Parunāsim par mājas sargāšanu. Rožam tagad tas posms, kas viņš ar uzmanību visu vēro, lai saprastu, kur ir viņa sargājamās teritorijas robežas, kurš ienācējs jāaprej, kurš jāliek mierā, kas savējais, kas svešais, un kā tieši jāreaģē uz svešinieku, ko no tiem var gaidīt… Tāds posms, kad daudz jāievēro, daudz jāatklāj un daudz jāiemācās. Gribētos zināt, kā man viņam palīdzēt apgūt nepieciešamo, jo dažreiz liekas, ka viņš rej par maz un par neaktīvu. Rango šai ziņā nebija apklusināms. Man tādi divi radikāli pretēji suņi gadījušies… Jauna pieredze ne tikai sunim, bet arī man.
Pašā sākumā, zināms, suns uz svešiniekiem nereaģē, savas teritorijas nezina un pie visiem skrien ar pilnasinīgu prieku un labpatiku, vēlēdamies ar visiem draudzēties, spēlēties un nolaizīties.
Pēc tam nāk posms, kad viņš satuvinās ar saimnieku-mammu. Pārējos vairs tā neievēro – negrib ne spēlēties, ne draudzēties, ne nokost kādu. Vienu reizi šai posmā sanāca saķeršanās ar Daumantu. Abi ar Rožu gulējām, bija vakars. Pamodos no tā, ka kāds uzmācīgi klauvējās pie villas loga. Nācēju neredzēju, taču nojautu, ka tas varētu būt Daumants. Zin’ kā, sieviešu intuīcija tomēr. :D Suns nereaģēja nekā. Mazliet paklausījās, paklausījās, bet nevienu skaņu neizdvesa. Jā, tas bija laiks, kad riešana tam bija tikpat tāla, cik latvietim Mozambika.
Pēc tam nāca laiks, kad Roža apjauta, ka ar muti un balssaitēm spēj izdvest ne tikai rūkšanu, ņurdēšanu un nesakarīgu purkšķināšanu. Viņš spēj riet! Un dara to patiešām prasmīgi – vienu reizi norēja garāmgājējus pat ar tenisa bumbiņu mutē. :D
Tagad ir laiks, kad suns šad tad pa naktīm ierejas, jo kaut ko saklausījis. Vienu reizi iedarbinājās sūknis, viņš saausījās un riedams piemetās pie durvīm, domādams, ka skaņa no turienes nāk. Citu vakaru saklausa kaut ko laukā. Izlaižu. Izskrien pa visu pagalmu simboliski riedams kā māju sargādams, taču mums abiem skaidrs, ka neviena norejamā šeit nav. Var just, kad viņš rej, jo kādu dzird, un kad rej, kad ir kaut ko saklausījis, taču maldījies – pārklausījies.
Vienu reizi Rodžu izjokojām. Daumants ieradās agri no rīta. Gribēju redzēt suņa reakciju, tāpēc piekodināju, lai nāk klusi, kā zaglis. Nāca. Suns saausījās jau tad, kad nograbēja ciet aizsistās mašīnas durvis. Un tad, kad vārtiņu ķēdes nograbēja, viņš jau rēja pilnā kaklā. Atvēru durvis, izskrēja laukā, metā pie svešiniekiem, visu laiku riedams. Diezgan drosmīgi, ja godīgi. Kad Daumants šim uzrūca, izdvesa kādu sev neraksturīgo skaņu, suns nobijās un riedams metās uz māju pie manis. Nobijās. Aha. Bet rēja, rēja, tas ir galvenais. Mans mazais varonis!
Tiesa prieki par manu suni varoni nebija ilgi. Vēlāk jaunā eksperimentiņā atklājās, ka viņš tik spēcīgi rējis tikai manā klātbūtnē. Kad suns telpā bija viens un Daumants nāca pa jaunam, Rodža trīcošs kā pelīte ielīda savā būdiņā, neizdvesdams ne skaņas. Viss normāli. Viņš vēl ir jauns un bailīgs, un tas ar laiku pāries.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru