Villas dzīves romantiskie plusi un neromantiskie mīnusi

Plusi...

Bet šeit nav tik briesmīgi kā daudziem no jums varētu likties. Ir savs šarms ne tikai sveču gaismai un baterijas lampiņu blāvajai atblāzmai, bet arī pastaigām kopā ar suni. Jā, jā, man ir sirdsapziņas pārmetumi par to, ka savam sunim veltu ļoti maz laika, tāpēc visus brīvos laikus, kad neesmu darbā, es pavadu ar viņu. Un mēs pastaigājamies. Viena šāda pastaiga bija uz miesta veikalu pāris minūšu gājienā. Bet kas šīs bija par minūtēm! Es aplūkoju ceļa malās saceltas villas, kas lielumos un grandiozumos sasniedza visas sava īpašuma robežas, bet suns muka no vienas ceļa malas uz otru, baidīdamies no villu apsargiem – lielajiem suņiem. Rodžu gan mierināju, ka tie noteikti grib saplosīt tikai mani, jo suņiem pieņemts kucēnus neaiztikt, bet vai viņš saprata. Tirinājās savās bailēs no vienas ceļa malas uz otru… Kaut gan labi – bailes ir labākas par pārdrošību. Lai sevi sarga.

Apceļojuši mazo miesta veikalu (kas apjomos bija mazāks pat par manu lauku veikalu) un saprotot, ka tur tiek tirgota tikai pirmās nepieciešamības prece – alkohols – ar pāris maziem izņēmumiem – čipšiem, sulām un pāris šokolādes batoniņiem – nopirku kaut ko un ceļu turpināju. Uz Daugavu. Aiziesim pasēdēt Daugavas malā, apēdīsim nopirktos našķus un tikai tad dosimies mājā. Domāts, darīts.

Uz Daugavu aizgājām, atāķēju suni no siksniņas, lai nu šis mazliet padauzās. Pati nosēdos uz akmens. Suns ap mani vien luncinājās, redzēdams, ka rokās čaukstinu čipšus. Viņš ir izvēlīgs gardēdis (tāds pats kā es) – jo neveselīgāks, jo garšīgāks. Abi draudzīgi paēdam. Kad sāku manīt, ka sunim sāk interesēt parareāli netīrais Daugavas ūdens (zināms, nejauši norijot malku šīs Latvijas upes zampas skrejamais piemetas uz trim dienām), āķēju pie siksniņas un devos uz villas pusi. Eh. Tik vien nu tā prieka bija – vajadzētu atrast citas vietas, kur kopā ar suni atpūsties.

P.S. Bildes pie Daugavas ir no viena cita ceļojuma. No vienas romantiskās pastaigas divatā ar suni. Bet tas jau nesmādē.

(Āra krāsns, uz kuras tiek vārīts ūdens. Te cepām arī oglēs
kartupeļus)

Kaimiņiem ir āra virtuve. Vakar viss smaržoja pēc vārītiem kartupeļiem un mērces. Tik labi. Ostīju, ostīju, siekalas saskrēja mutē. Domāju, ka jāizmēģina pašai kartupeļus cept oglēs. Kā no nostāstiem par senajiem, labajiem laikiem un ugunskuriem kartupeļu talkas vagās… Tā kā jau labu laiku nekādu siltāku ēdienu (un vispār neko krutāku par sausām maizītēm) baudījusi nebiju, tad šī doma likās jo īpaši pievilcīga. Nu tad, kā saka Mārtiņš Rītiņš – „ja jums mājās nekā nav, izvelciet no ledusskapja laša fileju!” Ups, nepareizais citāts. - Kas var būt labāks par šo!

Vecajos pelnos un oglēs ierušināju kartupeļus. Virsū uzliku pagalītes un zariņus. Iekurināju. Protams, ar pirmajām pāris reizēm neaizdegās. Dūmoja un smirdēja, un koda acis laukā. Kas tā par malku? No istabas izdauzīto grīdu nekurināju. Vecās sapuvušās uz gruvešiem un nokurināšanu vedamās trepes? Ar kādu zampu apsmērētas, ka dūmi tik kodīgi? Pūšu acs pārgriezusi. Deg. Kā tai dziesmā - „Bez mīlestības nedzīvojiet… bez mīlestības dūmo krāsns… un maizi negriež nazis ass…” Tāds liderīgs noskaņojums.

Uz ugunskura uzliku ūdeni. Lai arī tas pie reizes sasilst. Šodien mazgāšos siltā. Kartupeļi, protams, cepas ļoti lēni. Izvelku apdedzinātus, ar zaļu vidu. Ēdu. Karsts. Kad atdzesēju, sunim arī dodu. Tas kā jucis, kampj un ķer. Kā badā. Vai viņam tiešām liekas, ka es ēdu kaut ko garšīgu vienmēr? Un kas viņam tā liek domāt? Dalos. Savu mūžu mazā dvēsele plikus, puszaļus kartupeļus nav ēdusi, taču šodien kampj kā jukusi…. Interesanti.

(Suns bomzītis. :D Pat mantiņu viņam nav. Nākas spēlēties ar kaut kādiem puspuvušiem āboliem.)

Un tagad par mīnusiņiem...

