Reiz
lasīju vienu gudru grāmatu, kurā smalki tika izķidāta suņu ožas funkcija,
galvenās atšķirības no cilvēka ožas maņas un tas, cik parareāli milzīgu lomu
suņa dzīvē aizņem deguns. Jā, oža ir daudz reižu būtiskāka par redzi, kas
suņiem nemaz tik laba nav. Ko vēl jēdzīgu izlasīju? Suņiem piemīt vairāku
desmitu reižu jaudīgāka ožas funkcija kā cilvēkam, bez tam suņi ne tikai spēj
saost, bet arī noglabāt smaku kaut kur degunā un caur smaku iegaumēt, kas ar to
asociējas. Vēl būtiski uzsvērt, ka ne vienmēr tas, kas liekas jauki smaržojošs
cilvēkam, jauks liksies arī sunim. Spēcīgi smaržojošs šampūns, smaržas vai
ziepes sunim nepavisam nepatiks. Cilvēku un suņu domas sakrīt dažos jautājumos
par ēdienu, piemēram, cepts vistas stilbiņš liekas patīkama smaka abiem,
turpretī, mēslu smaka, vecu konservu vai pūstošas gaļas smaka sunim būs īsts
baudījums. Un vai ziniet, suņi ne tikai labprāt osta šīs preteklības, bet arī
pagaršo un pat “iesmaržinās” ar viņām. Reiz pati no kādas suņsaimnieces biju
dzirdējusi, ka tās suns regulāri pārvelkas mājās, izvārtījies miskastēs. Pati
nesen piedzīvoju, ka Roda draudzene atnāca sētā izsmērējusies liellopu mēslos.
Pretīgi. Bet suņiem patīk šīs smakas. Un kas varbūt jaukāks par Chanel5
aromātu?
Lai
arī Roža, paldies dievam, mēslos man nevārtās, arī viņam ir saglabājušies šādi
tādi interesanti piedzīvojumi ar smakām. Klasiskais joks – kad es kaut ko ēdu,
viņš skatās, ostās, laizās un tecinās ar savām siekalām. Jūt. Grib.
Vēl
esmu ievērojusi, ka nepatīkamu, ļoti spēcīgu aromātu ietekmē suns šķauda. Tāds
līdzeklis, piemēram, ir mašīnas stiklu tīrīšanai paredzētais šķīdums. Vienmēr,
kad tas tiek izsmidzināts un smaka ieiet salonā, suns šķauda.
Otrs
interesantais sīkumiņš, kas apstiprina faktu, ka sunim saostās smakas nonāk
degunā uz notestēšanu un atmiņai, ir tas, ka suns kasa degunu. Vienmēr, kad
lakoju nagus, šis sēž kaut kur gultā. Kā smaka tiek līdz sunim, viņš sāk
šķaudīt, ar ķepu kasīt degunu un šļūkt pa segu, kā mēģinādams no elpceļiem
izdzīt briesmīgo smakas monstru.
Ejot
pastaigās, es bieži skatos tikai uz Rožu, kur viņš iet, ko dara, uz ko skatās.
Tādos mirkļos esmu ievērojusi, ka viņš pārsvarā kustās, ostīdams zemi, smakas.
Viņš varētu būt īsts dzinējsuns, jo, kā izrādās, meklēt un saost, ir viena no
viņa mīļākajām padarīšanām. To apstiprina arī rotaļas ar bumbu. Bieži vien
mantiņu iemetu sniegā vai nezālēs un suns nespēj to pamanīt. Tādos mirkļos viņš
ilgi ostās, ostās un nebeidz ostīties, kamēr mantu atradis. Mazais ostītājs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru