Sīkumi par Rodža ikdienu no villas dzīves

Suns mani sit. Jā, jūs, dārgie lasītāji, pareizi izlasījāt – citus sit draugi, pudeles brāļi vai vecāki, bet mani sit suns. Un klapē tā riktīgi – paņem savu virvīti zobos un tad no visa spēka bliež. Goda vārds, vienu reizi trāpīja pa vaigu, likās, ka acs būs zila. Citu reizi – tieši pa mugurkaulu. Ar tādu spēku un tādām paralizējošām sāpēm. Mani sit mans suns.

Tas laikam ir instinkts – vēlme sakampt sava pretinieka mugurkaulu un kratīt no visa spēka. Es kaut kur lasīju, ka takši tā nomušī kaķus un lielie suņi savus mazākos ienaidniekus-ciltsbrāļus. Tas ir briesmīgi. Mans suns mušī virvīti. Un pie reizes arī mani grib pataisīt aukstu.

Suns laiza manas kājas, kad esmu nomazgājusies un tikko izgājusi no dušas. Tāpat kā Rangu. Kas šis par instinktu? Kāpēc suņi laiza lietas? Viņš grib laizīt arī manu seju, kad neesmu vēl no rītiem pamodusies vai taisos iet gulēt. Tad viņam parasti ir lielākie mīlestības uzplūdi. Vai laizot lietas viņi izpauž mīlestību? Kuce tos laizīja, kad tie bija mazi. Vai viņi šādi izpauž mīlestību? Vai Rodža saprot glāstus? Vai, lai viņš saprastu manu mīlestību, man būtu jāsāk laizīt viņa kažoku tāpat kā kucei?

Sunim patīk dziedāt. Kaukt nelabā balsī pie vienas dziesmas. Jā, tikai  pie vienas dziesmas. Pie mana modinātāja dziesmas. Pie tās, kas ir arī mans zvana signāls. Vai suns apzinās, ka šī skaņa man ir svarīga un tāpēc ar savu kaukšanu vēl vairāk iezīmē tās skaļumu un nozīmīgumu?

Pie citām dziesmām viņš līdzi nedungo. Tikai pie King Charles Love Lust.

Mans suns vispār, tāpat kā es, mīl klusumu. Mēs parasti neklausāmies mūziku un neskatāmies datorā filmas ar skaņu. Mēs runājam. Pieņemu, ka viņam patīk mana balss. Un man patīk viņa ņurdēšana, kad mēs spēlējamies... Vienu dienu izdomāju paklausīties mūziku savā telefonā, un sāku dziedāt līdzi. Arī suns iesaistījās ar savu kaukšanu. Bija smieklīgi.

Atceraties, pirms kāda laika rakstīju par kaķu bomzi. Viņš ir atgriezies. Tik vien kā bija – izlikt miskasti laukā un jau visādi izsalkušie klenderē pa manu pagalmu. Es viņu neredzēju, tikai dzirdēju. Tādu skaļus, izmisīgus ņaudienus.

Jā, un, ja kāds, varbūt, ļoti sev vēlas kaķīti – pie mais var pieteikties. Villas miestā ir kaķu kolonija. Un tagad tai kaķu kolonijai ir visādu krāsu un visādu kalibru kaķēniņu – melns ar baltu apkaklīti, pilnīgi melni un pelēki ar garu, pūkainu apmatojumu. Varbūt kāds vēlas? Man nebūs slinkums savākt, nomazgāt, atblusot un pat attārpot.

Un atcerieties, dārgie lasītāji, ka reiz fantazēju -, kāpēc šādi nevar pieklīst arī kucēni un sunīši. Izrādās, ka kaut kas varot. Vienu rītu izlaidu Rodžu laukā un tā vietā, lai pēc kāda mirklīša šis, pačurājis, pakakājis un nosalis, grabinātos pie manām durvīm, nerādījās. Gāju skatīties. Un ieraudzīju. Stāv pagalmā pretī tādam pelēkam, maza izmēra, mazliet noplukušam šunelim. Tas nobijās, panesās skriešus un prom bija. Rodžu atsaucu, iegājām iekšā. Man tikai jādomā, kas tas par sunīti bija? Kāds apmaldījušais? Varbūt kāds bomzītis? Varbūt kāds pamestais? Rokā nedevās. Bailīgs. Varbūt sists? Nezinu, jāspaskatās – varbūt var piemīlināt, varbūt kādam pazudis un nomaldījies. Jāpaskatās pazudušo sunīšu sludinājumi.

Pēdējā laikā miegs villā tāds makten caurs. Un sunim arī. Ziema nāk, aukstums, liekas, ka kaut kur zem grīdas krakšķinās peles. Tāda baisa sajūta – it kā apzinos, ka peles vai žurkas, bet nepatīkami. Un suns arī uzvelkas. Labi, nerej, bet spicē ausis, klausās, klausās.

Un tad vēl tas kaimiņu suns, kas nonstopā kauc i dienu i nakti. Un ne rej, bet kauc. Liekas, tam nevajag nedz pilnu, nedz tukšu mēnesi, lai kauktu. Briesmīgi. Kur rodas tādi kaucēji? Par maz mācīti? Bez sodiem un disciplīnas auguši? Velns.

