otrdiena, 2013. gada 16. jūlijs

(6. daļa)

Man bija atvaļinājums. Protams, es viņu pavadīju laukos kopā ar Rangu. Zinādama, ka mēs daudz iemācīsimies, mēs daudz ko arī pamēģinājām.
Spilgtākais notikumus - došanās uz mežu sēnēs. Ar Rangu. Viņš bija priecīgs. Skraidīja pa mežu, lēkāja pa saknēm, pār zariem, caur krūmāju puduriem. Skrēja no manis pie tēta, kad mēs sasaucāmies. Visā visumā sēņu nebija daudz, un mēs drīz vien arī devāmies mājā.
Mūsu šīs dienas sēņošanas bilance bija šāda - dažas gailenes, viena apšubeka un trīspadsmit ērces uz suņa (kuras es saķēru, rāpojam pa puikas spalvu, un izmetu laukā pa mašīnas logu). Puiku izpeldināju dīķi, cerēdama, ka visas ērces, kuras viņš bija salasījis, būs nahrenizētas. Taču es smagi maldījos. Līdz pat vakaram uz puika ķermenīša biju nolasījusi 17 ērces, vienu piesūkušos izrāvām no skausta. Pēc šīs dienas nolēmām, ka suni uz mežu vairāk nelaidīsim.

Bet ne jau tikai ar ērcēm mums šajā nedēļas nogalē bija problēmas. Kā jau zināms, Rangam laukos ir daudz draugu - Džeris, mūsu ģimenes vecais suns, kaķis un Ronis, kaimiņu vecais suns, vēl tālāk dzīvo viena kuce Lora, bet ar to Rangam ir mazāk darīšanu... Lai nu kā... Kur mēs palikām? Ak jā, un visiem šiem dzīvniekiem ir blusas. Tas nebūtu trakākais, ja tie sīkie tarakāni nelektu uz manu mazo, jauko, balto spalvu kušķīti... Bet viņi lec. Un ja Rangs katru dienu izskrien visus savu draugu, saostās, kopā paskraidās, tad, loģiski, ka vakarā es no viņa pavēderes varu izlasīt blusu kamolus, mazākais, piecas katru dienu.

Šajā nedēļā atklāju arī to, ka Rangs ir ļooooti greizsirdīgs. Sēdēju uz laipiņas, makšķerēju. Uz laipiņas vieta diviem, pirmais vietu blakus man, ieņēma kaķis, tāpēc Rangam neatlika nekas cits, kā sēdēt nomaļus. Iesākumā viņš aizrāvās ar zālīšu makšķerēšanu laukā no dīķa, aktīvu zivju un ūdensmērītāju ķeršanu, kā arī skriešanu pakaļ taureņiem, spārēm un bitēm, taču vēlāk, kad viņam apnika, viņš atnāca pie mums. Netikdams blakus man un redzēdams, ka kaķim ar mani "tuvākas attiecības", viņš sāka riet uz kaķi. Rēja, leca klāt, leca virsū, palaida balsi un nagus. Kaķis arī sāka šņākt. Mīļā miera labad aizvācos no laipiņas, apsēdos dīķa malā. Vienā pusē man notupa kaķis, otrā nogūla suns. Tagad abiem bija labi. Miers mājās.

Runājot par to pašu pikšķerēšanas tēmu: iepazīstināju Rangu arī ar zivīm. Man bija divas mazas zivis. Vienu atdevu kaķim - tas pakampa zobos, aizskrēja tālāk un sarija dzīvajā, bet otru atdevu sunim. Suns negribīgi paņēma zobos ar tādu izteiksmi, - ja tu gribi, varu jau arī paņemt. Liekas, zivs viņam bija nepatīkama, jo uzreiz izmeta laukā no mutes. Ieliku atpakaļ, sakot, lai ēd, jo garšīga. Paņēma. Neēda, tikai nesa. Kad atnāca kaķis lūkot, vai nav vēl kādas zivs, suns savu zivi no jauna pakampa zobos. Lai zivi nedabūtu kaķis, suņa ļaunākais ienaidnieks, Rangu sāka nabaga zivi košļāt. Viņa sejā bija lasāms riebums pašam negaršo, bet re, citam ar nedos.

