Februāra kopsavilkums

Šī mēneša galvenie uzdevumi, kuriem veltījām jo lielu uzmanību:

• Turpinājām apgūt kordā iešanas zinības. Tiesa, mums uzradās arī problēma. Problēmas. Divas. Pirmā, esmu sapratusi, ka zirgs ir visu laiku jāmudina, lai aktīvi notiktu kustība. Pie šīs problēmas novēršanas tiek arī strādāts. Un otrā problēma – zirgs mēdz iestiepties kordā. Ko darīt, ja zirgs guļ kordā? Uzlikt ķēdīšu nakteņus! Strādā ideāli. Pietika ar vienu reizi, lai zirgam atgādinātu, ka nav smuki gulties kordā un vilkt manas rokas. P.S Video redzams, cik liels aplis man jātaisa, kā  jāmudina zirgs, lai notiktu kustība. Tad, kad sapratu, ka pēc treniņa esmu vairāk nosvīdusi kā zirgs, sapratu, ka ir problēma.

• Sākām strādāt ar kavaletēm. Sākām kordoties pāri uz zemes nomestajiem bomīšiem tādējādi radinot zirgu pie apziņas, ka kaut kam kādreiz būs jākāpj (jārikšo, jālēkšo, jālec) pāri. Februāra mēnesī man tikai vienu reizi izdevās šis pasākums, taču visai teicami – gājām kordā uz katru pusi divas reizes pāri uz zemes nomestajiem bomīšiem. Beidzot Samo sāka celt kājas augstāk un skaistāk, nevis tikai vilkās kā uts pa kažoku. Ar šo pastrādāsim vairāk. Ofic. :)
• Tupinām locīt kaklu, kājas. Mēģinām uzstāties uz paaugstinājuma. Starp citu, šomēnes pirmo reizi tas izdevās ļoti veiksmīgi. Atkārtojam stāvēšanu pie paaugstinājuma un imitējam mugurā kāpšanu.
• Lēkšošana pie rokas? Skan ideāli. Ir ideāli. Pirmo reizi Samors man lēkšoja blakus mežā. Un pēc tās reizes es sapratu, kā būtu, ja pie rokas mēs sāktu lēkšot biežāk? Lēkšos ceļas viņš ideāli, tiesa gan, pagaidām, lielākoties, tikai no rikšiem, bet gan jau iemācīsimies. Man pat nevajag vicināt steku vai kliegt nelabā balsī. Pietiek ar vienu klusu, enerģisku „hop”, un, lūk, ir lēkši.
• Sākām un turpinājām suni un zirgu mācīt kopā, lai mēs visi trijatā kādreiz varētu doties garās pastaigās. Apmācību process ir gana garš un gana interesants, tāpēc domāju, ka izveidošu atsevišķu ierakstu un pastāstīšu, kā mums gāja. 
• Turpinājām doties mežā. Jaunos maršrutos, lai trenētos izturība, drosme un uzticība. Jā, ejot bija arī pārsteigumi. Vienu dienu, ejot pa galīgi kreiso maršrutu, nonācām pie pilsētas robežas. Zirgu mazliet izbiedēja kņada, mašīnas un mājas. Otru reizi ejot pa šo pašu ceļu, mūsu priekšā (aptuveni 25 m attālumā) parādījās rejošs teļa izmēra suns. Paldies debesīm, bet virsū neskrēja. Nezinu, kas būtu bijis, ja mestos klāt.... Vēl mežā iešanas laikā esam tikušies ar stirniņām, mazākiem suņiem un nepazīstamiem cilvēkiem. Visā visumā jāsaka – iegūtās pieredzes ir gana. Un tā visa mums palīdzēs, lai kādu dienu dotos divatā garās, garās izjādēs pa nezināmiem, nezināmiem maršrutiem. Padalīšos ar maršrutu attēliem, lai arī jūs, lasītāji, redziet, kāda daudzveidība mums ir: 

Kopējais garums 3,5 km Ceļā pavadītais laiks: 49 min; Vidējais ātrums: 4,2 km/h;
Maksimālais ātrums 10,5 km/h

Lielu uzsvaru likām uz staigāšanu mežā-mežā (kartē ceļš ievilks ar melnu), un grāvju pārvarēšanu (melni ar cipariem). 1. grāvi zirgs nepārvarēja. Tas bija dziļš un stāvs, un gājām šeit pirmo reizi mūžā. 2. grāvis ar ledu un ūdeni. Pazīstams, ejam regulāri. 

Kopējais garums 2,87 km Ceļā pavadītais laiks: 43 min; Vidējais ātrums:
4 km/h; Maksimālais ātrums 6,5 km/h

Joprojām liels uzsvars uz staigāšanu pa mežu-mežu (kartē melnā līnija). Lielais, melnais punkts pļava, kurā mēs kordojāmies suņa klātbūtnē. 

Kopējais garums: 3,63 km Ceļā pavadītais laiks: 45 min; Vidējais ātrums:
4,8 km/h; Maksimālais ātrums 11,5 km/h

Atkal cits maršruts, ar kordošanos pļavā suņa klātbūtnē. 

Kopējais garums 5,57 km Ceļā pavadītais laiks: 60 min; Vidējais ātrums:
5,5 km/h; Maksimālais ātrums 12,5 km/h

Meža pļavā kordošanās kopā ar suni. Ar melno iezīmētais ceļš tika iets pirmo reizi mūžā. Zirgs mierīgs. 