Un šonakt arī. Pamodos no salda sapņa, jo kaut kur aiz sienām skanēja kāda mistiska čīkstoņa. Liekas pamodāmies abi reizē ar suni. Viņš nerēja, tikai klausījās. Un labi vien bija. Ilgi nevarēju saprast, kas tas par troksni, un tikai tad, kad paņemdama lielo dunci, izgāju pagalmā, saklausīju, ka kaut kur tālumā nelabā balsī kauc kāds cits suns. Velns. Saimnieki, lūdzu, iemāciet saviem lopiem nekaukt!

Villas dzīve – pārdomas par drošību

Tā kā šis – tas, ko es tagad daru, tas, kā es dzīvoju un kā pārtieku – ir eksperiments, tad uzskatu, ka dalīšanās ar jums, mani dārgie lasītāji, it visā, kas ar mani notiek, ir arī mans pienākums.

Villā dzīvojot, es daudz domāju. Ļoti daudz. Daudzas no tām ir arī diezgan eksistenciālas, gruntīgi pamatīgas lietas. Par izdzīvošanu. Kaut kad pagājušo gadu netā skatījos vienu melno pārraidi, kur caur humora prizmu tika apkopoti veidi, kā cilvēki “ņem galu”. Man patika pārraides ievadā izteiktā doma – “Cilvēks ir ļoti trausla būtne, kas dzīvo dažu grādu robežās. Viņu var nogalināt itin viss – baktērijas, nelaimes gadījumi, laikapstākļi, temperatūras svārstības un pat ļoti ikdienišķas darbības. Pilnīgi jābrīnās, kā cilvēkam izdodas izdzīvot.”

Ja tā padomā, tad tiešām ir jābrīnās, kāpēc cilvēki dzīvo.

Bet šoreiz ne par to.

Parunāsim par villas dzīves draudiem. Par nopietnajiem. Tie mazie – apzagšana, izdemolēšana – mani neinteresē.

Nāk ziema, aukstais laiks. Termometra stabiņš krītas arvien zemāk un zemāk. Pieminot nosalšanas risku, mani sāk trobelēt pat vecāki. Zvana, raizējas un katru dienu gaida mirkli, kad es ieiešu draugos, tādējādi apstiprinot savu esību un to, ka viss kārtībā. Pa lielam, viņus var saprast. Un lai arī mani un viņus un mani un Rodi nevar salīdzināt, manas atklāsmes pret Rožu ir līdzīgas...

Lai nu kā – pagaidām šeit nav tik auksts, lai atstieptu pedāļus. Un noteikti arī nebūs. Sildītājs darbojas, guļu zem trim vai četrām segām, ar džemperi un Rožu zem segas. Nav auksti. Ir normāli. Bez tam vēsumā – gaļa ilgāk saglabājas svaiga. Astoņdesmit gadu vecumā es noteikti būšu daudz skaistāka par visām savām vienaudzēm, kas dzīvojušas siltumā un gulējušas mīkstās cisās.

Mani nebaida nosalšanas risks, jo tādu šeit, dzīvojot pie pašreizējajiem apstākļiem, tiešām neredzu. Jā, ir diskomforts, jo virtuve regulāri ir auksta, mana duša-tualete ir ledaina, bet tam ir savi plusi – es norūdu organismu un, galu galā, man nav vajadzīgs ledusskapis, lai uzglabātu olas vai sviestu svaigu...

Mani uztrauc kāda cita lieta. Sildītājs. Man it kā ir diezgan drošs sildītājs - eļļas radiators -, kas uz lielākiem vai mazākiem grādiem stāv ieslēgts nonstopā. Visiem zināms, ka dažreiz mēdz kaut kas saiet uz īso. Uzsprāgt, nosvilt, nodegt. Mani uztrauc šī nodegšana. Visi saka, ka es esmu pesimiste. Es esmu reāliste, kas rēķinās ar visbriesmīgāko iespēju. Vienmēr. Un arī šoreiz man par to ir jādomā. Sūds, ja tas notiktu naktī. Suns mani noteikti uzblieztu augšā – mam, mam celies, kaut kas nav lāgā! Problēma būtu, ja šī nelaime ptu.ptu.ptu notiktu, kad es esmu darbā... Tādā gadījumā villa, kurai būtu bijis jābūt par Roda patvērumu, būtu par viņa lielāko šķēsli ceļā uz izglābšanos. Tas jau nav cilvēks – nedz var atvērt durvis, nedz izsist logu...

Un, jo vairāk es par to domāju, jo bailīgāk man paliek.

Vajadzētu izdomāt alternatīvu. Varbūt suņu durvis? Bet tad man jāsataisa labs žogs ap pagalmu. Tad arī es noteikti neatkautos no kaķu bomžiem, kas, siltumu meklēdami, līstu villā. Vēl domāju, ka varbūt Rodžam jāuztaisa silta būda, jāuzada silts mētelītis un jātur piesiets pie ķēdes (vai pagalmā, pirms tam uztaisot riņķī labu žogu). Bet viņam saltu. Tas nav āra suns ar baigo apmatojumu. Viņš jau villā tricinās. Kas būs, dzīvojot laukā? Nē, tā nevar. Ja suņa organisms būtu norūdīts varētu mēģināt...

Kādas vēl varētu būt alternatīvas, lai suni pasargātu ptu.ptu.ptu sliktākajā gadījumā?

Mani neuztrauc ne villā, ne iedzīve. Visu var nopirkt, par visu var samaksāt. Tikai cilvēkus un dzīvniekus nevar atgūt.

Man ir jāmeklē risinājums. 

Roda villas dzīves sīkumi un Pirmais sniegs!!!

Esam sākuši doties naksnīgajās pastaigās. Pēc darba. Izejam mazo 20 minūtīgo maršrutiņu pa neizgaismotajām villas ielām. Kādreiz man bija bail doties šādos “ceļojumiņos”, bet liekas, ka, ar Rodi ejot, bailes ir mitējušās. Visādā ziņā – suns izskraidās labi un nebuhņī mani augšā vairs pa entajām reizēm, lai tikai dotos laukā. Un arī man prieks – staigāšana ir veselīga. Veselīgāka par sēdēšanu un gulēšanu. :D

Rodis sargā villu. Jā, beidzot pienācis arī šis laiks. Iepriekš likās, ka viņš visus, gluži tāpat kā mani sagaida ar laimīgu smilkstienu, taču tagad (no drošiem avotiem zināms) noskaidrojās, ka rej gan. Rej tā, it kā pa tiešām aizsargātu savu māju. Tas gan nenozīmē, ka viņš nebaidās. Par to, ka suns, aizsargādams māju, bija nobijies, liecina pāris uz linoleja atstātās mazās peļķītes. Bet viņš sargā, un tas ir labi.

Villā Rodim salst. Pa dienu šim atstāju ieslēgtu sildītāju, arī vakarā, kad ieslēdzu pūtēju, lai piesildītu guļamistabu, šis noguļas pūtēja priekšā. Atceros, kādreiz Rodžam bija tik ļoti no pūtēja bail. Tagad, kad saprata, ka no turienes nāk siltums, baiļu nav vairs nevienā acī. :D

Jā, reiz Daumants bija iekurinājis pagalmā bomžu ugunskuru. Bija jāsadedzina kaut kādi mēsliņi. Rodža dzīvoja laukā un, loģiski, pasala. Atkal vibrinājās. Kad saprata, ka no bomžu ugunskura nāk siltums, nometās pie tā un sēdēja. Nu goda vārds – kā tāds bomzis. Tik smieklīgi bija skatīties.

No vienas puses apbrīnojami –  tāds mazs lopiņš, bet saprot, kas ir siltums, kā darbojas, saprot, kā sevi sasildīt.

Rodža un pirmais sniegs!

Jā, jā, beidzot ir uzsnidzis pirmais sniegs šogad. Pirmais sniegs Rodža mūžā. Ejot gulēt naktī, nekas neliecināja, ka rītdien zemi klās sniega sega. Zināms, arī šeit Roda sestās maņas nestrādāja un arī viņš neko ļaunu nedomādams no rīta dīdījās pie durvīm, lai tiktu savā dienišķajā apgaitā. Kad atvēru durvis, izskrēja laukā kā vējš un kā miets atdūrās uz lievenīša, sniegam nemaz nepieskardamies. Nobijās, šoka pilnām acīm skatījās sniegā. Cietās, cietās labu mirkli, tad pačurāja pie sliekšņa, kur sniega nebija un sliekšņa arī ne. Pasmējos par šā mazdūšību un pametu mantu sniegā, cerēdama, ka desos pakaļ. Figuški. Stāv, skatās, skatās un sāk riet. Uz sniegu. Kā uz ienaidnieku. Nosmējos. Apmetu ap kailajiem pleciem un pliko pēcpusi segu, apāvu gumpīšus un izbridu sniegā. Suns sekoja. Kad saprata, ka sniegs nav dzīvībai bīstams, skrēja un lēkāja un priecājās.

Un ziniet, dārgie lasītāji, arī es priecājos. Tagad viss būs gaišāks. Un jaukāks. Un tīrāks. Un skaistāks. Cik forši. 

Auksti, auksti, auksti…

Nāk ziema. Un ne jau tādiem maziem solīšiem, bet tādiem pamatīgiem rikšiem. Lai neteiktu vairāk. Tagad snieg. Uz nedēļas nogali sola lielo sniegu. Un ne jau tādu – uzsniga/nokusa -, bet tādu riktīgo – tādu paliekošo. Un tas ir nomācoši, jo aukstums tagad jau lien pa pakšiem telpā un no durvīm tā pūš… Jāsiltina, velns, jāsiltina.

Kaut gan no otras puses – sniega esamība vēl nesola, ka būs auksts. Bet to, ka būs gaišs un skaists, gan. Un ir gan gaišs, gan skaists.

Šorīt Rodža redzēja pirmo sniegu mūžā. Priecīgs mīņājās pie durvīm, lai tiktu rīta apgaitā, bet kā izskrēja laukā, tā kā miets atdūrās uz lieveņa, pat neizskrējis sniegā. Skatījās šoka pilnām acīm, nespēdams saprast, vai tiek āzēts vai kas tie par mēsliem? Sniegā negāja, nokāpa no lievenīša, kur nebija sniegs un pačurāja. Sniegā negāja, tikai ne tajā! Pametu mantu, cerēdama, ka ieies. Figuški. Sāka riet… uz sniegu. Apmetu ap kailajiem pleciem un pliko pēcpusi segu, iemaucu kājās gumijniekus un izgāju pagalmā. Tikai tad, kad es biju sniegā, mazais resgalis sekoja. Un saprata, ka sniegs neaprīs.

Smieklīgi, Rodža satikās pirmo reizi mūžā ar sniegu.

Un ziniet, viņš vēl ar tik daudzām lietām saskarsies pirmo reizi mūžā. :)

Vienu dienu Roža palika viens. Atstāju sildītāju ieslēgtu, lai mans mazais neatstiepj pedāļus. Un ziniet ko? Vēlāk uzzināju, ka villas miestā taisīti remontdarbi, un uz veselu dienu villai noslēgta elektrība. Dzīvs gan bija, bet pēc tā, ka savu sausās barības trauku iestiepis gultiņā, pie sildītāja, secināju, ka varētu būt pasalis pamatīgi. Laikam sākšu ģērbt Rožu. Armijnieka tērps viņa ķermeņa struktūrai nav īsti atbilstošs. Jāmēģina uzbāzt šim kāda mana džempera piedurkne. Vilna staipās un, domājams, labi sildīs. :D

Auksti, auksti, auksti. Ne tikai Rodžam, arī man. Vannas istaba-tualete ir tik auksta, ka mazgāties jāiet ar sakostiem zobiem. (Ar karstā ūdens tvaikiem mazais būcenītis NAV piesildām; un sildītāja vads tur diez ko labi nedavelk.) Vēl apsveru domu matus doties mazgāt pie kāda no man pazīstamajiem Rīgā dzīvojošajiem radiem/draugiem/paziņām vai izmantot darbā atrodamās labierīcības..

Manā divus kvadrātmetrus lielajā istabiņā pagaidām ir silti – piesildīt var un, ja elektrisko sildītāju atstāj uz visu nakti, tad sanāk pat mazliet iesvīst ar manu džemperi un četrām segām. :D Jebkurā gadījumā, ja uznāk lielie mīnusi un es kādu dienu neieveļos darbā, kolēģiem jau ir nodots, kur mani meklēt. Sunim gan laikam uzvilkšu džemperīti...

Un laukā, sliktākajā gadījumā, ir tikai mīnus seši grādi. Ko es darīšu, kad būs mīnus divdesmit? Johambī. Man vajadzētu nopirkt gradusņikus – vienu guļamistabai, lai zinu, cik  daudz jāsilda, lai nakti varētu pārciest, otru virtuvei, lai zinu, vai olas, noliktas uz galda, nesasls, un trešo ārai, lai būtu skaidrs, cik jāsilda telpas, lai nesasaltu ūdensvadi un neuzietu gaisā mans īpaši krutais sūknis.

Aukstais laiks nomāc ne tikai suni un mani, bet arī datoru. Viņš buntojas. Citreiz, kad draugs pasalis tā riktīgāk, ieslēdzas taču worda dokumentā pats uz savu galvu nonstopā spiež kaut kādas mistiskas zvaigznītes (*). Parakstīt nav iespējams, palasīt/palabot nav iespējams, filmas paskatīties nav iespējams. Viņš boikotē aukstumu. Tādos mirkļos uzlieku šo uz pāris minūtēm uz eļļas radiatora, un aiziet. Jā, tagad esmu sapratusi, ka dators var sliktāk darboties aukstā laika ietekmē!!!

Ko viņš darīs, kad laukā būs mīnus divdesmit un telpā, labākajā gadījumā, pie nulles? Sasals ragā?+

Ir viena labā ziņa aukstā laika sakarā. Zeme ir sasalusi, nav dubļains un slapjš. Esmu piespiedusi sevi doties ar Rožu pastaigās. Tagad tumsa un bandīteļi mani vairs nebaida. Kad eju ar suni, liekas, ka kalnus varu gāzt. Un Rodžam arī priecīgi – viņš vairs nebuhņī mani augšā pa entajām reizēm, lai ietu laukā; tagad noskraidās pastaigas laikā un guļ mierīgi. Pilnai laimei pietrūkst vēl tikai pastaigas no rīta (laika posmā ap pieciem, kad man laiks un mašīnu tā pamazāk), bet domājams, ka arī tās pavisam drīz ieviesīsim. Tikai vēl mazliet apņemšanās. Domāju, ka tagad, kad uzsnidzis sniegs, šādas pastaigas būs vēl biežākas un garākas.

Un ja sniega būtu pavisam daudz, es varētu savu villu ar to apmest – šādi vismaz rozes, kuru saknes apbērtas ar lielāku kaudzi sniega, spēj izvilkt kārtējo auksto ziemu. Un tad man būtu kaut kas līdzīgs iglai. Es būtu kā ekskimoss. Dzīvs ekskimoss.

