arī kādu attēlu.) Jā, mani gaida ceļojums uz Kuršiem vai K-rautu un jauni tēriņi. Un ziniet, nesen arī nolasīju elektrības skaitītājus – savi trīsdesmit eiro par pusotru mēnesi būs. Tas ir vairāk kā jebkad esmu maksājusi Rīgas dzīvokļos, vairāk, kā jebkad esam maksājuši, dzīvojot komunaļņikā pa četriem un sešiem cilvēkiem. Gribi siltumu – maksā.

(Četri draugi - es, Rodža, mana grāmata un sildītājs - aukstajos rudens vakaros)

Kas vēl noticis jauns? Ūdens (tas, kas tek no mana virtuves krāna) sāk streikot, un kanalizācija uz manu sauso-slapjo tualeti sāk palikt makten savāda. Dažreiz pludo un iekšā nesūcas silts ziepūdens.

Viss pārējais pa vecam – aizeju ar tumsu, atnāku ar tumsu. Esmu sapratusi, ka, dzīvojot šeit, Rodža dzīve ir kļuvusi vēl nožēlojamāka – mēs pat neizejam pastaigāties, kā tas bija pieņemts darīt Rīgā. Un tikai tāpēc, ka ir tumsa, ietvju nav, un tās pāris mašīnas, kas vālē pa šiem ceļiem, dara to pietiekami bīstami un biedējoši. Bet mēs metam bumbiņu šajā mājiņā. Un tad Roža metas pakaļ no manas istabas, caur virtuvi uz gaiteni, ar galvu bremzēdams iemetas sienā, pakampj to mantiņu un deso atpakaļ pie manis. Ar citu dresūru nenodarbojamies. Esmu iegrimusi suņa vnk mīļošanā, grāmatas lasīšanā  (Starp citu, Čaka Palanjuka grāmata “Apsēstie” ir pietiekami nenormāls un slims materiāls, lai mani izklaidētu labāk par jebkuru briesmu filmu ar preteklību piesitienu), rakstīšanā, labošanā un domāšana.... Un šāda dzīve mani tīri labi apmierina. :)

Kas vēl jauns? Jā, vienu dienu pie manis bija atklīdis...bomzis. Patiesību  sakot, bomzītis – mazs, piemīlīgs kaķēns pelēcīgā krāsā ar garu, pūkainu kažoku. Laikam tāpēc, ka veco pārtiku mēdzu pamest zem ābeles putniem, tārpiņiem un citiem lopiem par barību. Kļūda. Šie vecie pārpalikumi baro ne tikai putnus, bet arī bomzīšus. Dabūjusi sutu no Daumanta un sapratusi, ka esmu pieļāvusi kļūdu, šādi vairs nedaru – tagad cieš kaimiņa pagalms! :D Joks.

Tas mazais ilgi pie manis sēdēja. Blusains, netīrs, bet skaists, veselām actiņām un dzīvelīgs. Pabaroju ar suņu barību. Apēda tā ka grabēja vien. Badā. Kā tādu nepabaros? Un, jā, es jau savā vientulībā sāku līdzināties tām briesmīgajām kaķu vecenēm. Facepalm...

Nebaro to kaķi! Neatkausies no viņa.

Bet viņam gribas ēst.

Tad paturi.

Nebaroju. Aizgāja.

Kāpēc šādi nepieklīst kucēni? Esmu suņu cilvēks. Rējēju paturētu.

Bet varbūt tas kaķis mani izvēlējās? Tāpat kā mani izvēlējās Rango, kad iebāzu roku kucēnu grozā un viņš vienīgais no visa bara, sāka man laizīt pirkstus?

Muļķības. Kaķi izmanto cilvēkus. Ja sunim cilvēks ir dievs, ko mīlēt, ko sargāt, tad kaķis no cilvēka gaida tikai paiku un paverdzību...

Kāpēc šādi nepieklīst bomzīši kucēni?

Sunīt, sargā, sargā manu māju, sunīt!

Parunāsim par mājas sargāšanu. Rožam tagad tas posms, kas viņš ar uzmanību visu vēro, lai saprastu, kur ir viņa sargājamās teritorijas robežas, kurš ienācējs jāaprej, kurš jāliek mierā, kas savējais, kas svešais, un kā tieši jāreaģē uz svešinieku, ko no tiem var gaidīt… Tāds posms, kad daudz jāievēro, daudz jāatklāj un daudz jāiemācās. Gribētos zināt, kā man viņam palīdzēt apgūt nepieciešamo, jo dažreiz liekas, ka viņš rej par maz un par neaktīvu. Rango šai ziņā nebija apklusināms. Man tādi divi radikāli pretēji suņi gadījušies… Jauna pieredze ne tikai sunim, bet arī man.

Pašā sākumā, zināms, suns uz svešiniekiem nereaģē, savas teritorijas nezina un pie visiem skrien ar pilnasinīgu prieku un labpatiku, vēlēdamies ar visiem draudzēties, spēlēties un nolaizīties.

Pēc tam nāk posms, kad viņš satuvinās ar saimnieku-mammu. Pārējos vairs tā neievēro – negrib ne spēlēties, ne draudzēties, ne nokost kādu. Vienu reizi šai posmā sanāca saķeršanās ar Daumantu. Abi ar Rožu gulējām, bija vakars. Pamodos no tā, ka kāds uzmācīgi klauvējās pie villas loga. Nācēju neredzēju, taču nojautu, ka tas varētu būt Daumants. Zin’ kā, sieviešu intuīcija tomēr. :D Suns nereaģēja nekā. Mazliet paklausījās, paklausījās, bet nevienu skaņu neizdvesa. Jā, tas bija laiks, kad riešana tam bija tikpat tāla, cik latvietim Mozambika.

Pēc tam nāca laiks, kad Roža apjauta, ka ar muti un balssaitēm spēj izdvest ne tikai rūkšanu, ņurdēšanu un nesakarīgu purkšķināšanu. Viņš spēj riet! Un dara to patiešām prasmīgi – vienu reizi norēja garāmgājējus pat ar tenisa bumbiņu mutē. :D

Tagad ir laiks, kad suns šad tad pa naktīm ierejas, jo kaut ko saklausījis. Vienu reizi iedarbinājās sūknis, viņš saausījās un riedams piemetās pie durvīm, domādams, ka skaņa no turienes nāk. Citu vakaru saklausa kaut ko laukā. Izlaižu. Izskrien pa visu pagalmu simboliski riedams kā māju sargādams, taču mums abiem skaidrs, ka neviena norejamā šeit nav. Var just, kad viņš rej, jo kādu dzird, un kad rej, kad ir kaut ko saklausījis, taču maldījies – pārklausījies.

Vienu reizi Rodžu izjokojām. Daumants ieradās agri no rīta. Gribēju redzēt suņa reakciju, tāpēc piekodināju, lai nāk klusi, kā zaglis. Nāca. Suns saausījās jau tad, kad nograbēja ciet aizsistās mašīnas durvis. Un tad, kad vārtiņu ķēdes nograbēja, viņš jau rēja pilnā kaklā. Atvēru durvis, izskrēja laukā, metā pie svešiniekiem, visu laiku riedams. Diezgan drosmīgi, ja godīgi. Kad Daumants šim uzrūca, izdvesa kādu sev neraksturīgo skaņu, suns nobijās un riedams metās uz māju pie manis. Nobijās. Aha. Bet rēja, rēja, tas ir galvenais. Mans mazais varonis! 

Tiesa prieki par manu suni varoni nebija ilgi. Vēlāk jaunā eksperimentiņā atklājās, ka viņš tik spēcīgi rējis tikai manā klātbūtnē. Kad suns telpā bija viens un Daumants nāca pa jaunam, Rodža trīcošs kā pelīte ielīda savā būdiņā, neizdvesdams ne skaņas. Viss normāli.  Viņš vēl ir jauns un bailīgs, un tas ar laiku pāries. 

Roda dzīves sīkumi 3. daļa

Ir pagājis labs laiciņš kopš pēdējā ieraksta par suni. Tas, ka nav teksta, neliecina, ka mūsu dzīvēs nenotiek nekas jauns, nekas ievērības cienīgs. Notiek. Sāksim:

Sunim aug zobi. Momentā. Liekas, piena zobi vēl nav izbiruši, kad vietā jau parādās normālie. Un nevis pa dienām, bet gan pa stundām – ja no rīta nekas vēl nebija redzams, tad vakarā, ejot gulēt, manāms jau jaunais zobs. Nevienu kritušo gan neizdevās atrast (būtu, ko atdod Zobu fejai, varbūt kādu dolāru būtu atnesusi); laikam tāpēc, ka suns tos veiksmīgi apēdis pats. Un, nē, nerauciet pieres – suņi tā dara!

Mani gan uztrauc divi viņa priekšzobi, jo tie aug viens otram pretī. Vai augot viņi viens otru iztaisnos? Vai šie zobi kādreiz būs par pamatu nepareizam sakodienam? Kāpēc rodas suņiem slikti sakodieni? Kas tam par iemeslu? Un vai man vajadzētu jau uztraukties? Vai arī pagaidīt, kad tie izaugs, un tad, ja būs problēmas ar ēšanu/neēšanu, vest viņu pie suņu zobu daktera?

Suns ir apguvis čurāšanas skilu. Ptu, ptu, ptu. Beidzot ir pienākušas pāris dienas, kad viņš ne peļķīti istabā nav pieslapinājis, spēdams nociesties tās deviņas desmit stundas bez čurāšanas. Ja godīgi, man likās, ka šāda diena (ar manu nožēlojamo mācīšanu) nekad nepienāks. Pienāca! Esmu tik laimīga, ka vajadzētu atkorķēt šampi un iztriekt kopā ar suņu.

Otra lieta čurāšanas sakarā – viņš ir apguvis arī otru skilu – nodarīt savas darīšanas kā lielais – ar paceltu kāju. Un ziniet, viņš ir iekāpis jau arī nākamajā attīstības posmā. Rodža kakā arī ar paceltu kāju. :D

Mans suns ir sterils. Viņš mazgājas vairāk kā jebkurš tīrīgākais kaķis. Varētu pat domāt, ka visu laiku, kad sunim neko citu neienāk prātā darīt, viņš nodarbina sevi ar mazgāšanos. Un tad izlokās kā bikram jogas meistars, lai ar mēli izšrubētu nagu starpas, astes galu, paoli un raibo “nabiņu”. Un tikai pasakiet, ka suņi ir cūciski – Rodža ir spilgts piemērs pretējam.

Viņš ir kā mazs bērns. Ieraušas klēpī, kad pirms miega piesēžos pie grāmatas vai datora. Zināms, klēpis nav tik liels, lai tajā satilptu abi – dators un suns -, bet Rodžam izdodas. Un tad viņš trinas, trinas. Vai nu sevi mazgājot, vai ieķeroties ar zobiem manā džempera stūrī. Esmu ievērojusi, ka viņam pirms miega patīk kaut ko grauzt. Kā kucēnam, meklējot pupu. Vienreiz bija smieklīgi. Viņš laikam bija sevi šrubējis un aizmidzis ar pipsi mutē. Es ilgi, ilgi smējos.

Un gulēšanas sakarā ir vēl kas. Vienu dienu, nodauzījies laukos pa āru, viņš bija tik ļoti piekusis, ka nemaz celties negribēja. Tikai gulēt un gulēt. Vecākiem gribējās ar suņu paspēlēties, tētis papīkstināja viņa mīļāko mantu. Suns momentā saausījās un, sagaidīdams vēl vienu pīkstienu, metās pie mantas. Pārkāpa pār manu kāju un pusceļā pie bumbiņas vnk nokrita un atlūza. Tas bija kaut kas neticams. Skrien, lec un nokrīt miegā. Biju redzējusi video, kur šādi nofilmēti citi suņi, taču savējo šādā nepārvarāmā miegā ieraudzīju pirmo reizi mūžā. Un smējos. Saldi. Saldi.

Aukstums, tumsa un vientulība. Villā.

(Pat Rodža siltumu meklē pie sildītāja)

Reiz atgriežoties villā pēc pāris dienu atpūtas laukos, mūs sagaidīja kas interesants. Mājiņā bija aukstāks kā laukā. Vecākiem par šo nepatīkamo pārsteigumu gandrīz mute palika vaļā, bet Daumants mierināja, ka, ja tāda situācija, tad, iespējams, mājas sienas nemaz nav tik tukšas kā iepriekš bija licies. Daumanta teiktas gan nelīmējas kopā ar manu loģiku, taču nez kāpēc viņa sacītais bija mierinošs un es mazliet cerīgāk sāku raudzīties uz sala nepiekāpīgo tuvošanos un ledainajiem pieskārieniem.

Tagad, dažas dienas pēc notikušā, dažas dienas vēl lielākā rudenī un vēl lielākā salā, esmu sākusi domāt, ka viss tāds pufelis vien bija. Tazikā ielietais ūdens apklājies ledus kārtiņu, bet aukstums istabā laužas pa visiem pakšiem, durvju šķirbām. Iet cauri kā šķūnim. Sāku domāt, ka mans eļļas radiators ātrāk noviebsies nekā spēs piekurināt ziemas lielos mīnusus, ka doma par villu bija stulba un ka es ņemšu nelabu galu, piesalstot pie gultas.

Ptu.

Man ir trīs iespējas:

1. Turpināt dzīvot villā cerībā, ka mājiņu nosiltinās, ka ziema būs vidēji silta un ka es davilkšu līdz vasarai.

2. Pamest villu un atgriezties normālo cilvēku dzīvē – īrētā dzīvoklī Pļavniekos, desmit min attālumā no darba par visu manu algu un visiem maniem līdzekļiem.

3. Pamest villu, darbu un civilizāciju un doties pelnītā atpūtā/darbā/saimniekošanā uz plato galu.

Ko es runāju? Man laikam jau ir apsalušas smadzenes :D

Ir rudens. Jā, tagad, kad pārgriezts pulkstens, to var just jo īpaši. Ja pirmās dienas rītā makten priecājos, ka, ejot uz darbu, ir gaišs un caur villu pagalmiem nav jāložņā ar lampiņu, tad, dodoties no darba mājās, saskumu – tumsa. Krēsla. Viss liekas tik tāls un biedējošs. Vēl jo vairāk – nez no kurienes iznirst nezināmas izcelsmes necilvēki (cilvēks manā uztverē ir tāds, kam ir bērni un ģimene un kas staigā bez slēptiem, ļauniem nodomiem; cilvēki ir visi, kam ap gadiem 50 un vairāk un sievietes visos vecumos), kūpinādami savus puļķus,  saskatīdamies. Eh,  jāsāk nēsā elektrošoks līdzi. Un jāšauj, un tikai pēc tam jādomā – bija jēga vai tomēr nevajadzēja. Jā, man laikam ir bail. Bet tas nav mīnuss villai vai vietai pašai par sevi. Drīzāk gan tam, ka esmu šeit viena.

Man riebjas rudens. Ai, ai kā riebjas rudens!

(Celtniecības bardaks pie izlietnes)

(Mana krutā, krutā izlietne)

Ja runājam mājiņas sakarā, tad ir daži plusi ar kuriem jums, mani dārgie lasītāji, gribas padalīties. Pirmais, villā ir ūdens. Jā, jā, tek pa krānu manā padomju laiku izlietnē pa manu makten kruto krānu. Tiesa, pagaidām gan tikai aukstais ūdens un tikai virtuvē. Bet arī tas nav skādējami. Lieliski.

Otrā lieta – tiek strādāts pie pirmajiem darbiņiem mājas siltināšanas sakarā. To ļoti uzcītīgi (un mazliet palēni :D) veic Daumants ar Rožu. Daumants strādājot, bet Rodža traucējot.

Villā dzīvojot, esmu nonākusi pie vēl vienas lieliskas atziņas – šī ir pirmā vieta, kur esmu tik labi izgulējusies. Un, nē, es nerunāju par sapņiem, jo dažreiz man tie ir patiešām šizofrēniski un biedējoši. Es runāju par miegam veltāmajām stundām. Tā kā pašreiz – bez jāšanas un attiecībām, un interneta – man ir daudz, daudz, daudz brīva laika, tad lāča tiesa tiek veltīta arī miegam. Un man sāk likties, ja visi aizņemtie rīdzinieki gulētu mazliet vairāk par sešām stundām, viņi būtu kudi laimīgāki, smaidīgāki un apmierinātāki.