Pirmā pelde, sporta veidi, Džeira un svētki

Ledus ir ideāls. Gluds un biezs, tieši tāds, kāds nepieciešams slidošanai. Tas, protams, tā tiek arī izmantots. Mēs ar māsu slidojam, bet Roža dzesē mums pakaļ, skrien pa krastiem un metas pakaļ plastmasas pudelei. Rodža ir kūtrāks pakaļskrējējs un priekšāskrējējs. Kūtrāks nekā bija Rangu, un labi vien ir, jo, ja pakaļ un pa priekšu neskrien, tad simtprocentu drošs, ka nevienu locekli ar slidas asmeni nenocirtīs. Taču Roda gadījumā jāuzmanās par vienu citu lietu – iekrišanu āliņģī, nopeldēšanos un, ptu, ptu, ptu, paiešanu zem ledus.

Savu puiku uzpasēju. Pamatīgi. Un tieši tad, kad viņš paņēma dzenāšanai pudeli pa ledus virsu, sapratu, ka briest problēmas. Iekarsis spēlē – ar degunu stumt, mēģināt iekost un panākt -, viņš nepamanīja, ka tuvojas āliņģim. Un nepamanīja, ka iekritīs.

Iekrita.

Oma mani bija sabiedējusi ar stāstiem par paiešanu zem ledus, murgi, ko miegā redzu jo īpaši bieži (visi par Roda nāvi dažādākajos veidos), arī mani biedēja. Ar slidām metos uz caurumu ledū. Slidoju, nenobremzēju un iekšā biju kopā ar Rožu. No nostāstiem vēl dzirdēju, ka esmu sunim uzkritusi virsū, pagrūdusi zem ūdens. Suni izcēlu. Arī pati izrausos. Man par brīnumu, pati, liekas, biju vairāk nobijusies kā suns. Un no nieka peldes izpūtusi tādu problēmu... Bet man ir bail Rožu pazaudēt.

Ziema rit pilnā sparā (ja neskaita tās briesmīgo ritmu – nedēļa sals, nedēļa atkusnis, nedēļa sals, nedēļa atkusnis), un mēs izbaudām arī citus sporta veidus. Mūsu otrs mīļākais sporta veids aiz peldēšanas āliņģos ir slidošana. Es to daru ar slidām, Roža bez. Bet vai ziniet, mīļie lasītāji, ekipējuma neesamība neliedz Rožam pārvietoties kopā ar mani gaismas ātrumā. Man par laimi šim sunim nav tieksmes desot slidām pa priekšu – viņš labāk no pakaļpuses vai sāna. Un bremzē ar mazajiem persikiem, kad tuvojas krastam vai kādam ledus kukuznim.

(Mēs sļūcam ar plēvi, bet Roža deso pakaļ)

Vēl viens no mūsu iecienītākajiem sporta veidiem ir skriešana pa sniegu. Labi, iespējams, viens no nemīļākajiem (jo tad Roža ir slapjš no galvas līdz kājām un atkal apbrāzis visus ko vien var apbrāzt), bet viens no nepieciešamākajiem. Īpaši tad, ja mamma izdomā laisties no parareāli liela kalna ar plēvi. Kas cits atliek? Skriet pakaļ ko kājas vien nes jo uz plēves suņiem rezervētu vietu nav.

Jā, jā, ja runājam nopietni, tad vēl piemetināšu, ka uz kalnu aizbraucām svešā vietā, rēķinādamies, ka nebūsim tur vienīgie. Rodis man ir labs draugs, klausa, pakaļ svešiem cilvēkiem neskrien nedz pārāk uzmācīgi riedams, nedz ostīdamies, nedz kājā iekampt vēlēdamies. Ja arī paskrien, ātri varu atsaukt. Un es arī cenšos visu laiku suni radināt pie jaunām lietām, vietām un iespējām – lai jau paskatās, kāda tā pasaule ir.