Spilgti piedzīvojumi mums izvērtās arī ar mājputniem - vistām. Labi zināms, mans Rango nav nekāds paraugzēns - mēdz izaicināt likteni un mammu, skrienot pakaļ visam, kas kust, neskatoties, vai nepaies zem, riteņiem vai kā citādi sevi netraumēs. Lielus priekus manam palaidnim, protams, sagādāja arī vistas. Kas var būt labāks? Spalvains, skrienošs un klukstošs. Kā ieraudzīja, tā aizcirta. "Kliedz Gita, bļauj kā aizkauta, paniko, streso, dusmojies! Man viena alga. Priekšā skrien vista!"
Nu bet tad, kad Rangs atskrēja. Dabūja pēc pilnas programmas. Ar žagaru. Pēc tam uz vēdera līda un sēdēja vienā vietā līdz man apnika. Un nē, mīļie tautieši, neskatieties uz mani ar baltu aci, sakot: "tā gan ir vedzjma, sit savu mazo sunīti!" Viņam ir jāklausa. Jo tikpat labi, tur varēja būt asfalts, un viņam pāri varēja pārbraukt mašīna! Labāk pasmilkstēt par dažiem pērieniem, nevis raudāt par nobrauktu suni!
Nākamajā dienā atkārtojās tas pats. Vista. Dzīšanās viņai pakaļ. Pēriens.
Trešajā dienā vistas staigāja Rangam pa deguna priekšu. Suns ausi necēla. "Nē, paldies, piecas minūtes gonkojot ar vistām nav salīdzināms ar pērienu un žagaru, un mammas dusmām."
Tagad viņš zina, ka, ja es saucu, ir jānāk.

Atvaļinājuma nedēļu beidzām uz labas nots – Rangs daudz ko redzēja, daudz ko iemācījās. Man prieks, ka es varu dot viņam tik daudz. Savam pilsētas puikam ar laucinieka dvēseli.

sestdiena, 2013. gada 13. jūlijs

Ceļojums uz mūsu pirmajiem diviem slēpņiem

Vai zini, ka pasaule ir pilna ar apslēptām mantām? Un šī apslēptā manta ir visur. Pat netālu no Jaunmārupes, kur pašreiz dzīvojam. Varētu pameklēt? Domāts, darīts. Mēs abi ar Rihardu sakravājāmies, kā vienmēr pārbaudījām velosipēdu ripukos gaisa ietilpību un melnajā metāla groziņā iestūķējām Rangu.

Mūsu pirmais pieturpunkts bija Melnais ezers. Lai tiktu uz turieni, nācās pārkāpt likumu, jo vienīgajam uz turieni vedošajam zemes ceļam bija uzlikta privātīpašuma zīme ar paziņojumu par bargu sodu visiem pārkāpējiem. Ja nebūtu bijis Riharda, es, zīmi ieraudzīdama, laistu ļekas pa gaisu, bet viņš pierunāja – kas tad? Un kā ceļam, cauri braucot, vispār kādas var uzlikt privātīpašuma zīmi? 

Ceļu turpinājām un veiksmīgi nokļuvām Melnā ezera purvā. Protams, ja mēs nebūtu bijuši tik acīgi, noteikti patriektu garām, jo viss bija ieaudzis džungļos un purvu no zemes ceļa šķīra dziļš grāvis un šaubīga izskata laipa. Suns, protams, pārgāja pāri pirmais. Un, protams, pirms uzkāpa uz laipas un tika otrā krastā, arī izpeldējās. 

Izlasīdami norādes, kā uzvesties šī dabas parka teritorijā, un Melnā ezera purva vēsturi, sākām meklēt slēpni. Tā kā tas bija mūsu pirmais slēpnis, ātri neatradām, taču sūdzēties par pārāk lielu sarežgītības pakāpi, arī nedrīkstam. Un, lielāks guvums par parakstīšanos slēpņa blociņā tomēr bija iespēja redzēt šo skaisto vietu un purvu. :)
(Es pieņemu, ka šis ir tas Melnais ezers. Un mūsu sunim,
protams, vajag peldēt. Kur gan bez tā?)

Mūsu otrais pieturpunkts bija mūsu iecienītais dīķis-ezers. Tā kā bijām diezgan nosvīduši un mazliet piekusuši, domājām, ka atveldzēšanās un ērču noskalošana mums lieliski palīdzēs. Nopeldējāmies, uzēdām un ceļu turpinājām.


(Viens no mūsu neceļiem, groziņā redzams piekusušais, acis
aizvērušais suns)
Trešais pieturpunkts bija slēpnis, kas tika nodēvēts par Mārupes upītes iztekas punktu. Skanēja daudzsološi un piedzīvojumus rosinoši. Protams, tāds izvērtās arī ceļojums – iesākumā pa šaubīga izskata zemes celiņu, kura laikā suns kratījās metāla groziņā, jo visapkārt bija cilvēki. Pēc tam, kad zemes ceļu nomainīja pļavā izdangātas un traktoru izbrauktas rises, pa tādiem ceļiem. Un tur, protams, Rangs skrēja pats. Pa šādu bezceļu mīties bija smagi, taču mēs nespējām iedomāties, ka būs vēl smagāk. 



(Kūdras neceļš. Kūdra zem kājām, riteņiem...
visapkārt kūdra vien...)
Proti, pavisam drīz mēz iebraucām purva teritorijā un zem mūsu ripuļiem palika sausa, sausa kūdra, koku zari, bedres un uzkalniņi. Un tas bija vēl smagāk – klusi gan nopriecājāmies, ka pēdējās dienās nebija lijis, jo, ja šeit būtu slapjš, tad nekāda pāri tikšana vis nesanāktu.
(Suns arī jāpadzirda ar Mangalīti....)
Pēc kartes skatoties, slēpnim bija jāatrodas vienā mazā purviņā. Piekusuši, nominušies tikām līdz purvam, taču šeit mūs pievīla tehnika – Riharda telefons restartējās, un, nākamo reizi slēdzot iekšā, GPS neieslēdzās. Tas mums lielā mērā atņēma cerības slēpni atrast, jo paskaidrojums “lielākā no divām priedēm” izrādījās pārāk neadekvāts – purvā visas priedes, lielākoties, bija tikai pa divām. Izstaigājām krustu šķērsu, no sākuma suni turēdami rokās, jo baidījāmies, ka kāda čūska mazo šmurguli nesakož, pēc tam palaizdami vaļā. Skatījāmies koku zaros, zem zemes, saknēs un šķirbās – nekā!
Mums par nelaimi, arī laika apstākļi strauji pasliktinājās. Pamales palika tumši zilas, un tālumā bija saklausāmi pērkons dārdieni. Jau baidīdamies, ka ne tikai salīsim, bet salīs arī mūsu tehnika un pasakainie kūdras rakumi ceļa vietā, lecām virsū mūsu dzelzs rumakiem un devāmies mājās.

Par ceļojumu kopumā: jāsaka, ka, lai arī viens slēpnis netika atrasts, ceļojums tomēr izdevās. Galvenais jau nebija tas guvums. Domāju, ka ceļojuma laikā mēs redzējām daudz foršas vietas, kuras nekad dzīvē citādā veidā nebūtu redzējuši. Bez tam mēs lieliski atpūtāmies – lai arī mājās atbraucām piekusuši, mēs bijām labi izsportojušies, visu dienu pavadījuši svaigā gaisā un kustībā. Kas var būt labāks? Rēķinājām, ka kopumā nobraucām kādus 30 km, kādus 20 km no šī ceļa suns skrēja ar kājām!!!
(Ceļojuma maršruts turpceļā)

P.S. Vēlies sekot mūsu piemēram? Iesaisties geocaching un lieto Endomondo! :)) Izbaudi kustību prieku!

trešdiena, 2013. gada 10. jūlijs

Kā iemācīt zirgu gulties?