P.S. Kopš pagājušajiem remontdarbiem nekas jauns nav darīts. Šajā nedēļas nogalē nesanāks. Ceru, ka siltināšanai varēs pieķerties nākamajā nedēļas nogalē. Un ceru, ka līdz tam laikam neviens (datoru ieskaitot) nebūs nolicis ķelli.

Pagaidām – laimīgi!

Atpūta laukos, suņa psiholoģiskās un fiziskās pārmaiņas

Novembra brīvdienās devāmies atpūsties uz laukiem. Jau ceļā uz mājām Rodža kā lielais sēdēja mašīnas priekšējā sēdeklī kopā ar mani un norēja garāmejošos cilvēkus un citus (kurus pamanīja) šoferus. Bija smieklīgi skatīties, kā šis ar visu savu mazo suņa domāšanu, lielo apziņu un pamatīgo drosmi norēja visus, viņaprāt, sliktos. Labs sargs. Labs!

Un ziniet, dārgie lasītāji, kas vēl bija interesants – man likās, ka Rodža pazina pēdējo pagriezienu uz mājām. Viņš skatījās pa logu un, kā mēs iebraucām šajā pagriezienā, viņš uzvilkās – sāka jūsmīgi nervozēt, riet un trakot. Vai suns var atcerēties brauktos ceļus? Vai viņš var atcerēties tos ar tik pozitīvām emocijām? Un, nē, šeit nederētu teiciens, ka suns lasa manas emocijas un jūt līdzi man. Es biju priecīga par atgriešanos mājas, taču ne jau tik ļoti, lai suni uzlādētu tik lielā mērā.

Un, ja runājam par suņa sestajām maņām, tad interesanti pieminēt, ka viņš arī jūt, kad mēs kaut kur brauksim. Mēs vēl neesam sākuši ģērbties vai kravāt mantas, bet suns jau lien pie savas pārvietojamās mājiņas, smilkst un trako. Viņš tiešām sajūt, ka mēs taisāmies doties ceļā. Kā to var sajust?

Laukos Rodža iztrakojās – izskraidījās pa dīķa malu, pa mammas priedulāju, pa dārzu un pļavu, arī pa lielo mežu. Viņš likās tik priecīgs esam – skriet bez siksniņas, mest riņķus, strauji bremzēt un griezties. Suns trakoja kā šoferis, kas pirmo reizi ticis pie BMW. Un es viņu neapturēju.

Uz ceļa vēl pamēģinājām bumbiņas mešanas-atnešanas rotaļu. Skriet pakaļ aizskrien, arī nes uz manu pusi, bet vienmēr paskrien garām. Ja šo spēli spēlējam slēgtā telpā un es metu mantu, sēžot gultā, Rodža vienmēr mantu atnes man – ielec gultā un es viņam to atņemu. Ja sanāk spēlēt citur, tad arī atnešanas rezultāti nav tik labi.

Šajā reizē ievēroju, ka Rodim ir ļoti būtiska arī kopējā rotaļa ar cilvēku. Spilgts piemērs ir rotaļas ar virvīti, kad cilvēks tur un mazliet parauj vienu tās galu, bet suns ar zobiem ieāķējies otrā. Mamma spēlēja šo spēli ar suni līdz virvīte no rokām izkrita. Suns neizpratnes pilnām acīm skatījās notiekošajā un atnesa/padeva virvi atpakaļ cilvēkam, lai tas var turēt un turpināt rotaļu. Kad mamma nejauši izmeta virvi otru reizi, atkārtojās tas pats. Vēlāk tā jau kļuva par rotaļu – virves turēšana un palaišana. Starp citu, šīs spēles uzlabotā versija man ir arī video. Mēģināšu kaut kad lejuplādēt blogā.

Rodžam parādās viena slikta iezīme. Viņš diedelē ēdienu. Es pat neteiktu diedelē – bet vienmēr, kad kāds ēd, sēž, skatās acīs un skaita kumosus, cerīgā, ka šim kādu kumosu ar' atmetīs. Man viņš diedelē mazāk. Favorīti, protams, ir mamma un tētis. Mamma arī dod. Eh. Laikam jau arī iemācījuši. Mans mazais, badā mērdētais lops. Un P.S. mani nemaz netraucē, ka man kāds skatās virsū un skaita kumosus. Manis pēc, ja Rodžam tā vieglāk, viņš tā droši var darīt. :D

Attiecībās ar pārējiem dzīvniekiem un arī cilvēkiem, gribot negribot Rodžu sanāk salīdzināt ar Ranguli. Piemēram ar cilvēkiem. Rangu rēja visu laiku, uz svešiniekiem skatījās ar aizdomu un tādu riešanu, ka ausis krita ciet. Rodis parej mazliet. Viņu viegli apklusināt un bieži vien tas pat nav vajadzīgs – pāris reizes kaimiņam uzrej un liekas mierā. Iepazinies ar cilvēkiem, Rango pie tiem gāja, Rodis šai ziņā nav tik aktīvs. Liekas, viņš nevienam neuzticas, uz visiem skatās ar piesardzību un neuzticību. Rodis, liekas, neuzticas pat manējiem – laukā viņš ar tēti neiet, ja iziet, tad tā vietā, lai dotos pastaigā ap dīķi, aizskrien līdz pagalma  malai un metas atpakaļ pie durvīm. Gandrīz vai rodas tāda sajūta, ka suns atcerējies, ka manis nav, ka bez manis nevar, nedrīkst.