Satikšanās ar Džeiru, manu vecāku suni, un svētku gaidas

(Džeira)

Vecāki ir dabūjuši jaunu sargsuni. Desmit kilogramīgu kucēnu ar mīkstu, biezu villu un lielām ķepām. Pēc vecuma, domājams, kādus divus ar pusi līdz trīs mēnešus vecu. No cilvēka, kura pagalmā, pēc nostāstiem, bija izmesti veseli septiņi kucēni.

Bija vajadzīgs sargsuns. Un būs. Tiesa gan, pagaidām vēl tāds ļoti bailīgs, jo, Rožu ieraugot, metās skriet un slēpties. Bet aprada, pēc pāris stundām abi dzesēja kā lielie – abi ar zobiem pa priekšu. Nezinu, ļaut tā spēlēties vai ne – suņi tomēr. Kā citādāk tad viņi lai spēlējas, ja  grūstīties nevar un ar zobiem ķert ne tik? Kad jau paliek pa traku un kāds no tiem sāk pīkstēt nelabā balsī, jāiet glābt. Tikai smieklīgi, jo pašreiz izskatās, ka abi ir vienādā līmenī – Džeira liela un neveikla, bet Rodis mazs un ļoti jaudīgs.

Visi kopā ar suņiem bijām meklēt arī eglīti. Jauka pastaiga – Rodis man sekoja un atsaucās uz vārdu, bet ar Džeru gāja smagāk. Mazais kucēns vēl nesaprot, kur jāiet, kā izpaužas saukšanas-nākšanas spēle. Man gan liekas, ka kucēnam būtu jāseko saimniekam, it īpaši, nepazīstamā vidē, bet, kā izrādās, uz Džeru tas neattiecas. Nezinu, kā to izskaidrot – iespējams, viņa par maz vēl bija bijusi kopā ar savu cilvēku, lai spētu to uztvert par savu cilvēku. Droši vien. Lai nu kā, eglīti atradām un arī lieliski pastaigājāmies.

Katru dienu, kuru Rodis ar Džeru pavadīja kopā, viņi arvien vairāk satuvinājās. Varēja sākt pamanīt, ka abi suņi izteiktāk sāk ievērot otra noskaņojumu – kad pārinieks vēlas spēlēties un kad vēlas likt visu pie malas. Un šajās dienās, kad abi bija kopā, viņi ļoti labi izdauzījās. Rodis bija noskrējies, Džeira bija noskrējusies. Ideāli. Abi gulēja kā mazuļi. :D

Kas vēl? Ā, vēl vienu lietu gribēju pieminēt. Iepriekš bija licies, ka cita suņa kompānijā, Roža daudz labprātāk priekšroku dos rotaļām ar savu sugas brāli. Muļķības – kad es uzgāju uz istabu palasīt grāmatu vai parakstīt, Rodis gāja ar mani un visu laiku palika ar mani. Tik uzticams man. Tik lojāls. Prieks.

Tā kā šajās brīvdienās man bija iespēja pavērot arī citu suni, tad gaismā ausa arī viena Rožam neglaimojoša īpašība. Viņš diedelē ēdienu – kad kāds ēd, skatās mutē, skaita kumosus. Ja ko ļoti, ļoti vēlas, vēl iesmilkstas. Tas ir briesmīgi. Īpaši ja blakus istabā atrodas suns, kuram laiks, kad cilvēks ēd, ir pilnīgi un galīgi vienaldzīgs. Esmu viņu iemācījusi uz stulbībām. Un visi pārējie, kas ēdot nolauž kādu kumosu un iedod “tam mazajam, mīļajam kucēniņam”.

P.S. Vai no diedelēšanas var atradināt? Kā?

Par Roda lielo, lielo mīlestību

Man dažreiz liekas, ka Roža mani mīl vairāk kā vajadzētu. Vairāk kā esmu pelnījusi. Vairāk, kā es viņu jebkad spēšu mīlēt. Tas ir briesmīgi. Nē, ne jau tas, ka viņš mani mīl tik ļoti, bet gan tas, kas es viņu tik ļoti nemīlu...

