Slimais suns

Manam sunim ir lauzta kāja. Muļķīgi un galīgi neticami būtu teikt, ka kāju viņš salauzis pats, paslīdot uz slidenajām ietvēm. Kāju viņam netīšām salauza līdzgājējs, kas, paslīdot uz slidenajām ietvēm, iespēra-uzspēra sunim pa kāju, ielaužot vienu no kauliņiem. Es nebiju līdzgājēja. Vienmēr esmu teikusi ka vīriešiem mazu bērnu, suņu un citu lopu uzticēšana ir visai bezatbildīga  padarīšana...

Lai nu kā, nelaime notika trešdien. Man palaimējās, ka Marija izskaidroja, kādas iespējamas sekas, kad sunim uzkāpj uz kājas. Kaulu bija iespējams gan salauzt, gan ielauzt; liela bija iespēja, ka loceklis bija arī sastiepts... Un man palaimējās, ka Daumants bija tepat – bija kas aizgādā mūs līdz diennakts klīnikai otrā Rīgas galā.

Recepcijā, atbildot uz jautājumiem, samulsu vienā vietā.  Kā saucot suni? Atmiņas par Rango un briesmīgo Aizkraukles klīniku jaucās ar realitāti, un es nespēju atcerēties, kā sauc suni, kas ir ievainots un atrodas man rokās. Rango. Rango R... R... Ra... Mani izglāba Daumants, kas pēc mirkļa manis klusēšanas, izteica, ka suni saucot Rodis. Atgriezos realitātē.

Pēc savainotā locekļa izpētes un iztaustīšanas, vetārsts uztaisīja rentgena uzņēmumu un nāca klajā ar paziņojumu, ka viens no pakaļkājas kauliņiem ir ielauzts. Par laimi, tas nebija salauzts līdz galam, to stutēja otrs paralēli novietotais kauls un kaula plēve. Ja kauls būtu salauzts, tad, kā mums izskaidroja, - glābtu tikai kaulā ieskrūvētais stienītis, jo redz, dzīvniekiem tie kauli kā cilvēkiem nesaaug. Lopam jau nevar pateikt – tagad jāievēro miers, nekusties, nekustini, lai saaug... Izskaidroja, ka mūsu kaulu ielūšanas gadījumā iespējams likt kaut kāda veida apsēju un grāfa apkakli, lai suns apsēju nenodīrātu, taču uz manu jautājumu, kāpēc tad ārsts viņu neuzlika, vetārsts atbildēja, ka suņa kāja esot pārāk muskuļota, apsējs kristu nost un tikai vēl vairāk iespaidotu/traumētu lūzuma vietu. Norīkoja gultas režīmu divu nedēļu garumā. Teica, lai nopērkam būri un, neskatoties uz lopa izmisīgajiem centieniem un vēlmēm tikt pie mums, viņu uz divām nedēļām tai būrī arī ieslogām. Cietsirdīgi. Jā. Bet sunim jau neieskaidros – ej mierīgi, nelec, neskrien, lai saaug kauls.

Suni tai būrī arī ieslodzīju. Skaitu dienas līdz paies tā divas nedēļas. Domāju, Rodis arī skaita, jo bieži vien mēdz smilkstēt no skumjām. Pirmajā naktī redzēju, ka suns bija neizpratnē – kāpēc šim neļauj skriet, iekāpt gultā, gulēt ar mani zem segas. Tagad jau, liekas, ar savu krustu apradis – pēc čurāšanas ielien būrīti bez mazākām antipātijām.

Pirmajā dienā, kad atnācu no darba, nezināju, kā būs ar nokārtošanos. Vai suns, nocieties un prieka pilns par manu atnākšanu, neizspiedīs kādu pilīti klēpī. Kārtīgs puika – pa tīro līdz pagalam. Tikai trakoja gan pamatīgi. Sapratu, ka vairs no būra nenesīšu. Atvēršu durvis, lai klibo pats. Tā viņš mazāk sevi var traumēt, nekā, piemēram, krītot, ja man sanāktu viņu netīšām palaist, kad tas spirinās, vai spēcīgāk paņemt, lai nenomestu. Tagad arī ievēroju, ka suns tikpat kā neklibo – kāju gandrīz jau liek pie zemes, tikai pa retam paceļ.

Savādi, bet jau trešajā dienā suns skrēja, kāju likdams pie zemes. Tie mazie kauliņi jau ātri aug, bet nevajag, nevajag vēl riskēt – lēkāt no prieka neļauju, kad atnāku no darba, ignorēju, lai nomierinās. Vairs pagalmā nenesu – atveru durvis, lai izskrien pats. Citādāk būtu, ja būtu trepes, tad gan nestu.

