Baltā sunīša sliktā slava un slimības
Manam sunim pagalmā bija briesmīga slava. Reiz Rihards ar viņu izgāja, nebija paspējis pieāķēt un pagalmā nez no kurienes parādījās bērneļi (jā, mums te daudz tādu). Un Rangs pieskrēja pie viena. Tas sīcis, protams, sāka mukt. Un Rango rūkdams, riedams pakaļ. Jo sīcis vairāk skrien, jo suns vairāk pakaļ. Atsaukt nevar – neviens neklausās – ne sīkais, kuram jāapstājas, ne Rangs, kuram beidzot jāsāk klausīt saimnieku. Sīkajam krīze, sunim prieks, Rihardam dusma. Noķēra, nopēra, atvainojās visiem un ar Rangu kādu laiku vairs nerunāja.
Nākamajā dienā es ar suni gāju ārā. Sīkie spēlējas. Dzirdu – tas ir tas briesmīgais sunis, kas uzbruka. Un visi skatās baltām acīm.
Tiku jau līdz pagriezienam uz kaku aleju, taču tad iedomājos, ka tā nedrīkst. Ne mans suns ir briesmīgs, ne saimnieki. Piegāju pie bērniem runādama. Suni paņēmu klēpī.
- Suns nekož. No suņa nedrīkst mukt. Jo nevar aizmukt. Suns skrien daudz ātrāk par cilvēku. Un vienmēr, kad suns skrien pakaļ, vajag apstāties. - palaidu suni no klēpja, piegāja pie bērniem, apostījās (pats bailīgi, ik mirkli paslēpdamies aiz manas muguras). Atļāvu bērniem noliekties un pastiept roku, lai aposta pirkstus, lai noglāsta.
Nākamajā dienā gāju ar Rangu un dzirdu – ā, tas tas jaukais sunīts.
Cik dīvaini sīči. Un, jā, viņi baidās no tā, ko nepazīst.
Tagad viņi zina, ja suns bez siksniņas, jāapstājas. Viņi arī zina, ka Rangs nekož. Suns pieiet pie viņiem, aposta, bērni to noglāsta. Un visi ir laimīgi – Rango vairs nav biedējošais, bērni vairs nebaidās.
(Un, jā, es zinu, ka slikti savu suni esmu skolojusi. Jo viņam tā nevajadzētu darīt. Bet viņš vēl jauns. Un mēs pie tā strādājam. Cītīgi.)
Savā mūžā divas reizes esmu redzējusi, kā suns, pa malām skatīdamies, uzskrien kaut kam virsū. Pirmā reize bija tad, kad mēs ar Rangu gājām pa ceļu, un mums priekšā izleca viens nepazīstams suns bez saimnieka. Nezinādama, kas pa suni, un, vai ar šo lopu ir kādi joki, paņēmu savu klēpī. Atnācējam tie brīnumi laikam bija lielāki, un viņš, uz mums skatīdamies, uzskrēja virsū kokam. Es zinu, ir stulbi smieties par cita nelaimi - bet tas bija suns. Suns, kas ieskrēja kokā. Es smējos ilgi un saldi.
Otru reizi es redzēju, kā suns ieskrēja mājas sienā. Un tas bija Rango. Abi kāpām augšā pa trepēm un es, pa malām aizskatīdamās, aizķēros. Suns nobijās no tā, ka es paklūpu, un uzskrēja sienai.
No notikušā man ir tikai viens secinājums – Es esmu tizla. Mans suns ir tizls. Un visi citi suņi, ar kuriem mums sanāk saķeršanās, arī ir tizli.
Mūsu sunim tikko palika knaps gads, bet savā niecīgajā mūžiņā viņš ir slimojis ar caureju un vemšanu trīs vai četras reizes. Divas reizes, kas saindējās ar Mārupītes notekūdeņu dzidrajiem avotiem un divas (vai vienu) – neizskaidrojamu iemeslu dēļ. Divas reizes, kad caureja un vemšana solījās beigties ar vispārēju mazās miesiņas atūdeņošanos, tika saukta vetārste (mums ir ideāla vetārstīte), salaists viņa skaustā fizioloģiskais šķīdums un nobarots ar antibiotikām. Bet ne par to. Kā zināms – universālas zāles ir oglīte. Kad Rihards noķer kādu zarazu, viņš tās melnās tabletītes rij saujām. Domādami, ka arī sunim varētu palīdzēt, arī Rangs nobaudīja spirdzinošo devu, tiesa gan, ne tabletīšu, bet pulverīša veidā – melns pulverītis tieši rīklē! Vienu reizi, dodot oglīšu pulverīti, nomocījāmies paši un suns. Nerija. Aizrijās. Atvēma. Aizmuka. Ķērām. Turējām. Bērām pa jaunam. Mute ciet. Never vaļā. Atlauzt nevar. Beigās puika saprata, ka joku nebūs – pulverīti neēda, bet no rokas veselu tableti paņēma. Ar tik gariem zobiem un tādu riebumu. Bet pats sakošļāja. Mēs smējāmies, vēderus turēdami, jo pirmo reizi redzējām, ka suns no brīvas gribas ar tādu riebumu pats paņem zāles un sakošļā. Tiesa gan, viņš košļāja tā, ka lielākā daļa nobira zemē (domājams, ka tāds bija viņa mērķis), bet, novērtēdami centību, melno pulverīti vairāk arī nedevām. :D Tagad, ārstējot Rangu, es spēju apjaust un iztēloties, kā tas ir, kad slims ir bērns. Vienu reizi puika mani pamodināja nakts vidū, sākdams laizīt seju. Vienreiz to prom aizstūmu, otru reizi, trešo. Bet viņš tik nāk un nāk, ar tādu azartu. Nu neko, ceļos augšā – puika noteikti grib tualeti (pieminēšu, ka mūsu istabā viņš ne reizi nav nokārtojies, ja nu galīgi sanāk šmuce, tad parasti priekštelpā pie ārdurvīm). Piecēlos, saģērbos lādēdamās, izvilkos ārā ar suni, šis laimīgs pakakāja (pareizāk būtu teikt, uztaisīja šķidruli, jo viņš bija slims). Es biju priecīga – priecīga, ka suns izdomāja mani modināt, ka pamodināja, un ka es izgāju. Tā bija pirmā reize mūžā, kad viņš mani tik uzstājīgi bija modinājis.
Nākamajā dienā un nākamajā naktī mēs gājām šķidrināties ik pēc divām stundām. Miega nekāda. Bet tā nav lielākā kaite – suns slims, nav zināms no kā, kā lai izārstē. Plus – atūdeņošanās draudi.
Manam sunim pagalmā bija briesmīga slava. Reiz Rihards ar viņu izgāja, nebija paspējis pieāķēt un pagalmā nez no kurienes parādījās bērneļi (jā, mums te daudz tādu). Un Rangs pieskrēja pie viena. Tas sīcis, protams, sāka mukt. Un Rango rūkdams, riedams pakaļ. Jo sīcis vairāk skrien, jo suns vairāk pakaļ. Atsaukt nevar – neviens neklausās – ne sīkais, kuram jāapstājas, ne Rangs, kuram beidzot jāsāk klausīt saimnieku. Sīkajam krīze, sunim prieks, Rihardam dusma. Noķēra, nopēra, atvainojās visiem un ar Rangu kādu laiku vairs nerunāja.
Nākamajā dienā es ar suni gāju ārā. Sīkie spēlējas. Dzirdu – tas ir tas briesmīgais sunis, kas uzbruka. Un visi skatās baltām acīm.
Tiku jau līdz pagriezienam uz kaku aleju, taču tad iedomājos, ka tā nedrīkst. Ne mans suns ir briesmīgs, ne saimnieki. Piegāju pie bērniem runādama. Suni paņēmu klēpī.
- Suns nekož. No suņa nedrīkst mukt. Jo nevar aizmukt. Suns skrien daudz ātrāk par cilvēku. Un vienmēr, kad suns skrien pakaļ, vajag apstāties. - palaidu suni no klēpja, piegāja pie bērniem, apostījās (pats bailīgi, ik mirkli paslēpdamies aiz manas muguras). Atļāvu bērniem noliekties un pastiept roku, lai aposta pirkstus, lai noglāsta.
Nākamajā dienā gāju ar Rangu un dzirdu – ā, tas tas jaukais sunīts.
Cik dīvaini sīči. Un, jā, viņi baidās no tā, ko nepazīst.
Tagad viņi zina, ja suns bez siksniņas, jāapstājas. Viņi arī zina, ka Rangs nekož. Suns pieiet pie viņiem, aposta, bērni to noglāsta. Un visi ir laimīgi – Rango vairs nav biedējošais, bērni vairs nebaidās.
(Un, jā, es zinu, ka slikti savu suni esmu skolojusi. Jo viņam tā nevajadzētu darīt. Bet viņš vēl jauns. Un mēs pie tā strādājam. Cītīgi.)
Savā mūžā divas reizes esmu redzējusi, kā suns, pa malām skatīdamies, uzskrien kaut kam virsū. Pirmā reize bija tad, kad mēs ar Rangu gājām pa ceļu, un mums priekšā izleca viens nepazīstams suns bez saimnieka. Nezinādama, kas pa suni, un, vai ar šo lopu ir kādi joki, paņēmu savu klēpī. Atnācējam tie brīnumi laikam bija lielāki, un viņš, uz mums skatīdamies, uzskrēja virsū kokam. Es zinu, ir stulbi smieties par cita nelaimi - bet tas bija suns. Suns, kas ieskrēja kokā. Es smējos ilgi un saldi.
Otru reizi es redzēju, kā suns ieskrēja mājas sienā. Un tas bija Rango. Abi kāpām augšā pa trepēm un es, pa malām aizskatīdamās, aizķēros. Suns nobijās no tā, ka es paklūpu, un uzskrēja sienai.
No notikušā man ir tikai viens secinājums – Es esmu tizla. Mans suns ir tizls. Un visi citi suņi, ar kuriem mums sanāk saķeršanās, arī ir tizli.
Nākamajā dienā un nākamajā naktī mēs gājām šķidrināties ik pēc divām stundām. Miega nekāda. Bet tā nav lielākā kaite – suns slims, nav zināms no kā, kā lai izārstē. Plus – atūdeņošanās draudi.