Kāpēc man liekas, ka viņš mani mīl? Vai dzīvnieki vispār kādu mīl? Cik viedokļi nav dzirdēti, ka viņi izmanto saimnieku kā barotāju, tiesa gan, par kaķiem vairāk. Ko runā par suņiem? To, ka suņi ir dzīvnieki, kas klausa saimnieku un komandām. To, ka tie ir tikai dzīvnieki, kas gluži tāpat kā visi meklē labākos variantus un tiecas pēc gardākā kumosa.

Es nezinu. Man liekas, ka Roža mani mīl.

Vienu dienu sanāca, ka manējie atbrauca uz villu pa dienu. Sacījuši, ka Roža tāds ļoti samocīts – ne gribējis spēlēties, ne mīļoties. Kad es atbraucu – ne nieka nebija no samocītā Roda. Priecīgs skrēja pretī, lēkāja, laizījās, koda ar savu priekpilno sagaidīšanas alku.

Dzīvnieki laikam ļoti, ļoti pieķeras savam saimniekam. Man gribētos domāt, ka arī mīl.

Kaut gan – kā nepieķerties, ja dienu no dienas katru rītu, vakaru un nakti esam kopā. Ja es viņu baroju, ja mēs ejam pastaigāties un ja spēlējamies. Ja es viņu ielaižu pagulēt klēpī, ja pakasu pazodi un paglāstu galvu, ja ļauju palīst zem segas, kad viņam, nakti guļot, paliek par aukstu...

No otras puses – es Rodžu arī sodu. Tie, kas mani pazīst, zina, ka nekāda maigā neesmu, un, ka kopš vasaras, esmu palikusi vēl cietāka. Arī sodi nekādi maigie nav.  Ne tikai sabaru, bet arī ar plaukstu vai žagaru uzdodu. (Tagad noteikti liels vairums lopu mīļotāju iesauksies nelabā balsī.) Man liekas, ka dzīvnieks ir jāmīl taisnīgi. Un taisnīgas mīlēšanas pamatā ir ne tikai pelnīti un nepelnīti glāsti, bet arī pelnīti sodi.

(Linda nofotografēja - suns guļ pie ār-
durvīm un gaida mani :))

Varbūt mans suns mani nemīl. Varbūt viņam vnk ir no manis bail. Un baidīdamies no sodiem, plaukstām un žagariem, viņš man pielien?

Viņš man pielien kā atvainodamies, kad esmu to pelnīti sabārusi. Par kādu nograuztu tapeti vai kādu retu peļķīti. Tad viņš līzdams lien pie manis, galviņu nokāris, asti starp kājiņām iežmiedzis. Tik pazemīgi. Un mēģina tikt līdz sejai, lai to nolaizītu, lai atvainotos pa savai suņa valodai.

Kaut kad lasīju, ka pelnīti sabārti suņi uz saimnieku ļaunu prātu netur par sodu. Viņi saprot, ka izdarījuši slikti un ka sods ir tikai loģisks turpinājum palaidnībai. Nepelnītu pārestību gan nepiedod. (Bet es Rožu nepelnīti nebaru, nesitu sišanas pēc.)

Man gribētos domāt, ka suns mani mīl. Neskatoties uz to, ka mēs tik salīdzinoši reti tiekamies, ka dienas viņš pavada viens. Es cenšos viņu iepriecināt ejot pastaigās, izmēģinot jaunus, interesantus maršrutus, dāvājot viņam noderīgas lietas, jaukas mantiņas un gardus ēdienus. Un man arī liekas, ka es nekad nespēšu viņu darīt tik laimīgu, cik viņš pelnījis.

P.S. Māsa stāstīja, ka vienu dienu, kad aizgāju uz pirti, suns mani visu laiku bija gaidījis pie ārdurvīm. No sākuma sēdēja, tad gulēja. Neatkāpās no vietas ne soli. Tā ir uzticība? Ilgas pēc sava cilvēka? Mīlestība?