Zirga gulšanās uz pasūtījuma? Skan lieliski.
Tā kā esmu apņēmusies tagad (kamēr ar zirgu neko pavisam nopietnu darīt vēl nedrīkst) iemācīties pamatus un stiprināt mūsu attiecības, un uzticību vienam pret otru, tad man ir nospraust mērķis – iemācīt zirgam nogulties. Normālajā zirga apmācībā bez šī var iztikt, bet, tā kā mēs neesam normāla sportistu komanda un zirgu audzēju mīļumam, tad būs gulšanās.

Kā iemācīt zirgu gulties, kad tam paprasa?
Kā jau minēju, vienmēr, kad, ejot uz ganībām pakaļ Samoram, man ir aizdomas, ka zirgs atrodas guļus stāvoklī, dodos pārliecināties. Ir labs veids, kas palīdz apgūt gulšanās pamatus – notvert mirkli, kad zirgs guļ, pieiet pie viņa, uzslavēt un pacienāt. Tam gan ir dzirdētas arī sliktas atsauksmes, jo, piemēram, zirgs var iemācīties šādi diedelēt saldumus. Ā, es guļu, tagad dod man našķi! Taču domāju, ka mums ar Samo tas nedraud.
Vienā no pirmajām reizēm es viņu ganībās šādi noķēru. Gāju, un viņš gulēja. To redzēdama, paātrināju soli, cenzdamās pie zirga nokļūt pēc iespējas klusāk un ātrāk. Protams, viņš dzirdēja, pamodās un piecēlās.
Vēlāk, kad mūsu attiecības mazliet vairāk nostiprinājās un mēs sapratām kādi vēži ziemo otra kulītēs, zirgs vairs necēlās – ja gāju no rīta un zirgs gulēja, viņš mani sagaidīja guļus. Es viņu paslavēju, iedevu našķi un samīlēju. Atceros, ka pirmajās reizēs gan viņam bija bail, ka es tur tāda lielāka un augstāka par viņu, stāvēju blakus, taču viņš neuztraucās un nepanikoja tik daudz, lai celtos.
Un tad es sāku saprast, kā būtu, ja es viņu mēģinātu noguldīt pati?
Zinu, ir dzirdēti visādi briesmīgi šausmu stāsti, ka var sasiet zirga kājas, ka velkot kordu, tās viņu vilks pie zemes, un zirgam, lai nenokristu, nekas cits neatliks kā vienkārši nogulties. Taču nē! Es neesmu tāds briesmonis, lai ar varu noliktu 400 kg uz lāpstiņām! Mēs varam maigāk.

Un te sākās mans zirga gulšanās apmācības posms. Zirgu cenšos noguldīt tikai tad, kad tā locekļi - kakls un kājas - ir izstaipīti! 
(Paņemu rokās vienu tā kāju, saliecu un rauju uz aizmuguri. Normāli šādi
zirgs paliek stāvot, taču viņa viss svars sasveras uz aizmuguri. Un, ja es
pielietoju īpaši lielu spēku, tad, iespējams, es varu arī viņu pielikt pie vietas.)


(Bilde no viena rudens treniņa. Te ir vingrinājums parādīts daudz uzskatā-
māk. Tātad - paņemu viņa kāju, paceļu, pati nostājos zirga priekšā un ar
spēku grūžu zirgu uz aizmuguri. Lai viņš zaudētu līdzsvaru un nekas viņam
cits neatliktu kā nogulties.)
(Patiesībā, lai zirgu noguldītu ir nepieciešams diezgan liels spēks. Un, ja
zirgam jau noguldītājs ir apnicis, viņš var izraut kāju un reāli iespītēties.
Tāpēc nevajag pārspīlēt, cenšoties zirgu noguldīt. Viss jādara ar mēru.) 


(Zirgs izrāvis savu kāju no manām rokām. Un tagad sākas cīņa ar
vējdzirnavām. Nākamajā bildē tas ir redzams jo īpaši labi.)
(Zirgs ir iespītējies. Ja cilvēkam ir stabilā sānu guļa, no kuras to izkustināt
jo īpaši smagi, tad zirgam šo varētu nosaukt par stabilo sānu stāju :D )


(Te ir mirklis pirms nogulšanās. Zirgs ir ļoti sašķiebies uz aizmuguri un sānu,
kāja ir palaista vaļā un tagad ar visu ķermeni viņš tiek gāzts. Ir mirkļi, kad no
šīs pozīcijas, ja cilvēks nav pietiekoši uzstājīgs, zirgs pieceļas atpakaļ un no-
stājas it kā nekas nebūtu noticis, taču, ja cilvēks ir pietiekami uzstājīgs, ir
iespējams zirgu noguldīt. Tiesa gan, te arī vajag mazliet uzmanīties, jo
zirgs guļoties var uzgulties/uzkrist virsū cilvēkam
.)
Visas vasaras garumā, neregulāri mācoties nogulšanos, zirgu pašrocīgi noguldīju vienu reizi. Tas bija jau uz rudens pusi, ja nemaldos, kāds ļoti agrs septembra sākums. Lai nu kā, tas notika pateicoties manai lielajai centībai un tam, ka zirgam jau lielākā vai mazākā mērā bija noriebies, ka es šo katru treniņu gāžu! :D Viņš nogūlās, es viņu piespiedu pie zemes, mīļoju, glāstīju un cienāju našķiem.

Lai Jums veicas! Mīliet sevi un savu Zirgu!

Viss šeit rakstītais ir no manas personīgas pieredzes attiecībā ar zirgiem un to apmācību. Mana personīgā pieredze ir radusies, pieļaujot kļūdas, meklējot informāciju pie cilvēkiem, grāmatās un internetā. Atradusi informāciju, esmu to ķidājusi un spiedusi, kas man un manam zirgam ir vispiemērotākais un vislabākais. Neuzņemiet šo kā simtprocentīgu patiesību, jo labi zināms, kas vienam palīdz, otram var nepalīdzēt! Esmu ar mieru uzklausīt kritiku, atsauksmes un komentārus raksta sakarā, kā arī ielaisties veselīgā diskusijā ar mērķi mani, Jūs un pārējos šā bloga lasītājus izveidot par labākiem un gudrākiem cilvēkiem.  

sestdiena, 2013. gada 6. jūlijs

Ceļojums groziņā


Šodien pēc ilgiem laikiem ar Rihardu atkal kaut ko izdarījām divatā (vispār trijatā, ar sunīti). Lai nu kā, plāns bija doties pārbraucienā ar velosipēdu uz tuvējo dīķi/ezeru. Sataisījām piknika somas, pārbaudījām gaisa ietilpību ripukos, iestiprinājām groziņā suni un braucām. Šī bija pirmā diena, kad Rangs iemēģināja mana velosipēda groziņa dzelzs malas un kārtējā reize, kad saprata, pretoties augstākajiem spēkiem nespēs.
(Ceļojums turpceļā.  Jaunmārupes ceļš bija lielisks. Pagrieziens no Loka ceļa aizgāja uz zemes ceļu. Braucām, braucām un pabraucām garām.  Lai jūs iejustos lomā un saprastu, cik ceļš bija briesmīgs, tad atklāšu, ka viena mašīna, braucot pa priekšu mums, ceļā pazaudēja izpūtēju. Un mana baltā bremze arī darīja savu. He, hē. Kad nogriezāmies uz ceļa  (kas apzīmēts ar 4 km),
tur bija traktoru izbraukātas dangas. Sapratām, ka Rangs jālaiž paskrieties. Un viņš visu traktoru izbraukāto zemes ceļu noskrēja.)



