Par pārvākšanos un došanos mājās

Kādreiz man likās, ka ģimenes, kas vēlas nogruntēties kādā vietā, tik daudz vairs nemeklē nedz iespējas skriet un darīties un pārvākties, nedz vēlas to darīt. Mana ģimene – es, suns un zirgs – lielā mērā esam tādi, kuriem savas vietas nav. Vairs nav. Un, ja nav vietas, tad nekas nesaista un tad nav ko zaudēt. Un tad var arī skriet... Diemžēl.

Uz šo Valmieras novada darbu skatījos ar entuziasmu, domādama, ka dzīvi spēšu uzlabot. Desmit dienu laikā sapratu, ka darbs ir ideāls, vieta nekurienes vidū ir lieliska, bet dzīve – laukos, pieskatot saimniecību, māju, rūpējoties par pāris zirgiem un dieviem suņiem skaista. Bet ir viens bet. Tas nav mans. Nekas no tā man nepieder. Nekas. Un es tagad strādāju kādam, lai kāds piepildītu savu sapni. Kas paliek ar maniem sapņiem? Tie stāv, apstājas, neturpinās. 

Un es sapratu, ka nevaru šeit palikt. Nevaru. Nedrīkstu.

Atbraucot uz šejieni, lielākās bažas radīja apziņa, ka būšu šeit viena. Tā nav mirstamā kaite – arī to saprotu, šeit dzīvojot. Citreiz ir labi palikt vienam, saprast sevi un dzīvi, un ikdienu. Slikti ir tas, ka dzīvojot šeit, es paliktu viena arī turpmāk. 

Un, ko Rango jūt pārvācoties? Vai viņš skatās uz katru šo vietu kā uz ciemiņu māju? Kā pagaidu mitekli? Ko jūt, kad pamet iemīļoto vietu, savu gultu un iepazītās smakas? Ko jūt, kad jāpamet draugus? Vai tās ir sāpes? Skumjas? Vilšanās? Vai viņš dusmojas uz mani, vai pieņem realitāti, kā vienīgo no iespējamajiem scenārijiem?

Pirmajā naktī Rangu gulēja uz manām kājām un tukšu, melnu skatienu raudzījās sejā. Man liekas, ka viņam sāp pārvākšanās un viņš vēlas, lai šis viss kādreiz beidzas.

Bet vēl ne – vēl uz vecāku māju, un tad redzēs, kur dzīve mani aiznesīs tālāk.

Mājas ir cilvēki, nevis vieta. Es gribu mājās. 

Suņiskā kompānija

Man liels prieks, ka Rangam beidzot atkal ir draugs, ar kuru kopīgi patrakot. Bet draugi nenes tikai labas lietas un emocijas. Būtisks trūkums (arī pluss citās reizēs) draudzībai ir savstarpējās apmācības. Gluži tāpat kā satiekoties ar labiem draugiem, cilvēks ceļas un top gudrāks, tā, satiekoties ar sliktajiem draugiem, viņš lēni degradējas. Dzīvnieki šajā gadījumā nav izņēmums. 

Lai nu kā, dziļā doma ir tā, ka Karo gandrīz visu laiku smilkst un rej (mazliet saprotams, pavasaris, kastrācija, hormoni, šuves un rētas). Es tikai ceru, ka Rango šito neiemācīsies. Jā, Rango rej, pamests viens, taču Karo kauc/smilkst/švilpo pat tad, kad cilvēks ir blakus... Kas par lietu? Kas?

No visiem sliktumiem ir arī viens pluss, ko Karo Rangum ir iemācījis. Vārtīties pļavā. Vienu reizi visi trijatā devāmies rīta pastaigā pa pļavu – Karo pie siksniņas, Rangu savā nodabā. Ejam, ejam, pēkšņi Karo nokrīt un sāk vārtīties. Rango skatās, pa mirklim uzriedams. Divas reizes paskatījās, kā Karo vārtās un amats bija rokā – trešajā reizē pats novēlās un diezgan tizli pulēja kūlaino zāles virsmu. Jā, ja viņam būtu lielāka pieredze, noteikti būtu pamanījis, ka zem viņa baltā kažoka paliek arī pērnā gada zirgu kankāļi. 

(Abi puikas noguruši pēc skriešanas ārā, stallī un rotaļām telpā. Guļ.)

Runājot par ēdienu, ievēroju vēl kādu būtisku iezīmi. Karo ir liels, viņam ir liela mute un liela apetīte. Viņš cīsiņu aprij vienā kodienā. Hop. Un nav. Rango tik ātri nevar. Dodu viņam pa gabaliņam, kad Karo žēlabaini skatās Baltā sunīša mutē. Reiz viens gabaliņš nokrita. Rango neņēma. Kad Karo saprata, ka gabals nevienam nepieder, metās pie paikas, Rango, loģiski, arī. Neies tak ļaut svešam sunim apēst savu vienīgo cīsiņa gabaliņu. Rezultātā bija kašķis – Karo lika ar ķepu, Rangu smilkstēja, koda un rēja. Un es dusmojos. Man dažreiz liekas, ka viņi kaut ko dara tikai tā iemesla dēļ, lai otrs to nevarētu izdarīt. Piemēram, ar to pašu ēdienu. Pats negrib, bet, redz, otram ar nedos. 

Smieklīgi arī tas, ka ēdot cita suņa klātbūtnē, Rango pēc iespējas ātrāk cenšas ēdienu sakļaut. Rij, rij, cik ātri vien spēj, lai tikai dabūtu nākamo kumosu, lai tikai suns draugs, suns ienaidnieks nenorītu un nedabūtu vairāk par viņu :D

Vēl interesanti skatīties, ka no sākuma vienmēr tiks iztukšota kaimiņa bļoda un tikai tad savēja. Un tas ir principa jautājums. Karo ir lielas bļodas augstā statīvā. Rangu netiek klāt, tāpēc ieliku viņam paiku mazākā trauciņā. Uz grīdas. Kā noliku, tā Karo klāt. Sakļauj ēdienu no mazās bļodiņas un apmierināts aiziet. 

Ēšanas sakarā jāmin arī tas, ka abiem suņiem ļoti izteiktas ir nakts maltītes. Un bieži vien viņi ēd tikai tāpēc, ka otrs, redz, arī paēda. Pirmajā naktī, liekas, viņi pat taisīja gonkas, kurš vairāk apēdīs. Kā biju izslēgusi gaismu, palīdusi zem segas un aizvērusi acis, dzirdēju, kā uz grīdas noskrapst soļi un kāda mute alkaini pietuvojas sausās barības bļodai. Karo. Un tieši pēc tam arī Rango. 

Rango ir ļoti greizsirdīgs. Parasti sēžu gultā, Rango guļ man blakus. Kad Karo nāk mīļoties (saprotams, visiem suņiem vajadzīga mīlestība), Rango lien starp mums. Ja Karo noglāstu, Rangu šim metas pie rīkles – sak' neaiztiec manu cilvēku. Es jau viņu mīlu. Ja vēlos šos abus mīļot, tas jādara reizē un labā gabalā, lai viens pie otra netiek. Kaut gan, ja iejūtas suņu ādā, – traki abiem – Rango jūtas nemīlēts, jo tam liekas, ka es viņu “krāpju”, glāstot kādu citu suni, bet Karo jūtas nemīlēts, jo es, mīļā miera labad, pie viņa tik bieži neeju. 