Man liekas Rožam šis kājas salauzums ir smags piedzīvojums. Ne tik daudz no sāpēm un fiziskajām ciešanām kā no garīgajām. Pirmā lieta – būris, otrā – mamma nespēlējas, nerunā, neaiztiek, neļauj ne sapriecāties, ne izrādīt jūtas. Trešā lieta - pastaigu trūkums. Jā, uz te es apzinājos, ka bez ikdienišķajām pastaigām ar suni arī es jūtos nepilnvērtīga. Mani nomāc nepastaigas, un es smagi nožēloju, ka iepriekš domāju par to, ka mans suns ir par enerģisku. Viņš ir taisni laikā man. Ceturtā – ēdiens un dzēriens tikai pēc laikiem. Sunim vairāk tiek doti piena produkti (jogurts, biezpiens), kalcija dēļ un kauli graušanai. Tagad arī esmu ievērojusi, ka suns  tik daudz neēd, un visu, ko viņam iedod, viņš noslēpj būrī nebaltām dienām. Vai viņš tiešām domā, ka var būt vēl trakāk? Ka es kādu dienu varu aizmirst viņu pabarot? Jā, es nevaru izskaidrot, kāpēc ar būra ienākšanu dzīvē, suns tik klaji ir mainījis paradumus un sācis “norakt” ēdienu?

Mani iztrauc, kā suni būs mainījusi šī slimība/būris/mana attieksme, kad viņš izveseļosies. Nekas jau bez sekām nepaliek.

Bet es gaidu, kad sunim kājas kauls saaugs. Kad viņš pēc divām nedēļām varēs skriet un lēkt, un doties ar mani garajos ceļojumos. Man pietrūkst mana kompanjona. Un bez viņa es pati jūtos nepilnvērtīga.

Vēl pusotra nedēļa...

Par Roža kausēšanu… un nokausēšanu

Par Roža kausēšanu…

Esmu nodzīta. Kādreiz likās, ka  esmu pietiekami liela un spējīga, lai nodzītu suni, bet Rodža, liekas, ir pierādījis pretējo. Es vairs netieku galā. Vienmēr, kā viņš mani samana – mamm, mamm, paspēlējamies! Izejam! Apejam! Aizejam!

Es cenšos. Lai arī joprojām neesam sākuši iet divās pastaigās dienā – no rīta un vakarā -, mūsu vakara pastaiga ir kļuvusi divas reizes garāka. Pa asfaltu, bez siksniņas pa galīgiem džungļiem un parku, atkal pa asfaltu, tad pa izgaismoto ielu bez siksniņas, un tikai tad uz māju. Pēc staigāšanas, vienmēr domāju, ka suns ir noskrējies, bet kā rādās šie trīs km viņam ne silts ne auksts. Es dažreiz brīnos, kur tik mazā sunī ir tik daudz enerģijas. Cits teļš tik daudz noiet ar grūtībām, bet mans Džeka Rasela terjera un čivauvas jauktenis novico bez mazākās piepūles. Šausmas. Un tad es domāju, kā to mazo šmurguli, lai nokausē... Un es sāku domāt par otru suni. Un, ja godīgi, šī ideja lai arī neliekas īsti gudra (jo man noteikti nebūs ne tik daudz mīlestības), taču ik dienu jo vairāk kļūst arvien pieņemamāka. Tad vismaz mans suns būs nokausēts – nodauzījies ar otru tādu pašu. Līdz spēka izsīkumam.

Ja domājam loģiski un domājam par suni, lai tam būtu labāk, tad viennozīmīgi atbilde – jā, man vajag otru suni. Rodžam draugu. Nokausētāju. Pārinieku. Sugas brāli (vai māsu).

Bet, ja domāšanai pieslēdzam loģiku un apzināmies, ka tās būs pietiekami lielas klapatas un jauni apgrūtinājumi, tad nākas secināt – Gita, nedomā par otru suni. Būs otrs, netiksi galā. Ne kur varēsi aizbraukt (ar diviem), ne atpūsties. Bez tam viņi viens otram kļūs tuvāki un mīļāki, un tu paliksi ne otrajā, bet jau trešajā vai ceturtajā plānā...

Skumji.

… un nokausēšanu

Ir viena laba metode, lai suni nomierinātu, lai viņš nemestos man klāt ar domu par skriešanu, iešanu, spēlēšanos. Sildītājs. Pūtējs. Sunim tik ļoti patīk siltums (dienā salstot viņš tik ļoti ilgojas pēc siltuma), ka vakarā, kad atnāku mājās un ieslēdzu pūtēju, viņš to tik vien dara, kā pie tā sēž. Un tad nevajag ne mantas, ne rotaļas, ne mani. Kad suns piekūst, sēdēdams pie pūtēja, viņa acis lēni veras ciet un tas sāk klanīties. Kad iemieg, tad miers. Es gan brīnos, kā viņam, tik tuvu sēžot, smadzenes vēl nav izcepušās un acis izkaltušas, jo man pašai citreiz kājas svilst... Mans kaķsuns laikam tik ļooooti ilgojas pēc siltuma. Tik ļoti, ka smadzeņu izkalšana viņu nebiedē.