Kopējais garums 2,95 km Ceļā pavadītais laiks: 34 min; Vidējais ātrums:
5,1 km/h; Maksimālais ātrums 8,9 km/h

Horizontālais gabals ar melno ir cirsma. No šejienes toreiz izbrauca tie rati, kas Samo nobiedēja līdz panikai. Ejot, zirgs bija mazliet uzvilcies. Galā mūs sagaidīja tālumā redzamā pilsēta. Aptuveni tur, kur vieninieks, mūs izbiedēja voljērā iesprostoti lieli suņi. P.S. Ar melno iezīmētais ceļš, ko mēs pirmo reizi veicam kopā divatā, bez citiem zirgiem. 

(16. daļa)

Reiz pēc vienas no garajām pastaigām suns bija tā piekusis, ka atlūza, tikko ievēlies gultā. Neievēroja arī, ka dodamies ēst. :) Vēlēdamies suni pamodināt erotiski (tā kā parasti to dara kafijas reklāmās, kad mīļotie vīrieši savām guļošajām princesēm uztaisa kafiju un ar tās aromātu uzbliež dāmu gaisā...), paņēmām siera kubiciņu un gājām pie Ranguļa. Piebāzām pie purna. Turējām. Turējām. Reakcijas nebija.

Rihards piegrūda pirkstu, ar to pakustināja suņa degunu. Reakcijas nebija.

Atkal pie deguna pielikām siera kubiciņu, ar to pakustinājām degunu. Nereaģēja, nereaģēja, un te pēkšņi atsprāga vaļā acis. Melnas kā pogas. Un pavērās mute, un iesūca mazo siera gabaliņu.

Tikai smieklīgi – suns ilgu laiku nereaģēja vispār. Suns, kuram ir tik izslavēti laba oža. Vai tiešām viņa miegs bija tik dziļš, ka izslavēti labo ožu noslāpēja?

Rihards saka, ka mūsu suns ir kā kodējs. Kāpēc? Piemēram, šodien no rīta pamodās ar mums ap sešiem. Izrausās no gultas. Pareizāk sakot, izstreipuļoja. Acis ciet, kājas stīvas, pats lāgā vēl nepamodies. Atnāca līdz ūdens traukam, palakās un aizstreipuļoja atpakaļ vēl pasnaust. Nu goda vārds kā tāds mazs pohulācis! :D

Dzīvojot jaunajā dzīvoklī, ir atklājies, ka sunim ir reālas problēmas ar koordināciju. Vienmēr pēc pastaigas, kad jānāk iekšā, viņš tiek līdz otrajam stāvam, nosēstas pie durvīm, kur vajadzētu būt mūsu dzīvoklim un sēž. Gaida. Laid mani iekšā. Tikai viņam vienmēr aizmirstas, ka mēs dzīvojam nevis otrajā, bet gan trešajā stāvā...  

Problēmas ar nagu, pirmais ārsta apmeklējums klīnikā

Nezinu, kā un kur viņš dabūja, bet vienā dienā pamanījām, ka pakaļkājas nags asiņo un no tā ir izlīdis dzīvnadzis. :/ Turpmākās divas dienas ievainotais nags tiek mazgāts ar ūderņradi un nosiets, ejot ārā, nekādas dižās pastaigas netaisām un vienmēr kāju sienam ne tikai ar marli, bet arī ar celofāna maisiņu. Lai nu kā, pēc brīvdienām ir ieplānots doties uz Mārupi, lai apmeklētu vetārstu. Cerams, ka tas to nabaga nagu savedīs kārtībā. Baile gan jau ir, nekad pie vetārsta uz klīniku neesam braukuši, nezinu, kā suns reaģēs, kā viss izvērtīsies. Cerams, būs labi. 

Tā, uz klīniku aizbraucām. Puika tika nosvērts. Rangulim ir 7 kg. Stāvēt gan nestāvēja uz tiem svariem... Tašu kopumā pie ārsta gāja salīdzinoši labi. Nevienu nenokoda, nevienam neiekoda. Turēt gan nācās pamatīgi, jo, saozdams ārsta smaku, nelikās mierā. Viņš jau zina, vienmēr, kad darīšanas ar baltajos uzsvārčos tērptajiem cilvēkiem, nākas ciest - dur skaustā ar adatām un dot rīt negaršīgas tabletes. Lai nu kā, arī šoreiz uz tā galda sacēla paniku. Mēs ar māsu gan suni turējām, bet problemātisko nagu viņam izdevās aizlauzt un gandrīz pat nolauzt. Asiņu jūrām plūstot, ārste nagu nogrieza pilnībā un apsmērēja ar kaut kādu smirdīgu smēri. Pēc tam aptina ar zilu gumiju. Šajā mirklī es nonācu pie secinājuma, ka ja nākamo reizi tā gadīsies ar kādu no viņa pirkstiem un nagiem, pie ārsta nevedīšu. Tikai tad, ja, gadījumā, kāja piepamps vai puika sāks klibot, tad domāšu par medicīnas personāla izmantošanu. 
Vienīgā labā lieta, ko ārste patiešām izdarīja - sapotēja puiku pret trakumsērgu. :))
Atvadoties ārste vēl noteica, ka turpmākās pāris dienas ar kāju jāapejas saudzīgāk un, ja kas piepamstot vai puika sāk klibot, lai zvanot viņai.
Atbraukuši mājās, pagalmā puiku izņēmām no somas, lai jau paskraida. Rangu ieraudzīja kaķi. Tā nospolēja, ka viss apsējs nokrita. (Facepalm) Un kur te ir rūpība? Kopš šī mirkļa ne ar kādiem apsējiem vairs nečakarējāmies. Istabā pēdiņu ar ziepēm nomazgāju, uzpilināju ūdeņradi. Lai dzesē bez apsējiem!