Bet visā visumā labi, ka tajā reizē nenopirku Rangum brālīti. Es nevarētu sadalīt mīlestību starp tik ļoti greizsirdīgiem suņiem.

(Šādi Rangu patrulēja pie manas gultas, kad izjuta greizsirdību.)

Reizēs, kad tomēr sanāk Karo samīļot, viņš ieliek galvu gultā, atlauž tādā dīvainā pozā, purnu iedzīdams segās, un sten. Smieklīgi, tāds liels, mīļš lempis. 

Šī piedzīvojuma laikā sapratu arī to, ar ko abi suņi nodarbojas, atstāti vieni. (Tādu reižu gan nav daudz, tikai tad, kad eju dzīt stallī vai laukā zirgus.) Karo kauc un smilkst nosēdies pie durvīm, bet Rangu rej pilnās rīklēs... uzsēdies uz galda. Uz galda! Nopietni! Jā, pirmo reizi piefiksēju, ka viņš izmanto katru iespēju tikt augstāk, tikt pie loga. 

Laikā, kad esmu telpā, kopā ar suņiem, man nav iespējas palikt vienai. Abi suņi ir manas ēnas. Pat uz tualeti nav iespējas aiziet vienai. Bet labi, lai jau nāk. Arī es skatos, kā viņi čurā! :D 

Citreiz guļot, liekas, ka istabā guļ kāds labi dzēris vīrelis. Kāpēc? Karo guļ ļoti skaļi – krāc, elš un pa reizei arī purkšķina. Nu, jā, ja jau ienaidnieku spēj tikai līdz nāvei nolaizīt, tad vismaz kaut kā jāpilda savi sarga pienākumi – sak, tēlošu būdīgo tēvaini, iespējams, zaglis aiz loga dzirdēs kādu guļam un iekšā nelauzīsies. 

Vienreiz Karo gulēja tik saldi un piemīlīgi. Domāju, samīļošu, viņam jau tās mīlestības trūkst. Pieskāros pie muguras, un viņš tā saraustījās. Nobijās. Tik smieklīgi – es nobiedēju suni!

Kad tikko atbraucām uz šejieni un mūsu istabā iestūma Karo lielo gultu, mani pārņēma nelaba aizdoma, ka Rango mani nodos un ies gulēt naktis pie sugas brāļa. Ar bailēm un skepsi raudzījos uz mūsu turpmāko kopīgo nākotni, taču manas bailes nepiepildījās. Katru vakaru Rangu gulēja pie manis. Un, nē, ne jau tāpēc, ka Karo gulta būtu viņa īpašums, ar kuru tas nedalās. Katru nakti Rangu gulēja uz manām kājām un tad, kad es izslēdzu galvu, saritinājās zem segas, man starp vēderu un kājām puslociņā. Ar savu baru laikam siltāk. Drošāk. Labāk. 

Vienreiz visi trijatā spēlējāmies ar bumbiņu. Rango sāka, tad Karo viņam viņu atņēma un pats dzesēja ar bumbiņu zobos. Lielais lempis stūrēja savu ķermeni starp galdiem un krēsliem, te bumbiņu no zobiem izlaizdams, paripinādams un atkal ķerdams. Beidzot pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem, bumbiņa bija pie manis. Viņš to neviļus izmeta no mutes pie manām kājām un sāka skaļi, draudīgi riet. Ko viņš ar to vēlas teikt? Lai paņemu un pametu? Vai varbūt lai netuvojos? Tuvinu roku bumbai, viņš paliek arvien nervozāks. Nezinu, labi, neņemšu. Nav jau Rango, ja šitais zobus cirtīs, tad no rokas nekas pāri nepaliks... Tai pat laikā es apbrīnoju Rangu drosmi (vai stulbumu), skrien pakaļ lielajam milzenim, rej pie pašas auss un žvidzina zobus gar purnu. Kā tādam mazajam nav bail?

Vienu dienu bija ļoti auksts vējš. Tā kā esmu radusi šeit krāsni kurināt tikai pārdienas (visu laiku cītīgi izvairos no tā, jo man ir paniskas bailes nosmakt tvanā), vējainajā dienā istabu ļoti izpūta. Vakars pienāca augstumā. Sapratusi, ka tiešām uz nakti jau nu vairāk nekurināšu, sasedzos un piesēdos pie datora. Rangulis uzrausās uz segas, uz kājām, bet Karo pielīda tuvāk krāsnij, iespējams, domādams, ka no tās nāk/nāks kāds siltums. Nenāca. Vilies aizmiga. Pēc mirkļa manīju, kā lielais suns trīc. Nu, jā,  apmatojums nekāds dižais. Varbūt tiešām auksti? Paņēmu sedziņu no viņa gultas un satinu. Vienreiz, otrreiz, galus sasēju kopā. Nu manī skatījās cīsiņš mīklā – melns suns koši oranžā sedziņa. Nezinu, vai palika siltāk, taču tā, kā vienmēr esmu teikusi, ka arī vēlme darīt labu, ir attaisnojama un paliekoša, uzskatu, ka izdarīju labu darbu.
Lieki teikt, ka no rīta visi pamodāmies ar lāstekām pie deguna. Nē, nekādas salšanas vairāk nebūs!

Saimniece uzslavēja mūs ar Rangu par zināšanām un par paklausību. Man, liekas, viņa mūs mazliet arī apskauda, par to, cik cītīgi Rangu atsaucas un skrien pretī, kad es viņu saucu. Jā, un saimniece bija makten izbrīnīta, kad uzzināja, ka tas viss panākts bez suņu skolas (Jo viņas Karo ir skolojies, bet tādu paklausību iemantojis nav.). Mana apziņa, ka suni vajag darboties, un katru darbu un nedarbu atalgot, beidzot ir nesusi augļus. Miesas sodus viņa neatzīst, tad ari nav jābrīnās, ka zirgi kāpj cilvēkam pāri un sunim tik liela galva, ka pats spēj izdomāt, kur, kā un ko.

Rango, tā draugs, stallis un svešie zirgi

(Rangu mīļākā poza. Noskrējies viņš ir tik piekusis,
ka, liekas, spēj gulēt pat stāvus :D)

Stallī brīvi (bez pavadas) Rango skraidīja pirmo reizi mūžā. Skatījās, kā es piepildu ķerru ar salmiem un mēsliem, kā nesu sienu. Dažu reizi viņš uzkodās uz kādas mēslu bumbas, bet tad tikpat ātri arī tika sabārts. Visā visumā staļļa darbus puika uztvēra mierīgi un nekur tālu no mana redzesloka arī neaizmuka pat tad, kad bijām laukā, kur kuces ar savu meklēšanās smārdu smaržoja nieka 200 m attālumā. (Man liekas, ka Rangu vēl ir tik jauns un nepieredzējis, kā īstā pavasara domu nemaz neuztver! :D)

Stallī notika arī kāds misēklis. Čurāšana. Šī nebija pati pirmā reize, kad Rango bija bijis stallī (iepriekš pie pavadas suns bija dzīvojies pa citiem staļļiem arī), taču apčurāja pakaišus, stabus un sienu, gan pirmo reizi mūžā. Viņš pirmo reizi čurāja telpās! Tas bija kaut kas prātam neaptverams. Es saprotu, čurāt ārā, saprotu, ka stallī tāpat viss vairāk vai mazāk ož pēc mēsliem. Bet čurāt? Kas par iemeslu čurāšanai telpās? Un vai šī stallī čurāšana nepāraugs čurāšanā mājās un dzīvojamajās istabās? Karo arī čurāja stallī... Vēl es aizdomājos, ka Rango nebūtu čurājis, ja telpa jau tā neostu pēc suņa. Es ceru, Rango paša un dieva dēļ, ka viņš ne reizi nepacels kāju, lai iezīmētu kādu ledusskapi vai galdu. 