Pēdējā laikā sunim kaut kā neregulāri sanāk ar čurāšanu. Nezinu, vai pie vainas ir tas, ka mēs diezgan laicīgi (lasīt - ap pusdesmitiem) ejam gulēt vai tas, ka dažu dienu (mana noguruma un negribēšanas mākti) neizejam ikvakara pastaigā. Lai nu kā problēma ir šāda – suns katru nakti mostas pats un modina mani ap diviem trijiem naktī un no rīta īsi pirms modinātāja noliktās celšanās (ap pieciem) ar domu, ka jāiet laukā pačurāt. Nezinu, kas ir briesmīgāk – mans salauztais miegs vai mana nepateicīgā apziņa, ka būtu labāk gulējis, nevis smilkstējis pie durvīm. Tu nepateicīgā, Gita, būtu labāk priecājusies, ka smilkstienu vietā tevi nesagaida peļķe! 
Vienu dienu suns mani pamodināja ap pieciem. Pamodos, izlaidu laukā, ielīdu gultiņā apsildīties. Un pamodos ar savu modinātāju sešos!!! Suns veselu stundu bija dzesējis pa pagalmu, sēdējis pie durvīm un, paldies dievam, nekur nebija aizvilcies. Es laikam esmu pārāk bezatbildīga mamma. Vai arī pārāk piekususi, samiegojusies... Nekad, nekad, es vairs nelīdīšu zem segas sasildīties, kad suns būs izlaists laukā.

Pāris fakti par ožu, smakām un suni

Reiz lasīju vienu gudru grāmatu, kurā smalki tika izķidāta suņu ožas funkcija, galvenās atšķirības no cilvēka ožas maņas un tas, cik parareāli milzīgu lomu suņa dzīvē aizņem deguns. Jā, oža ir daudz reižu būtiskāka par redzi, kas suņiem nemaz tik laba nav. Ko vēl jēdzīgu izlasīju? Suņiem piemīt vairāku desmitu reižu jaudīgāka ožas funkcija kā cilvēkam, bez tam suņi ne tikai spēj saost, bet arī noglabāt smaku kaut kur degunā un caur smaku iegaumēt, kas ar to asociējas. Vēl būtiski uzsvērt, ka ne vienmēr tas, kas liekas jauki smaržojošs cilvēkam, jauks liksies arī sunim. Spēcīgi smaržojošs šampūns, smaržas vai ziepes sunim nepavisam nepatiks. Cilvēku un suņu domas sakrīt dažos jautājumos par ēdienu, piemēram, cepts vistas stilbiņš liekas patīkama smaka abiem, turpretī, mēslu smaka, vecu konservu vai pūstošas gaļas smaka sunim būs īsts baudījums. Un vai ziniet, suņi ne tikai labprāt osta šīs preteklības, bet arī pagaršo un pat “iesmaržinās” ar viņām. Reiz pati no kādas suņsaimnieces biju dzirdējusi, ka tās suns regulāri pārvelkas mājās, izvārtījies miskastēs. Pati nesen piedzīvoju, ka Roda draudzene atnāca sētā izsmērējusies liellopu mēslos. Pretīgi. Bet suņiem patīk šīs smakas. Un kas varbūt jaukāks par Chanel5 aromātu?

Lai arī Roža, paldies dievam, mēslos man nevārtās, arī viņam ir saglabājušies šādi tādi interesanti piedzīvojumi ar smakām. Klasiskais joks – kad es kaut ko ēdu, viņš skatās, ostās, laizās un tecinās ar savām siekalām. Jūt. Grib.

Vēl esmu ievērojusi, ka nepatīkamu, ļoti spēcīgu aromātu ietekmē suns šķauda. Tāds līdzeklis, piemēram, ir mašīnas stiklu tīrīšanai paredzētais šķīdums. Vienmēr, kad tas tiek izsmidzināts un smaka ieiet salonā, suns šķauda.

Otrs interesantais sīkumiņš, kas apstiprina faktu, ka sunim saostās smakas nonāk degunā uz notestēšanu un atmiņai, ir tas, ka suns kasa degunu. Vienmēr, kad lakoju nagus, šis sēž kaut kur gultā. Kā smaka tiek līdz sunim, viņš sāk šķaudīt, ar ķepu kasīt degunu un šļūkt pa segu, kā mēģinādams no elpceļiem izdzīt briesmīgo smakas monstru.

Ejot pastaigās, es bieži skatos tikai uz Rožu, kur viņš iet, ko dara, uz ko skatās. Tādos mirkļos esmu ievērojusi, ka viņš pārsvarā kustās, ostīdams zemi, smakas. Viņš varētu būt īsts dzinējsuns, jo, kā izrādās, meklēt un saost, ir viena no viņa mīļākajām padarīšanām. To apstiprina arī rotaļas ar bumbu. Bieži vien mantiņu iemetu sniegā vai nezālēs un suns nespēj to pamanīt. Tādos mirkļos viņš ilgi ostās, ostās un nebeidz ostīties, kamēr mantu atradis. Mazais ostītājs.

Garlaicīgā villas dzīve

Sen nekas nav rakstīts. Jo nekas interesants nenotiek. Arī būvdarbiem ir mests miers. Sapratu, ka vairāk neieguldīšu – nav īsti jēgas, jo nezinu, cik ilgi te vēl palikšu. Ja nu tiešām pienāks galīgs krahs un iestāsies simtgadu sals, tad, iespējams, to ceturto sienu būs jāsiltina, bet līdz tam, kamēr ir šis sasalums-pļura-sasalums-pļura laiks, nesteigšos.

Villā viss pa veco. Ā, labā ziņa nelegālais īrnieks žurķis ir devies uz mūža alām. Jau vairākas dienas nav dzirdēts, arī jauni bojājumi villai nav nodarīti. Viens ienaidnieks likvidēts, skapītī indes vēl diezgan. Daumants forši izdarīja – indi nevis grūti aizsniedzamos pakšos sabāza, bet palika zem grīdas. Izurbināja caurumu un iebēra. Ideāli. Īpaši, ja zem grīdas nekā nav.

Laiks rit pa vecam – ceļos, eju uz darbu, nāku uz villu. Ar tumsu eju, ar tumsu nāku. Forši, ka tagad tas sniegs ir. Un tajās pilnmēness naktīs laukā bija tik gaišs, ka visu nakti varēja staigāties ar suni, spēlēties pagalmā ar bumbiņu vai skatīties debesīs. Tiesa gan, mazliet apnicis šis sasalums-pļura-sasalums-pļura laiks, bet tā kā es vēl neesmu aptvērusi, kas ir mazāk traki – mūžīgi slapjās kājas ar tumsu vai mūžīgais aukstums ar nepiesildāmajām istabām (un pilnīgi nogrieztu iespēju izmazgāt matus) -, tad jāsamierinās ar to, kas ir.

Gaidu pavasari. Fantazēju, kā villas pagalmā iestādīšu kādu upeņu, jāņogu un ērkšķogu krūmu, kā pļaušu zālīti un sēdēšu savā verandiņā ar portatīvo datoru klēpī vai grāmatu. Gaidu pavasari. Siltumu. Sauli. Un jā, esmu apņēmusies arī nodoties aktīvai atpūtai – lai tik nokūst, lai tik dienas paliek siltākas – tad mēs ar Rožu skriesim. Gaidu pavasari. Vasaru.

Gaidu. Gaidu. Gaidu.

Lobes ezera pastaiga jeb Nāves ēnā

Mana suņa hiperaktivitāte mani sāk nomākt. Kā atnāku no darba, šis mani jau gaida. Mam, mam, ejam pastaigāties! Izstaigājamies – citu reizi divdesmit minūtes, citu četrdesmit, vēl kādu reizi stundu. Atnākam mājās, paēdam, nomazgājos, ielienu gultā un paņemu datoru, lai parakstītu. Šis atkal klāt – mamm, mamm, paspēlējamies ar virvīti! Kas man atliek? Ņemu vienā rokā mantiņu, ar otru cenšos noturēties taisni un kaut ko uzskricelēt. Kad saprotu, ka suns mierā neliksies, pametu to virvīti, lai spēlējas pats. Nu tad šis man nāk virsū – mētā to virvi no viena sāna uz otru, te man pa roku, te kāju, te muguru trāpīdams. Kad mana, ka es nepievēršu pietiekami daudz uzmanības, sāk spaidīt savu pīkstošo bumbu. Pī. Pī. Pī. Un tā miljons reižu. 
Kad aizmieg ar palaga vai segas stūri mutē, tad ir miers. Bet, lai līdz tam tiktu, suns ir pamatīgi jānokausē. Un šī nokausēšana pēdējā laikā izvēršas par pamatīgu nervu, laika un iespēju pārbaudi...

Tāpēc es neskādēju nevienu reizi, kad iespējama tālāka (>5 km) pastaiga. Un jo ilgāka, jo smagāka, jo sarežģītāka šī pastaiga ir, jo labāk. Un pagājušās nedēļas nogalē, pateicoties maniem lielākajiem atbalstītājiem – māsai un Daumantam –, šāda pastaiga bija. Lobes ezera pastaiga jeb Nāves ēnā.

(Lobes ezers. Apsnidzis izskatās kā pļava ar niedrēm - garākajām zālēm)

(Pīļu gajiens. Ledus lūšanas gadījumā ne-
būtu nogājuši dzelmē pa taisno. Ar rokām
aizķertos.)

Fēlikss, the vētra, vēl nebija mitējies, kad dzima mūsu grandiozā ideja doties garajā pastaigā ap Lobes ezeru. Izskaitļodami, ka apkārt varētu būt mazliet vairāk par desmit km un saprazdami, ka tas tāds nieka pūtiens mums vien būs, devāmies ceļā. Mēs bijām nobruņojušies ar jaunākās paaudzes tehnoloģijām, apziņu, ka pie reizes jāpaņem arī divi slēpņi, un pāris Gotiņām.

Tikuši pie ezera, sapratām, ka daudzie atkušņi un sali nav skādējuši ledus biezībai – kā mušas uz medu bija salaidušies bļitkotāji, liecinādami, ka ledus ir pietiekami biezs, lai noturētu vēl trīs ekstrēmistus ar suni. Sajūta kā nāves ēnā. Kaut gan – no otras puses – visiem zināms arī ticējums: “ja uz ezera redzi bļikotāju, tad pēc trim nedēļām būs arī ledus”. Bailīgi uzkāpām. Kaut kur nokrakšķēja. Likās, tūlīt, tūlīt jau būsim iekšā līdz kaklam ūdenī. Nekā. Noturēja. Vēl pāris soļi. Priekšā āliņģis. Izmērīju ledus biezumu – no pirkstu galiem līdz elkonim. Muļķības – šitais nekad neielūzīs. Un atmezdami domu par iešanu apkārt, uzkāpām, lai ietu pāri.