P.S. Bildes netika uzņemtas ar mērķi ievietot blogā. Ievainojums tika fotografēts, lai attālināti konsultētos ar vetārstu.

Pastaiga ar Zirgu mežā, lielais pēriens un melnā līnija

Arī nākamajā dienā pēc slēpņa meklēšanas devāmies pastaigā ar zirgu un suni. Kā mums gāja mežā? Lai arī šī pastaiga bija īsāka kā citas, piedzīvojumu netrūka. Sāksim ar to, ka mežmalā, brienot caur pamatīga izmēra un dziļuma peļķei, suns ziemas vidū nopeldējās. (!!!)

Visiem zināms, ka man ir izvirzīts mērķis iemācīt Samo un Rango kopīgā darbā mežā, lai man nav jāuztraucas, ka kāds maisīsies pa kājām un tiks samīts. Taču, lai savu mērķi sasniegtu, ir jāiegulda pamatīgs darbs. Respektīvi, jākordo zirgs suņa klātbūtnē, abi lopi visu laiku uzmanot. Strādājām, strādājām, un šodien zirgs Ranguli gandrīz arī samina. Visiem par laimi, zirgs nav tendēts kāpt virsū maziem, smalki smilkstošiem radījumiem un viņa bremzēšanas protektori pat uz ledus un kūstošā sniega ir diezgan labi. Pretējā gadījumā no suņa būtu palikušas tikai kotletes... Kaut gan, es pati, lielās dusmās mezdama ar steku vairākas reizes pēc kārtas, no Baltā sunīša gandrīz sataisīju kotletes.

(Suns maisās. Manā sejas izteiksmē ir lasāms: "Fu Rango!!!" un lielas dusmas.)

(Rango baidās. Sūdi būs. Austiņas nolaistas, ķermenītis savilcies. Protams, būs
sūdi - mamma dusmosies, kliegs un uzdos ar plaukstu pa dibenu.)

(Par visu ir alga. Gan par neklausīšanu pēriens, gan paklausīšanu - uzslava un
samīļojiens. Šis nav izņēmums, Rangu mani bija klausījis. Sēdējis, nekustējies,
nemaisījies zirgam pa kājām.)

Un šodien, pastaigas laikā ar suni un zirgu, arī ievēroju, ka Rangs ir ļooooti greizsirdīgs. Nolamādama suni un likdama sēdēt drošā attālumā, darbojos ar Samo, slavēju zirgu. Redzēju, kādā uztraukumā suns sēdēja malā un trīcēja, kuru katru mirkli vēlēdamies mesties pie manis, sak' “mam, mam, es arī te esmu. Es arī tevi mīlu. Paslavē mani!”. Beigusi darboties ar Samoru, uzslavēju zirgu. Pasaucu suni, lai paslavētu arī viņu, un momentā Rangs bija pie manis, trīcēdams, asti luncinādams kā trīs mēnešus mani nebūtu redzējis. Noglāstīju, uzslavēju. Vairs nebija greizsirdības. Tagad viņš bija laimīgs.

Visā visumā treniņš izdevās lieliski - visi devāmies mājās sveiki un veseli. Un tas šodien bija galvenais.

Pēc šīs dienas un šī pēriena, es ļoti nožēloju, ka sunim esmu tik stipri situsi. Es tiešām nožēloju (jo ja tā padomā, pat ja es būtu situsi tik stipri zirgam, arī viņš būtu sāpēs savilciens. Un padomā, cik kg ir zirgam un kāds ķermenītis sunim...). Es ļoti, ļoti nožēloju. Vairākas reizes sunim lūdzu piedošanu. Es sapratu, ka man tajā nelaimīgajā dienā ne tik daudz suni vajadzēja sist, cik vnk nobiedēt.

Es ļoti nožēloju, un manu nožēlu tikai pastiprināja nākamās nakts notikumi.