Turpinot staļļa tēmu, jāatzīst, ka Rangu tik ļoti mīl staļļa darbus – viņš skraida priekšā pakaišu kravai, lien zem siena, kuru nesu. Viņš tik ļoti mīl šo putekļaino, gružaino izklaidi, ka ir ne vairs balts, bet gan jau pelēks. Noglāstot viņu, liekas, ka roka paliek netīra. Varētu jau mazgāt. Bet pēc katras stallī iešanas, katru dienu? Ni, ni, ni, bišķi par daudz...

Gruži, putekļi un netīrumi nekad nav bijusi laba padarīšana. Ne tikai no estētisma viedokļa, bet arī no veselības. Spilgts piemērs, protams, Rango. Vienu reizi pēc atnākšanas no staļļa ievēroju, ka Rangum vienā acī ir gruzis. Kaktiņā. Un ne jau tāds mazais, ka grūti izvilkt vai kā, bet siena salms centimetra garumā. Iedūries kaktiņā, aizstūmies aiz acābola un stāv. Jā, tikai tad, kad izvilku, pamanīju, ka tik garš. Diez viņam negrauza? Kāpēc tad viņš nesmilkstēja? Vai nemēģināja pats ar ķepiņām izzvejot ārā?

Mans suns ir ekstrēmists. Ilgi piecietu viņa ekstrēmista garu, taču uz beigām apnika. Viņš metās pa priekšu ķerrai, traucēja man, kad nesu sienu. Reiz izdomāju, ka sunim netraucēšu tā rīkoties. Vedu ķerru, redzu, pa priekšu knapi velkas. Un apstājas. Ķerra nestāsies. Velosipēds nestāsies. Automašīna nestāsies. Ķerra nestājās, uzbraucu sunim virsū, un viņš ar smilkstienu pamuka malā. Lai zina, lai mācās. Velosipēds nestāsies, automašīna nestāsies. 

Otrs drauds suņa veselībai un dzīvībai bija zirgi. Vienu reizi viņš man te sataisīja jokus. Gāja ar zirgiem draudzēties. Padzina viņus, zirgi padzina pašu. Gandrīz sanāca šmuce – šie zirgi jau nav mierīgie, lēnprātīgie Samo. Un tā kā šiem zirgiem dažu reizi problemātiski sanāk ievērot ne tikai suni, bet arī cilvēku, sapratu, ka nekādās lielās draudzībās un darīšanas sunim ar zirgam nebūs. Man par laimi un sunim par laimi, gan jāsaka, ka uz piedzīvojuma beigām, pēc vairākām dienām, viņš jau bija pieradis pie zirgiem neskriet, pa kājām nemaisīties un atsaukties, kad lieku viņam nākt pie manis.

Bet ne jau tikai ar problēmu taisīšanu Rangu aizraujas. Stallī ir arī citas nodarbošanās – lēkšana, putnu ķeršana un gonkošana kopā ar draugu. 

Rango draugs Karo ir liels lecējs. Kā kaķis spēj sasprindzināties un ar veiklu kustību uzlēkt. Viņa augstuma rekords ir stāvošs siena rullis. Tajā viņš uzlec tad, kad Rangu viņu ir nokaitinājis un tam apnicis desot pa garo staļļa gaiteni. Lai nu kā, Rango šādos mirkļos paliek zemē un, lēkdams, krizdams, rej tā ka ausis krīt ciet. Vienu šādu mirkli neizturēju – uzcēlu puiku augšā pie drauga. Ilgi nepasēdēja un lejā bija. Lēciens no šāda augstuma izklausījās diezgan sāpīgs, ar būkšķi nokrita, taču tas viņu neapturēja dzīties lielajam sunim pakaļ pilnā sparā, tā it kā nekas nebūtu noticis. 

Nākamajā dienā Karo atkal uzleca augšā, bet Rangu palika lejā. Tīrīju stalli, klausījos, rej, rej un pēkšņi vairs nerej. Paskatos – abi sēž augšā. Njā, Rangu saņēmās un pats uzlēca uz siena ruļļa gandrīz manā augumā. Kā? Neko jau – lūk cik tālu spēj uznest centība un neatlaidība. Jā, un arī spēja sev noticēt. 

Viņu otra populārākā nodarbošanās ir putnu ķeršana. Rango otra populārākā nodarbošanās. Stallī viņš ķer putnus. Nē, draugs, tu neesi kaķis! Bet viņš nesaprot, un tie putni viņu kaitina. Palido, palido, nosēžas. Palido, palido, nosēžas. Un mazais muļķa sunīts skrien viņiem pakaļ, mēli izkāris, bet elpas palicis. Un domā, ka noķers. Lai paskraida, naktī labāk gulēs! Kaut gan no otras puses – es tik ļoti apbrīnoju viņa centību un, jā, ari spēju tik nelielā gabalā attīstīt tik lielu ātrumu. 

Trešā opcija suņu rotaļām - gonkas. No viena staļļa gala līdz otram pilnā ātrumā. Zināms, ka Karo  skrien, lai pārbaudītu, vai gadījumā neesmu atstājusi vaļā durvis, un tad laimīgi mestos savos pavasara saucienos. Taču kāpēc skrien Rangu? Kompānijas pēc? Sacensību gara dēļ? Skrien, jo kāds no viņa mūk? Vai kādam vienmēr ir jāmūk un vai kādam vienmēr ir jādzenas pakaļ? 

(Mūsu selfijs. Suns bildēja.)

Atkal uz koferiem...

Visiem zināms, ka mēs pārvācamies katru gadu. Taču tas, ka gadā iespējamas vairākas pārvākšanās ir jaunums un bija kā brīnums pat mums. Šo reizi izvēle krita uz Valmieras novadu, kur vienā stallī tika meklēts zirgkopējs un mājas pieskatītājs. Labi apzinoties, ka Rīgas dzīvoklis ir norakstāms un nekāda dzīvošana tur netiks turpināta, pārvācāmies. Suņa nelielajā dzīves laikā šī viņam ir jau ceturtā pārvākšanās. Kur paliek atziņas, ka ģimenes cilvēki atrašanās vietas nemaina, vai, ja maina, tad retāk? Daudz, daudz, daudz retāk.

Iebraucot pagalmā mūs gandrīz pārsteidza nepatīkamais fakts, ka Rangum šo nedēļu nevajadzētu šeit atrasties. Kāpēc? Jo Karo, šīs mājas īstajam un vienīgam saimniekam, galvā ir pavasaris. Un nav zināms, kā varētu beigties attiecības, kad viens no suņiem lien draudzēties, bet otrs tikpat cītīgi viņu atgrūž.

Ar saimnieci vienodamies, ka Rangu paliks ar mani, mēģinām abus suņus sadraudzināt. Sarada. Karo ir ļoti draudzīgs suns, neko nesaka. Dažu reizi Rangum jau apnīk, ka lielais viņam uzmācas, baksta un bīda, bet tad Rangu tikpat cītīgi viņam uzrej, parāda zobus, metas pie rīkles. Sak' visam ir robežas, un ja tu pa mierīgam nesaproti, tad būs zobu rādīšana. Šādos gadījumos, lai arī Karo ir sešas reizes smagāks un daudz lielāks, viņš piekāpjas. 

Turpinājums par to, kā mums šeit iet, sekos.

Kā iemācīt zirgam darboties kopā ar suni?

Jau labu laiku esmu apņēmusies abiem rezgaļiem - sunim Rango un zirgam Samoram - iemācīt darboties kopā. Tiesa, esmu mazliet novirzījusies no mērķa, jo par pēdējo šo zinību atklāšanas datumu bija nosprausts pagājušā gada maijs, bet dievs ar visu. Kā ir tas sakāmvārds – „labāk vēlāk nekā nekad”...

(Viena no abu dzīvnieku pirmajām tikšanās reizēm. Iespējams,
pat pati pirmā...)

Lai nu kā, apmācības process, kā zināms, sākās jau krietni vien agrāk. Kad? Kā? Tajās reizēs, kad es pakāpeniski radināju suni pie zirga un zirgu pie suņa. Toreiz, kad es vedu Rango apostīties uz ganībām un kad suns iepazina arī citus lopus.

Kad sāku aptvert, ka Samo pie Rango nāk ar veselīgu interesi un nebaidās, un, kad suns beidza baidīties no zirga, abus sāku radināt kopā mežā. No sākuma, protams, abus pie pavadām. Kad suni palaidu brīvā dabā, tad viņš izmēģināja lavierēt ne tikai pirms zirga, bet arī aiz zirga un arī pa zirga kājām. Samo bez pretenzijām. Nespēra arī. Pirmajās reizēs gan bija tā bailīgāk, ka zirgs suni nesamin, bet ar komandu „fu” kā zināms var daudz ko panākt.

Kad abi lopi bija iemācījušies, ka lieliski spēj dzīvot mūsu sabiedrībā, viens otram netraucējot, manī parādījās doma, ka zirgu jāsāk kordot suņa klātbūtnē. Dziļi prātā jau esmu izdomājusi, ka kādreiz ar Samo došos garās pastaigās un Rangu varēs nākt līdzi... Tikai līdz tam vēl ļoti, ļoti daudz jāmācās.

Sāku Samo kordot. Iesākumā tie bija soļi. Rango skraidīja apkārt (aiz zirga, pirms zirga, pa zirga kājām). Tika gan pasaukts, gan padzīts. Kad suns sāka saprast, ka labāk netuvoties, kad zirgs skrien riņķī, viņš sēdēja maliņā un nepacietīgi, greizsirdīgi mani vēroja. Milzīgu greizsirdību Rango izjuta arī mirkļos, kad zirgs tika slavēts.

(Suns skrien zirgam pa priekšu. Manā sejā lasāms: "fu, Rango!"
Kāpēc man vispār bija jāļauj, lai suns skrien nevis sēž, piem.,
man pie kājām? Lai viņam nav greizsirdības un lai pierod, ka
kādu dienu nāksies skriet nopakaļus, kad es Samo būšu mugurā.)

(Drošā attālumā aiz zirga suns var skriet. Te gan jāskatās, vai
zirgs nav tendēts spert. Bet, manuprāt, ja abi dzīvnieki sapa-
zīstināti un zirgam nekādas iepriekšējas traumas suņu saka-
rā nav bijušas, tad nav jāuztraucas)

Mācot suni, pieķēru sevi pie apziņas, ka man galvenais, lai suni nesamin. Viņš var skraidīt drošā attālumā no zirga, dzīties uz to pašu riņķi, vai skraidīt mežā. Galvenais lai nesamin...
Man par nelaimi un visiem par mācību, pienāca mirklis, kad Balto sunīti gandrīz samina. Samors skrēja, Rango skrēja blakus. Un abi paņēma pa mazu līkumu – rezultātā Samors bremzēja, bet Rango no manis tā pa kaklu dabūja, ka pēc tam ilgi klāt zirgam negāja.

Ir zināms, ka zirgi var spert aizmugurē skrienošajam sunim (vai jebkam citam). Manuprāt šādā gadījumā abi dzīvnieki nav pietiekami iepazīstināti un viens otram pietiekami neuzticas. Lai radinātu abus dzīvniekus kopā un nodrošinātu draudzīgas attiecības, respektīvi to, ka zirgs sunim nesper, var mēģināt dažus sapazīstināšanas vingrinājumus:

• Es zirgu radināju pie tā, ka varu aizskart katru tā ķermeņa daļu. Iesākumā ar roku, pēc tam steku un pātagu, pēc tam ar plēvi, koka zaru. Kad biju iemācījusi, ka šie priekšmeti lēnās, mierīgās kustībās nav draudīgi, mēģināju visu darīt straujāk. Zirgam bija jāsaprot, ka šie priekšmeti neko ļaunu nedara. Tie var pieskarties, nošvīkstēt, mazliet iebakstīt, bet no tā nav jābaidās, nav jāatglauž ausis, jāskrien prom vai spērienam jāsasprindzina pakaļgals. Viss ir dabiski, tas nav dzīvībai bīstams.
• Bija reize, kad arī suni piegrūdu pie zirga. Gribēju Rango gan uzlikt uz zirga muguras, bet nesanāca - sunim bija bail, viņš spirinājās un rēja. Zirgs gan stāvēja pilns miera, ar interesi. Turēdama suni rokās, ar tā purnu piebakstīju pie zirga ķermeņa. Lai zirgs saprot, ka arī suns, tāpat kā cilvēks, var pieskarties visur, atrasties visur. Zirgam ir jāievēro arī suņa telpa un jāsaprot, ka nedrīkst kāpt virsū. Ka suns var strauji pieskriet, vai strauji aizskriet....

Visā šīs sākuma apmācības laikā man klāt bijis kāds cilvēks. Dažu reizi suni paturot, citu reizi liekot sēdēt, vēl kādu reizi turot piesietu. Uzskatu, ka apmācību sākumā šim otrajam cilvēkam bija ļoti, ļoti liela nozīme. Un ceru, ka kādu reizi pienāks diena, kad varēsim strādāt tikai trijatā - es, suns un zirgs.