Iespiedu puiku groziņā, cieši pieāķēju. Un braucām. 

Iesākumā viņš man dīdījās no viena sāna uz otru, raustot ne tikai savu mazo rumpīti un pārbīlī izvērstās ķepiņas, bet arī manu velosipēda stūri te uz grāvi, te pretī lielajām fūrēm. Rēja pret vēju, kas sitās degunā, un smilkstēja, kad izdzirda aiz muguras attālināto Riharda balsi.

Tikuši nost no normālā ceļa. Uzbraucām uz zemes ceļa. Tā teikt, tādu krāšņumu, kāds valda Jaunmārupes līdzenumos mēs vēl nebijām manījuši – ceļš grumbuļains, traktoru izdangāts, bedre pie bedres, ne asfalta, nekā. Tikai akmeņi, grants, akmeņi, akmeņi. Aplūkojot skaistumus apkārt – zaļo zāli, kokus un izteiksmīgos līdzenumus -, patriecām garām ceļam, uz kura vajadzēja nogriezties. Neko. Minām atpakaļ.
Ceļš, uz kuru nogriezāmies pēc tam, bija vēl briesmīgāks. Ceļa nebija vispār, tikai traktoru izbraukātas rises, lai tiktu no dārza uz dārzu. Suns dīdās, Rihards spolē ar savu kalnu rumaku, bet es lēni minos kā izslāpis kamielis pa tuksnešaino zemi...līdz... saprotu, ka jēdzīgāk būtu suni laist brīvībā paskraidīties.
Domāts, darīts. Suni atāķēju, izmetu no groziņa, un šis laimīgs to kilometru deso līdzi Riharda metāla rumaka auļiem.
Uz šī ceļa beigām suns bija tā noskrējies, ka mēle mutē neturējās un zobs uz zoba nestāvēja. Rikšoja man pie velosipēda sāna ar klusu lūgumu, lai paņemu viņu rokās un ieceļu atkal briesmīgajā groziņā.
Turpinot ceļojumu pa lielceļu (ak dievs, pa tik lielisku ceļu savā mūžā ar velosipēdu vēl nebiju braukusi), suns noskrējies mierīgi gulēja groziņā un smagi elsa.

Šodien bija pirmā reize, kad mēs trijatā bijām atbraukuši uz svešu pludmali. Bija interesanti uzzināt, kā Rango reaģēs uz apkārtējiem, vai ries, vai neries, vai metīsies klāt, vai aizskries tālēs zilajās. Lai nu kā, suns uzvedās normāli. Atradām klusu vietiņu, papeldējām, paēdām. Ap ceļojuma vidu no abām pusēm, aptuveni 40 m attālumā atbrauca cilvēki. Suns paskrēja uz viņu pusi, parēja. Pie cilvēkiem, kuriem bija suns, nepieskrēja, bet pie otriem kaimiņiem gan aizskrēja apostīties. Kad nespēju palaidni sasaukt un tas mūdzis no manis muka, pieāķēju pie siksniņas. Bet grēks jau siet. Mēs atbraucām mācīties, skatīties, kā būs, radināt suni pie cilvēkiem un pie tā, ka visi viņi vienādi un ka tikai saimnieks ir labais un labākais.



Visā visumā ceļojums izdevās. Domāju, ka suns daudz ko iemācījās. Mazliet vairāk saprata un daudz, daudz redzēja jauna.
(Ceļojums atpakaļ. Braucot atpakaļ no dīķa/ezera, izbraucām caur skaistākajām Jaunmārupes vietām. Rangs sēdēja manā groziņā kā Jaunmārupes boss. (P.S. jo pa zemes ceļu bija tā noskrējies, ka mēle mutē neturējās un zobs uz zoba nestāvēja...) :D)
Tagad guļ, galvu nokāris, uz mana spilvena. Labi izskrējies. Mož sapņo par ūdeni, cilvēkiem un braucienu groziņā. Vai varbūt par to, kā skrien pa pludmali un peld....