Tā kā pēdējā laikā suns bija ieradināts doties nakts čuriņā ap pusvienpadsmitiem, šodien pēdējā čurāšanas reize bija ap kādiem pusdeviņiem vai astoņiem. Ap trijiem naktī viņš piečurāja pie durvīm. (Man ir ērgļa dzirde, visu dzirdu, kad viņa mazie nadziņi skrapst pa parketu.) Jā, mūsu suns neprasās ārā. Viņš istabā praktiski netaisa šmuces, tikai tad, kad ir slims ar caureju un šādās reizēs, kad saimnieki sagrēkojas. Dzirdēju, kā palien zem gultas. Likās, ka būs piekakājis, bet apskatot – milzīga peļķe. Saucu suni laukā no pagultes. Nenāca. Saucu atkal. Bez reakcijas. Atstumjam gultu, rauju aiz siksniņas laukā. Suns sāk kost rokā. Nopietni? Nopietni rokai, kas tevi baro? Aizsvilos. Sadevu vairākkārt pa purnu. Uzkliedzu. Nostūmu uz grīdas. Baltais sunīts bailēs sāk trīcēt. (Nekad iepriekš viņš nebija tā darījis.) Vai viņš atkal domāja, ka dabūs ar steku? Aizvilku pie peļķes, palamājos, liku paostīt šmuci, un pateicu, ka slikts suns. Neko vairāk. Dusmīga izvedu ārā, domādama, ka puika vēl čurās. Nečurāja. Atnācām mājās, bez mīlestības nomazgāju ķepas, un liku, lai sēž vienā istabas stūrī. Sēdēja, nekustējās. (Rihards jau teica, lai paliekot tai stūrī līdz rītam, bet, nē, labāk, lai pasēž mazu laiciņu, tad uzslavēšu un miers. Lai nav tā, ka viņš pasēž, pasēž, tad mēs iemiegam, viņš aiziet un nav ne uzslavas, ne rājiena.) Pasēdēja. Paslavēju. Liku atnākt pie sevis. Guļus rāpus baidīdamies pierāpoja. Paglaudīju, paslavēju. Norādīju uz krēslu, palīdzēju iekāpt. Pateicu, lai guļ. Pati devos uz gultu. Viņš pieradis gulēt ar baru un domādams, ka grēki piedoti, izleca no krēsla un iekāpa gultā. Nav, nav, draugs, grēki piedoti. Izstūmu laukā un aizgājām gulēt – viņš krēslā, mēs gultā. Līdz pat rītam puika pie mums nenāca. Un tikai no rīta, kad viņu pasaucām, viņš laimīgs atnāca pie bara. Dusmoties mūžīgi nevar. Un es joprojām nožēloju par stipro sišanu ar steku, un šoreiz, ka neizvedu naktī laukā pačurāt...

Četri tankisti un suns. Mūsu slēpņošana # 4

Ir pagājis laiciņš, kopš iepriekšējā slēpņa atrašanas. Laukā vairs nav tik auksts, un arī mūsu meklēšanas kāre ir tikai augusi. Atkal esam pieci – es, Rihards, Linda, Ainārs un Baltais sunītis -, un nu esam sev devuši diezgan dziļdomīgu komandas nosaukumu – Četri tankisti un suns.

Šodien mūsu plāns bija milzīgs, bijām domājuši doties uz dziļajiem Pierīgas mežiem un iekarot 27 slēpņus. Pēc aptuveni divu stundu gara pārgājiena, esam iekarojuši 26 slēpņus. Nogājuši gandrīz desmit km (suns droši vien, šurp-turp skraidīdams, noskrējis divas reizes vairāk), zaudējuši daudz, daudz kaloriju un guvuši gana daudz pozitīvu emociju. Un esam lepni. Bet par visu pēc kārtas...

(Suņa azarts, meklējot slēpņus, ir neizmērojams.)

(Suns izbauda ne tikai skriešanu, bet arī citas slēpņu meklēšanas ekstras - zariņu ēšanu, čiekuru staipīšanu un krūmu laušanu)

Viss sākās ar dubļainu ceļu, netīru mašīnu un nomali. Mūsu azarts, meklējot pirmo slēpni bija milzīgs. Protams, acīgākie slēpni ieraudzīja pirmie, taču drīz vien mūsu pārpasaulīgo prieku, noslāpēja vilšanās. Pirmais slēpnis – interese, aizraušanās, intriga. Otrais slēpnis – nūuu, atkal aiz koka, atkal tādā augstumā, bet nekas... Trešais slēpnis, ceturtais, piektais, sestais. Nōooo, un visi vienādā augstumā, vienādi “apslēpti”, vienādi viegli atrodami. Pēc piektā slēpņa ceļojumu sākām uztvert par pastaigu un tikai ķeksīša pēc sākām vilkt to papīru, lai parakstītos.

Mums par laimi, kompānija bija pietiekami interesanta un jautra, lai šim ceļojumam piešķirtu kaut kādu prieku un jēgu.

Jaunu intrigu mūsu ceļojumā radīja masīvais koka nožogojums ar biezajām drātīm.

Iztēlodamies, ka aiz tām ganās brieži, staltajiem ķermeņiem un žuburainajiem ragiem, gājām uz priekšu. Tā kā bija jau pusdienlaiks un nekas nopietnāks ēšanai līdzi nebija paņemts (piemēram, desmaizītes vai plika rupjmaize), un mūsu vēderi rūca kā simt gadu nebaroti pūķi, iztēlojāmies, kā noķersim kādu no briežiem un apēdīsim.
Gājām, gājām, skatījāmies, skatījāmies, bet nevienu briedi neredzējām. Tā vietā mums pavērās zīmes, kas liecināja, ka aiz sētas atrodas Rīgas ūdensgūtņu stingrā režīma aizsargjosla, un kociņi, kuru zaros sakārti rotājās sapuvuši, sapelējuši un citādāk sabojājušies Ziemassvētku dāvājumi meža dzīvniekiem. 

Vēl mūsu pārgājiena laikā ievērības cienīgas bija akas ar nenosakāmas izcelsmes saturu, bunkuri, dažāda izmēra bedres, meža kuiļu rakumi un savādas teltis nekurienes vidū (ar iespējamajiem zombijiem, bezpajumtniekiem vai medniekiem).

(Zilais - ceļš, kuru veicām. Melnais - ceļš, kurš bija jāveic, bet,
kuru, par laimi, sanāca apiet. Punktā 6, pamanījām, ka žogs
met līkumu un, noiedami no ceļa, devāmies pa taisno uz ma-
šīnu, pa taisno caur mežu, grāvjiem...)

Kad bijām apgājuši gandrīz veselu apli un secinājuši, ka žogi ceļu pusēs nepazudīs un mums, lai tiktu līdz mašīnai, būs jāiet vēl paprāvi divi trīs kilometri (attēlā maršruts ar melno krāsu) apkārt mazajam ciematiņam, mūsu rokas nolaidās. Meklēt slēpņus tikai ķeksīša pēc nav interesanti! Un meklēt slēpņus tad, kad gribas ēst nav interesanti! Vīlušies vilkāmies, vienīgais, kas par šo ceļojumu joprojām priecājās, bija Baltais sunītis, kurš, patiesību sakot, savu baltumu bija nomainījis ar dubļainu un slapju, tekošu apmatojumu. Tā purnā joprojām bija jaušams prieks, bet kājas, liekas, pašas nesa te kalnā, te lejā, te atkal pār zariem un kukužņiem

Vai esi spējīgs atrast Balto sunīti šajos attēlos? Pameklē! Viņš saplūst ar sniegu un zemi!

Kopsavilkums

Divu stundu ceļojuma laikā veicām ap desmit km, suns, domājams, noskrēja divas reizes vairāk. Patērējām pietiekami daudz kaloriju un saelpojām pietiekami daudz svaiga gaisa. Visā visumā, lai arī slēpņi bija neinteresanti, varētu pat teikt - garlaicīgi, atpūtāmies labi, jo bija pietiekami jautra kompānija. Arī suns izskrējās pietiekami, tik pietiekami, ka, mājās atnācis, no gultas laukā nekāpa. Un, nē, viņš nav slims, jo, lai arī viņš bija slapjš un mašīnā trīcēja, joprojām ir sveiks un vesels, un svaigs kā gurķītis. Tikai guļ.

Visā visumā šos slēpņus silti iesaku meklēt ar ātrāku pārvietošanās līdzekli, piemēram, velosipēdu vai zirgu un jautrā kompānijā. Iespējama atpūta arī ģimenēm ar maziem bērniem un mājdzīvniekiem. Pastaiga tīrā mežā svaigā gaisā nevienam neko skādīgu vēl nav nodarījusi! :)

Mūsu komandā piedalījās: 

(Rihards, Gita ar Balto sunīti, Linda un Ainārs)

P.S. Ja esmu tevi ieinteresējusi un vēlies nodoties slēpņošanas baudām, tad iemet aci http://abc.geoforums.lv/ , www.geocaching.com un http://www.endomondo.com/ Laimīgi! 

(15. daļa)

Pārvākšanās un jaunais dzīvoklis

Suns pie mums ir dzīvojis mazliet vairāk kā gadu. Sava nelielā mūžiņa laikā viņš ir piedzīvojis jau divas pārvākšanās. Pirmā – viņš vēl bija pārāk mazs, lai kaut ko jēdzīgu saprastu. Un otrā tagad. Tagad, kad viņš jau domā un saprot, un apzinās... Lai nu kā, pārvācoties radās moments, kad suni ar sakravātajiem čemodāniem vienu atstājām dzīvoklī. Kā Rangulis jutās? Kā jums liekas, vai viņš nobijās? Vai viņš domāja, ka mēs viņu pametīsim? Bet tad jau noteikti viņš tā domā vienmēr, kad tās dažas reizes paliek piesiets pie veikala un mēs abi ieejam iekšā. Un kā viņš iejutās jaunajā dzīvoklī? Vai viņš iesākumā jutās kā ciemiņš? Un kā viņš tagad, pēc aizvadītām dažām dienām, šeit jūtas? ... Viņš guļ uz palodzes, purnu pret mani pagriezis un izskatās, plus mīnus, laimīgs... (Bet man tik un tā dažreiz gribētos ielīst viņa galvā un uzzināt, ko viņš domā, kā visu redz.)

Jaunais dzīvoklis atrodas trešajā stāvā. Kāpņu telpa ir pilna puķēm. Atceros, kā mēs pirmajā dienā devāmies čurāt. Suns laikam bija ilgi cieties un, tikdams līdz otrajam stāvam, glūnīgi nostājās pie puķēm. Kā jau grasīdamies celt kāju un čurāt. “Fu!” Pavadas rāviens, un visas domas par čurāšanu izzudušas.

Vienu citu reizi, vakarā izvedot suni čurāt, bērni no lipīgā sniega bija sacēluši veselu sniega vīru ģimeni. Tā kā bija tumšs un sniega vīri sunim likās gana biedējoši, viņš no tiem nobijās. Sen nebiju redzējusi, ka no kaut kā tik vienkārša var tik ļoti nobaidīties. Zirgi, jā, tie mēdz baidīties, bet suns?!!! Suns, kam būtu jāaizstāv saimnieks un kuram, plus mīnus, pat nav pieļaujams baidīties. Vedu klāt, rūkdams, ietiepies bremzē un spolē. “Nē tikai ne pie tiem briesmoņiem!”, pieeju klāt sniegavīriem, pieskaros, nokrīt sniegavīra roka... Nekā, tāpat baidās. Beigās gan jau mazliet mitējās, bet droši klāt tāpat negāja. Iespējams, ja sniegavīrs būtu bijis viens, būtu citādāk...