Ar laiku suns tā kā sāka saprast, ka nevajadzētu nākt klāt, kad mēs ar zirgu strādājam. Esmu pat piedzīvojusi reizes, kad strādāju ar zirgu, Rango skraida kaut kur savā nodabā.
Kad pēc rikšiem, stādinu zirgu uz soļiem, suns nāk man klāt. Esmu ievērojusi, ka suns nāk pie manis, kad saku "labs puika", viņš domā, ka saku viņam, jo parasti es Rango tā slavēju... (Ja arī jūs vēlaties, lai dzīvnieki sarod viens ar otru, izvēlieties dažādas frāzes, lai katru uzslavētu!) Padzenu. Apturu zirgu, uzslavēju to. Suns pa to laiku sēž labā gabalā un greizsirdīgām acīm veras notiekošajā. Kad esmu beigusi slavēt zirgu, Suņa kārta - pasaucu to un paslavēju. Un ar laiku suns sāk saprast, ka mamma arī viņu uzslavēs un samīļos, un viņš pacietīgi gaida savu kārtu, nejaucoties manās un zirga attiecībās.
Citādāk ir, kad ar zirgu sanāk konfliktsituācijas. Pēdējā laikā, pa kādai gadās. Un tad suns ne lūgts, ne aicināts ļoti uzmācīgi nāk klāt. Pieļauju, ka viņš nāk, jo uzskata, ka man draud briesmas no zirga.

(Lai arī video ir divās daļās, labi redzams, ka strādāju ar zirgu. Kad beidzu strādāt, Rango nāk pie manis. Rango tiek padzīts, un tikai tad, kad pati viņu ataicinu, paslavēju. Ļoti svarīgi suni slavēt tikai tad, kad jūs pasaucat, un viņš atnāk. Ja suns iemācīsies, ka var nākt neaicināts, un dabon uzslavas arī tādās reizēs, tas radīs liekus sarežģījumus - suns nāks pie jums visu laiku, arī tad, kad nevajadzēs. Vispār strādājot šādi, progress ir jūtams.) 

Ar lēkšiem gan iet vēl slikti, jo suns metas zirgam klāt ar savu laimīgo izteiksmi „skaties, mam, skaties, cik es ātri varu paskriet!”. Un tad man ir jābļauj un jātrenc Rangu prom... Bet gan jau ar laiku. Ar rikšiem sākumā arī bija slikti, taču nu mums jau sāk sanākt...

Lai Jums veicas! Mīliet sevi un savu Zirgu!

Viss šeit rakstītais ir no manas personīgas pieredzes attiecībā ar zirgiem un to apmācību. Mana personīgā pieredze ir radusies, pieļaujot kļūdas, meklējot informāciju pie cilvēkiem, grāmatās un internetā. Atradusi informāciju, esmu to ķidājusi un spiedusi, kas man un manam zirgam ir vispiemērotākais un vislabākais. Neuzņemiet šo kā simtprocentīgu patiesību, jo labi zināms, kas vienam palīdz, otram var nepalīdzēt! Esmu ar mieru uzklausīt kritiku, atsauksmes un komentārus raksta sakarā, kā arī ielaisties veselīgā diskusijā ar mērķi mani, Jūs un pārējos šā bloga lasītājus izveidot par labākiem un gudrākiem cilvēkiem.  

Lauku brīvdienas kopā ar māsu un ģimeni

Vienu dienu suns mani atkal sabiedēja. Gājām vakarā čurāt, bet viņš nečurāja. Visu noveldami uz suņa miegainību, devāmies iekšā, nepačurājuši. Mazliet paspēlējāmies un atkal izgājām arā. Taču še tev, suns joprojām nečurāja. Tajā vakarā devāmies laukā trīs reizes, visas trīs bez panākumiem - suns tikai ostās, ostās pie viena staba, pie nākamā. Devāmies gulēt, prātā izķidāju domas, kas varētu būs par iemeslu suņa nečurāšanai. No apsaldēšanās, jo pirms trim dienām Rangu veiksmīgi izpeldējās āliņģī, līdz muguras traumām, kuras būtu varējušas notikt šodien. Man bija bail - gan apsaldēšanās, gan ptu, ptu, ptu muguras traumas ir pietiekami smagi ārstējamas.

No rīta suns pamodās dzīvespriecīgs. Izgājām ārā. Pačurāja, pakakāja, viss normāli. Kas bija par iemeslu vakardienas nečurāšanai? Man nav ne jausmas. 

No pieredzējušiem suņu audzētājiem bija zināms, ka principā suni nedrīkst sist ar roku, ar kuru suns tiek barots. Vislabāk tam izmantot avīzi. Biju dzirdējusi, ka daži saimnieki suņa sodīšanai ziemas apstākļos laukā izmanto arī mīkstas pikas. Sanāca pamēģināt. Ar Rango dauzījāmies un šis aizgāja tālēs zilajās. Ostās, ostās un iet prom. Saucu, saucu, reakcijas nav. Paņemu piku un metu. Protams, netrāpu. Suns paskatās, kā pika nokrīt pie viņa sāna un turpina iesākto. Saucu atkal, domādama, ka tagad jau nu mazajam rezgalim vajadzētu pievērst mammai uzmanību, taču še tev - atkal nekā. Atkal pika. Nu jau trāpīgāk - nobūkšķ pret sānu. Rangu sabīstas, palec nostāk, nesaprazdams, kas pa dzelām. Atskrien pie manis.

Nē, šī metode mums nestrādā - suns to uztvēra kā joku, kā uzbrukumu no ārpuses un nekādā ziņā nemēģināja to sasaistīt kā mammas izvirzītu sodu par nenākšanu klāt, kad tiek saukts. Sanāca vēl dažas reizes "papikoties" un uz beigām suns pat speciāli gāja prom, lai tikai varētu šīs pikas ķert. Facepalm. 

Staigājām ar suni un māsu pa pļavu, bijām aizgājuši līdz pašam grāvim un mežam. Ir tāds prieks, ka suni var ņemt šajās garajās pastaigās un ka tas bez siksnas un bez uztraukumiem var skriet līdzi. Un man liekas, Rangu ir tik laimīgs. Viņš skrien, lec, ostās, rok sniegā bedres. Un smaida. Jā, smaida! Savu suņisko smaidu, savā suņiskajā izteiksmē, savā suņiskās dzīves un apziņas priekā! Šādos mirkļos, kad esam laukos vai mežā, un suns skrien bez pavadas un bez uztraukumiem, man ir prieks un apziņa - cik daudz es tomēr Rangum varu dot. Man liekas, viņš ir priecīgs ar savu dzīvi, mīl savus saimniekus, savu baru.

Visi tik ļoti mīl suni. Parasti bužina, mīļojas, mīca, spaida. Nu tiešām kā mazu bērnu. Mamma pat iedomājās, ka ja suns būtu bērns viņš būtu jau nomīlēts. :D Lai nu kā, bieži sanāk - suns mierīgi guļ, kāds pieiet pie viņa un sāk bužināt. Zināms, ja suni kaut kas galīgi neapmierina viņš sāk pīkstēt, bet šādos mirkļos, ja tas notiek dienā - viņš neiebilst. Labpatikā guļ, acis viegli pavēris. Mīliet mani! Mīliet mani visi!
Pēdējā laikā suns sācis darīt līdzīgi. Ja cilvēks ar kaut ko nodarbojas, viņš pienāk klāt un sāk uzplīties. Bet ne jau ar mīlestību guļas klāt un berzējas, bet ar zobiem. Un sāk spēlēties - rausta aiz piedurknēm, uzrej, uzrūc. Pats kasās klāt, lai tikai ar viņu padauzītos.
Abas situācijas ir diezgan līdzīgas. Varbūt arī suņa galvā tiek vilktas paralēles - ui, atkal man nāk klāt, aha, tagad es iešu uzbrukumā!