Katriem plusiem ir arī savas tumšās puses. Labi. Neturpināsim ar elektrības, siltuma un ūdens neesamību – šajā čīkstēšanā jau jūs, dārgie lasītāji, esat atklausījušies. Parunāsim par citu mīnusu. Esmu slima. Kakla sāpes, šķavas un puņķi. Savā ziņā esmu diezgan vīlusies, jo likās, ka pirmais, kas no mana organisma cietīs, būs urīnpūslis. Tas man apsalst vienmēr, kad paķeru pirmo aukstumu. Un šeit, o jā, šeit villā aukstuma ir daudz – salst pēdas, stāvot uz betona grīdas un mazgājoties aukstā ūdenī, savu daļu aukstuma ķer arī mugura, piespiežoties gultā pie aukstās sienas, vēl aukstums regulāri ienāk arī no gandrīz-izbirušā stikla... Bet savādi (un tai pat laikā līdz debesīm lieliski), ka esmu saslimusi tikai ar iesnām. Ptu, ptu, ptu. Man pat nav temperatūras. Pirmajā dienā sāpēja kakls, otrajā klepoju un iesnojos, bet trešajā staigāju aizsmakusi, kā balsi nodzērusi. Domāju, ka ceturtajā dienā būšu vesels kā rutks. Un ir tik labi, ka ir tikai iesnas. Un ziniet, man pat liekas, ka tas nav no aukstuma. Varbūt vairāk no tā, ka pēdējā laikā esmu ļoti slikti ēdusi. Plikas desmaizes ar istabas temperatūrā atdzisušu limonādi vai apelsīnu sulu. Nekā silta, nekādas īstas gaļas, augļu vai dārzeņu, par piena produktiem nemaz nerunājot. (Kādreiz likās, ka cilvēks slimo, kad ir nelaimīgs. Varbūt esmu nelaimīga? Par ko? Diez vai.)

(Roža noplēstās smukās tapetes)

Otrs briesmīgi, šausmīgi, parareāli skumjais mīnuss ir villas remonts. Pareizāk sakot remonts, kuru suns veic villā. Uz savu galvu un savu teikšanu. Un ziniet, jūs nekļūdāties – tapetes viņš nelīmē, grīdas nekrāso un logus nemaina. Bet viņš darbojas. Katru dienu. Augu dienu. Astoņas, deviņas un desmit stundas dienā. Vai nav čakls suns? Ziniet, arī es domāju, ka ir čakls. Tikai Roža neapzinās, ka savu radošo enerģiju varētu veltīt arī vēl radošākiem mērķiem. Nevis plēst, dīrāt un vandalēt. Ir vietas, kur no sienām ir paplēstas tapetes (te gan akmens ir jāmet manā - līmētāja – lauciņā, jo, ja tās būtu labi pielīmētas un labi pielipušas, suņa dvēselei nebūtu, kur piesiet savu kāro zobu), nograuzts linolejs (te akmens atkal jāmet manā lauciņā, jo linolejs ir papīra biezumā, un Daumanta lauciņā, jo viņš laikus neuzsita līstītes). Un atkarībā no citām savām neizdarībām – piemēram, uz grīdas atstāta tualetes papīra vai uz krēsla pakārta džempera – mani sagaida arī citāda veida haoss – smaidīgs, piekusis suns baltu papīra skaidiņu ielenkumā ar pa grīdu izsmērētu apģērbu. Neiztrūkstoša ir arī viena peļķīte (jo mans kucēns vēl nav spējīgs savu pūsli izstiept līdz deviņu stundu garumam), bet tā ir pie durvīm un es tikai simboliski sunim uz to norādu, neļaudama atslābt un apzināties, ka jāsāk mācīties ciesties. 

(Pagrauztais, paplēstais linolejs. Pēc tam tika uzsistas līstītes. Darba procesā.)

 Viss pārējais pa vecam.

Un ziniet, kas tomēr ir svarīgāks par dusmām par bardaku?

Smaidīgs suns. Suns, kas priecājas, satiekot savu cilvēku. Sveiks un vesels suns. Jā, es par to priecājos, katru dienu, pārnākdama mājās. Jo ir taču tik daudz lietu, kas var noiet greizi un dzīvība taču ir tik trausla...

Turpinājums villas sāgai

(Sienas špaktelēšana(?) Vai kā sauc šo procesu, kad sienu
apmet ar pelēku pļecku?)

Esmu atpakaļ! ATPAKAĻ! Ilgi nebiju dzirdēta. Vai sākāt jau bīties, ka aukstā laika rezultātā esmu jūs un šīs saules viesmīlīgās telpas pametusi uz visiem laikiem? Neesmu. Biju ierakusies darbos un uzdevumos, un jaunās avantūrās, un, jā, arī salšanā. Bet par visu pēc kārtas.

Esam uztaisījuši kosmētisko remontu. Ar vecāku palīdzību izlīmējuši skaistas tapetes un noklājuši grīdas ar linolejiem. Ļoti skaistas tapetes. Tas būtu jāredz. Cerams, ka kādreiz publicēšu arī kādu attēlu no sērijas „pirms-pēc” vai „no neglītā pīlēna par gulbi”. Jā, tapetes ir patiešām skaistas – guļamistabā pasteļkrāsas toņi tiek miksēti ar milzīgām, kvēli sarkanām rozēm, bet virtuvē orhidejas ar zaļo auglības krāsu un brūniem, siltiem ķieģeļiem.

(Tapetes virtuvē. Ķieģeļu tapetes ir ideālas.
Orhidejas - ļoti skaistas. Tas oranžais ar sau-
lespuķēm ir galdauts uz paceļama galda.)

(Grīdas siltināšana ar literāriem žurnāliem. Nē,
nē, es nezaimoju kultūrai. :D Es uzsūcu mākslu
caur pēdiņām.)

