Esmu atpakaļ. Vispārējo
kataklizmu – nojukuša datora – un aizņemtās ikdienas – mazo brēkuļu, skrienošo
jēru un stādāmo pikusu dēļ – esmu mazliet iekavējusi ar rakstiem. Patiesību sakot,
arī tagad laiks, ko pakavēties ar datora tastatūru, ir aiz matiem pievilkts, kādam
atņemts un nozagts sev. Bet par jauko. Un par visu pēc kārtas…
Murgs
Visi atceras, ka pagājušais
ieraksts bija par ziemas pasaku, kas valda manā sētā ar aitām. Ja? Sniegs,
balts, sasalis un jauks. Ziniet, šim sapnim ir arī otra daļa. Murgs. Viss tas,
kas nāca pēc skaistās, baltās, sasalušās ziemas. Lai arī man nav saglabājusies
neviena bilde ar dubļiem, kas šeit bija sastopami (un neviena bilde arī
noteikti nebūtu bijusi tik jaudīga), man ir bilde ar murgu no cita aspekta. Proti,
ar murgu, kurā aitas pārvērta skaisto parku. Viņas nograuza ne tikai nolāpītos,
indīgos segliņus (un (m)aitas nenosprāga), bet arī lazdas, kļavas, jaunās
liepas un simtgadīgos ošus. Velti teikt, ka vīrs, tagad katru reizi parkam
garām iedams, uzmet man baltu aci un nomurmina, ka lielie koki tik ātri
neataugs. Es viņam atsaku, ka sastādīšu vietā, taču, jā, kamēr koki izaugs,
paies labs laiks…
Realitāte
Katram sapnim un katram murgam
blakus stāv arī realitāte. Kāda tā ir ar aitām? Lielais, netīrais darbs dzenot
vilnu. Un pie divdesmit aitām nopūlēties sanāca ne pa jokam. Kamēr vīrs aitu
lopu turēja, tikmēr es ar mašīnīti novilloju. (Kad uzkačāšu skilu, mēģināšu
visu darīt viena un pati – gan turēt, gan dzīt.) Kāds varbūt teiks, ka par agru
es viņas nodzinu (un varbūt tā būs arī patiesība, jo plikas man viņas jau
staigāja uz marta beigām), bet slikti nebija. Ja kāda arī patrīcēja, tad ilgāk
pastāvēja kūtī-nojumē, un laukā izlīda tikai tad, kad diena jau bija iesilusi. Paēda
un uz nakti kūtī-nojumē salīda visas.
Tagad, aprīlī, aitas ganās aplokā, plūc jauno,
mazo zālīti, bauda pavasara saulīti, nakti pārlaiž nojumē un izdemolētajā
pirtī. Tā kā esam mācījušies no pagājušā gada kļūdām par elektriski ganu četrās
kārtās, kas iežogojumā spēja noturēt tikai apzinīgo barvedi, šogad visam
apstiepām riņķī metāla stiepļu žogu. Lai gan jāsaka, ka žogam aitas vajadzēja
noturēt vienuviet labāk nekā elektriskajam ganam, šķiet, aitas šo patiesību
nezina. Bieži vien aitas manāmas ejot pa perimetru un meklējot vājo punktu,
citu reizi izšņurkulē cauri pa apakšu vai kādu zemes gropi, ielien ābeļdārzā un
tad man jānesas viņām pakaļ mežonīgā mērkaķa tempā un jācer, ka (m)aitas nekādu
lielo skādi vēl nav paspējušas pastrādāt. Vispār traki, jo, liekas, lai arī cik
kārtīgi un atbildīgi žogs tiks apvilkts, tās vienmēr izdomās, kā izkļūt cauri. Un
ja nekādi nevarēs, sāks lekt. (Pēc izbijušo pistoļu pieredzes varu apgalvots,
ka tāds metrs piecdesmit viņām ir kā spļāviens jūrā.)