Par dzīvniekiem runājot, Rangu pie tiem gāja ar interesi. Viņam patika padzenāt kaķus, saostīties ar katru suni un padzīties pakaļ vistām. Rodis uz visiem skatās ar aizdomām un, varētu pat teikt, bailēm. Pie svešiem suņiem viņš lien bailīgi, bieži vien rej uz tiem no laba attāluma un tikai tad, ja nojauš, ka tie nekādā ziņā nepakamps viņu aiz škvarkas. Kaķi, jā, tie viņam patīk, bet noteikti tikai tāpēc, ka ne no viena tā pa nopietno vēl nav atrāvies. Arī ar vistām ir citādāk – Rangum patika tās ķert un dzīt, bet Rodim viņas neinteresē. Labi, ja interesē, tad mazliet. Viņš paskrien uz to pusi, bet kā dzird mani saucam viņu vārdā, metas atpakaļ. Paklausība? Vai vienkārši uzticēšanās saimniekam cerībā, ka tas pasargās suni no briesmīgi biedējošajiem putniem? Citādāks raksturs? Citādākas vēlmes?

(Roda zobu bilde. Starp citu, paskatīties uz viņa zobiem ie-
spējams tikai tad, kad viņš guļ, vai ir tikko kā pamodies.)

Aizbraucot uz laukiem, ar lielajiem svariem nosvēru suni. Viņa svars ir aptuveni pieci ar pusi kg. Daudz vai maz? Lielāks neizskatās, bet muskuļaināks gan. Cik aptuveni sver Džeka Rasela terjers? Kādus septiņus astoņus kg? Cik Džeka Rasela un čivavas jauktenis?

(Un te labi redzams, ka apakšējie zobi ir vairāk izvirzītaki par
augšējiem zobiem. Tā vajag? Tā var?)

Ja runājam par citām vizuālajām pārvērtībām, tad jāsaka, ka Rodim mainās apmatojums – no kucēna vilnas uz pieauguša suņa kažoku. Tāda pati līnija pār mugurkaulu kā reiz Rangulim. Tāds tumšāks, melnāks, spīdīgāks kā taukains. Iesākumā likās, ka vienkārši netīrs, tikai pēc laba laika sapratu, ka, nē, mainās apmatojums. Smieklīgi. Bet šis – pieaugušā suņa – apmatojums nav nedz tik smuks, nedz tik mīksts kā kucēna vilna. Žēl.

Otru vizuālo pārmaiņu sakarā jāsaka, ka suns izbalē. No sākuma bija bāls, tad pavēdere un paole un citi raibumi uz pārējās miesas strauji palika tumši, un tagad atkal izbalē. Kas šīs par pārvērtībām? Kāpēc tā notiek?

Rožam turpina augt zobi. Priekšējie ir izauguši, bet sānos tādi mazi, tādi bērnišķīgi. Mani gan mazliet uztrauc sakodiens, jo tas nav mats matā precīzs – augšas zobi nesaiet pret apakšējajiem zobiem. Kāds vispār izskatās pareizs sakodiens? Rodžam lejas zobi ir izvirzītāki par augšējiem, apakšlūpa mazliet atkarājas... Laikam vajadzētu pakonsultēties ar kādu suņu zobārstu. Kaut gan, ko es uztraucos – sauso pārtiku sakost var, kaulus tā šķin, ka maz neliekas...

Raibais suns

Es Rihardu pazinu kā raibu suni, Rihards pazina mani kā raibu suni. Es pazinu Rango kā raibu suni un tagad sāku pazīt Rodi kā raibu suni. Nē, šī metafora ir nevietā – Rodža ir raibs jau pats par sevi. Mans raibais suns. He, he, he.

Rodim ir skeleti skapī, viņa mazajā, melnajā galviņā ir melnas, noziedzīgi melnas domas:

1. Viņš ir smacinātājs. Un dara to ļoti glūnīgi. Reiz gulējām abi gultā, tā, ka viņa dupsis atradās tuvāk manai sejai. Nenojauzdama neko ļaunu, skatījos televīziju, līdz izdzirdu mazu sprādzienu. Tādu kā purkšķi. Mans mazais purkšķinātājs, pasmējos. Un tad nāca tā – smaka. Tik kodīga, ka acis ēda laukā. Un, rādās, ne tikai man, bet arī Rodžam, jo pēc mirkļa redzēju suni uzliekam ķepiņas uz purna. Gudrinieks, visu piesmirdināja un tagad, redz, pašam nāsis bez maz vai ciet jābultē. Pfff.
2. Rodis grib nolaizīt visu. Ar savu mazo, pēc suņiem paredzētajiem konserviem smirdošo mēli. Un rīta elpu. Un vakara elpu. Vienu dienu lēni modāmies. Nebija jāsteidzās. Sakustējos, atvēru acis. Redzu, suns kā krievu partizāns jau pamodies un nometies guļus, skatās uz mani ar glūnīgi smaidiņu un luncina mēli. Mirkli paskatās, paskatās un zogas klāt. Lien. Uz vēdera. Kā zaglis, kā bēglis, kā noziedznieks. Un laiza gaisu kā draudēdams – še, mamm, paskaties, es jau lienu klāt, tūlīt nolaizīšu tavu seju! Un pielien uz vēdera, un laiza kā simt gadus nebūtu mani saticis, sasveicinājies un nolaizījis.
3. Rodis - lambadas dejotājs. Jā, jūs, dārgie lasītāji, pareizi sapratāt – šis suns ir vēl “dancāt gribošāks” par visiem suņiem, kurus jebkad esmu satikusi. Patiesībā, man liekas, ka viņš ar savu lambadas talantu cauri sit arī veiklos drandelniekus zaķīšus. :D Un viņam nepietiek ar parasto FU komandu. Viņam vajag vai nu dusmīgu, dusmīgu bļāvienu vai kodienu. Esmu sākusi praktizēt suņa košanu, nevis sišanu (āāaah, tas skanēja tik draudīgi – pēršanu).
4. Mazais dusmu pūķis. Nē, lielais dusmu pūķis! Viņš dusmojas, kad viņam lien pie dupša vai pakaļkājām. Dusmojas, atņirdz zobus un rūc. Ja aizticējs nesaprot, viņš sāk arī kost. Kas tā par zelta āderi, ka sunim nepatīk, ka tur lien? Uz mani dusmojas mazāk. Citreiz vispār ne cik. Uz pārējiem gan...

Jaunumi villas dzīvē un bomzis

(Mājiņa apsista ar dēļiem. Starp tiem liks stiklavati (cukurvati)
un pa virsu sitīs lētākās skaidu plāksnes.)

(Logi tiek piemeklēti nevis pēc logu ailes sienā, bet logu aile
tiek pieveidota pēc vajadzīgā izmēra, Mēs esam pro.)

Mums – villas iedzīvotājiem – par prieku ir atkusnis. Zeme ir mīksta un silta, dienas ar Celsija plusiem, bet naktis bezvēja apmākušās. Vienīgā škrobe, ka tā tumsa kā nelūgta viese mācas virsū ar savu rudens laipnību, bet ko padarīs. Labi, ka nesalst. Labi, ka nav mīnusu. Labi, ka nav vēja. Daumants siltina sienas, veic priekšdarbus, lai varētu klāt cukurvati un apsist ar gaileņu dzeltenām skaidu plāksnēm. (Kad tikšu pie neta, noteikti lejuplādēšu blogā arī kādu attēlu.) Jā, mani gaida ceļojums uz Kuršiem vai K-rautu un jauni tēriņi. Un ziniet, nesen arī nolasīju elektrības skaitītājus – savi trīsdesmit eiro par pusotru mēnesi būs. Tas ir vairāk kā jebkad esmu maksājusi Rīgas dzīvokļos, vairāk, kā jebkad esam maksājuši, dzīvojot komunaļņikā pa četriem un sešiem cilvēkiem. Gribi siltumu – maksā.

(Četri draugi - es, Rodža, mana grāmata un sildītājs - aukstajos rudens vakaros)

Kas vēl noticis jauns? Ūdens (tas, kas tek no mana virtuves krāna) sāk streikot, un kanalizācija uz manu sauso-slapjo tualeti sāk palikt makten savāda. Dažreiz pludo un iekšā nesūcas silts ziepūdens.

Viss pārējais pa vecam – aizeju ar tumsu, atnāku ar tumsu. Esmu sapratusi, ka, dzīvojot šeit, Rodža dzīve ir kļuvusi vēl nožēlojamāka – mēs pat neizejam pastaigāties, kā tas bija pieņemts darīt Rīgā. Un tikai tāpēc, ka ir tumsa, ietvju nav, un tās pāris mašīnas, kas vālē pa šiem ceļiem, dara to pietiekami bīstami un biedējoši. Bet mēs metam bumbiņu šajā mājiņā. Un tad Roža metas pakaļ no manas istabas, caur virtuvi uz gaiteni, ar galvu bremzēdams iemetas sienā, pakampj to mantiņu un deso atpakaļ pie manis. Ar citu dresūru nenodarbojamies. Esmu iegrimusi suņa vnk mīļošanā, grāmatas lasīšanā  (Starp citu, Čaka Palanjuka grāmata “Apsēstie” ir pietiekami nenormāls un slims materiāls, lai mani izklaidētu labāk par jebkuru briesmu filmu ar preteklību piesitienu), rakstīšanā, labošanā un domāšana.... Un šāda dzīve mani tīri labi apmierina. :)

Kas vēl jauns? Jā, vienu dienu pie manis bija atklīdis...bomzis. Patiesību  sakot, bomzītis – mazs, piemīlīgs kaķēns pelēcīgā krāsā ar garu, pūkainu kažoku. Laikam tāpēc, ka veco pārtiku mēdzu pamest zem ābeles putniem, tārpiņiem un citiem lopiem par barību. Kļūda. Šie vecie pārpalikumi baro ne tikai putnus, bet arī bomzīšus. Dabūjusi sutu no Daumanta un sapratusi, ka esmu pieļāvusi kļūdu, šādi vairs nedaru – tagad cieš kaimiņa pagalms! :D Joks.

Tas mazais ilgi pie manis sēdēja. Blusains, netīrs, bet skaists, veselām actiņām un dzīvelīgs. Pabaroju ar suņu barību. Apēda tā ka grabēja vien. Badā. Kā tādu nepabaros? Un, jā, es jau savā vientulībā sāku līdzināties tām briesmīgajām kaķu vecenēm. Facepalm...

Nebaro to kaķi! Neatkausies no viņa.

Bet viņam gribas ēst.

Tad paturi.

Nebaroju. Aizgāja.

Kāpēc šādi nepieklīst kucēni? Esmu suņu cilvēks. Rējēju paturētu.

Bet varbūt tas kaķis mani izvēlējās? Tāpat kā mani izvēlējās Rango, kad iebāzu roku kucēnu grozā un viņš vienīgais no visa bara, sāka man laizīt pirkstus?

Muļķības. Kaķi izmanto cilvēkus. Ja sunim cilvēks ir dievs, ko mīlēt, ko sargāt, tad kaķis no cilvēka gaida tikai paiku un paverdzību...

Kāpēc šādi nepieklīst bomzīši kucēni?

Sunīt, sargā, sargā manu māju, sunīt!

Parunāsim par mājas sargāšanu. Rožam tagad tas posms, kas viņš ar uzmanību visu vēro, lai saprastu, kur ir viņa sargājamās teritorijas robežas, kurš ienācējs jāaprej, kurš jāliek mierā, kas savējais, kas svešais, un kā tieši jāreaģē uz svešinieku, ko no tiem var gaidīt… Tāds posms, kad daudz jāievēro, daudz jāatklāj un daudz jāiemācās. Gribētos zināt, kā man viņam palīdzēt apgūt nepieciešamo, jo dažreiz liekas, ka viņš rej par maz un par neaktīvu. Rango šai ziņā nebija apklusināms. Man tādi divi radikāli pretēji suņi gadījušies… Jauna pieredze ne tikai sunim, bet arī man.

Pašā sākumā, zināms, suns uz svešiniekiem nereaģē, savas teritorijas nezina un pie visiem skrien ar pilnasinīgu prieku un labpatiku, vēlēdamies ar visiem draudzēties, spēlēties un nolaizīties.

Pēc tam nāk posms, kad viņš satuvinās ar saimnieku-mammu. Pārējos vairs tā neievēro – negrib ne spēlēties, ne draudzēties, ne nokost kādu. Vienu reizi šai posmā sanāca saķeršanās ar Daumantu. Abi ar Rožu gulējām, bija vakars. Pamodos no tā, ka kāds uzmācīgi klauvējās pie villas loga. Nācēju neredzēju, taču nojautu, ka tas varētu būt Daumants. Zin’ kā, sieviešu intuīcija tomēr. :D Suns nereaģēja nekā. Mazliet paklausījās, paklausījās, bet nevienu skaņu neizdvesa. Jā, tas bija laiks, kad riešana tam bija tikpat tāla, cik latvietim Mozambika.

Pēc tam nāca laiks, kad Roža apjauta, ka ar muti un balssaitēm spēj izdvest ne tikai rūkšanu, ņurdēšanu un nesakarīgu purkšķināšanu. Viņš spēj riet! Un dara to patiešām prasmīgi – vienu reizi norēja garāmgājējus pat ar tenisa bumbiņu mutē. :D

Tagad ir laiks, kad suns šad tad pa naktīm ierejas, jo kaut ko saklausījis. Vienu reizi iedarbinājās sūknis, viņš saausījās un riedams piemetās pie durvīm, domādams, ka skaņa no turienes nāk. Citu vakaru saklausa kaut ko laukā. Izlaižu. Izskrien pa visu pagalmu simboliski riedams kā māju sargādams, taču mums abiem skaidrs, ka neviena norejamā šeit nav. Var just, kad viņš rej, jo kādu dzird, un kad rej, kad ir kaut ko saklausījis, taču maldījies – pārklausījies.

Vienu reizi Rodžu izjokojām. Daumants ieradās agri no rīta. Gribēju redzēt suņa reakciju, tāpēc piekodināju, lai nāk klusi, kā zaglis. Nāca. Suns saausījās jau tad, kad nograbēja ciet aizsistās mašīnas durvis. Un tad, kad vārtiņu ķēdes nograbēja, viņš jau rēja pilnā kaklā. Atvēru durvis, izskrēja laukā, metā pie svešiniekiem, visu laiku riedams. Diezgan drosmīgi, ja godīgi. Kad Daumants šim uzrūca, izdvesa kādu sev neraksturīgo skaņu, suns nobijās un riedams metās uz māju pie manis. Nobijās. Aha. Bet rēja, rēja, tas ir galvenais. Mans mazais varonis! 

Tiesa prieki par manu suni varoni nebija ilgi. Vēlāk jaunā eksperimentiņā atklājās, ka viņš tik spēcīgi rējis tikai manā klātbūtnē. Kad suns telpā bija viens un Daumants nāca pa jaunam, Rodža trīcošs kā pelīte ielīda savā būdiņā, neizdvesdams ne skaņas. Viss normāli.  Viņš vēl ir jauns un bailīgs, un tas ar laiku pāries.