Es beidzot izturējos kā kuce! Ha, hā, es biju viena ļauna kuce. Rango, neklausīdams manām vārdiskajām komandām, zinātnieka garā uzlīda uz ledus. Uz pavasara ledus. Un netālu no krasta ielūza. Uzkārās, ar ķepām ta' turas, bet augšā, krastā, uzrausties nespēj. Piegāju, paņēmu aiz čupra izcēlu un sakodu. Nu ja cilvēciski nesaprot, tad būs dzīvnieciski!!

(19. daļa)

Tā kā mēs daudz dodamies dažādās pastaigās, tad šodien parunāsim par piedzīvojumiem, interesantiem atgadījumiem tajās: 

Vienu dienu devāmies ar suni rīta pastaigā. Virs mums kliegdami lidoja divi gulbji. Skatījos, skatījos. Domāju, ka suns neredz augšā debesis, taču arī viņa skatiens bija piekalts baltajiem putniem. Tas likās tā mīļi - sunim ir interese, kas un kā..

Bieži sanāk doties uz mežu kopā ar zirgu, suni un māsu. Nostaigājamies pamatīgi, parastais maršruts ir kādi 3 - 5 km. Sunim, attiecīgi vairāk, jo viņš skrien bez siksniņas te uz priekšu, te atpakaļ. Viena šāda ceļojuma beigās, kad devāmies jau uz staļļa pusi, suns, izkāris mēli, laimīgi luncinājās blakus. Pretī lidoja taurenis. Raibs. Pirmais šajā gadā, starp citu. Un Rango, izdomādams, ka taureni varētu noķert un apēst, pavēra muti. Še tev, taurenis mutē neielidoja! Bet suns bija par slinku un pakaļ vis nedzinās. 

Suns atklāja sezonu peldēšanā! Nopietni?! Nopietni! Mācīju zirgu nebaidīties pārbrist pār ūdens grāvi, kad Rango sadomāja, ka jāpadzeras. Kāja paslīdēja, un šis iešvilpa ūdenī. Pārpeldēja grāvi un otrā pusē kāpa laukā. Nedavilka, pa slapjo zemi krastā netika. Linda dabūja izcelt. Suns slapja kā žurka nopurinājās un pa ceļam uz stalli lielajā vējā arī pilnībā izžuva.

Aizbraucot mājās, suns nopeldējās arī āliņģī. Es nesaprotu, viņam tik ļoti patīk peldēt, vai arī viņš ir īpaši tizls. 

Vienu dienu ēdām ceptas vistiņas. Kaulus suni nedodam, tikai atļaujam nokosts no garajiem kauliem tos skrimslīšus galos. Tad nu dodam. Citreiz suns ilgi mokās - nevar un nevar. Bet pārkož. Tā kā jau bijām nonākuši pie secinājuma, ka arī pirkstu suns, labi gribot, varētu pārkost, turpinājām secinājumus. Bet kāpēc viņš tad nekož rokā? Linda saka - aptin ap pirkstu vistas ādiņu un tad gan jau suns to pirkstu arī nokodīs! :D Mēs tik ilgi smējāmies par šito pērli.

Segli, trenze un mugurā kāpšana?!

Esam jau izauguši. Zirgam ir gandrīz trīs gadi. Lai arī mugura nepavisam nav vēl normāla – jo skausts, lai arī izteikts un augsts, tomēr vēl joprojām ir zemāks par pakaļgalu – sākam domāt par mugurā sēšanos. Es domāju. Bet man liekas, ka zirgs arī.
Marta pirmajā nedēļā pamēģinām ko jaunu – pievedu viņu pie paaugstinājumu un piespiedos viņa mugurai stiprāk kā citas reizes. Uzliku ceļgalu uz muguras, piespiedu. Jutu zirga muguras siltumu un kā viņš mazliet, mazliet ieliecas. Pārcēlu kāju pār skaustu, piespiedu pie sāna. Tik silts, tik foršs. Zirgs neko neteica. Stāvēja mierīgi, kā saprazdams drīz tāpat tam visam būs jānotiek. Uzspiedu rokas uz skausta. Pārbraucu ar plaukstām pār muguru visā tās garumā. Kaut kur piespiedu, kaut kur paberzēju. Zirgs stāvēja tik ļoti, ļoti mierīgi.
Uzspiedos ar plaukstām arī uz zirga pakaļgala. Lai arī Marija, viena no staļļa labākajām jātniecēm un jaunzirgu iestrādātājām, bilda, ka tur labāk nespiesties, jo daudz nervu un tā vieta tomēr nav paredzēta spiedienam (un zirgs var spert, lēkt, vai darīt citas muļķības, lai novērstu spiedienu un nepatīkamās sajūtas). Zirgs neko neteica arī par to. Pārliku kāju pār zirga dibenu, plaukstām uzspiedos. Neko, absolūti neko. Es pati nobrīnījos, cik zirgs ir mierīgs, kā viņš man uzticas... Vai to sauc par uzticību? Vai viņš man uzticas tik lielā mērā un nepieļauj pat domu, ka es viņam kādreiz varētu nodarīt pāri?
Es negribu nodarīt pāri.
Pārvedu zirgu pie paaugstinājuma no otras puses un to pašu visu atkārtojām arī no otra sāna. Zirgs mierīgi stāvēja. Joprojām mierīgi un paļāvīgi uz savu cilvēku.
Bet ziniet, tas nav viss...
14. martā notika tas! Marija pieveda zirgu pie paaugstinājumiem, un es viņam uzgūlos uz muguras. Samors mani uzņēma mierīgi. Neko neteica, nepanikoja, nebijās. Pieņēma savus liekos 65 kg, un miers. Marija paveda zirgu pie rokas. Arī soļi bija mierīgi, nevienā acī zirgam nebija vēlmes mest, lidināt, trakot vai darīt vēl nez ko. Un es atkal sajutu, ka zirgs man ļoti, ļoti uzticas. Es biju pirmo reizi zirga mugurā guļus!!! Un tā mums ar Samo bija ļoti, ļoti laba pirmā reize!

Mēneša sākumā mēs pamēģinājām arī seglus. Mācību, bezkarkasa. Bijām jau mēģinājuši, taču šoreiz cieši pievilkām vēderjostu, nolaidām kāpšļus. Un kordojāmies. Zirgs juta gan smagumu uz savas muguras, gan kāpšļus sitamies gar sāniem. Neko neteica. Lai pierod! Es gan ievēroju, ka šoreiz – ar segliem un nolaistajiem kāpšļiem – kordojoties, viņš vairāk uz zemi skatījās, kā pļaujmašīna, cenzdamies pakampt kādu zāles zariņu. Esmu ievērojusi, ka viņš uztraucoties vairāk ēd. Vai tas varētu būtu saistīts? Negribas pieļaut domu, ka zirgs ir atslābinājies (jo tad parasti nolaiž galvu). Kā var būt atslābinājies kordošanas treniņā ar segliem, ja man viņš neatslābinās parastos kordošanas treniņos bez segliem?

