Par mežā iešanu, kordu un sprēgām...

                                                                                                          Kas kait man nedzīvot

                                                                                                          Priedoliņa siliņā:

                                                                                                          Vējiņš pūta, sili krāca,

                                                                                                          Priežu gali stabulēja.

                                                                                                                                             (latviešu tautasdziesma)

Sāksim ar labajām lietām. Mēs ar Samo esam kārtīgi nobrieduši apzināt plusus pastaigai brīvā dabā, pa mežu, pa pļavām... Novembris ir izvērties par diezgan spraigu mēnesi, jo gandrīz katru dienu pēc cītīga kordošanas treniņa esam devušies mežā, izvēloties arvien jaunus un jaunus maršrutus.

Zināms, mēneša sākumā mūs piemeklēja dažas tādas vietas, no kurām Samo nobijās, piemēram, plēves, kas pēc vētras bija sapinušās krūmāju zaros, un meža vidū atrodamie grodi, taču pēc regulārām pastaigām zirgs pie šiem visiem sīkumiem pierada un, ejot garām, “bīstamajiem objektiem” nereaģēja nekādi. Man pat sāka gribēties, lai kādu dienu no kaut kurienes kaut kas uzrodas, un zirgs atkal sāk aptvert, ka pasaule ir pilna brīnumu, un pierod, ka kuru katru mirkli no meža var izlekt kāds zaķis, stirniņa vai cilvēks. Dažu reizi jau, protams, gadījās visādi brīnumi, taču nevienā, lai arī cik zirgs strauji būtu sabijies, viņš neparāvās. Es arī sapratu, ka drosmes pamatā ir pieredze. Bet pieredze – tā ir staigāšana, staigāšana, staigāšana. Izvēloties arvien jaunus maršrutus, arvien jaunus diennakts laikus...

Kad man palaimējās un pagadījās kāds līdzgājējs, līdzi šādās pastaigās tika ņemts arī Baltais sunītis. Rango sarada ar Samoru arvien vairāk un vairāk – esam par soli tuvāk manam mērķim, darboties trijatā, bez papildu personām, papildu uzmanības.

Tā kā man novembrī bija arī vairāk brīvā laika, loģiski, lielāku uzmanību veltīju arī treniņiem. Ar Samoru īpašu uzsvaru likām uz kordošanas treniņiem, lielu uzmanību veltot tieši kustībai uz balsi. Jāsaka gan, ka puika ļoti cītīgi klausās tajā, ko saku, ļoti skaidri saprot atšķirību starp soļiem un rikšiem. Tagad sākam mācīt arī rikšu pārejas – ātrākus, lēnākus rikšus. Un arī tos Samo ļoti cītīgi ievēro un attiecīgi uz viņiem arī reaģē.

Pirmie lēkši!!!!!

Plus, novembra nogalē esam sākuši mācīties jaunu komandu “hop”, kas liecina, ka ir jālēkšo. Pirmajās pāris reizēs ar komandas saprašanu bija tā, kā bija. Taču, kad Samo saprata ap ko lietas grozās, lēkšos cēlās pat pēc pirmās otrās komandas. (Tā kā mēs lēkšus tikai mācamies, uzmanība uz zirga kājām netiek likta. Pašreiz galvenais ir pacelt zirgu lēkšos pēc pirmās komandas. Ja tas nenotiek, nedrīkst zirgam ļaut rikšot ilgu laiku. Temps divi, ja neceļas, jāstādina un jāsāk pa jaunam. Jā, un, lai zirgs saprastu, ko no viņa vēlos, lēkšus mācamies no rikšiem. Pati diezgan aktīvi ar pātagu dzenos viņam pakaļ, saukdama komandu. Iet salīdzinoši labi, jo Samo ceļas lēkšos labāk un ātrāk nekā es biju domājusi. )

Trešā lieta, par kuru vēlējos parunāt – sprēgas. Fak, tās stulbās, kreveļainās sprēgas!!! Zināms, pati esmu viņas ielaidusi. Labi, līmenis nav katastrofāls, bet man liekas, ka Samo ir stallī vienīgais, kuram ir tik daudz. Sākumā tam lāgā nepievērsu uzmanību, šad tad iesmērēju ar eļļu, un bija labi, tagad, kad saprotu, ka nu ne pavisam nav labi, bez maz vai jāplēš mati.

Esmu pieķērusies kārtīgai sprēgu ārstēšanai – tā kā pie zirga nāku pietiekami bieži, kāju nosusinu katru dienu un katru dienu apķēpāju sprēgaino vietu ar vienu eļļainu ziedi (staļļa saimnieki iedeva, nosaukumu nezinu, izskatījās paštaisīta). Kad ziede beidzās, paņēmu no mājām cūku taukus un lietoju tos. Jāsaka, ka tauki pat palīdzēja labāk. Ja eļļainā ziede līdz nākamajai dienai nedavilka, tad ar cūku taukiem pamatīgi nosmērētā kāja pat pēc divu dienu desošanas klajā laukā vēl bija manāmi eļļaina.

Es nesaprotu – ganībās viss ir ūdeņains. Ir zirgi, kuri visu mūžu pavada sūdos un dubļos, un ūdenī līdz ausīm (spilgts piemērs zirgs, ar kuru pašreiz jāju), taču viņiem sprēgu nav nevienā acī, es atvainojos, ne uz vienas kājas. Kas par lietu? Vai pie vainas ir iedzimtība? Baltie zābaki, kuri ir Samoram, bet kuri tam, ar kuru jāju, nav? Kas par iemeslu sprēgām?

Man par laimi un cūku taukiem par laimi, un Samoram par laimi, sprēgas plus mīnus tika apārstētas. Krevele nogāja. Tagad daudz rūpīgāk uzpasēšu sprēgaino kāju un pie mazākās ūdeņainās dienas likšu viņam virsū tos nolāpītos taukus.

P.S. Sprēgu sakarā aizmirsu piebilst, ka bija diena, kad man, pakonsultējoties ar dažiem, radās doma Samo paturēt uz nakti stallī. Zināms, kājas sasmērētas, ārā dubļi, lai tad nu vismaz apžūst un sprēgas nelaižas vēl lielākas. Paturēju zirgu vienu nakti stallī. Nākamajā dienā kājas bija... pamatīgi uzpampušas. Lieki piebilst, ka šī sprēgu sakarā bija pirmā un pēdējā zirga turēšana stallī. 

(9.daļa)

Vienmēr, kad es ēdu kaut ko, ko suns nekad nav pagaršojis, viņš skatās uz mani ar lūguma pilnām acīm, kā mudinādams, lai šim arī iedodu pagaršot. Parasti jau iedodu un citreiz sanāk grēkot arī ar šokolādi. Lai nu kā, vienreiz grauzu burkānu. Šis redz, ka man rokā kaut kas jauns. Skatās. Skatās. Sak' iedod man arī! Nokodu gabaliņu, iedevu. Ar prieku paņēma, bet ēst neēda. Pagrauza un izspļāva, un tik vien tā prieka arī bija. Šoreiz suns iegrābās – burkāns jau nav šokolāde! :D

Bet šī nebija vienīgā reize, kad viņš iegrābās (visi zina atgadījumu ar šņabi, taču ir vēl viens). Draudzene ēda medusmaizes (baltmaize+medus). Protams, suns skatās. Skatās. Siekala tek. Nu ko, iedos. Suņiem esot veselīgi ēst medu, viņas suns ēd baudas pilnām mutēm. Uzsmērē uz pirksta, iedod Rangam. Suns ostās, ostās. Paver muti, cerīgi pagaršo un tad... saviebjas. Acis savelkas, lūpas savelkas – seja atgādina iepuvušu ābolu. Fui. Nē, medu viņš neēdīs. Draudzene nobrīnījās. Kā tā? Rādās, ka mēs ar Ranguli par medu esam vienādās domās. Abiem viņš negaršo.

Vispār esmu ievērojusi, ka, ja dažreiz sunim kaut ko dodu, un viņš neēd – piemēram, desu; gariem zobiem paņem un kaut kur nomet – man atliek šo gabaliņu viņam pa jaunam iestumt mutē, un viņš apēd. Gariem zobiem, nelaimīgu seju, bet apēd. Kārtībai mājās jābūt!

Vakar rakstīju, suns gulēja gultā un uzmācīgi grauza/grabināja PET pudeli. Tā bija parasta plastmasas pudele, taču sniedza tik daudz prieka. Viņš to pats pameta, pats uzklupa, pats rūca uz viņas kā uz nāvīgāko ienaidnieku. Rihards sacīja – sunim prieks no vienas pudeles tāpat kā prieks alkoholiķim no vienas pudeles. :D

Bet, ja godīgi, ir apbrīnojami, ka var smelties prieku no tik ikdienišķām lietām. No pudelēm, striķīšiem, kinderolu dzeltenajiem apvalkiem, no bērzu zariņiem kaku alejā un saknēm, no sniega, no kurmju rakumiem, no ūdens, no plašumiem.... Eh, man liekas, ka cilvēkam vajadzētu mācīties no suņa.

Rangam beidzot ir draugs-dzīvnieks-kaķis. Kaimiņš Persiks. Iepazīšanās bija krimināla – kaķis dreb un šņāc, nagus pa malām laizdams, un suns dreb un rūc, un raujas prom. Abiem bail. Sunim, liekas, vairāk. Jāskatās, kā izdosies mūsu lopu sapazīstināšana. Cerams, ka nākotnē varēs pa dzīvokli laisties abi divatā un spēlēties bez sirdsapziņas pārmetumiem.

