Tā kā šis – tas, ko es tagad daru, tas, kā es dzīvoju un kā pārtieku – ir
eksperiments, tad uzskatu, ka dalīšanās ar jums, mani dārgie lasītāji, it visā,
kas ar mani notiek, ir arī mans pienākums.
Villā dzīvojot, es daudz domāju. Ļoti daudz. Daudzas no tām ir arī diezgan
eksistenciālas, gruntīgi pamatīgas lietas. Par izdzīvošanu. Kaut kad pagājušo
gadu netā skatījos vienu melno pārraidi, kur caur humora prizmu tika apkopoti
veidi, kā cilvēki “ņem galu”. Man patika pārraides ievadā izteiktā doma –
“Cilvēks ir ļoti trausla būtne, kas dzīvo dažu grādu robežās. Viņu var
nogalināt itin viss – baktērijas, nelaimes gadījumi, laikapstākļi, temperatūras
svārstības un pat ļoti ikdienišķas darbības. Pilnīgi jābrīnās, kā cilvēkam
izdodas izdzīvot.”
Ja tā padomā, tad tiešām ir jābrīnās, kāpēc cilvēki dzīvo.
Bet šoreiz ne par to.
Parunāsim par villas dzīves draudiem. Par nopietnajiem. Tie mazie –
apzagšana, izdemolēšana – mani neinteresē.
Nāk ziema, aukstais laiks. Termometra stabiņš krītas arvien zemāk un zemāk.
Pieminot nosalšanas risku, mani sāk trobelēt pat vecāki. Zvana, raizējas un
katru dienu gaida mirkli, kad es ieiešu draugos, tādējādi apstiprinot savu
esību un to, ka viss kārtībā. Pa lielam, viņus var saprast. Un lai arī mani un
viņus un mani un Rodi nevar salīdzināt, manas atklāsmes pret Rožu ir
līdzīgas...
Lai nu kā – pagaidām šeit nav tik auksts, lai atstieptu pedāļus. Un
noteikti arī nebūs. Sildītājs darbojas, guļu zem trim vai četrām segām, ar džemperi
un Rožu zem segas. Nav auksti. Ir normāli. Bez tam vēsumā – gaļa ilgāk
saglabājas svaiga. Astoņdesmit gadu vecumā es noteikti būšu daudz skaistāka par
visām savām vienaudzēm, kas dzīvojušas siltumā un gulējušas mīkstās cisās.
Mani nebaida nosalšanas risks, jo tādu šeit, dzīvojot pie pašreizējajiem
apstākļiem, tiešām neredzu. Jā, ir diskomforts, jo virtuve regulāri ir auksta,
mana duša-tualete ir ledaina, bet tam ir savi plusi – es norūdu organismu un,
galu galā, man nav vajadzīgs ledusskapis, lai uzglabātu olas vai sviestu
svaigu...
Mani uztrauc kāda cita lieta. Sildītājs. Man it kā ir diezgan drošs
sildītājs - eļļas radiators -, kas uz lielākiem vai mazākiem grādiem stāv
ieslēgts nonstopā. Visiem zināms, ka dažreiz mēdz kaut kas saiet uz īso. Uzsprāgt,
nosvilt, nodegt. Mani uztrauc šī nodegšana. Visi saka, ka es esmu pesimiste. Es
esmu reāliste, kas rēķinās ar visbriesmīgāko iespēju. Vienmēr. Un arī šoreiz
man par to ir jādomā. Sūds, ja tas notiktu naktī. Suns mani noteikti uzblieztu
augšā – mam, mam celies, kaut kas nav lāgā! Problēma būtu, ja šī nelaime
ptu.ptu.ptu notiktu, kad es esmu darbā... Tādā gadījumā villa, kurai būtu bijis
jābūt par Roda patvērumu, būtu par viņa lielāko šķēsli ceļā uz izglābšanos. Tas
jau nav cilvēks – nedz var atvērt durvis, nedz izsist logu...
Un, jo vairāk es par to domāju, jo bailīgāk man paliek.
Vajadzētu izdomāt alternatīvu. Varbūt suņu durvis? Bet tad man jāsataisa
labs žogs ap pagalmu. Tad arī es noteikti neatkautos no kaķu bomžiem, kas,
siltumu meklēdami, līstu villā. Vēl domāju, ka varbūt Rodžam jāuztaisa silta
būda, jāuzada silts mētelītis un jātur piesiets pie ķēdes (vai pagalmā, pirms
tam uztaisot riņķī labu žogu). Bet viņam saltu. Tas nav āra suns ar baigo
apmatojumu. Viņš jau villā tricinās. Kas būs, dzīvojot laukā? Nē, tā nevar. Ja
suņa organisms būtu norūdīts varētu mēģināt...
Kādas vēl varētu būt alternatīvas, lai suni pasargātu ptu.ptu.ptu
sliktākajā gadījumā?
Mani neuztrauc ne villā, ne iedzīve. Visu var nopirkt, par visu var
samaksāt. Tikai cilvēkus un dzīvniekus nevar atgūt.
Man ir jāmeklē risinājums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru