Viena maza neražiņa

Uzsākot pavasarī saimniekošanu, ar cerīgām domām ķēros pie darbiem – sēšanas, stādīšanas, piķēšanas, rakšanas, laistīšanas, griešanas... Diezgan optimistiski raudzījos gaidāmajā nākotnē, lai arī apzinājos, ka kaut kas varētu neiznākt tā, kā iecerēts. Saka jau ka rudentiņis esot bagāts vīrs, taču mans rudens ievilcies sētā ar diezgan patukšu kravu – mazo neražiņu.

Bads jau īsti jācieš nebūs, jo labie vecāki palīdzēs ar dārzeņiem un marinējumu burciņām, taču, liekas, tik nabadzīgu vasaru un tik patukšu rudeni esmu sagaidījusi pirmo reizi. Vispār, jā, šis ir pirmais rudens, kad uz mana kakla gūlusies stādīšana, sēšana, ražas novākšana un visi pārējie darbi, pirmais gads, kad tikai manas rokas un galva atbildīga par to, kas rudenī tiks ievākts pagrabā. Un, jā, esmu cietusi sakāvi. Pamatīgo. Esmu sagaidījusi rudeni un mazo neražiņu.

Bet par visu pēc kārtas...

Šajā pagalmā ogu krūmāju nav. Pa kādai meža avenei, staipīgajai zilenei, meža zemenei. Tas arī viss. A, nē, vēl ir dobīte zemeņu, divas ēršķogas, kuras pirms laika notiesāja vīrs un suns, džungļos pāris nedaauguši ķirši, kas neko vēl neražo, un hektārs ar ābelēm, kas arī vēl ir pārāk mazas, lai nogatavinātu augļus. Pēc laika būs krūmi un koki, taču ne šogad un ne nākamo gadu...

Sāksim ar tomātiem un siltumnīcu, kas joprojām ir mazliet nepabeigta. Siltumnīcas nobeigšana īsti neietilpa manos darba pienākumos, taču ražas novākšana gan. Un nekāda lielā nebija. Klēpītis sarkanu tomātu augusta beigās. Nopietni? Pirmā tomātu raža augusta beigās?! O jā! Es neko neteiktu – negaidīju tomātu-gurķu salātus uz Jāņiem, kā mana oma savā apsildāmajā siltumnīcā. Varbūt uz jūliju. Jūlija vidu pirmo ražiņu. Bet ne jau, velns parāvis, pirmos tomātus nogaršot gandrīz septembra sākumā! Citiem uz lauka tomāti ātrāk izauga un nogatavinājās kā man siltumnīcā... Dievs ar visu. Ja vēl kilogramus piecus būtu varējusi novākt. Bet nē – klēpīti – desmit tomātus. Un pārējie zaļi un mazi un diez vai nogatavosies.

Ar gurķiem būtu sanācis labāk, ja tikai no sākuma tie abi nebūtu gandrīz nosprāguši un pēc tam perenīca ar saviem cāļiem nebūtu vienu izkasījusi. 

Rezumē: siltumnīcā sakāvi cietuši ne tikai tomāti, bet arī gurķi, abas mirušās melones un čupiņa ar paprikām. Facepalm.

Kā jau normālā nekurienē ar lauku māju un saimniecību, arī mums ir dārzeņu un sakņu dārzs. Pavasarī bijām iestādījuši piecas sešas vagas ar kartupeļiem. Ar rokām. Un Martu uz muguras. Rēķinājām, ka pašiem pietiks. Kad tagad, rudenī, sākām rakt, nezinājām smieties vai raudāt.  No vagas trīs spaiņi kartupeļu. Un, nē, šīs vagas nav piecmetrīgas! Nav desmitmetrīgas! Un pat ne divdesmitmetrīgas!!! Uz četrdemit metriem trīs spaiņi kartupeļi!!! Nolāpīts! Raža – viens pret viens. Vienu iestādi, vienu izroc. Kāda jēga vispār bija stādīt?

Pagājušo gadu saēdusies ķirbjus un kabačus un secinājusi, ka tie ir makten labi, pavasarī šos brīnumus biju stādījusi pati. No sākuma podiņos un palodzes. Izauga, mazi, resni. Sāka pat ziedēt. Kad beidzot savus lolojumus izstādīju laukā, liekas, tie jau bija pārauguši. Ziedēt ziedēja, bet augļi tu-tū. Nesanāca. Bet esmu kļuvusi gudrāka – šiem patīk daudz mēslu un daudz ūdens. Nākamo gadu, ja rokas nebūs nolaidušās pilnībā, mēģināšu citu stādīšanas taktiku un cerēšu, ka kaut ko arī novākšu. Ja ne iemarinēšanai un uz ziemu saglabāšanai, tad vismaz svaigai ēšanai.

Man bija trīs veidu kāposti. Pavasarī manas palodzes bija apsēduši podiņi ar kāpostiem agriem, vēliem, puķkāpostiem un brokoļiem. Daudz darba tika ieguldīts, lai tie tiktu sapiķēti atsevišķi un galu galā lietū, dubļos iebakstīti uz lauka. Kas izauga? Brokoļi neizauga! Puķkāposti neizauga! Parastie kāposti paauga. Kaut ko noskrubināja no leišmales atcilpojušais zaķis, kaut ko aprija tārpi. Kaut ko apēdīsim arī paši. Ļoti iespējams, kaut ko arī saskābēsim. Taču laikam darba un nervu dēļ nākamo gadu pirksim Dimdiņkāpostus.

Man garšo zirņi. Lai labāk noformulētu savu domu, varētu teikt – es mīlu zirņus – taču gramatiski šis būtu galīgi krieviski. Paliksim pie “patīk”.  Šos brīnumus stādīju simtajā dienā kā mūsu senču senči. Pēc ticējumiem, jo tad raža sanākot labu, labā. Ziniet, zirņi arī pieskaitāmi pie manas neražiņas. Bija divas dobes – vienu vīrs ar traktoru nejauši izbrauca, otra tik bieži netika izravēta. Abās zirņi izauga piecpadsmit centimetru garumā, izspieda pa vienai pākstij un sakalta. Viss. Viņu mūža uzdevums bija piepildīts. Lādēdamās spēru zemes pa gaisiem – kas, kas atkal tika izdarīts ne tā?

Ar pupām gāja labāk. Stādīju sviesta pupiņas un no katra kātiņa novācu daudz un pa diviem trim lāgiem. Šie dārzeņi manu darbu, nervus un finanses ar savu eksistēšanu ir atpelnījuši. Pietika gan uz pannas uzlikt, gan saldētavā ielikt. Vēl tagad uz lauka, ļoti iespējams, kādu ķobīti var nolasīt. Paldies.

Sešas, septiņas vagas divu dažādu biešu – galda sarkanās un lopbarības bietes. Izauga labi, lai arī no sākuma tika pārmests, ka sēkliņas pa tuvu vienu otrai esmu sabērusi. Sarkanās jau vācu un lieku burciņās ziemai, bet lopbarības tik vien kā pa lapiņām noskrubinu – aitām, trušiem. Visā visumā, ja Pistole un Dižā ola nebūtu iemukusi manā dārzā un smago biešu ēšanas darbu nebūtu uzsākusi nelaikā, mans biešu lauks būtu par pāris kvadrātmetriem plašāks. Bet labi, labi, ka vismaz kaut kas palika. Tās aitas jau tādas dikti ēdelīgas...

Kas, kas vēl ir manā dārzā? Kas vēl pieskaitāms pie neražiņas? Viss! Laikam viss. Sīpoliem bija raža. Ja ne gluži milzīga un fascinējoša, tad novācu visādā ziņā vairāk kā iestādīju. Par ķiplokiem aizmirsu. Tos pavasarī (vai rudenī, vai arī kad tik viņus stāda) vispār aizmirsu zemē iebakstīt. Nākamo gadu jāatceras.

Kas vēl? Viss. Turpināšu novākt savu ražu-neražu. Smiešos (vai raudāšu) pie atlikušās kartupeļu vagas. Eh. 

Nākamo gadu noteikti ies labāk.

Nedienas ar perenīcu un cāļiem 2. daļa

Zaudējumi, kas radās manas un vistas vainas dēļ nebij mērāmi tikai nedaperētajās olās un mirušajos cāļos, pazaudētajos nervos un sirdsklauvēs, kas mani piemeklēja, uzzinot par cāļacīm uz manas pannas, bet arī pamatīgi sagandētajā siltumnīcā, kurā vista ar abiem rezgaļiem kādu laiku bija mitinājusies. Respektīvi – divas mirušas melones, viens miris gurķis, tomāti ar kasītām un neizkasītām saknēm, nolauztiem zariem un izļurkātiem ķekariem, apgrauzti un gandrīz simtprocentīgi iznīcināti paprikas stādījumi. Nu vai viena vista ar diviem cāļiem nav paveikusi pietiekami daudz max divas nedēļas dzīvojot pa manu siltumnīcu? Pietiekami. Tāpēc pēc tam es pārvietoju viņus uz kūti – joprojām nenosiltinātu, taču vistu vajadzībām apgreidotu malkas šķūnīti.

Uztraucos par cāļiem. Kūtī un brīvā dabā taču ir tik daudz vietu, kur nolikt ķelli. Pirmkārt jau domāju par noslīkšanas risku spainī, no kura dzer pārējās vistas. No sākuma nesu plastmasa ūdens ķobīti, taču mans plāns nekļuva ievērības cienīgs cāļu vidū. Pārējās vistas ķobīti apgāza, ūdeni izgāza. Centos cāļus arī barot atsevišķi arī ar putraimiem. Arī šis plāns cieta sakāvi. Perenīca, lai arī kā karoja ar pārējām ciltsmāsām, savu vietu cāļiem zem saules neizkaroja. Atmetu ar roku, kad pamanīju, ka cāļi, mammu atstājuši aplokā, gangsterēja visriņķī. Te radās bažas, ka kaķis šiem pieliks punktu, taču arī tas līdz šim laikam vēl nav noticis. Cūkas laime. I ar perenīcu, i cāļiem.

Vienreiz gan sabijos, kad kūtī pamanīju perenīcu pašā augstākajā laktā, bet cāļus ne. Pabakstīju vistu un tad zem viņas spalvām pamanīju arī cāļus. Nu vella mātīte – uzlēkusi pašā augstākajā laktā i cāļus līdz sasaukusi. Un cāļi spējīgie. Nosmīnēju pie sevis, novēlēju visiem labu nakti un devos uz māju. Vella mātīte...

Vienu reizi gan sanāca... Sadzinu vistas kūtī, bet perenīca rausās pa parku un mājā nenāca. Domāju – nu lai pakasās. Vēlāk pati atnāks un tad jau ielaidīšu. Darbus darot, loģiski, par vistu atcerējos tikai tumsā. Aizeju līdz kūtij – vistas nav. Paveru durvis, redzu, cāļi sēž laktā kā lielie, a mammas nekur nav. Nu nelieša dvēseles. Lai nu ko, bet to, ka mammu pametīs likteņa varā, nebiju iedomājusies. Paņēmu lampiņu, iedarbināju savu lielāko vistu saukšanas rīkli un staigāju pa teritoriju. Izmeklējos krustu šķērsu - nevienas skaņas, neviena klukstiena. Beigās radās labā ideja – pamocīt cāli, lai tas sāk kliegt un tad jau mamma atnāks. Paņēmu, paņurcīju un ar to vienu kliedzienu pietika. Vista iekladzinājās no meža. NO MEŽA!!!! Facepalm. Vīrs izstaigāja mežmalu, taču putnu neatrada. Tie laikam uz tumsu galīgi akli. Vēl viens norakstāmais – klusi nomurmināja un devās mājās.

Nekāds pazudušais. Gan jau rīt būs mājās.

Un, ziniet, bija arī. Kā tad vista var pazust? – viņai taču ir bērniņi!

Vella mātīte.

Laba vista.

Bet ziniet,

manas nedienas ar perenīcu turpinās. Izbraukājām laukus, atgriezāmies mājā un skatāmies – vēl viena vista sēž uz olām. Nedēj. Perē. Nopietni? Augusta beigās vēl viena neprāte sadomājusi kļūt par māti? Godīgi sakot cāļi uz rudeni man ir nepieciešami tikpat ļoti cik utis, taču roka vistu no olām nocelt neceļas. Kāpēc? Bail, ka šoreiz no perēšanas atrunāta, vista nākamo gadu nemaz nevēlēsies perēt. Nu lai paliek. Paskatījos, cik olu. Septiņas. Iezīmēju un - drošības labad - vēl uzliku virsū kasti, lai nesanāk kā iepriekš – citas nepiedēj blakus.

Gaidīsim jaunos brīnumus. Un kad tie atskries, plēsīsim matus uztraukumā un bailēs par cāļu uzturēšanu rudenī/ziemā...

Eh. Bet par to domāsim vēlāk.

P.S. Lai šis raksts būtu saturīgs ne tikai no literārā viedokļa, bet arī no informatīvā, piemetināšu no cilvēkiem un neta pāris atrastos faktus par perēšanu:

1. Lai veicinātu perēšanu, perēklī var atstāt olas.  Gudras grāmatas raksta – porcelāna vai plastmasa, taču lieliski der arī parastās. Ievēroju, ka abas reizes, kad vistas sadomāja kļūt par mātēm notika dienās, kad olas netika no perēkļiem vakarā izņemtas. Vistām pilns perēklis skaitās 12 olas. Man ir puspilns, taču tas nav nekas.
2. Silts laiks palīdz vistām saprast, ka laiks kļūt par māmiņu.
3. Vistu, kas sadomājusi perēt, drošāk novietot vietā, kur citas vistas nevar klāt piedēt olas. Perenīcai ir tieksme savākt visas klāt piedētās olas. Ja vistu nolikt citā vietā nav iespējams, labs variants ir uzlikt perenīcai virsū kasti. Šī kaste katru dienu konkrētā laikā jānoņem, lai perenīcai būtu iespējams paēst, pautoties un pagulēt smilšu vannā.
4. Nav gudri cāļus perināt uz rudeni. Lai pārtrauktu vistai perēšanas domas, viņu varot pamērcēt nesiltā ūdenī vai vienu nakti paturēt zem kastes uz zemes. Labs variants, lai novērstu vistu domu no perēšanas – katru vakaru savākt izdētās olas.

Ja kāds perēšanas vai perēšanas pārtraukšanas sakarā vēlas pieminēt kādu būtisku lietu, esiet laipni aicināti rakstīt komentāros! 

Kas tas ir?

Gāju uz dārzu un simtreiz nopļauta ozola lapās pamanīju kaut ko savādu. Bumbiņas. No sākuma likās, ka kaut kādi izaugumi kokam, jo vidus tāds pufīgs, kā auglim, bet tad apdomājoties sapratu, ka tas nevar piederēt kokam. Lapas taču uz rudeni birst nost. 

Otrais variants - kaut kādi mistiskie kaitēkļi. Kādi?

Trešais variants - citplanētiešu olas. 

Kas tas ir?

Nedienas ar perenīcu, paštaisītais inkubators un cāļi

Katram lauciniekam zināms, ka mūsdienu vistām prāts nesas tikai uz dēšanu. Retas ir reizes, kad ganāmpulkā ierodas pa kādai perētgribošai vistai. Par laimi vai nelaimi viena mātišķā vista tika arī man - pilnīgam, totālam lauciniekam-iesācējam, kas nekad lāgā pat nav apzinājies, kā vairojas putni.

To, ka kaut kas nav lāgā pamanīju vakarā, kad viena melnā uzcītīgi sēdēja perēklī. Iesākumā domāju dēj – prātiņš sagriezies -, taču tad, kad vista no perēkļa neizlīda arī otru dienu, sapratu ap ko lietas grozās patiesībā. Ap cāļiem. Vistai ir uzradušās mātišķās jūtas un viņa grib bērniņus. Oiii, cik mīļi. 

Noskaidrodama visus sīkumus par olām, perēšanām un perenīcām un pieļaudama tāpat vēl kļūdas pietiekamā daudzumā, atstāju visu pašplūsmā. Vēl tikai pieminēšu, ka savu mātišķo uzdevumu vista veica ar kādām sešām olām kūtī, kur gulēja arī pārējās vistas un perēklī, kas dēšanai bija atvēlēts arī ciltsmāsām.

Vistas olas perē 21 dienu. Tik ilgs laiks jāgaida, kamēr izšķilsies mazie brīnumi. Lai arī apkārtējie uz manu “eksperimentu” raudzījās visai skeptiski, dziļi iekšienē ticēju, ka kaut kam ir jāsanāk. Pretējā gadījumā vista būs neapmierināta un, pabeigusi perēt šo tukšo porciju, gribēs jaunu. Un tad jau būs galīgs rudens. Uz rudeni taču cāļus neviens netaisa. 

Bet līdz cāļiem vēl ilgi. 

Un man ir daudz laika, lai kaut ko sačakarētu. 

Pirmā lieta – perenīcas mātišķās jūtas bija spēcīgākas un ātrums lielāks, tāpēc visas svešo vistu izdētās olas viņa piesavinājās pirmā. (Ja godīgi, uzsākot eksperimentu es pat nevarēju iedomāties, ka viņa mātišķu sirdi savāks visas svešās olas, domādama, ka tās ir viņējās.) Drīz vien zem viņas jau bija divpadsmit(!) un pat... divdesmit piecas olas(!!!). Viņa sēdēja perēklī, spārnus izplētusi, olas divās kārtās savēlusi, un baltu aci skatījās uz visiem, kas tikai stiepa savus neķītros pirkstus, lai paskatītos, vai kaut kas jau nečiepst. 

Citreiz gadījās, kad jaunās, svaigi izdētās olas es savācu pirmā. Tad man bija mazais prieciņš. Vienu šādu reizi perēkļa otrā malā stāvēja veselas deviņas olas. Nopriecādamās par pārējo vistu ražību, savācu guvumu un aizstiepu uz mājām. Un mājās vīrs šīs olas sacepa... Jēziņ... dienišķo vēršacu vietā no pannas uz viņu skatījās cāļacis. Es neredzēju, taču ja man tā būtu gadījies, es noteikti aizietu ar sirdi. Velns – nedaperēti vistu bērni! Uz manas pannas! Pirmā neveiksme. Neesmu jau ķīnietis, kas ēd nedaperējumus. Velns, velns, velns. 

Kopš tās reizes šī perēkļa olas mēs lasījām atsevišķi, likām ledusskapī ar domu – būs cālēniem, ko izvārīt un izbarot. Oiii. Ja vien kāds cālis vairs izšķilsies pēc tās divdesmit vienas dienas...

Jo vairāk tuvojās cāļu izšķilšanās diena, jo lielās uztraukums mani pārņēma.

Reiz šādi skatoties uz saviem lolojumiem, pamanīju, ka arī perenīca ir izkāpusi no perēkļa paēst. Loģiski. Visi grib ēst. Vēroju, cik ilgi tas norisināsies, ik pa mirklim pačamdīdama, vai olas siltas. Vista izstaipa kājas, pakašājas, paēd. Liekas, pat nesteidzas. Beigusi ēst, pakasa knābi, pauotojas zem spārniem... Nu jau pagājušas kādas desmit minūtes, atkal skrienu pie olām – nu jau vēl vēsākas. Kur tā vista? Skatos – tagad guļ savā spa smilšu vannā un relaksējas. Nopietni, vista? Tavas olas perēklī dziest, a tu pucē savas nogurušās miesas? Un šai mirklī es sāku apsvērt domu pati jau sēsties uz olām – neies jau zūdībā laist tik daudz cāļu... Man palaimējās – vista izdzirdējusi kņadu ap perēkli, pati atsteidzās, lai turpinātu. Laba mamma. Fūuuu.

No divdesmit piecām olām man izšķīlās divi cālēni. Viens pilnīgi dzeltens, otrs pilnīgi melns. Tā kā vista uz olām bija sēdējusi pietiekami ilgu laiku, izdzirdusi čiepstēšanu, viņa nokāpa no olu kalna un pievērsās izperētajiem bērniem. Staigāja, kašņājās, ēda kukainīšus un mācīja saviem lolojumiem dzīves gudrības.

Redzēdama, ka vista par atlikušajām olām neizrāda vairs nekādu interesi, gāju tās salasīt. No vienas puses bija skumji, bet no otras priecājos par abiem izperētajiem. Labi. Labi, ka ir. Pretējā gadījumā vista būtu neapmierināta, gribētu turpināt sēdēt un man šī cāļošanās ievilktos līdz rudenim.

Bet ziniet, lasot olas mani sagaidīja brīnums. Biju jau salikusi spainī, kad izdzirdu vārgu čiepstēšanu. Šķīlās. Un ar savu zobu dauzījās no olas laukā vēl viens celmlauzis-čaumallauzis. Klusi nopriecājos un pagrūdu olu zem vistas – varbūt līdz rītam izšķilsies.

Ieturot klusuma brīdi pirms pārējo neizperēto cāļu olu apglabāšanas tranšejā, pamanīju, ka vēl viena ola ir jokaina. Kustas. Tā kā veļas, tā kā vibrē. Brīnumi. Paņēmu spaini ar olām un stiepu uz māju. Taisīšu inkubatoru un perināšu olas pati.

Man palaimējies ar vīru – manu jokaino ideju viņš pilnībā atbalstīja un vēl atrada lampu olu sildīšanai. Pus nakti novaktēju olas, cerēdama sagaidīt brīnumu, taču no rīta pamodos – olas kā olas. Nav cālēnu.

Nu vairs nemuļķošos.

Arī tas cālēns neizšķīlās. Beigts. (Cik smalka ir robeža starp dzīvību un nāvi. Dzimšanas mirklī. Un sastāv no nejaušībām... Nu aizfilozofējos.) Skumji bija.

Bilance arī nekāda iepriecinošā:

* olu skaits svārstīgs: no sešām līdz divdesmit piecām

* četri pirms laika izceptie

* divi mirušie, no čaumalām laukā netikušie

* divi no čaumalām izlauzušies; dzīvi

* pārējie, pārējie vnk olas.

Eh. Cerams, ka nākamo gadu, ja mana perenīca izdomās, ka grib bērniņus, viss izdosies veiksmīgāk.

Laimīgās vistas, olu bizness un dumpis

Man ir vistas. Sen jau bija. Tikai daudzums ir mainīgs. No sākuma bija vienpadsmit vistas un gailis, taču tagad skaits, liekas, ir dubultojies. Mēs ar vīru esam mazie Napoleoni – visu vajag vairāk, labāk, smukāk... Un, ja tepat, pie pleca, ir leišu tirgus, kur var sapirkt visu sākot no mūdžiem – trušiem, vistām, pīlēm – beidzot ar gatavajiem pārtikas produktiem un hlamiņiem no aizgājušajiem gadsimtiem, tad pretoties kārdinājumam palielināt saimniecību ir teju neiespējami.

Pirmās padsmit vistas un gailis bija dāvana. No omas. Tiesa, labs laiks pagāja līdz vistas sāka dēt, taču tad, kad tas notika, olas sāka ripot aumaļām. Runā jau, ka cilvēkam dienā nevajadzētu apēst vairāk par divām olām, taču toreiz mēs neskaitījām – olas vārītās no rīta, kartupeļu sacepums ar malto gaļu un olu pusdienās, kūka no olām launagā un vakariņās vēl omlete. Es nezinu, cik daudz olu mēs tajā laikā apēdām, un es nezinu, cik ilgs laiks būtu bijis nepieciešams, lai mēs no olbaltumvielu pārdozēšanas noliktu karoti, taču tad vīrs joka pēc olas piedāvāja arī kolēģiem darbā. Uzradās pieprasījums, pirmie klienti un, kā es saku, aizgāja mūsu olu bizness. Un tad, kad mēs sākām tirgot, paši vairs olas nedabūjām ne paostīt. Smejies vai raudi – pilna kūts vistu, a olas ēšanai nevienas.

Apzinoties, ka, tirgojot olas, vistas varētu atpelnīt savu dzīvošanu, aizdomājāmies par ganāmpulka papildināšanu.  Nu neko – jābrauc uz leišiem un jāpērk papildu. Vīrs aizbrauca un atveda desmit vistas – piecas baltas un piecas melnas. Es nespēju vien nobrīnīties, jo baltās bija kā no debesīm nolaidušies brīnumi. Tiesa gan, vecās vistas viņas tā neuztvēra un pie katra nieka knāba. Jauniņās izjauca bara hierarhiju un, atkal - smejies vai raudi, olas pazuda pavisam. Dumpis. Vistu dumpis! Un tieši tad, kad olu bizness bija gājis uz urrā! Olas kā valsī – viens, div', trīs, viens, div', trīs. Un bizness tutū. Grrr.

Nedēļu viņas valsēja. Nedēļu!!! Vistu dumpis.

Nu neko – nebūs olu, būs gaļa! Tā arī aizgāju pie viņām un pateicu.

Nākamajā dienā četras olas. Jebkas ir labāks par valša – viens, div', trīs, viens, div', trīs.