Laiks bija parareāls. Lai arī sniegs bija mitējies, mugurā pūta ļoti spēcīgi. Zem kājām slapjš, sniegs līdz potītēm, lai būtu vieglāk, gājām rindā kā pīles, viens otra pēdā sperdams. Suns, starp citu arī. Ejot priecājos, cik labi Roža piekusīs, izlādēsies, trīs dienas no gultas necelsies. Tā tev nu bija – noskrēja visu ceļu, nolēca, nevienu reizi neredzēju suni elšam.

Pārgājuši ezeram, izgājām mazu mežiņu un nonācām uz tilta. Tur mūs gaidīja labi maskējies slēpnis. Un, nē, mēs laikam neesam dzimuši slēpņotāji – arī šo Daumants paņēma. Grrr.

Ceļš atpakaļ solījās būt smagāks – tagad pūtīs sejā. Izbriduši no krastiem izgājušas upes dumbrājus, nonācām biezās niedrēs. Un augstās – prāvu gabalu pāri galvai. Šie augi mani jau kopš bērnības fascinējuši – vienmēr esmu vēlējusies tiem cauri izbraukt ar laivu. Šodien mums izdevās kaut kas līdzīgs – tēlodami pirātus un niedrēs redzēdami kaņepju laukus, dzināmies viens otram pakaļ, slēpāmies, kliedzām un trakojām.

Atpakaļ ceļā pamanījām, ka pie krasta uz ledus kaito. Jā, jā, šļūc pa sniegu ar pūķi. Nolēmām, ka šito mums arī vajadzētu pamēģināt. Jau izfantazējām, kur tos pribambasus iespējams nopirkt un kādas naudiņas jāiztērē. Tiesa gan, laikam bijām tik ļoti atsaluši, ka sākām prātot, ka lētāk tādu pūķi uztaisīt pašam. P.S. tas ir viens no nākamajiem mūsu uzdevumiem.

(Upe, kas bija pārplūdusi un aizsalusi. Mazu gabaliņu gājām pa
to. Un, ziniet, dārgie lasītaji, neielūzām.)

Endomondo uzņemtā ceļojuma karte. Esam pārgājuši šaurākajā ezera vietā. Kaut gan, ja godīgi - ejot, likās, ka ceļs ir parareāli garš. Kartē labi var redzēt, ka esam veikuši gandrīz astoņus km divu stundu laikā. Suns mazliet vairāk - jo viņš arī šad tad pariņķoja. Un viņam skriešana pa sniegu, kas mums bija pāri potītem, bija diezgan pasmaga. Cerams, ka suns tagad gulēs trīs dienas piekusis. :D He, he, he.

Aktīvais dzīvesveids un suņa veselības problēmas

Aktīvais dzīvesveids

Pēdējā laikā suns ir tik uzlādējies, ka mani, atnākot mājās, sagaida ar augstu lēcienu un priekpilnu dauzīšanos ar bumbiņu vai virvīti. Un neliekas mierā. Pat pēc mūsu ikvakara pastaigas pa miestu un ikdienišķās paspēlēšanās, viņā vēl ir tik daudz enerģijas... Un viņš man atkal uzmācas. Ar bumbu. Ar virvīti. Ja nespēlējos, sāk mētāt to virvi un sist no visa spēka. Bieži vien man trāpa. Pa roku. Vai plecu. Vai - sliktākajā gadījumā - pa aci.

Es nezinu, kā lai suni nokausē. Lai viņš piekustu, nepieciešami pieci km ātrā tempā. Bet ir nakts. Un bieži vien auksts. Ja nav auksts, tad ir slapjš un tumšs, un ir nedroši valkāties pa villas miestu. Es staigāju, staigāju, spēlējos, spēlējos. Bet man ir arī jāpaēd, jānomazgājas, un, jā, arī jāparaksta. Bet tas sīkais pintiķis visu laiku man zvetē ar to savu virvi vai smilkst pie durvīm: “mam, nāc ārā, ejam, ejam, ejam!”

Kā būtu, ja es iegādātos otru suni? Tad viņi viens otru nokausētu, nospēlētos. Un mani nemīlētu... Ja es arī varētu ar diviem tikt galā, tad kaut kur aizbraukt vai paslēpņot, nebūtu iespējams... Slikta doma. Otrs suns ir slikta doma.

Sapratu, ka jāsāk suni vest pastaigā divas reizes dienā (nezinu, kā tikai man tas izdosies, jo rīti villā, kad jālien laukā no siltās gultas, ir vissmagākie). Un es varētu taisīt tos līkumus lielākus. No rīta ap pieciem, kamēr nav mašīnu un visa draudīgi apšaubāmā sabiedrība guļ, un vakarā. Lielākus līkumus. Tādus uz stundu. Uz četriem pieciem sešiem km. Jāizdomā tikai plus mīnus drošs maršruts ar apgaismojumu, bez pārlieku dzīvas satiksmes.

Mans otrs plāns suņa nokausēšanas sakarā, kā jaunā gada apņemšanās, ir vēlme sākt skriet. Tiesa gan, kad pienāks siltākas un gaišākas dienas. Bet skriesim. Abi kopā. Un brauksim ar velosipēdu. Hardkore treniņos, kad es mīšos, bet suns varēs dzesēt nopakaļus. Tādus maršrutus uz kilometriem desmit vai divdesmit. Pārdienu vai ik pēc trim dienām. He, he, hē, Roža, tavs treniņu plāns (un arī mans) vasarai jau ir izdomāts.

Un trešā atzinības vērtā lieta Roža un arī manā treniņu plānā – slēpņošana vai došanās aktīvā atpūtā vismaz divas reizes mēnesī. Tā būs ne tikai aktīva atpūta, bet arī ideāla iespēja, lai suns paskatītos, kas darās pasaulē, satiktos ar jauniem piedzīvojumiem, jauniem pārdzīvojumiem un jauniem notikumiem. Skan ideāli. Cerams, ka izdosies.

Piebilde – esmu ievērojusi, ka suns man liek vairāk kustēties. Tā ir jauka sajūta. Domājams, katram, kas vēlas nomest kādu kaloriju, lieti noderētu aktīva atpūta kopā ar savu četrkājaino draugu. He, he, he.

Parunāsim par nopietnām lietām – suņa veselības problēmām

Vienu dienu, guļot uz spilvena, blakus savam sunim, kas arī gulēja uz spilvena, saklausīju viņa sirdsdarbību. Tā mani izbrīnīja. Sitiens, sitiens, sitiens, sitienssitienssitens, pauze, pauze, sitiens, sitiens, sitiens, sitienssitienssitiens... Pārsitieni un izlaidumi. Sabijos. Domāju, ja vēl sunim būtu bijusi piepūle, nobīdes no normas būtu mazliet pieļaujamas, taču viņš gulēja gultā, kur jau labu laiku bija šņākuļojis. Ja godīgi, mani uztrauc viņa sirdsdarbība. Viss, kas ir atšķirīgs, nav normāls. Un es neesmu ieinteresēta pazaudēt vēl vienu suni.

Iegoglēju. Priekšā izlēca sirds mazspējas, letāls iznākums, suņu kardiologu telefona numuri. Vispār, ja sāk studēt dažādas slimības, bez maz vai sāk likties, ka pašam visas jau ir un ka nāve jau tuvojas. Uzprasīju, ko pastāstīs suņu cilvēki draugiem.lv domubiedru grupās. Viena liela daļa sieviešu varzas emocionāli izaurojās – momentā pie ārsta! – un retoriski vaicāja – vai es tiešām gaidīšu, kad suns atstieps pedāļus, meklējot atbildes netā?

Mani nomierināja viena sieviete, kas atsūtīja vēstuli. Viņas sunim esot bijusi tāda pati problēma. Viņa bija vērsusies Jelgavā pie suņu kardiologa, un tas bija izskaidrojis, ka suņi savu sirdsdarbību spējot kontrolēt un ka viss esot normāli.

Apstiprinājumu tam, ka ar Rožu viss ir kārtībā, apliecināja arī tie pāris vīrieši, kas ar racionālo domāšanu pieiedami, paskaidroja, ka, ja sunim neesot nekādu citu simptomu – smakšanas, aizrīšanās, vai vēlēšanās pēc nelielas fiziskās slodzes ilgi un pamatīgi atelpoties – tad suns ar sirds poblēmām vienā dienā gluži negaidot neaizies.

Ak paldies Jums daži sakarīgi domājošie un loģiski spriedošie cilvēki.

Otra mazākā (vai arī lielākā) problēma ir suņa sakodiens. Esmu ievērojusi, ka Rožam apakšžoklis ir izvirzīts prāvu tiesu priekšā augšžoklim un ka viņa sakodiens ir vairāk kā šķībs. Uzmetot acis citu suņu sakodieniem, nākas secināt, ka visiem ir plus mīnus taisns – viena zobu rinda virs otras. Tiesa, tikai lielajiem suņiem. Atceroties Rangu, arī viņa sakodiens bija nelīdzens – apakšžoklis gabaliņu priekšā augšžoklim. Vai tā ir mazo suņu īpatnība? Vai arī vnk nepareizs sakodiens, kas būtu kaut kā jāmēģina ārstēt?

Ceļojums Ķemeros, ceļojums putenī

Esmu apņēmusies gadu sākt un turpināt lieliski – proti ar diviem ceļojumiem mēnesī. Diviem jaukiem, kustīgiem, mazliet izglītojošiem un ļoti sportiskiem ceļojumiņiem pa dzimteni. Cerams, ka izdosies. Vēl ļoti ceru, ka ceļošanu spēšu apvienot arī ar slēpņiem, jo, cik esmu ievērojusi – bieži vien slēpņi ir nolikti vietiņas, kurās liels vairums parasto, normālo cilvēku, nemaz neiemaldās. Un tās ir jaukas vietiņas.