Roda smagie tīņa gadi

Gudri cilvēki runājot, ka viens suņa gads atbilstot septiņiem cilvēka gadiem. Ja rēķinam pēc šīs shēmas, tad tikai loģiski, ka divu gadu vecumā suns ir izaudzis līdz cilvēka 14 jeb smagajam tīņa vecumam. Jāsaka – vai nu šie aprēķini ir nepareizi vai arī mans suns attīstās kudi ātrāk par lielo pelēko suņu vairuma masu. Rupji rēķinot un rupji sakot, sanāk, ka Rodi jau piemeklējis smagais tīņu vecums, jo viņa kontā jau ir pirmais netiklais skatiens uz suņu dāmu un pirmā nelietīgā mukšana no mājām. Par dāmām nerunāsim. Runāsim par mukšanu no mājām.

Reiz Daumants, ceļot villu divatā ar Rodi, bija jau man sūdzējies, ka suns, mani meklēdams, bija izgājis no pagalma nožogojuma un devies uz ielas pusi.

Toreiz, kad pagalmā ieklīda suņu bomzis, redzēju, kā Rodža, tam sekodams, izskrien no pagalma nožogojuma, mazliet paskrien un apstājas un nāk atpakaļ.

Citā reizē, kad villu cēlām visi trijatā, suns izšmauca caur žogu un paskrēja uz cilvēku pusi. Redzēju, salamāju, sapēru. Nedrīkst tā. Suns, tavas robežas ir tikai līdz žogam. (Starp citu, jautājums gudrākajiem, - kā sunim iemācīt sargājamo teritoriju? Tā, lai viņš neskrien ārpus žoga? Vai vienīgais risinājums ir labs, necaurskrienams žogs un pēriens, ja caurskrējiens tomēr izdevies?)

Un pagājušo reizi, kad Roža izdomāja pamukt, bija pavisam traki. Manis klāt nebija, tāpēc visu zinu tikai no stāstījumiem. Daumants darbojās ap villu, kad pamanīja, ka suņa nav. (Vienmēr esmu teikusi, ka vīrieši jau nav cilvēki un tiem nedrīkst uzticēt nedz mazus bērnus, nedz dārgas mantas!) Sauca, sauca, neatsaucās. Klāt neskrēja. Daumants izstaigāja tuvākos gabaliņus, pa malām skatīdamies, suni saukdams, bet tā arī neatrada. Beigās sēdās mašīnā, izbrauca vietas, pa kurām parasti ejam. Atpakaļ braucot pamanīja, ka suns ielīdis viena kaimiņa pagalmā aiz sētas un plucina kaut kādu lietu. Putnu. Beigtu. Suns, redzēdams, ka Daumants tuvojās, vēl gribēja mesties skriet, taču cilvēks bija ātrāks – aiz čupra, pa pakaļu. Salamāja, sabāra. Atveda mājās.

Šīs mukšanas/bēgšanas/sakarā man ir daži jautājumi:

1. Kāpēc suņi skrien prom no mājām? Loģiska atbilde būtu – jo viņi var. Tiem ir četras kājas un nav ķēdes, kas viņus aizturētu (vai arī saimnieka). Tas ir briesmīgi. Zinu dažus  suņus, kas palaisti vaļā, dur tik uz priekšu saimniekā nemaz neklausīdamies. Tā laikam ir saimnieka nolaidība. Reiz lasīju, ka viss sliktais, kas ar suni var notikt, ir tikai saimnieka vaina... Es negribu, lai mans suns ir tāds pats – grūti audzināms bērns. Vai šādā mirklī – kad esmu to pieķērusi šmaucam no pagalma - ētiska būtu rupja sabāršana, kaunināšana un pēriens?
2. Kā suni atmācīt no skriešanas no pagalm? Loģiski būtu šādu kļūdu nepieļaut, bet tā kā tas (ar manu vai bez manas līdzdalības) jau noticis, kā atmācīt?

Roda dzīves sīkumi 4. daļa

Rodim ir pazudis viens ilknis. Spēlējāmies ar virvīti, un ievēroju, ka vienā mutes pusē tā kā mazāk zobu. Noķēru suni, apgriezu vākšpēdu un paskatījos – man izrādījās taisnība – trūkst viena ilkņa. Tā vietā sarkans robs. Vai tad ilkņi arī mainās? Vai arī viņš šo zobu zaudējis sīvā cīņā ar pretinieku – virvi – vai arī atsitis un izlauzis? Vai tad tos zobus tik viegli pazaudēt? Nē, kaut kas te nav lāgā…

Pēc pāris dienām viņš pazaudēja vēl vienu ilkni. Atradu uz segas. No sākuma likās, ka nags, jo vizuāli ļoti līdzīgs tam, taču, aplūkojot to vairāk, sapratu, ka zobs. Mazs, līks un ass ilknītis. He, he, he, mans suns kļūst par pieaugušu vīru! :D

Dienā, kad ar mammu līmējām tapetes otrai istabai, Rodža, laukā skraidot, tā bija pārsalis, ka pie mums sēdēja tikai sildītāja priekšā. Un, liekas, suns bija arī piekusis, jo tā acis krita ciet, un viņš sāka klanīties sildītāja priekšā. Tikai tad, kad purns pieskārās sildītāja restītēm, viņš attapās un no jauna ieņēma sēdu pozīciju. Lai atkal klanītos.. Es tā pārsmējos.

Rodžam, liekas, pienācis laiks attārpoties. Nopirku tabletīti. Ārste teica, pārlauzt uz pusēm, no sākuma pusi un pēc desmit dienām iebarot otru pusi. Un, ja godīgi, nekad tārpu zāles vēl tik viegli nebija dabūtas sunī. Iebāzu to pusīti mandarīna daiviņas pusītē, un suns norija, nemaz nedomādams un garšu nejuzdams.

Jau labu laiku vēlējos nopirkt sunim atstarojošo vesti, lai šajā tumšajā laikā būtu drošāk doties pastaigās. Un beidzot man tas izdevās. Jaciņa mazliet gan par lielu, toties labi pilda savu pienākumu. Spīd kā saule ne tikai no automašīnu uguņiem, bet arī no stabu gaismām ielas malām. Ar šo pirkumu esmu trāpījusi desmitniekā. Vispār esmu ievērojusi, ka man patīk sunim nopirkt kaut ko jaunu, foršu un noderīgu. Palutināt savu mazo nelieti.

Vienu dienu atnācu no darba un pamanīju suņa dzeramajā traukā noslīkušu lielu, pretīgu, melnu zirnekli. Pirmais jautājums – kā viņš tur gadījies? Zināms, manam sunim garšo dzīvas dvēseles – kukaiņi, mušas, sliekas, tārpi un arī zirnekļi. Parasti viņš tos atrod un sakošļā. Domāju, ka arī šoreiz noķēri, sakošļājis un kaut kā netīšām iemetis savā dzeramajā traukā. Lai apstiprinātu savu pieņēmumu un rastu dvēseles mieru (jo man zirnekļi riebjas), piebakstīju līķim ar pirkstu… Un viņš… sakustējās. Jēzus, es gandrīz no bailēm aizgāju ar sirdi. Trīcošām rokām iebrucēju izlēju podā. Velns, Rodi, kur un kā tu tos pretekļus te dabon? Un, Roža, tavs uzdevums taču viņus ir nahrenizēt pirms satikšanās ar mani.

Kaut kur lasīju, ka pēc suņa gulēšanas pozas var pastāstīt par viņa sajūtām un attieksmēm. Mana suņa mīļākā poza ir uz muguras –, jā, kājas gaisā un plati, pipsis saulītē. Tā ir poza, kurā suņi guļot, kad ir pilnībā atslābinājušies un paļāvībā, un uzticībā pret saimnieku un notiekošo.

Ziemas prieki un pirmais ledus laukos pie vecākiem

Laukos sniega ir vairāk. Daudz, daudz vairāk. Ja pilsētā viss ir melns un pelēks, un netīrs, tad laukos zemi klāj sniegs. Visur. Un Rodžam sniegs patīk. Viņam patīk skriet pa to, ēst to, viņam patīk ruhņīt sniegu un meklēt apslēptas mantas tajā.