Citā dienā, ejot pa kāpņu telpu uz dzīvokli, garām pagājām vienai sievietei. Zināms, suns uzrej tikai izredzētajiem, un šī sieviete tāda nebija. Paskatījās un tā klusi, smieklīgi, tikko dzirdami uzrūca. Vienu reizi. Pagājām garām. Mēs gājām uz augšu, viņa uz leju. Tikuši kāpņu telpu augstāk, suns no jauna paskatījās uz leju, uz sievieti, un atkal klusi, tikko dzirdami uzrūca. :D Tas bija tik smieklīgi. Es smējos ilgi un sulīgi!

Jaunajā pagalmā tik daudz smaku un visas jaunas. Tik daudz neiezīmētu ciņu, koku, kupenu, akmeņu. Tik daudz nesatiktu suņu, cilvēku, priekšmetu. Un tik liels pastaigu laukums – parks, mežs, ceļš ap dīķi un pa dīķi... Sapnis. Sapnis. Tikai viena slikta lieta – te visu laiku ir cilvēki. Tikpat kā nav iespējams Ranguli palaist paskrieties bez pavadas. Un tas ir slikti, ļoti, ļoti slikti. Tagad būs jāmeklē iespējas, lai ar puiku biežāk dotos pie zirga un pastaigātu pa mežu, un dotos meklēt slēpņus.

Joki ar zirga veselību

Ir trešais februāris, pagājušas ļooooti daudz dienu, kopš pēdējā treniņa. Un diena stallī iesākās ar pamatīgiem pārsteigumiem.

• Pirmais. Vienu reizi pasaucot zirgu, Samors momentā bija pie manis. Iezviedzās un pierikšot pierikšoja. Jautājums – kāpēc? Pirmā doma – puika pēc manis noilgojies. Bet ievedot stallī un padzirdot, un saprotot, ka puika bez apstājas dzer veselas divas trīs minūtes – secinu, ka zirgalops vienkārši labu laiku nav ticis pie ūdens. Tā kā neticami. Bet citi izskaidrojumi lielajām slāpēm?
• Otrais pārsteigums. Trenējāmies – rikšojām kordā un darījām citus niekus – kad pamanīju, ka Samo sāk trīcēt. Pirmā doma, vāks uz ezera, kaut kas nekārtībā ar sirdi. Beidzām trenēties, skrēju pie palīdzības. Zirgs trīc. Kas par vainu? Staļļa saimnieks atbildēja – sadzērās aukstu ūdeni, izgāja aukstumā, nu i lūk rezultāts – auksti un tāpēc trīc. Bet kāds aukstums? Tas ūdens bija no staļļa, nevis āra. Un laukā nav nemaz tik lieli mīnusi, lai tā saltu... Vēlāk gan uzzināju, ka pareizākais būtu bijis nevis iet un iedot, lai zirgs piedzer pilnu kuņģi, bet dot ūdeni pa mazumiņam...
• Un trešais pārsteigums zirga veselības sakarā. Nekakāšana. Visiem zināms, ka pēc kustībām, zirgs kakā. Bet mums bija treniņš kordā (labi, ne visai produktīvs, jo es panikoju, ka tik zirgam nav kaut kas ar sirdi) un gara pastaiga mežā. Un nevienas čupiņas. Nopietni? Pusceļā uz mājām tā kā sapratu, ka zirgs, iespējams, vēlas gulties – sāk kašāt zemi un bakstīt savu pieri. Nekādas gulšanās, ja iespējami koliku draugi. Uzšāvu ar steku un gājām tālāk. Un apgājām vēl vienu apli – soļos, rikšos. Treniņš beidzās, kad Samo izspieda divas spiras un es biju tā noskrējusies, ka mugura bija slapja. Lai nu kā, stallī jautāju, kāpēc tā, un man loģiski atbildēja. Samo ļoti maz brīvdienās bez manis kustējās (ārā slidens, zeme sūdīga...), tāpēc vēdera izeja nav bijusi tik raita, kā citas reizes, kad viena treniņa un mežā iešanas laikā zirgs pakakā divas reizes.

Traka diena, ļoti, ļoti traka diena. Kaut gan nevarētu teikt, ka slikta. Es daudz iemācījos. Patiešām daudz.

"Tik smuks sunītis, bet tik riebīgs"...

Vienu vakaru visi četratā aizgājām līdz veikalam. Tā kā visi iet iekšā nevaram, paliku ar suni pie veikala.
Visiem zināms, ka mans suns par katru nieku neverkšķ. Rej tikai, ja pie durvīm grabinās vai nāk iekšā, vai retu reizi uz kādu cilvēku (vienu no desmit, lai tikai atkal un atkal apliecinātu, ka viņš taču ir suns un ka viņam ir jārej), dažreiz viņš uzrej uz kādu cilvēku, ja tiek nobiedēts vai redz ko neraksturīgu, piemēram, sētnieku ar lielu ķerru vai jauno māmiņu ar ratiņiem...

Lai nu kā stāvējām abi pie veikala un salām. Viss pilns, cilvēku daudz. Visi iet garām. Mašīnas brauc – atbrauc, aizbrauc. Kustība. Suns sēž, klusē, skatās pa malām, neko nesaka. Pēkšņi mūsu priekšā ar švunku apstājas mašīna, no tās izlec divi tēvaiņi. Suns sāk riet, pieņemu, ka nobijās. Izvelk no mašīnas divus sīkos. Mazus bērneļus. Suns rej kā nenormāls, nevaru apklusināt. Iet garām un viens saka “tik smuks sunīts, bet tik riebīgs”.

Nopietni? Es gandrīz uz zemes apsēdos. Vispār man palika riebīgi – kā tu vari tā teikt par kaut ko pirmo reizi mūžā redzētu? Man jau gan mēle ļoooooti niezēja, lai es kaut ko pateiktu pretī, bet tad es tā padomāju – abiem mazi bērneļi. Ko sīkie padomās?
Bet no otras puses – ko lai bērni tagad domā, ja paša vecāki stāsta, cik pasaule ir riebīga?

Zirgs mežā

Zirgs mežā. Mūsu kāpinājumi, kritumi un dziļās atklāsmes (raksts ik pa laikam tiks papildināts)

Tā kā esmu visai individuāla un intraverta, tad augstu vērtēju vientulību. To mirkli, kad nav jāsteidzas un kad var izbaudīt mirkli. Klusi sirdī ticu, ka arī Samo ir šāda veida īpatnis, un pienāks laiks, kad vairāk par visu, viņam patiks tieši mana klātbūtne (nevis kāda jauka ķēvīte, siens vai sāls...). Nesaprotu jātniekus un jaunzirgu strādātājus, kas lielā varzā var vilkties uz mežu un bradāt. Kur paliek burvība? Jā, zināms, ir jaunzirgiem posms, kad labāk iet vēl ar kādu, bet visu mūžu jau šī vēl kāda nebūs... Sāksim mācīties. Bet lai iemācītos, vajag darīt.

Kāda ir mūsu mežā došanās statistika? Mūsu panākumi, vilšanās un attīstība? Paskatīsimies:

