Misija – aitas. 2. daļa

Man patīk skatīties, kā dzīvnieki ēd. Viņi mierīgi staigā savā nodabā un uzlasa zālīti, kas garšo vislabāk. Viņi nošķin smilgas, āboliņa ziedus, mazās lapiņas, uzmanīgi aplasa gārsu un arī nātru lapām šad tad neiet ar līkumu. Un ēd, un ēd, un ēd. Bāc, kapēc cilvēkiem tā visapkārt nevarētu mētāties paika un šie tik ietu un ēstu? BĀĀĀĀĀC, un ēšana taču ir vislielākā bauda. Eh, bet kamēr apkārt nemētājas kūkas, ķīseļa upes un biezpiena sieriņu krasti šim priekam jāizpaliek – skatīšos, kā villainītes ēd un barojas, nošķin zāli, iznīcina ērces un paplašina teritoriju, kurā nevajadzētu rādīties čūskām.

Aitām ir hierarhija. Un tā nebūt nav niecīga. Ir barvede, kas nāk vienmēr pa priekšu. Viņa ir pirmā pie našķiem un pirmā ganībās, kas iedveš bailes. Viņa nav ne lielākā, ne smagākā, ne draudīgākā, taču ir barvede. Diez pēc kādiem kritērijiem aitas izvēlas vadoni? Jā, vienīgais, ko varu teikt – viņa ir nosvērta, nav tāda vēja slota kā kā daža laba barā. 

Ā, es nopirku teķi vārdā Dižā Ola. Miera mika, ar bambāļiem, kas pa zemi velkas. Knapi kust. Dienā, kad Dižo Olu ielaidu pie dāmām, šķita, ka visas meklējas. Taču tad, kad viņš bubinādams galanti viņām sekoja un uzmācās, sapratu, ka vienīgais, kas šai barā meklējas, ir Dižā Ola. Jā, nebūs tik viegli, kā bija šķitis ka būs. Rādās, ka uz aitēniem būs jāgaida prāvāks laika gabaliņš...

Un...

Nepagāja ne pāris dienas, kad hormonu atraisīties pūlis beidzot sāka nodoties hedoniskajam dzīvesveidam. Jes! JES!!!! Tagad sāksies atskaite - pieci mēneši un pirmajiem aitēniem jāsāk skriet mājās. Un šīs būs pirmās dzemdības, kurās es būšu galvenā palīdze. Āaaa!!!! Man ir pieci mēneši, lai lasītu uzziņu literatūru un konsultētos ar gudrākiem cilvēkiem.

Ja runājam par plusiem un mīnusiem: lielākais pluss ir tas, ka aitas apēd visu un tikpat kā nekas vairs nav jāpļauj. Lielākais mīnuss – ābeļdārzs jāpļauj, grib vai ne. Un tur zāle, tik laba, ka siens jāvāc. Ar rokām. Ar grābekli. Ar Martuli uz muguras.

Misija – aitas

Tātad, tiem, kas nezina (vai negrib zināt), uz pirmo kāzu gadadienu dāvanā saņēmu aitas. Neparasta dāvana, ja ņem vērā to, ka lielajam vairumam meiteņu labākie draugi esot dimanti. Par nelaimi (vai laimi) es neesmu parasta meitene. Un mans vīrs nav parastais vairums. Viss štokos – mežmalā ganās pāris aitiņas un pāris jēriņi. Nograuž mauriņu, likvidē ērču un čūsku migas, apgrauž zarus mazajiem kokiem un lazdas nošķin, ka maz neliekas. Bet es mīlu šos pūkainos kamolus, lai arī tie no manis vēl baidās, diezgan pamatīgi smird un vēl joprojām atrodas pa indivīdam, kas pilnībā nerespektē elektriskā gana nospriegoto šņori.

(Baltiņš izrij Roža būdas sienu.)

Mums ir trīs jēri. Baltais Baltiņš, kas izbarots ar pudelīti un tik vien kā staigāja pakaļ cilvēkam. Glābties nebija kur – ne tam gans traucēja, ne grāvis, ne žogs. Mazs augums, liela gribēšana un ciets pauris ir īstās lietas, lai sasniegtu katru mērķi, panāktu katru cilvēku un piespirotu katru pagalma stūri. Viņam pat tika dota iesauka aita aitī (IT). Un tikai pasakiet, ka aitas ir stulbas. Aita aitī jums pierādīs pretējo.

Otrs jērs ir Testosterons. Un vai arī šeit jums ir jautājumi par viņa vārda izvēli? Testosterons ir makanākais no visiem un attiecīgi arī ar vislielāko gribēšanu. Lec, sprinģo un vīrišķīgi apbižo mazāko no visiem trim jēriem – barvedes luteklīti. Cik reizes gan Testosterons nav mēģinājis aplekt mazāko? Un cik reižu viņam tas izdevies? Un cik gan reižu par šo mazo prikoliņu viņš no mazākā jēra mammas dabūjis dunku sānos? Oj, pat ne saskaitīt. Testosterons ir un paliek testosterons. Un viņu es laikam arī atstāšu ar oliņām...

Aitas kā aitas. Sievietes. Cita gudrāka, cita ne tik gudra. Cita gaišāka, cita ne tik gaiša. Cita slaidāka, cita resnāka. Vēl kādai prāts vairāk uz jandalēšanos nesas, citai mazāk. Aitas normālās. Ir gan viena deviņdesmitprocentīgi negudra – tā pirmā uz katlu, bet pārējās – manas, mazās, mīļās, jaukās, pūkainās, smirdīgās, glūnīgās, rijīgās – villainītes. Es viņas mīlēšu līdz kapa malai. (Vai līdz dienai, kad tās atnesīs pietiekami daudz jaunaitiņu nākamās paaudzes veidošanai.)

Darba ar aitām nav daudz, taču man – jaunajai māmiņai ar bērnu pie pupa – aprūpēt villainītes ir mazā neiespējamā misija. Vienai. Ja palīdz vīrs vai ir kāds, kam uz mirkli uzgrūst bērnu, viss notiek, bet ja nav, nav ne aploka, ne appļauto maliņu, ne svaiga ūdens...

Lielākais paveiktais darbs ar aitām bija vilnas dzīšana. No laikiem, kad pa TV skatījos Makleoda meitas un fanoju par lieliskajām/uzņēmīgajām/spējīgajām sievietēm, sapratu, ka vēlos viņām līdzināties – audzēt aitas un zirgus, pati spēt visu – tāpēc arī tagad, šo lielo, savā ziņā arī diezgan smago darbu – dzīt vilnu – darīju pati. Vīrs palīdzēja iznest un apgāzt tikai lielākos lopus. Un, pats galvenais, pieskatīja mazo cilvēkbērnu, kamēr es liecu, spiedu, turēju, gāzu aitas, cīnījos ar sviedriem un knišļiem, netīro vilnu un elektrisko dzenamo. Traki gāja, taču aitu vilnu nodzinu. Es lepojos ar sevi, jo, lai arī vīrs šokējās par tiem pāris iegriezumiem aitu ādā, uzskatu, ka tas bija nieks pirmajai reizei un iesācējam. Un es lepojos ar savu vīru, kas bez pieredzes un attiecīgiem instrumentiem villainītēm apgrieza arī noplukušos nagus. 

Vilnas dzīšana bija viens no pēdējā laika netīrākajiem darbiem. Rokas pēc darba savilkās ne ta ar taukiem, ne ta ar vasku, ne ta ar sviedriem. Lipīgas, glumas un smirdīgas. Aitas smird. Ļoti, ļoti smird. Un drēbes ar vilnas matiņiem un sariem vēl stāv kaut kur pie mājas stūra nomestas. Ko gaida? Pastardienu. Benzīnu un šķiltavas, jo diezvai kādreiz atkal spēs būt tīras. Ehh.

Nākamais lielais darbs – meklēt pautaini.

Bet par to nākamajā reizē.