Tagad villā viss liekas tik silts un tik mājīgs. Kad nokrāsoja visu baltu, viss kļuva tīrs, tagad ir arī apdzīvojams. Un arī mans suns izrādīja neviltotu prieku, kad no pagalma nekārtības iekļuva tīrībā – uzkāpa uz linoleja, skraidīja kā neprātīgs, vārtījās pa grīdu.

(Oranžas tapetes citai virtuves sienai. Pietrūka orhideju un pie-
trūka ķieģeļu. Ja kas, grubuļi, kas redzami attēlā, uzsūcās, un
tapetes iztaisnojās. Man un arī pārējiem par brīnumu.)

Otrs priecīgais moments šai visā ir tas, ka elektrība, iespējams, būs uz jaunās nedēļas sākumu. Njā, bet līdz tam vēl pietiekami ilgi. Lai nu kā, esmu pieradusi jau pie savas svecīšu romantikas, lampiņu blāvās gaismas un došanās gulēt tikko kā aiz loga paliek tumšs. Patiesība, bet elektrības-gaismas varētu arī iztikt. Smagāk ir iztikt bez ūdens. Un siltuma.

(Rožu tapetes manā istabā. Aizkars vēl no vecajiem laikiem;
tiks uzlikts jauns.)

Esmu iemanījusies mazgāties aukstā ūdenī. Pavisam vienkārši to izdarīt, no sākuma samitrinot rokas un kājas un tikai pēc tam rumpi. Un esmu atklājusi, ka ūdens, kas dienu pastāvējis pagalma siltumā, ir kudi siltāks par to, kas atradies telpās. Lai nu kā, matus aukstā ūdenī neesmu mēģinājusi mazgāt. Tiem ūdeni sildīju. Uz ugunskura, kā cilvēks no aizlaikiem. Kaimiņi par manu ugunskura plānu noteikti sajūsmā nebija, jo ilgi nevarēja aizdegties, daudz piedūmoja, un dūmi smirdēja ļoti asi un kodīgi, bet kāda viņiem teikšana – man ir silts ūdens.

Labi, matus es izmazgāju siltā ūdenī, pati nomazgājos beidzot kā cilvēks (gandrīz), bet kā man tie mati kalta. Visu nakti. Slapji. Spilvens mitrs, gaiss mitrs. Gulēju kapučdžemperī, bet tāpat pakausī, pat no rīta ceļoties bija jūtams mitrums. Ptu. Nu i nah, nekādas matu mazgāšanas. Un tā laikam vēl bija tā nakts, kad salna iekrita, kad Rodis no rīta izgāja laukā un negribēja tupties baltajā zālē, lai pačurātu… Vispār labi, ka nepamodos, piesalusi pie gultas. Jo tālu no tā nebija.

(Gita, šitās avantūras ir jābeidz!)

Par iekļūšanu alu laikmetā

Esmu aizvadījusi savā jaunajā miteklī pirmās divas dienas un pirmās divas naktis. Vienu no tām pavadot pilnīgā divvientulībā tikai ar Rodi… Bet par visu pēc kārtas.

Ir diezgan smagi civilizētam cilvēkam iekļūt laikā, kurā nav pieejams ne ūdens, ne elektrība  (par visiem internetiem, feisīšiem un tviteriem nemaz nerunājot) un telpā, kas no ārienes un iekšienes līdzinās mazliet paremontētai migai. (Nē, guļamistaba pāris kvadrātmetru lielumā ir lieliska, kosmētiskais remonts prasās vēl tikai virtuvei un gaitenim un otrai, lielākajai istabai). Vai jūs spējat to iedomāties?

Bet tas ir interesanti. Ļoti interesanti, un, dzīvojot šo alu laikmeta dzīvi, es pietuvojos pirmatnībai pēc kuras, liekas, tiecas mana iekšējā esība. Lai nu kā, ir patīkami vakariņot un brokastot laukā, pagalmā, uz cietas, atsperīgas metāla gultas un raudzīties, kā kaimiņu ģimenes galva grillē gaļu un nes to saviem bērniem un sievai mājas iekšpusē. Vāks. Mēs ar Daumantu pirmajā dienā, kad atvācāmies uz šejieni, vēlējāmies vārīt pelmeņus katlā, kas pakarināts virs metāla mucas. Jā, jā, virs tādas mucas, kādā bomži parasti kurina ugunskurus un silda nagus. Pfff. Pelmeņi izkusa un tika norakti, jo suns nevārītus neēd, bet saglabāt  viņus sasalušus nebija iespējams elektrības neesamības un ledusskapja neesamības dēļ. Nākamā, kas tiks nahrenizēta šādā pat veidā būs maltā gaļa.

Otra ļoti briesmīgi smagā problēma ir ūdens. Labi, dievs ar roku mazgāšanu. To iespējams ļoti parocīgi izdarīt ar ūdeni no pudelēm, taču, kā nomazgāties pašai? Dienu staigāju netīra un tad man fiziski prasījās nomazgāties pašai. Divas iespējas – lēkt Daugavā vai mēģināt nomazgāt visu ķermeni tāpat kā rokas. Apsverot visus plusus un mīnusus un saprotot, ka mani var aizvest uz psihiatrisko klīniku, ja kāds pamanīs, ka septembra vidū mazgājos upē, tika izlemts mazgāties civilizēti. Telpā un vienatnē. Ar limitētu litrāžu ūdens. Pieciem litriem. Vai iespējams nomazgāt visu ķermeni ar pieciem litriem ūdens?

Jā, ir. Un man pietika ar četriem. Nomazgājusies jutos lepna ar sevi par paveikto. Lepna un tīra. TĪRA!