Šoreiz aizbraucot uz laukiem, Roža pirmo reizi sastapās arī ar ledu. Ledu lielā vairumā, nevis kā pilsētā – pa peļķītei, pa peļķītei vien, bet daudz, daudz ledus – uz dīķa. (Un, jā, tas ir pietiekami biezs, lai noturētu manu svaru, lai noturētu Daumanta svaru, lai izturētu slidu rievas un āliņģa izsišanu. Man likās biezums ir vairāk par desmit cm.) Lai nu kā, mēs ar māsu slidojām, un Rodža pirmo reizi satikās ar slidām. Tā kā ledu klāja sniega kārta, kājas tam īpaši daudz neslīdēja, un suns varēja dzīties pakaļ slidotājiem. Vispār suns diezgan apzinīgi un lielā attālumā dzinās pakaļ. Tikai, liekas, pāris reizes izskrēja man priekšā, un es vienu reizi šo paņēmu uz rokām un slidojot uztaisīju Gulbīša ezeru. Vienu reizi suns tik strauji izmetās man priekšā, ka man, lai šim nenovālētu kādu nagu, nācās krist pretējā virzienā. Apsist kāju un pēcpusi. Un suni saglabāt vienā veselumā.

Vēl Rodža pirmo reizi satikās arī ar āliņģi. Es slidoju, paņēmu līkumu, šis dzinās pakaļ un pa taisno tieši uz āliņģi. Tas bija fenomenāli, kas notika tālāk. Suns pilnā jaudā nesās uz priekšu, kad pamanīja priekšā ko citādāku, bez bremzēšanas un trajektorijas maiņas palēcās. Tā kā āliņģis bija plats (kādu metru), suns taisīja platu palēcienu kā antilope. Un gandrīz tika pāri. Ar pēcpusi ierāva iekšā, taču izvilka sevi laukā un tā, it kā nekas neparedzēts nebūtu noticis un viss joprojām ietu pēc plāna, turpināja skriešanu.

Mani izbrīna pāris jautājumi šī sakarā:

1) Kā suns, nepazīdams āliņģi, ūdeni un nezinādams, ka no tā jābaidās, zināja, ka ir jālec tam pāri?

2) Kas darījās suņa galvā, kad viņš ar dupsi iebrauca ūdenī un ar priekškājām sevi vilka laukā? Vai viņš apzinājās, ka var iekrist viss? Vai viņš domāja, ka var noslīkt, nomirt?

Viņš pat nebija īsti mitrs. Rodža apmatojums ir tik maziņš un ass. Un, ja viņš kustās, tad nesalst. Noskrēja visu laiku un līdz tikšanai mājās jau bija izkaltis.

Šodien Rodža izjuta ledus sniegto kaifu vēl pilnīgāk. Tad kad skrēja un norāva uz pēcpuses, apskrāpēdams savus pūkainos nektarīnus. Un tad, kad no kalna mezdamies lejup, nepamanīja priekšā atrodamo izsisto ledus gabalu un ar galvu ieplēsa tieši tajā iekšā.

Bet viņam ledus patīk. Skriet pakaļ slidotājiem viņam patīk. Dzīties pakaļ aizmestajiem ledus gabaliņiem viņam patīk. Un man liekas, ka viņam patīk lēkt arī pāri āliņģiem. Viņam tomēr ir ļoti laba fiziskā forma.

Villas dzīve – temperatūras lielie mīnusi un siltināšana

Beidzot ir noticis TAS. Pienākuši lielie mīnusi. Mamma arī pirms miega un pēc pamošanā zvana, lai pārliecinātos, ka esmu sveika un vesela un vēl pie dzīvajiem. Lai tu, mans dārgais lasītāj, skaidrāk spētu apjaust villā atrodamo aukstumu, skaidrāk iezīmēšu pāris lietas:

(Suns togā)

• sausās-slapjās tualetes-dušas telpas logs ir aizsalis. Uz tā ir leduspuķes. No iekšpuses. Un lāstekas. Šampūns sasalis kramā, ziepes un skuvekļi piesaluši pie galdiņa. Vēl mazliet – un liekas, ka pakaļiņa arī drīz piesals pie poda :D

(Suns armijnieka jaciņā. Tā ir mazliet par mazu.)