Rihards vienmēr saka, ka suns smirdot pēc netīrām zeķēm. Bet kā suns var smirdēt pēc sviedriem, ja viņš nesvīst? Nē, suņi, liekas, svīsts gan. Un svīst viņu pēdiņas. Jā, Rihards paostīja pēdiņas – tās smird. Un viņš vienmēr saka, ka smirdot pēc netīrām zeķēm. Bet tieši tāpat kā smaržo Rango pēdiņas smaržo arī tie čipši! Siera bumbas. :D Siera zeķu bumbas!

Nesen pienāca diena, kad mans suns, mans vislabākais draugs, mani nodeva. Visu laiku, kopš šī mirkļa, viņš bija nācis ar mani gulēt, vienmēr atlūzis ar mani, sekojis man un darījis visu, ko es daru. Tikai šodien notika kas tāds, kas Rangam pilnīgi sajauca galvu. Pie Riharda atbrauca draugs un sadraudzējās ar suni. Sēdējām, pīpējām ūdenspīpi, runājām. Es samiegojos, devos gulēt, suns man nāca pakaļ. Apgūlāmies. Un tad viņš izleca no gultas, lai ietu pie tusētājiem... Nē, draugs, Ranguli, šito es tev nekad nepiedošu.

Man par nožēlu jāatzīst, ka mans suns ir sportiskāks par mani. Viņš katru rītu, izlienot no gultas, izloka gan priekškājas, gan pakaļkājas. Taču, ko es daru? Izlienu no gultas, smagi uzstīvēju apģērbu un eju ēst. Plus, viņš daudz arī skrien. Eh...

(8. daļa)

Šodien parunāsim par pieaugušo tēmām

Tā kā sen neko neesmu rakstījusi par attiecībām ar suni, tad nu ir pienācis laiks ko publicēt. Ja būtu opcija, uzliktu 16+, jo tēmas, par kurām grasos rakstīt, domātas pieaugušo ausīm. (Jo mūsu suns jau liels – gadu ar kapeikām vecs).

(Suns pieķerts, skatoties pieaugušajiem suņiem domātās filmas :D )

Mūsu suns, kā jau mēs arī abi ar Rihardu, ir kodējs. Alus ir viņa mīļākais alkoholiskais dzēriens. Viņš to pagaršo vienmēr, kad mēs dzeram, vienmēr, kad viņš aizbrauc uz laukiem. Viņš ir vieglo alkoholisko dzērienu cienītājs. Bija. Līdz noprovēja šņabi. Un, kad viņš pirmo reizi iemērca mēli šņabja asajā dzirā, viņš burtiski saviebās, noskurinājās un riebumā nezināja, kur likties. Kopš tās reizes viņš dzer tikai no saviem trauciņiem. Ūdeni.

(Rangulis pēc pastaigas un rotaļām ar savu draudzeni. Melns kā velns, pa zemēm izvazāts...
Mums par atvieglojumu un viņam par laimi - mazgāšanās nav nekas briesmīgs. Vannā stāv
paklausīgs kā jērs, gaidīdams, kad ar siltu ūdeni un mīkstām ziepēm izmazgās viņa katra ka-
žoka kroku. Ideāls suns mazgāšanās jautājumos)

Man dažreiz liekas, ka mūsu sunītim ir nožēlojama dzīve. Viņš visu dienu sēž dzīvoklī. Kad mūsu nav, sevi izklaidē, taisot bardaku, un, kad ir ar mums, guļ vai spēlējas savā nodabā. Tātad, man liekas, ka viņam ir nožēlojama dzīve un ka es viņam varu sniegt tik maz no tā, ko viņš ir pelnījis. Lai mazinātu savus pašpārmetumus un nodrošinātu sunim kaut kādu jautrību, viņš tiek ņemts līdzi visur, uz mežu, piemēram, kad braucam sēņot, uz slēpņiem, arī tad, kad skrienam ar mūsu draudzeni/kucīti, es viņam ļauju visu – brist pār peļķēm, appētīt visu, kas interesē. Mājās tāpat puika ir jāmazgā, jo viņa draudzene ir vācu aitu sugas kuce, pāris desmit reižu lielāka par viņu pašu. 

(Suns vienā ballītē ar flamingo)

Manam puikam ir viena bumba. Divu vietā. Esmu vīlusies. Ja tā būtu šķirne un es jau laikus būtu viņu apčamdījusi, cenu varētu nosist pat par trešdaļu. Bet nu, jā, Rangs nav šķirnes suns. Un arī laikus es viņu neapčamdīju. Bet no otras puses – viena bumba viņu neglābs pavasarī, kad par sliktu uzvedību puika tiks sodīts ar kastrāciju.

Man šķiet, ka puiks grib sev būdu. Viņš regulāri ielien segas pārvalkā, paslēpjoties no visiem. Man jau nav slinkums kādu jauku būdiņu viņam uzmeistarot, taču es baidos, ka tad viņš ar mums vairs gultā nekad negulēs. Vai viņam vajadzētu uzmeistarot būdu?

Nesen noskatījos ļoti emocionālu un jauku filmu par suņiem. Iemet aci - The Secret Life of Dogs