Kādreiz mani biedēja doma par vientulību, taču laikam šo pāris mēnešu laikā, dzīvojot viena, esmu ar to saradusi un, iespējams, pat iemīlējusi. (Tagad sāk palikt smagi dzīvot kopā ar kādu!) Neskatoties uz to, ka man ir suns, kas dienās izaugs par rīkļu rāvēju, naktīs tāpat guļu ļoti nemierīgi, ceļos no trokšņiem un laižu suni čurāt laukā entās reizes un vienmēr dzirdu pagalmā mistiskus, biedējošus trokšņus. (Vai tik kāds bomžara nenes prom manus rūpīgi krātos metāla lūžņus.)

Tā kā sanāk iet gulēt ļoti agri (tikko kā parādās tumsiņa, ap kādiem pusdesmitiem), tad naktis ir diezgan garas. Un tikko kā iemiegu, tā sākas trilleris. Pirmajā naktī sapņoju par to, kā kaimiņos noslepkavo ģimeni un kā šis pats slepkava nāk kilot mani, taču šodien par to, ka mana pagalma tumsā kāds staigā. Sakot, ka svešā vietā pirmo reizi redzēti sapņi piepildoties. Šausmas. ŠAUSMAS!

Vakar bija arī pirmā diena, kad Rodža uz vienpadsmit stundām tika atstāts viens. Divu kvadrātmetru lielā telpā, ar savām mantiņām, sedziņu, paklājiņu, ūdeni un ēdienu. Pirmā diena, kad suns uz tik ļoti ilgu laiku tika atstāts pilnīgi viens! Mana diena pagāja nervozējot, uztraucos, vai suns sev ko nenodara, ka neaizmūk. Viss beidzās labi – viņš mani sagaidīja ar žēlabainu smilkstienu, kad sāku grabināties ap atslēgām, un tikko kā ieraudzīja, ka tā esmu es, metās pie manis, priekā un līksmē luncinot asti. Ir tik jauki, ka viņš mani sagaida mājās. Ka viņš ir sveiks un vesels, un mani sagaida mājās. Man tikai mazliet žēl, ka visa viņa dzīve paiet gaidot un gaidot savos nožēlojamajos pāris kvadrātmetros. 

Villas celtniecība, darbs un atpūta

Spriežot pēc tā, cik nepastāvīga ir mana dzīve un mainīgas domas (jā, jā, nesāksim par pazaudētajiem mērķiem, nosprāgušajiem sapņiem un nepiepildāmajām fantāzijām), atkal esmu uz koferiem. Nē, patiesībā, līdz manas sēdēšanas uz koferiem ir palikušas pāris dienas. Un šīs dienas ir veltāmas smagam, smagam darbam. Jā, es pārvācos. Uz vasaras mājiņu. Nemaz nesmīkņājiet, pietiek ka mani paziņas sarkastiski jau izsakās, ka ziemā manas pazušanas gadījumā zinās, kur meklēt manas ragā sasalušās mirstīgās atliekas. Gita, tu esi trauma! Kaut gan nē, dzīve vasaras mājiņā ir mazliet neekstrēmāka par manu iepriekšējo fantāziju – iegādāties treileri, pieparkoties darba stāvvietā un apmesties uz dzīvi pāris kvadrātmetros bez elektrības, ūdens, siltuma un, ja godīgi, arī cilvēciskiem apstākļiem. Tā ka, mīlīši, viss varēja būt arī vēl trakāk!

Es pārvācos. Es pārvācos!!! Man vairs nebūs visa mana alga jāatdod par dzīvokļa īri un komunālajiem un man beidzot pietiks, lai uz ziemu varētu nopirkt pienācīgas ūziņas un biezāku guļammaisu! :D Ha, ha, ha.

Mājiņa ir lieliska. Ir gan daži mīnusi (neskaitot ūdens, elektrības, krāsns un siltuma neesību), taču mājiņa ir jauka. Viņai ir pagalms, kas gan pagaidām ir aizaudzis dzeltenām nezālēm, norakts kurmju kukužņiem un piemētāts metāla lūžņiem, un maza verandiņa, kas gan vēl jāatbrīvo no mēsliem. Jā, un tad es nopirkšu divus pītus krēslus un sēdēšu no pavasara līdz rudens rītiem un malkošu kafiju.. Aizsapņojos.

Mājiņa.

Un daudz, daudz, daudz, darba.

(Šādi džungļi bija visā pagalmā. Sakot, ka tās dzeltenās
nezāles sasējoties un cita zāle nemaz neaugot. Nahre-
nizēt!!!! Ar pļaujmašīnu.)

Ja godīgi, pirmajā reizē, kad namiņu ieraudzīju (un kad bija palikušas, ja nemaldos, trīs nedēļas līdz dzīvokļa pārvākšanās mirklim), man nolaidās rokas. Tur bija džungļi – mājiņa sagumusi, ieaugusi sūdos un nezālēs. Labs laiks pagāja līdz ar pļaujmašīnām tika sasmalcināti pāri galvu augošie laksti. Un viss izskatījās pēc bomžatņika, trūka tikai kāda šīs slavenās sugas pārstāvja...

Lai nu kā, labs laiks pagāja līdz mājiņa tika atbrīvota no mēsliem. Mēs pat paņēmām piekabi, lai visus tos pārsimts kg atkritumu aizvestu uz tuvējo izgāztuvi. Vēl palika metāllūžņi, bet tā kā visi ir nadzīgi tos nodot par naudu, savējos apkrāvām ar koku zariem lai uzsistu cenu. :D Cerams neviens bomzis nebūs tik acīgs un nadzīgs un mūsu zelta kalnu neaizstieps pirms mums :D

(Kad viss nopļauts, pāri palikuši tikai stimbuki-bimbuki,
kas sunim duras kājās, vēdera un paolē. Zāle/nezāle
pagalmā ir ļoti nepatīkama.)