Nu tad – uz priekšu!

Iesākumā bija doma doties pastaigā gar jūru – no Carnikavas līdz līcim –, taču mazliet parēķinot, pārdomājām - >30 km ir mazliet par daudz vienas ziemīgās dienas pastaigai.

Visu jau gribējām atcelt… Un atcēlām, kad ar māsu pamodāmies sešos un secinājām, ka laukā plosās vētra. Mums par nelaimi (vai laimi) ap pusseptiņiem pie villas loga pieklauvēja Daumants. Nekādas gulēšanas – ceļosim!

Savācām kompāniju – Lindu, Aināru, Rodi, mani un Daumantu - un devāmies ceļā. Rīts bija skumjš – lietus un vējš, un tumsa. Bez maz vai apokaliptiskas ainas. Un mēs braucām uz Ķemeriem.

(Skats no torņa. Pat bildē var redzēt slapjdraņķi. Bet skaisti. Ļoti, ļoti skaisti.)

Klasisks aktīvās atpūtas ceļš ir pa Ķemeru nacionālā parka lielo purva laipu. Iespējams, liela daļa lasītāju atminēsies, ka šeit pat bijām jau vasarā, kad Roža bija maziņš, taču gudri ceļotāji zina vienu būtisku lietu – lai pilnvērtīgi varētu redzēt kādu vietu, tā jāaplūko no visiem skatu punktiem, dažādos diennakts laikos, dažādos laikapstākļos un dažādos gadalaikos.

Un šoreiz šis nebija labākais laiks tik aktīvai atpūtai. 

3,7 km garo ceļa posmu veicām slapjdraņķī, sniegs un vējš sitās sejā lielāko pastaigas laiku, un līdz beigām bijām konkrēti slapji – ne tikai kailās sejas, puskailās galvas, bet arī zem mēteļiem izmirkušas rokas, pleci un, protams, kājas. Laipa slīdēja, un mēs manevrējām kā neveiklas baletdejotājas (Roža paklupa, uz vēdera pašļūca un no laipas novēlās vairākkārtīgi). Un mēs bijām neapmierināti. Sapņojām par karstu tēju vai karstvīnu un alkām ātrāk nonākt galā.

Nav sliktu laika apstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs. Vispār, jā, arī šī ir vispārzināma patiesība, kuru mēs, diemžēl, nebijām ņēmuši vērā. Plusi no ceļojuma? Protams – purvs ziemā izskatās lieliski! Mazie kociņi nedaudz apsniguši, lāmas, kura vaļā, kura ciet. Debesis dūmakainas un skats lielisks, cik tālu acis vien radīja. Šī ir laba pastaigu vieta jebkurā gadalaikā. Galvenais – piemērots apģērbs.

Ķemeri

(Ķemeru sanatorija. Apvilkta ar žogu, sargāta ar melnu suni. Bilde nav mana.
Bilde no http://www.la.lv/atkal-nulles-punkta/)

Es vairākkārtīgi biju braukusi garām Ķemeriem – redzējusi slavenākos graustus un izmirušās ielas, dzirdējusi nostāstus par slaveno Ķemeru sanatoriju, nozīmīgajiem, veselību nesošajiem sēravotiem -, taču nekad šeit nebiju uzkavējusies ilgāk. Šoreiz mēs izstaigājām mazo miestu krustu šķērsu. Man par nelaimi, Endomondo netika iedarbināts un, galu galā, arī nobeidzās, taču doma skaidra – ēkas, taciņas, strautiņi, upītes, tiltiņi – viss tika aplūkots. Bilžu nav daudz, mēģināšu izlīdzēties ar attēliem no neta un piedzīvojumiem no personīgā arhīva. :D 

(Sēravotu attēlu nav. Toties ir šāda piemīlīga, mazliet apdilusi  nojume.
Uz saliņas. Iegoglējot secināju, ka šo vietu sauc par Mīlestības saliņu.
P.S. Vai ievēroji, ka uz jumta uzrausušies abi ceļojuma vīrieši?)

Tiesa, atbraucot mājās un aplūkojot netā, ko iespējams atrast par Ķemeriem, nācās secināt, ka lielāko daļu taciņu, apskates objektu un piedzīvojumu neesam apmeklējuši. Šitais ceļojums prasīsies pēc otrās daļas :) 

Slēpņi mūsu ceļā

Pirmais slēpnis – mazā izgāšanās

Linda bija datorgīks –, ieurbusies telefonā, viņa stalkoja, kur atrodami tuvākie slēpņi. Mēs izmantojām iespaidīgākās mākslīgā intelekta tehnoloģijas – virtuālo kompasu, kartes un citas geo ekstras -, taču bija arī tāds slēpnis, kurš mūsu lieliskajai piecotnei – četriem tankistiem un sunim – bija nepārkožams cietais rieksts. Atradās pie Spuņciema, lielās štrāses – miljons reizes garām braukts. Pa jokam gribējām paņemt. Un neizdevās.

Facepalm.