• Savā īpašumā esmu ieguvusi gradusņikus. Un secinājusi, ka, nesildot telpu, temperatūras atšķirība no ārpuses un iekšpuses ir tikai pāris grādi. Laukā lielākais mīnuss, liekas, bija kādi mīnus desmit. Iekšpusē – plus trīs. Te briest problēma – cerams, ka ūdens neaizsals…

• Citreiz virtuvē var just elpu. Atveru durvis no sava mazā būcenīša, izeju virtuvē un kabūm – balti dvašas mākoņi. Nekad nebūtu domājusi, ka šitais prikols strādā arī telpās :D

(Mēs ar suni vakariņojam, Viņš, starp citu, ir aiz mana džem-
pera.)

• Mans suns dzīvojas ar džemperīti, kad esmu prom. Viņam tika nopirkta armijnieku jaciņa, tā izrādījās neērta, jo sunim ir mazliet citāda ķermeņa uzbūve. Strādājot laukā, sunim tika uzmeistarots pagaidu variants – toga – no veca džempera piedurknes. Tiesa gan, tas bija diezgan apkaunojošs variants tādam vīriešu sunim, jo atgādināja kleitu. Un tagad sunim ir īpaši džemperīši – no džempera piedurknes uztaisīti apģērbiņi ar spilgti oranžām aptamborētām caurumu – galvas, dupša, kāju un pipša – vietām

• Visi man saka, ka esmu skopa mājas sildītāja. (Tā, starp citu, ir taisnība). Ēdot salst kājas, rokas un galva. Nekas cits neatliek, kā to darīt bibokā un cimdos. Un Rožu aiz džempera, jo redz' – tam arī salst.

Siltinājums un jaunais otras istabas iekārtojums

(Iesākumā mājiņa tiek apsista ar dēlīšiem, pēc tam
piepildīta arvati)

Nedēļas nogalē veicām pēdējos lielos pirkumus – skaidu plāksnes un tapetes, un vēl šādus tādus knibukus – celtniecībai. Un atbrauca talcinieki. Kamēr tētis ar Daumantu pa āru lika cukurvati un skrūvēja dzeltenīgās OSB plāksnes, mēs ar mammu un Rožu pa istabu – līmējām tapetes lielākajai istabiņai.

(Te kādreiz bija logs. Tas tika samazināts.
Caurums piepildīts ar cukurvati)

Cukurvates likšana un plākšņu skrūvēšana ir smags darbs. Īpaši tad, ja diena satumst ap puspieciem un nav iespējams laukā izstiept nevienu gaismekli. Nē, nē, pa tumsu neviens nestrādāja – noklapēja divas sienas (starp citu, tās, kas tuvām manai istabiņai – abas manas istabas ārsienas) un likās mierā. Šo darbu man smagāk novērtēt, kaut gan rezultāts mani ļoti apmierināja. Laikam uz cukurvati lieku lielas cerības. Pārāk lielas…

(Stiklavatei pāri tiek liktas skaidu plāksnes)

(Istaba tika ieturēta sarkanos-pelēkos toņos. Trīs istabas
sienām tapešu pielika; ceturtajai un skapītim - pietrūka...)

Mēs ar mammu līmējām tapetes – daudz domājam, daudz strādājām un daudz nosmējām. Šoreiz tapešu pirkšanu uz saviem pleciem uzņēmās mamma. Sanāca un nopirka – lepnas, daudzkrāsainas tapetes, no katra ruļļa pa vienai. Istaba neliela – pietika un pat pāri palika vēl. Domāju, ka tās veidols un krāsu salikums ir pietiekami grezns, un mana māsa, neskatoties uz pārējām villā atrodamajām neērtībām, dzīvos te ar mani.

(Skapīša stils - kā māku tā maunu.)