Eh. Darbus turpinājām labu laiku. Ļooooti labu laiku. Mums pat atbrauca palīgā talcinieki pirmajā reizē, lai izvestu jau iepriekš minētos šumus, un palīdzētu uzlikt jaunu jumtu, bet otrajā reizē, lai palīdzētu izveidot kosmētisko remontu nodrupušajās, applukušajās mājiņas telpās. Strādājām melnu muti, taču mūsu pulkā bija arī kāds, kas nestrādāja. Rodža!!!! Rodža gulēja, muka no skudrām, kas viņu regulāri koda, traucēja, maisoties pa kājām un šumiem, un raka. Daudz, daudz, raka. Ja godīgi, pēc talkas beigām šķita, ka suņa acīs bija manāma izteiksme – ei, kamōn, kad šitās brīvdienas beigsies, esmu piekusis, sakosts, man ir garlaicīgi.

(Mēslu kaudze pie mājas. Tie visi ir laukā no majas.
Daumants šos gružus krāmēja divas dienas!)

Smagā darba procesā notika arī kas tāds, ko es nespēju noklusēt. Kaut kas briesmīgs. Kaut kas šausmīgs. Kaut kas parareāls. Mamma ieraudzīja čūsku. Nē, ne jau tādu mazo kādu parasti redz mežā, bet gigantisku. Es pat teiktu, ka viņa izskatījās pēc kobras. Tik liela viņa bija. Tā kā Daumants šo neradījumu jau iepriekš bija redzējis un es viņam jau iepriekš biju pārmetusi, kāpēc viņš to pretekli nav nositis (vai aiznesis uz kādu citu vietu), zināju, kas jādara. Trīcošiem nagiem pakampu pirmo dzelzi, kas gadījās pa rokai, un metos pie rāpuļa. Fuiiii. Pretīgi. Pat tagad atceroties tirpas sāk skriet pa kauliem un kaut kur kuņģī sagriežas nelabums. Tai reizē man trīcēja rokas un kājas un es tikko varēju notēmēt, lai rāpuli piespiestu. Mēs viņu nositām. Un, nē, nepīkstiet, ka nav labi aiztikt čūskiņas, sist un ko tik vēl nedarīt. Es neko nesaku – mežā pakaļ čūskām ar dzelzs mietu neskrienu un neko negalinu, bet šeit ir cilvēka telpa. Varētu teikt, ka čūska gadījās neīstajā laikā un neīstajā vietā. Āaa, fui. Pretīgi. Kaut kāds sakāmvārds reiz teica, ka katram vīrietim ir jāuzceļ māja, jāiestāda koks, jāizaudzina bērns un jānosit čūska. Esmu gandrīz vīrietis. Neesmu uzaudzinājusi tikai bērnu.

(Un vēl. Austrālijā viena čūska apēda pie ķēdes piesietu čivavu. Es negribēju, ka ar Rožu (jā, Rožu) notiek tāpat. Un nositot to neradījumu, ja godīgi, tika izdarīts pakalpojums arī čūskai. Ja viņa būtu apēdusi Rodžu, nosprāgtu tāpat. Tikai vēl lielākās mokās no pārrēšanās vai nosmakšanas vai nespēšanas pakustēt.)

Fui, čūsku tēmu beidzam. Veeee....

Kur mēs palikām? Pie mājas celšanas. Ceļam villu. Darba dienās Daumants tur darbojas divatā ar suni, es mēdzu piebiedroties viņiem vakaros. Ir jauki celt, remontēt, darboties. Bet ziniet, kas būtu vēl jaukāk – ja būtu iespēja šādi celt, remontēt un darboties ar savu mājiņu, savu villu (vai savu treileri).

Tagad tur ir izrakta spice, būs ūdens, tiek strādāts, lai būtu arī elektrība. Viss iet uz priekšu.

Un kosmētiskais remonts ir plus mīnus pataisīts, un guļamistaba vairs neizskatās pēc šķūnīša vai pieliekamā. Ar talciniekiem uzlīmējām smukas tapetes – ar rozītēm. Viņas gan slikti tur stāv, cerams līdz manai atnākšanai nebūs jau nolipušas, bet ir skaisti. Un linolejs tāds ar akmens attēliem. Kā mouzulejā, tētis teica. Un maza gulta ar gigantisku matraci. Šai gultā Rodža nebūs spējīgs ielēkt vēl ilgi, ilgi. :D Jā, tagad, te izskatās pēc istabas. Vēl tikai virtuve un gaitenis jāsaved kārtībā, jā, jā, un jānosiltina sienas un jānopērk krāsns, jo šo ziemu solīja makten aukstu. Negribas tiešām pamosties piesalušai pie gultas. Vai arī vienkārši jānopērk guļammais, kas nesasalst mīnus 20 grādos. Vispār es varētu uztaisīt realitātes šovu – Viens pats vasarnīcā. Es pat nezinu, šis būtu smieklīgais šovs vai raudāmais gabals. Un ziniet, lasītāji, ja pienāk ziema un no manis nedzirdat nevienu interesantu (vai mazāk interesantu) dienasgrāmatas ierakstu, tad rēķinieties ar pašu briesmīgāko, ka esmu pametusi šīs pasaules viesmīlīgās telpas.