Man patīk ka slēpņi ielikti interesantās vai kultūrvēsturiskās vietās. Mūsu otrais slēpnis atradās ceļā uz Ķemeriem pie pieminekļa, kas veltīts Pirmajā pasaules karā kritušo latviešu strēlnieku piemiņai. Es nezināju, ka tāds ir. Tagad zinu.  

Slēpņa meklēšanas ietvaros nonācām arī vienā graustā – Peldu iestādes un dūņu dziedinātavaskompleksā. Nezinu, gan cik tas legāli (nav legāli) un cik droši (nav droši), taču sajutāmies kā bradātāji. Lielu izbrīnu radīja tas, ka pieeja graustam ideāla – dzeloņstieples atplēstas, vārti vaļā. Otru izbrīnu – cilvēku nav, pa ielām neviens nestaigā, iekša neviens nebomžojas. Mistika. Kā
 pēc zombiju apokalipses. 

(Peldiestāde no ārpuses. Var redzēt, cik pamesta, cik apdrupusi. Vnk briesmīga.)

(Bradātāju sapnis. Pamestais no iekšpuses.
Nolupis, aplupis. Mēbeļu nav, ja neskaita
vannas un mistiskus ārstniecības krēslus.)

(Piemineklis I.Pavlovam pie  Peldiestādes.
Pamests. Aplupis. Puiši stāstīja, ka šis vīrs
darījis noziedzīgas darbības ar pacientiem! :D
Muļķības! Iegoglēju - izrādās slavens ārsts,
kas īpaši pētījis siekalas.)

Pirmais slēpnis mūžā!

(Es pievilinu cilvēkus slēpņošanai!
Vēl viens upuris. Ar savu pirmo
slēpni.)

Daumants atrada mūsu slēpņošanas pēdejo slēpni. Izstaigājuši Ķemeru parkus un taciņas, devāmies uz Melnalkšnu dumbrāju laipu. Ilgi meklējām, un Daumants atrada. Ja runājam par dabu, tad skats bija ideāls – mežs, kurā koku stumbri ūdenī. Cauri vijas laipa. Vienīgā nelaime – laipa ir nelietojamā stāvoklī, sapuvusi, sagruvusi un slēgta. Vēlējāmies pastaigu pa skaisto mežu turpināt, bet tas bija neiespējami – ielūzām, samitrinājām kājas, paslīdējām. No, no, no. Jāgaida rekonstrukcija un jābrauc otru reizi. 


P.S. Esmu par aktīvu atpūtu. Mīļie vecāki, ģimenes un jaunie cilvēki, brauciet atpūsties dabā – te var redzēt tik daudz ko jauku, tik daudz ko interesantu, tik daudz ko izglītojošu! Un nav vajadzīga pat vasara! Tikai atcerieties - nav sliktu laika apstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs!

Jauns nelegālais īrnieks

Atbraucot uz villu Ziemassvētku nedēļu vidū, secināju, ka kāds mošķis ēdies mājā. Atradis vājāko punktu – priekštelpā, kur logs piemontēts mājas ārpusē un šķirbas aizpūstas tikai ar tām pufīgajām, dzeltenajām putām -, un lauzies iekšā. Man par nelaimi un tam briesmonim par laimi – caurums bija izgrauzts, putas papluinītas, un lops, domājams, ielauzies arī villā. Pēc Daumanta teiktā caurums bija par lielu, lai tādu taisītu pele. Droši vien žurka.

Fuuuiiii.

Caurumu aizlikām ar stikla vati, aizpūtām ar putām. Domādami, ka problēmu esam atrisinājuši, uzelpojām.
Neesam. Nākamajā dienā atkal caurums – cukurvate izstaipīta, putas izkostas. Naglojām ciet ar koka dēlīšiem.

Tas mošķis jau nav stulbs. Netika caur loga caurumu, atradīs citu vietu. Otrs vājais posms – grīda. Neskatoties uz Daumanta labo sirdi un siltajiem solījumiem, ka cukurvate esot tik kaitīga, ka neviens lops tajā nedzīvojot, esmu vīlusies – nākamais caurums – sienā, zem skaidu plāksnes un cukurvates. Un zem grīdas čab. Čab. Čab.

Gulēt nevar, liekas, ka smadzenēs graužas. Fui, un ja iedomājas tādu lielu maza suņa auguma žurku ejam pa manu villas grīdu, lienam uz galda vai, vēl trakāk, lienot pa manu matraci, pār mani…. Fuiiiii. Šermuļi skrien. Pretīgi, pretīgi, pretīgi.

Kad sapratām, ka pavisam maz trūkst, lai žurka izgrauztu manas guļamistabas grīdu un izlauztos pie manis, sākām rīkoties. Daumants nopirka žurku indi. (Es gan biju pret to, jo vecāku pirmais suns saēdās un nomira.) Teicās, ka ieliks uzmanīgi, lai Roža klāt netiekot, - zem grīdas. Un ar līstītēm sanagloja bīstamākos punktus gar sienām…

Cerams, ka tā žurka ātri nosprāgs. Mani nemaz nesajūsmina tā iknakts graušanās. Un mani nesajūsmina doma, ka tāds pretīgs rāpulis pār mani var pāriet…