Sanāca izmēģināt pirmo reizi arī trenzi. Es gan nemēģināju pati, bet Marija (viņa man laikam neuzticējās :D). Biju lasījusi, ka no sākuma, pirmo reizi, mēģina metāla gabalu mutē dabūt ar cukura graudu. Samors paņēma, mazliet gan pabrīnījās, bet es domāju, lielā mērā viņa izbrīns (varbūt bailes, neuzticība) bija no tā, ka to nedarīju es. Pažļembāja. Citādākas sajūtas zirgam jau noteikti bija, bet pārāk viņš neiebilda – bez tam viņš man jau iepriekš bija steku pakošļājos, kādu mantiņu un galu galā kādu zara gabalu kā tāds suns.
Aptuveni pēc divām nedēļām, 14. martā, kad notika pirmā mugurā gulšanās, zirgs tika iepazīstināts arī ar iemauktiem pilnā aprīkojumā. Likām abas ar Mariju, bijām domājušas ka viņam ir COB galva, bet še tev - Full. :D Iemauktus uzņēma labi, trenzi normāli. Mazliet gan patielējās, bet paņēma no manas rokas. :)
Marija nomērīja, pateica, kādi iemaukti vajadzīgi, kāda trenze, kādi izmēri... Jāsāk meklēt pa veikaliem...
Biju aizdomājusies arī par beztrenžu iemauktiem. Patiesībā vēl joprojām par to domāju. Jāskatās...

(18. daļa)

Mans suns ir mazais izmantotājs. Citreiz viņš paņem kādu knibuku (kādu savu mantiņu vai kādu citu mēsliņu) un ieraušas gultā. Pie pašas, pašas maliņas. Grauž, grauž, un mantiņa izkrīt. It kā apzināti, it kā neapzināti. Nokrīt, un suns skatās. Nav jau man smagi, paceļu, atdodu atpakaļ. Grauž atkal. Un atkal izkrīt. Bet sunī ir tāds skatiens it kā viņš būtu izmetis apzināti ar domu - nu, mam, paspēlēsimies. Es izmetīšu, tu atnesīsi. 

Nē, vairs nekādas celšanas! Sunim apnīk gaidīt un viņš nolien mantiņai pakaļ pats. :D

Suns ir bezkaunīgs. Ne jau mazliet bezkaunīgs. Bet ļoti, ļoti bezkaunīgs. Vienmēr, kad ēdam, viņš no sākuma pasēž ar mums pie galda. Viņš zem. Apsēžas un skatās, kā cilvēks ēd. Skatās tieši acīs. Ja suns domā, ka cilvēki neredz viņa žēlabainās acis un skumjo skatienu, viņš apsēžas citā vietā. Ja sunim liekas, ka arī no turienes neredz, viņš uzņurd un atkal maina atrašanās vietu. Parasti viņš tā iet pie Lindas, bet ir reizes, kad nāk arī pie manis. Un es mēdzu skatīties viņa acīs, apbrīnot viņa naivo bezkaunību un ēst. Citreiz jau puika gan kaut ko dabon, bet ne tad, kad ir prasījis. Kad, nolaidis rokas, apguļas uz kājām un guļ. 

Reiz redzēju vienā raidījumā, ka īpaši izteiktas emocionālās saites gadījumā mēdz rasties situācija, kad žāvas pielīp no dzīvnieka cilvēkam un no cilvēka dzīvniekam. (Kā zināms, cilvēkiem no cilvēkiem žāvas pielīp ļoti bieži.) Man bija gadījies, ka man pielīp žāvas un miegs no suņa. Suns žāvājas, žāvājas, un es arī nožāvājos. Bet ne reizi sunim nebija pielipušas žāvas no manis. Aptverdama situācijas nopietnību un sākdama apzināties, ka laikam sunim pret mani nav izveidojusies tik cieša un spēcīgā emocionāla saite, saskumu. Un tad tas notika - es žāvājos un suns, uz mani skatīdamies, arī nožāvājās. Jes! Suns mani mīl. To pasaka žāvas!

(Labu nakti!)

Mežs martā

Pateicoties tam, ka ar mani vēl mazu mirklīti dzīvo māsa (jo vēlāk viņa atkal darba darīšanās dosies prom), mēs biežāk visi četratā – es, Samo, Linda, Rango – dodamies apvidū, kur ne tikai mācam sunim un zirgam kordu, bet arī apgūstam savvaļas burvību. Pa reizei paņemam kādu jaunu maršrutu, kādu nebijuši situāciju, kādu jaunu šķērsli... Šajos ceļojumos parasti notiek viss kas. Domāju, ka varētu padalīties ar spilgtākajiem notikumiem:

Stirnas, suņi, bebri un vāveres – mūsu ceļojumu klasika. Katru reizi, labi, gandrīz katru reizi nākas saskarties ar kādu no šiem. Samors mazliet bīstas tikai no suņiem, lieliem, nepazīstamiem suņiem. No stirniņām izbīstas, mazliet paspicē ausis, bet tas arī  viss.

Mašīna meža vidū un mežstrādnieki? Nav problēmu. Ar interesi un piesardzību gan skatījās, ieraudzīdams mašīnu meža vidū, taču neko neteica. Ja mamma, liek, jāiet. Ja mamma nebaidās, jāiet. Ja mamma, saka, ka būs labi, tad būs... Arī no mežstrādniekiem koši oranžajos tērpos un zāģu skaņām zirgs nenobijās. Lai pierod. Viss var gadīties. Un viss arī gadīsies. Šādās reizēs esmu pateicīga debesīm par jaunajiem notikumiem un pieredzi. 

Mēs meklējam šķēršļus apvidū. Un atrodam. Un pārvaram. Uzskatu, ka daudzveidība ir zirgam nepieciešama. Un, ja pati daba dod, tad kāpēc neizmantot? 

Spilgtākie dabā sastopamie šķēršļi ir:

• sausie grāvji. Atceros, mēneša sākumā vēlējāmies pāriet vienu grāvi. Zirgs ne lūdzams, ne sitams negāja cauri. Staigājām vairākas reizes līdz zirgs sadūšojās un man beidzot sekoja. Sak, ja mamma iziet, tad es arī varu. No sākuma gāja lēni un uzmanīgi, un katru nākamo reizi arvien ātrāk, ar lielāku spēku un uzrāvienu. Pēc tam pat pienāca mirklis, kad es pati varēju stāvēt malā, norādīt zirgam nepieciešamo virzienu, un viņš visu izdarīja pats. P.S. Pirmajā video ir grāvis, par kuru runāju. Otrajā mākslīgi veidotais kantrī trases šķērslis, kuru pagaidām mēs veicām tikai no vienas puses. Slikta kvalitāte, viss ieaudzis džungļos, bet nu doma skaidra. Šis bija pirmais mūsu mūža mēģinājums. Un trešais video ir video, kas mūs ļoti spilgti iespaido.