P.S. Mantojumā man nav ko atstāt. Ja nu vienīgi Rodža. To es norakstu mammai.

Turpinājumā ieskats no citīgās darbošanās villā:
Lai varētu sākt krāsot, viss bija jāizvāc. Arī pusgruvusī, izlaupīta plīts. Labi redzams, ka palikusi tikai nelīdzenā murīša siena. Griesti vienu reizi jau nokrāsoti, arī sienas mazliet pabalsinātas.









Cītīgie krāsošanas darbi istabā. Griesti, loga rāmji, sienas, durvis un skapīši. Ziniet, lai nebūtu jāmazgā no simtgadīgajiem putekļiem, vieglāk ir nokrāsot visu baltu un tīru :D
Un tas palīdz. Lai arī telpa pēc krāsošanas izskatījās pēc palātas, tajā uzturēties bija daudz, daudz tikamāk kā iepriekš - netīrīgajā pelēcībā.

Jauni elektrības vadi un elektrības savienojumi. Vismaz zināms, ka ziemā, diennaktīm kurinot sildītaju, kaut kas neuzliesmos ar zaļu uguni.

Mans prieks par smukajām tapetēm. -->

Rodža – laucinieks, atpūtnieks, talcinieks, med’i’nieks

Būsim atklāti – Rodis ir ne vien cacuks un pilsētnieks, bet arī atpūtnieks. Un atpūta lielā mērā saistāma arī ar laukiem. Tā vismaz domā pilsētnieki (arī Rodža), kas no pilsētas burzmas dodas uz laukiem, lai gūtu mieru un harmoniju, un skraidītu pa zaļajām pļavām līdz pilnīga spēka izsīkumam. Lauki ir atpūta. Tikai ne tad, kad ir talka. Un vienā šādā talkā mēs abi ar suni arī iekļuvām. Kartupeļu talkā. Pretstatā gaidītajam – Roda skriešanai pakaļ traktoram, traucēšanai un salšanai, kad viņš piekusis gulētu slapjajā zemē – viss notika daudz, daudz, labāk. Rodža netraucēja ne traktoram rakšanas procesā, ne kartupeļu lasītājiem. Mierīgi desoja man aiz muguras, spēlējās ar zemes kankāļiem un ēda... baltos, pretīgos tārpus. Katram lauciniekam zināms, ka tie tārpi nav labi un būtu tikai svētīgi, ja visus savā ceļā nahrenizētu. Pildīdama savu dienišķo laucinieka pienākumu, vienu šādu kāpuru sašķaidīju, bet Rodim jau nebija divas reizes jāsaka (pat vienu reizi ne), šis pieskrēja pie tārpa līķa, iesūknēja un norija. Nopietni Rodi? Tu ēd tos pretīgos, baltos tārpus?! Fuiiii. Un tā nebija vienīgā reize – šodienas laikā šādus tārpus viņš apēda kādus trīs. Ar tiem pārējiem diviem gāja smagāk, jo tos viņš atrada un piebeidza pats, un arī nogalināšanu un norīšanu tik ātri vis nevedās. Un es suni arī necentos vairs apturēt. Ja viņam garšo, lai jau ēd. Ja pēc tam paraus, pats būs vainīgs. Tikai man būs jātīra. Nē, nēeeeeeeeeee, Rodi, neēd!

Pēc talkas gājām noskaloties. Dīķī. Tas nekas, ka ir septembra sākums. Bijām sasiluši un netīri, un ūdens bija tīri spirdzinošs. Noģērbos un skrēju. Man par brīnumu, suns metās man līdzi. Neskatīdamies, nedomādams, līdzi dīķī. Pirmo reizi! Apgriezdamās redzēju, ka puika kuļas pa ūdeni uz manu pusi un ticis jau diezgan tālu. Ja godīgi, biju diezgan izbrīnīta, jo nedomāju, ka suns peldēs. Pirmo reizi bez domāšanas ieskrēja man līdzi un, sapratis, ka ir ūdenī līdz ausīm, nemetās atpakaļ uz krastu, bet uzcītīgi minās man pakaļ. Savādi un ļoti jauki, jo iepriekš viņš nebija dabūjams ūdenī ne ar mīļu mudināšanu, ne bargu dusmošanos.

Mēs bijām sēnēs!! Mēs ar ģimeni un Rodžu! Šis arī bija patīkams pārsteigums, jo sēņošanu kopā ar suni biju iztēlojusies diezgan citādāku. Atceros, ka to reizi, kad Rangu paņēmām uz mežu, viņš skraidīja no manis pie mana tēta, lodāja pār brikšņiem un izbaudīja meža priekus, pielasot ne tikai padsmitem ērces, bet arī nosmulējoties kā mazais dubļu ruks… Sēņošana ar Rodžu bija citādāka. Viņš sekoja man. Uzcītīgi kārtīgi. Solis, solī. Aiz manis, manās pēdās. Iespējams, ka viņam bija bailes skriet pašam un pētīt apkārtni, bet mani ļoti glaimoja fakts, ka suns mani uztver par autoritāti un man uzticas. Smagi bija noskatīties, kā nabags lodā caur brikšņiem, taču ari priecīgi. Mans mazais susurs. Lai piekūst, lai nodzen sevi, lai paskraida. Augošam organismam vajadzīga kustība. Un, jā, arī labs miegs. Jo kas gan var būt labāks pēc tāda fiziski smaga darba?

