Neiet. Aitas katru dienu cepinās saulē pie ķēdes, draud ar pašnāvību pakaroties un pieprasa nebeidzamu uztraukšanos. Bez tam abas brīvās, pie ķēdes nepieliekamās aitas – pistole un teķis – skraida apkārt un lēnām nāk uz pēdām dārzam. Cietušas jau lopbarības bietes pāris kvadrātmetru platībā. Ja šitā turpinās, ziemai nekas nepaliks un aitas varēs ciest badu. Nu i naf. Savācām visas ķēdē un vedām uz kūti. Jādomā jauns risinājums mūsu nebeidzamajai aitu sāgai.
Bet kūtī jaunas problēmas. Tikko biju gulēt nolikusi jaunāko šīs mājas iedzīvotāju, kad istabā ieskrēja vīrs bāls kā līķis, trīcošām rokām un pieri tik grumbainu, ka kartupeļus var stādīt. Kas atkal? Atkal kāds pakāries? Nē, pistolei ķēde ādu noberzusi un tārpi līdz kaulam jau ēdas miesā. Nezin, vai kaut nost vai kaut ko darīt. Eh.
Ārstēs. No sākuma ar šņabi skaloja, jo, protams, mājā ūdeņraža neesot. Bet cik lies? Aita jau manāmi noreibusi, bet tārpi tikai rāpo, rāpo. Teikšu atklāti, savā pašreizējajā stāvoklī kritisko situāciju aitas kaklā neredzēju, taču mans vēsais prāts vīra pazaudētajai apziņai palīdzēja diezgan. Skalos ar ūdeni pamatīgā spiedienā. Izvilkām aitu laukā no kūts, noguldījām zemē un sākām. O johaidī. Tagad kaut ko manīju. Tādi krāteri, alas līdz kaulam, viss smird pēc līķa, visur ložņā un lien, bet pistole kā pistole – skriet un mukt... Izdzinām viņas nožēlojamo apmatojumu un skalojām, skalojām, skalojām. Liekas, ka palika labāk. Tikām arī līdz asinīm. Vai būs mirējs, velns viņu zina. Ar kaušanu nesteigsies, jo aita, iespējams, grūsna. Ārstēs, cik varēs – no sākuma skalos ar ūdeņradi, tad ar zeļonku.
Eh.
Drošības labad kaklus pārbaudījām arī pārējām aitām, taču neko dzīvībai bīstamu neatklājuši, metām mieru. Turpmāk aitas sēdēs kūtī, tiks barotas ar pļautu zāli un sienu, un gaidīs labākus laikus. Un pistole ar savu pūstošo kaklu tiks ārstēta. Un tad jau redzēs, būs dzīvotāja vai ne. Pašreiz un arī iepriekš gan nekas neliecināja par viņas kritisko situāciju – vienmēr lēca un muka, saimniekam nākot tuvāk, un nekādus tārpu radītus diskomfortus neizrādīja.
Var teikt - pistole otru reizi gandrīz aizgāja pie dieviem. Paši tikpat kā aizsūtījām un paši tikpat kā atsaucām. Cik aitām ir dzīvību? Kā kaķiem – septiņas?
Turpmākajās dienās pistole ar pūstošo kaklu tiešām izgāja ārstniecības kūri. Dzīst, sadzijis gan nav, bet izskatās, ka dzīvotāja būs. Un, katru vakaru apkopjot lopu, viņš sāka mazāk baidīties no saimniekiem – sāk pat nākt klāt un ēst no rokas, pretstatā otrai pistolei, kam cilvēks joprojām ir pasaules lielākais bieds.
Bet noņemšanās, turot aitas kūtī vasaras laikā, ir baigākā. Siens/zāle rītā vakarā. Pļaušana, grābšana, vešana ar ķerru. Eh. Pagājušās nedēļas vidū izlaidām aitas aplokā – muks, lēks, skries prom.... Zāle līdz nabai, lai ēd. Kad uznāks sals un zāle izbeigsies, gan jau pašas ceļu uz māju un sienu atradīs. Ja ne – tad lai meklē skuju taku trešo reizi.
Un, esmu nonākusi pie pāris būtiskiem secinājumiem aitu kopšanas/audzēšanas sakarā:
- Aitas nav jēga audzēt, ja nespēj viņām nodrošināt pastaigu ārā. Koka vai elektriskajā aplokā. Tā kā man nav koka kāršu aploka un manam elektriskajam ganam viņas reāli šķauda virsū, nav zināms, vai es turpināšu nodarboties ar aitkopību. Tā kā aitas, iespējams, lielā vairumā ir grūsnas, tagad no viņām tāpat nav iespējams atbrīvoties. Gaidīšu pavasari un vasaru. Un jaunajā gadā vēl pamēģināšu pie gana pieradināt atkārtoti – vīrs apgreidos ganu, lai sit stiprāk un biežāk, un tad jau redzēs, kas notiks pēc ziemas.
- Vilnu vajadzēja dzīt divas reizes gadā – maijā un augustā. Tagad aitas ir tik noaugušas, ka uz ziemu vispār staigās kā gubas. Un pavasarī man būs jāpūlas pa divi deviņi, lai viņas atkal notaisītu gludas. Eh.
- Lai aitām labāk ieaudzinātu māju sajūtu, būtu, liekas, vēlams viņas uz vakaru atstāt nevis ganībās ar nojumi, bet vest uz kūti. Tā viņas pierastu, ka mājās ir našķi un ka saimnieks ir saimnieks. Tas gan nebūtu tik ērti, kā 24/7, taču izdevīgāk. Un, lai nostiprinātu aitu-cilvēka attiecības, lopi katrs atsevišķi katru vakaru arī būtu jāpabužina.
- Aitas tiešām ir pietiekami stulbas, lai pakārtos ķēdē. Spriežot pēc viņu prātu apmēriem, liekas, ka viņas varētu pakārties pat plikā, svaigā gaisā.
Kādreiz, kad gāju skolā un visi runāja, kur vēlētos dzīvot, kad izaugs lieli, klasiskā atbilde bija – pie jūras. Ja arī kāda sapņi bija piezemētāki, tad, galvenokārt, šais atbildēs figurēja ūdens – upe, ezers, dīķis.
Mana atbilde vienmēr – mežā. Man patīk meža miers, klusums, koki un pamestība.