• 27. februāris, 2013. gads: Pirmā došanās mežā ar kompāniju – vēl diviem zirgiem un vēl diviem cilvēkiem. Jāsaka gan, ka iepriekš mežam tā nopietni nemaz nebijām pietuvojušies. Kaut cik jau tuvojāmies, bet lēni un bez uzstājības, kā rotaļājoties staigājām pa pļavu pie meža. Nekā nopietna. Šis gājiens bija reizē kā pirmais nopietnais mēģinājums iet mežā un pirmais gājiens mežā. Viss izdevās lieliski. Kompānija Samo patika, no sākuma mazliet uztraucās, bet uz beigām pierada un ceļojumu pat sāka izbaudīt.
• aprīļa beigas, 2013. gads: briesmīgā pieredze ar mežā iešanu. Šī bija mūsu gada lielākā vilšanās un lielākais pārdzīvojums. Atradām kompāniju, viss bija labi, taču līdz mežam pat netikām. Kāpēc? Jo no meža brauca zirgu vilkti rati, un Samo tik ļoooti nobijās. Krāca, elsa, stiepa kaklu, rāvās. Galu galā arī aizrāvās, apdedzinot man plaukstas, nokrītot uz asfalta. Tiesa, nav sliktuma bez labuma. Šodien es iemācījos, ka cilvēks ne vienmēr zirgu var noturēt (lai arī kā censtos), un ka citi, blakus esošie zirgi, vēl nav nekāds garants, ka manējais zirgs nenobijies neaizmuks. Visa garantā ir cilvēka-zirga attiecības, savstarpējā uzticēšanās un piedzīvotais. Ilgi pēc šī atgadījuma zirgu uz mežu bija bail vest, arī vedot, viņš vienmēr krāca un panikoja, domādams, ka no meža atkal izkārpīsies kāds briesmonis. Bailes pārgājām, kad pakāpeniski arvien biežāk un arvien vairāk tuvojāmies mežam.
• vasara, 2013. gads: vieni pirmo reizi mežā. Zaudējot bailes un attīstot savstarpējo uzticību vienam pret otru, beidzot esam sākuši doties uz mežu divatā. Bez papildus cilvēkiem, bez papildus zirgiem. Pirmā reize gan bija tāda bailīgāka, bet, liekas, zirgs bija mierīgāks par mani. Pierādījums zirga uzticībai un doma par to, ka es esmu barvedis, bija reizē, kad neuzmanīgi gājām pa mežmalu un no grāvja pacēlās putns. Zirgs izbijās un izrāvās, jo es viņu lāgā nebiju turējusi. (Mēs bijām tik daudzas reizes divatā devušies uz mežu, ka es biju zaudējusi uzmanību uz lietām, kas var zirgu nobiedēt. Tik daudzas reizes viss bija bijis labi. Kāpēc lai šoreiz būtu citādāk? No šī mirkļa es iemācījos, ka vienmēr, kad iet divatā ar zirgu uz mežu, vajag domāt par visu. Vajag skatīties uz visu. Un vienmēr visus iespējamos draudus pamanīt pirmajam.) Redzēdama kā zirgs aizskrien un neuzmanīgi turētā pavada aizvelkas pakaļ, prātā jau iztēlojos šausmu ainas ar lielceļu, automašīnām un to, kā zirgam būs radies netikums – aizskriet no manis, nenākt mežā, bīties, panikot... Trīcošām rokām vilkos zirgam pakaļ. Pagriezos līkumā un ieraudzīju, ka zirgs, izslējis kaklu, izbolījis acis, stāv manā priekšā un pilnām mutēm ēd zāli. Viņš nebija nekur aizskrējis, jo viņa bars – es – nebija nobijies un devies viņam līdzi. Viņš bija nobijies, bet pamanīdams, ka es nesekoju, noslāpēja bailes. Sak, ja jau mamma neseko, kāpēc man jāskrien? Varbūt tas briesmonis nemaz nav tik briesmīgs?.. Un nebija arī, paslavēju zirgu un devāmies mājās. Šodien pamanīju, ka mans zirgs bailēs ēd. Un nevis ēd tā normāli, bet rij. Pilnām mutēm rij. Nākamo reizi, dodoties mežā, viņš nebaidījās. Sekoja man. Vasaras laikā mēs daudz un dikti devāmies mežā, katru reizi iemācoties daudz jauna un pilnveidojot mūsu attiecības. Bija gan reizes, kad viņš nobijās no ļoti ikdienišķām reālijām, piemēram, mežā novietotas automašīnas vai PET pudeles, vai krūmos sapinušiem plēves maisiem, taču tās nebija mirstamās kaites... Vienu reizi viņš man uztaisīja lielāku paniku, ieraudzīdams no zemes izceltus grodus, bet arī šoreiz ar manu uzstājību, tiešumu un zirga ticību man, tikām šķērslim garām tikai mazliet pakrācot. Ievēroju, ka zirgs tā kā baidās, taču ticēdams man un tam, ko es saku, paklausa. Tas tikai atkal un atkal apstiprināja to, ka mums veidojas un jau ir izveidojušās labas savstarpējās attiecības. Esmu sapratusi, ka zirgu var izbiedēt neierastas lietas, bet, ja ir izveidojušās labas attiecības ar cilvēku un viņš uztver cilvēku par baru, problēmām un bailēm nevajadzētu rasties.
• 12. oktobris, 2013. gads: pirmā reize mežā ar suni. Jā, jā!!! Lai arī esmu smagi novirzījusies no mērķa, jo mērķis bija jau šā gada vasarā treniņus ņemt kopīgi ar suni un zirgu, šodien pirmo reizi devāmies mežā kopā ar suni. Kā zināms, suns ar zirgu līdz šim redzējušies bija. Tiesa kopā bijuši gan nebija - nevienu reizi suns bez siksniņas nebija dzesējis pa Samo kājām. Sagatavošanās darbi gan šai reizei bija jāveic, bet par tiem citreiz. Viss izvērtās labi. Bija reizes, kad Rangu traucēja, minoties pa zirgu kājām, bet Samo suni uztvēra labi – virsū speciāli nespēra, ar interesi pētīja, nebaidījās un neuzbruka. Lieliski.
• 8. janvāris, 2014. gads: pirmā reize mežā-mežā. Jā, nevis pa meža taciņām un celiņiem, bet mežā-mežā. Caur zāles kukužņiem, melleņu mētrām, krūmājiem, vaivariņiem un kritušiem kokiem. Ideāli. Zirgs iet visur, kur lieku, bez problēmām, bez naida, bez izbrīna. Esmu patīkami pārsteigta. Tiešām, ļoti, ļoti patīkami pārsteigta un laimīga!
• 10. februāris, 2014. gads sākam Samo un Rango izglītošanu kopīgai laika pavadīšanai mežā. Mērķis - panākt, ka abi dzīvnieki, viens otram netraucējot, var strādāt. Kā notiek mācības? Dodamies uz mežu un meža pļaviņā kordojamies, mācot sunim brīvi skriet un nemesties zirgam priekšā vai pa kājām
• 1. marts, 2014. gads. Pirmo reizi mežā satiekamies ar svešiem suņiem. Viens teļa izmērā aptuveni 25 m no mums, pārējie divi mazi gāja garām. Reakcija nulle. Uz lielo skatījās, mazliet pakrāca. Lielu nebija. Mazie vienaldzīgi. 
• 2. marts, 2014. gads. Pirmā reize ar segliem mežā (kāpšļi nolaisti), pirmā reize kordā ar segliem (soļi, rikši, lēkši). 
• 5. marts, 2014. gads. Pirmo reizi pārvarējām dziļo grāvi mežā. Gāja labi, tikai mazliet bija jāpastimulē. Sabijos, ka augšā netiks, jo ļoti stāvs, taču uzsvempās - pacēlās pakaļkājās un uzleca. 
• 8. aprīlis, 2014. gads. Pirmo reizi darbojos ar suni un zirgu kopā, bez neviena cita cilvēka. 
• 10. aprīlis, 2014. gads. Tā kā esam pārvākušies, sākam apzināt arī svešus, jaunus mežus. Jauns mežs, jauni piedzīvojumi, jauni kalni-lejas mežā.
• 23. maijs, 2014. gads. Jauns mežs-jauna pieredze. Pirmo reizi mežā esam sūdos līdz ausīm, zirgs gandrīz nogrimst meža zemes mēslos - pus kājas atrodas dubļos. Izķepurojamies, nospļaujos un nosolos pa šo maršrutu nekad vairs neiet.