Kad suns palika drosmīgāks un blakus parādījās kāds no manējiem, suns, neklausīdamies manī, panesās pakaļ. Zināms, ja vienu reizi dod atlaides, nākamo reizi suni savākt būs vēl smagāk. Rodi, šurp. Vienu reizi pasaucu, otru. Neklausa. Ka cirta pakaļ manai mammai. Mazais nepamanīja, ka priekšā, tieši taisnā trajektorijā, ir milzīga traktora riteņu izdangāta rise, pilna ar ūdeni. Un ka likās iekšā. Skriedams, lēkdams, ūdenī līdz pierei. Izskrēja laukā, noskurinājās un uz citiem sēņotajiem vairs neskatījās. Tikai pie manis, tikai pie manis. Laba mācība. Mani neklausīja, iegrābās! :D

 Sēņojot suns ostīja sēnes. Tās, kuras nogriezu un atdzinu par tārpainām esam un nometu turpat zemē. Uzmanīgi paostīja. Kaut ko pakampa zobos. Tagad aizdomājos, vai suns neēstu indīgas sēnes? Kā viņš zina, kura ēdama un kuru drīkst paņemt zobos, bet kura indīga? Vai viņi – dzīvnieki – jūt?

Visā visumā sēņošana beidzās diezgan veiksmīgi. No puikas noņēmu, ja pareizi atceros, kādas divas trīs ērces un vienu izrāvu no kakla jau piesūkušos. Viss pārējais štokos – nevienu ievainojumu neieguva, lecot, lienot un krītot, un guva pietiekami daudz mācību, patīkamu emociju un pozitīvu piedzīvojumu.

Vēl Rodža atpūtas sakarā jāsaka, ka puikam patīk makšķerēt. Kad zivju dievs, bada pātagu vicinot, atkal nostājas dīķa malā, klāt pieskrien ne tikai kaķis, cerībā uz gardu maltīti, bet arī suns, kuram, protams, prātā savas domas. Viņš no dīķa makšķerē peldošos mēsliņus – zāles stiebrus, kaut kādus kukužnus -, ķer ūdensmērītājus un uzglūn vardēm. Protams, nekas sakarīgs sunim neizdodas un tad, kad es no dīķa izvelku zivi, arī viņa uzmanība, tāpat kā kaķim, savelkas kā stīgas. Zivs. Zivs. Zivs. Pametu kaķim. Tas jau vecs, pakampj to zivi zobos un lēni košļā. Sunim skaudība. Kāpēc kaķim zivs, bet man nav? Jo tu, Rodi, neēd! Es ēdīšu! Un viņš pieskrien pie vecā runča, pieliecas pie viņa mutes un no zobiem izvelk zivi. Un rādās, ka kaķis neko arī nespēj padarīt mazākajam, uzmācīgākajam, jaunākajam pretiniekam. Suns zivis neēd. Pažlembā, pažlembā un izspļauj. Viņam galvenais dabūt visu. Tagad zinu, no kurienes cēlies sakāmvārds: „kā suns uz siena kaudzes. Pašam nevajag, citam nedod”. Un no kaķa viņš tā nosper katru zivi. Pažļembā, pažlembā un atstāj. Vienai zivij viņš laikam apēda galvu. Lai man pierādītu, ka spēj.  (No vienas puses žēl, ka viņš neēd zivis; zivīs ir daudz vērtīgu barības vielu, kas arī sunim noteikti nāktu par labu.)

Roda piedzīvojumi villā

Ceļam villu. Tiem kas nezina, esmu ieguvusi dzīvošanas tiesības uz vasaras mājiņu, kas līdz rudens/ziemas aukstumiem jāsaved kārtībā – jāievelk elektrība un ūdens, jānosiltina un jāuztaisa plus mīnus kosmētiskais remonts. Vēl ir jāsavāc pagalms, jāiekārto dobes, dārziņš… Darba ir parareeāli daudz, un ari mūsu viesošanās skaits villā pēdējā laikā ir proporcionāli pieaudzis. Bet ne par to. Parunāsim par to, kā suns skatās uz jauno mitekli un pagalmu, kādas redz attiecības ar kaimiņos atrodamajiem suņiem un kādas iespējas dzīvošanai jaunajā miteklī.

Pirmajā reizē, kad iebridām pagalmā, šeit viss bija aizaudzis un aizkrauts lūžņiem. Lai arī cīņa ar zāli, kas garumā stiepās līdz kaklam, tika iesākta jau pirmajā mirklī, tā nebija uzvarama. Tai dienā Rodis, ejot pa zāli, bakstīja vēderu un paoli un arī tagad, labu laiku pēc pagalma nopļaušanas, nezāļu stimbuki-bimbuki turpina puiku bakstīt. Pa pagalmu iespējams paiet tikai tur, kur zāle nomīcīta, pa taciņu, no kuras noplēsti betona paliktņi un tur, kur puika, cītīgi strādādams, saracis bedres. Jā, zemās šasijas sunīšiem šis nav tas pateicīgākais pagalms un tā labākā dzīvošana.

Otrs bieds ir skudras. Pirmo reizi ar sarkano skudru kodumiem Rodža iepazinās manos laukos, kad ēdam zirņus un ogas. Un arī tagad, atbraucis uz pierīgas villu, viņam nākas saskarties ar to pašu. Nabags. No sākuma izkasa kādu bedri vai skudru alu un tad brīnās, no kurienes un kāpēc mazie, sarkanie karotāji nāk cīņa. Un skudrām ir labi ieroči, jo ilgu laiku pēc sakošanas, suns smilkst un laizās. Pārsvarā skudras sakož puikas ķepiņas, taču vienu reizi, liekas, sakoda arī mēli, jo Rodis, mēli nespēdams pakasīt, šļūca ar to pa zemi. Skats par rubli. No vienas puses smieklīgi, no otras skumji.

Ir bijušas reizes, kad Rodža uz villu aizbrauc ar Daumantu, bez manis. Tādās reizēs nākas dzirdēt, ka puika skumis, bijis lēnīgs un meklējošu skatienu lūkojies uz vārtiņiem, cerēdams mani ieraudzīt. Ilgojās pēc manis. Vai pirmo reizi, kad manis nebija, viņam likās, ka esmu to pametusi?

Tagad, kad paliekam villā regulāri, Rodis mani tur gaida. Viens. Iespundēts priekštelpā pāris kvadrātmetru lielā laukumā. Pirmajā dienā, aizejot uz darbu, ļoti uztraucos, kas un kā būs, taču atgriežoties, viss bija ok. Žēli pasmilkstēja man aizejot, pasmilkstēja, kad dzirdēja mani grabināmies pie durvīm, un priecīgs ierējās, kad pamanīja, ka nācēja esmu es. Arī pirmā diena vienatnē villā aizvadīta bez misēkļiem. (Tikai ar čurāšanu, bet to neskaitīsim, citādāk man atkal jādomā, ka esmu nolažojusies ar suņa nokārtošanos apmācību. Ideālais variants būtu iespēja suni atstāt skraidām pagalmā, bet pie tā vēl ir jāstrādā. Daudz un dikti.)

Rodžas satikšanās ar Riku un zaķiem.

Rodi bieži sanāk paņemt uz laukiem. Un ne tikai uz maniem, bet arī uz svešajiem laukiem. Vecāku laukus šis jau uztver gandrīz kā savu otro māju – skraida pa plašumiem, skrien pakaļ kaķim. Atceros, pirmajās reizēs, kad atvedu viņu šurp, suns bija tāds mazs kunkulītis, kas nebija spējīgs uzkāpt pat pa kāpnēm. Tagad jau to spēj kā lielais – gan augšā, gan lejā. (Pa vienu TV pārraidi gan dzirdēju, ka suņiem līdz gada vecumam (kamēr aug un pilnveidojas kauli) lejā pa trepēm kāpt nebūtu vēlams.) Lai nu kā, Rodžam ir iepatikušies lauki – daudz kas mainījies no pirmajām šeit pavadītajām dienām pirms pāris mēnešiem. Viņš labprāt skrien pa zāli, meklē lapsas kurmju alās un nodarbojas ar pašdarbību, kad līdzgājējs ir atlaidies šūpuļtīklā vai nodarbojas ar citam lietām.

Vienu dienu Rodža tika aizvest arī uz svešajiem laukiem. Braucām pie Daumanta. Vide tur bija sveša un, var teikt, mazliet ekstrēma, jo pagalmā tiek celta māja, atrodas būvgruži, štrumenti un tranšejas, taču Rožam patika ne mazāk kā pie manis. Bez tam, te viņam bija arī draugi – suns, kaķis un truši. Lielā, melnā kuce Rodi uzņēma kā bērnu. Ja sākuma bija mazliet agresīvāka spēlēšanās ar pakaļdzīšanos un šad tad atskanošiem smilkstiem, tad uz beigām abi jau bija nometušies zālē, laizīja viens otru un praktizēja košanas, nokošanas un uzbrukšanas skilus. Bija interesanti pavērot, un arī Daumants ieminējās, ka kad Rikai pašai bija kucēni, viņa ar tiem auklējusies tāpat. Es redzēju, kā kuce mācīja kost – paņēma sava lielajā mutē Rožu pie kakla un maigi, tikko jūtami piespieda. Pēc tam atļāva jauniegūtās zināšanas kucēnam pielietot dzīve uz viņu pašu. Rodis gan bija visai sūdīgs māceklis sava kompakta auguma dēļ, jo paņemt ar zobiem vācu aitu sugas jaukteni pie rīkles viņam izdevās tikpat nesekmīgi kā man, ja es būtu centusies ar lāpstu nolīdzināt Gaiziņu.

Neiztrūkstoša bija arī lambadas dejošana. Jau iepriekš biju ievērojusi, ka suns savas suniskās kustības mēdz veikt ar daudz ko, kas kust un kas nekust. Biežākais upuris – mājas kaķis Rūdis. Taču ar Riku viņš to arī darīja diezgan bieži. Es gan nespēju atrast tam izskaidrojumu, jo man pazīstamā veterinārārste man labi ieskaidroja, ka kucēniem dzimumgatavība tik ātri neiestājoties un ar pēc lambadas neprasoties. Bet ej nu sazini. Vēl ar lambadas dejošanu lielie suņi izrādot dominanci. Bet ko izrāda mazie? Kucēni. Ko mēģināja pateikt Roža? Kāds instinkts?

Laukos, pie Daumanta, Rodža pirmo reizi satikās ar trušiem. Un ne jau tā, paskatīties caur režģotajām durtiņām uz garaušiem, bet tā riktīgi. Saost, mīkstā kažociņa zāles smaržas aromātu un mēģināt iekampt ļipā, un dzīties pakaļ. Jā, mēs tos izlaidām laukā no būra, atļaudami zaķiem paskriet un suņiem paķert. Nē, nē, nerauciet pieres, te nav cietsirdīgās izturēšanās pret dzīvniekiem! Rika ar zaķiem jau saradusi un pāri nedara, taču Rodža pakaļdzīšanās skils bija tik neuzkačāts, ka gribēdams balto garausi viņš nebija spējīgs noķert.