• grāvji ar ūdeni. Tiesa, ar šiem iet smagāk. Atceros, pagājušo gadu šādu mākslīgo šķērsli iemācījāmies pāriet. No sākuma gan mocījāmies, kāpu pati, šļakstījos, lecu, vilku zirgu... Un tad viņš saprata, un uz beigām sāka lekt grāvim pāri un pēc tam arī iet. Bet šis ir īsts grāvis. Bez tam ir marts, grāvis ir dziļš, mani gumijnieki nav tik gari... Eh, kā lai rīkojas?
• nolūzuši koki. Nav problēma. Atceros, iesākumā zirgs bijās, kad kāds nolūzušais bija šķērsojis mūsu ceļu. Krākdams, rūkdams gāja klāt. Bet tagad? Elementāri, Vatson. Pienāk, pārkāpj pāri, ne aci nemirkšķinot. Nelecam vēl. Vienkārši kāpjam. 
• dažādi pamati. Jā, mēs izmēģinām arī dažādus pamatus. Ne tikai jauko pļavu ar zāli vai sūnu, vai smiltis un mežu-mežu ar savām melleņu mētrām un kukužņiem. Ne tikai... Iet izmēģinām arī asfaltu. (Pagaidām gan tikai vēl soļos.) Purvainus, slapjus pamatus ar dubļiem un duļķiem, kurus savādu iemeslu dēļ, Samoram nav bail pārvarēt. Citreiz gan zirga acīs ir tāda savāda “negribēšana”. Tādos mirkļos viņš nostājas cieši man aiz muguras un soli solī ar mani pamatu pāriet. Pārvar. Un tas ir galvenais.
• krūmāji. Jā, visiem zināms, ka ejam mežā-mežā un ka bieži šis mežs-mežs nemaz nav tik tīrs. Vienu reizi iegājām pamatīgos džungļos. Un, jo tālāk gājām, jo vairāk krūmu palika. Es stāvēju zirga priekšā, šķīru krūmājus un lēni vilkos. Liekas, zirgam apnika gaidīt un viņš mani ar galvu izspēra laukā. Tas bija tik smieklīgi. Zirgam apnika gaidīt, un viņš rīkojās, bez maz kā sakot – tu pa' ilgu čammājies. Es varu ātrāk! :D 
• bedres. Jā, bedres. Bedrains zemes ceļš! Nezinu, no kurienes bedres (izskalotas vai kā), bet, ja zirgs būtu iekritis, līdz pusei pazustu. Pirmajās reizēs ejot, arī krāca un šņāca, bet pārkāpa, pārlēca. Vienā alā gan iesprūda – ar priekškājām bija pāri, paskatījās uz caurumu zemē, un pakaļkāju ieslīdēja. Sabijās, ar spēku izrāva ārā. Bet traumas nav – nākamajā dienā pa šo pašu ceļu, pār šo pašu alu, pār šīm pašām bedrēm – gāja uzmanīgāk. :)

(17. daļa)

(Nē, šis nav viņa ienaidnieks. Šis lācis ir viņa otrs labākais draugs :D)

Sunim Rīgā ir ienaidnieks. Viņa pirmais ienaidnieks mūžā. Mazs, tusnīgs Franču buldogs. Pirmo reizi viņi sarējās, kad abi bija pastaiga un nejauši satikās. Rēja, rēja. Un tad sāka  rūkt. Nopietni? Mans mazais, baltais sunītis ir spējīgs kādu suni ne tikai noriet, bet arī aprūkt? Kopš tā mirkļa viņiem iestājās karš. Tagad vienmēr, kad mazais resnis pastaigājas pagalmā un Rangu viņu redz laukā pa logu, Rangs sāk uztraukumā trīcēt. Atņirdzis zobus viņš ņemas pa palodzi te rūkdams, te riedams. Jā, viņam ir ienaidnieks...

Diez vai šķirne pie vainas? Vai kas? Ne uz vienu citu sunim Rangam nebija tādas attieksmes. Ne uz vienu citu suni.

Mans otrs novērojums Rangu un citu suņu attiecībās - laikam nāk pavasaris. Un hormoni no Rangu vienīgās olas sāk dot pa mazā puika smadzenēm jo īpaši stipri. Vienu reizi gājām pastaigāties, un mums pretī gāja meitene ar pilnīgi melnu suni (kā vēlāk saklausīju - kuce Pamela). Suns norējās bez balss, kad siksnu pacēlu augstāk, gandrīz sevi aukstu pataisīja nožņaudzot. Vairākas reizes liku apklust, kad tas nelīdzēja uzdevu ar plaukstu pa pakaļu. Bet ko tu? Vai Rangu tas raustīja? Rej kā jucis, spirinās un rej nelabā balsī, te sēkdams, te smakdams. Otru reizi uzdevu. Ne silts, ne auksts. Rej tikai. Tajā dienā viņš mani nokaitināja. Nu neko čalīt, drīz paliksi arī bez tās vienas olas! :D :/

Veļasmašīna sagādā sunim brīnumus. Kādus? Kā? Pagājušajā dzīvoklī veļasmašīna bija vannasistabā (sunim bija bail iet tualetē un vannasistabā; nezinu, kāpēc), šajā - virtuvē. Vienu dienu, ieliekot mazgāties drēbes, ievēroju, kā suns skatās uz veļasmašīnas apgriezieniem. Viņa acīs bija pamatīga interese, jo purnu bija piegrūdis tuvu, tuvu stiklam un ar ķepām atstutējies pret stiklu.

Otrus brīnumus sunim rada signāls, kad atskan, kad veļa gatava. Šai veļasmašīnai ir kaut kāda Ziemassvētku melodija, un vienmēr, kad tā pieskandina kluso dzīvokli, viņš ierejas, domādams, ka notiek, kas savāds. Ir smieklīgi. 

Sunim no rītiem ir mīlas uzplūdi. Viņš var mīļoties un mīļoties. Tie, kuriem atļāva, viņš mēdza arī palaizīt seju. (Es neļāvu, man nepatīk, tāpēc viņš nekad man arī seju nelaizīja.) Lai nu kā, pamodies suns pielien man pie sejas, uzliek savu purnu kaut kur man uz galvas vai kakla un guļ. Glāstiet mani! Mīliet mani! Un šajos mirkļos es viņu arī pačubinu jo īpaši. Visiem zināms - kāds dienas sākums, tāda arī atlikusī diena! :) Kad viņš ir izmīļojies ar mani, dodas pie māsas. Lindai gan Rangu laiza seju. Tur viņš var izpausties. Seju, kaklu, rokas.

Mūsu suns ir mēnessērdzīgs. Viņš guļ, guļ, tad pamostas un sāk pusaizmidzis rakties. It kā acis vaļā, bet, liekas, pie apziņas nav. Lai nu kā, māsa stāstīja - vienu dienu guļ gultā ar mani. Guļ, guļ. Tad pieceļas. Aizčāpo līdz māsas gultai pusaizmidzis parokas. Nokrīt ar seju gultā, pieceļas, atkal parokas. Izkrīt no gultas. Mazliet apdomājas un aizčāpo atpakaļ uz manu gultu, pie manis.
No rīta, kad māsa man šito stāstīja, es ļoti saldi smējos. Mūsu sunīts tiešām ir mēnessērdzīgs. Un kā var gulēt (nebūt pie apziņas) ar vaļējām acīm?

(Šādi suns reaģē vienmēr, kad ir nomazgāts. Pirms žāvēšanas

ar fēnu un arī pēc.)

Strādāšana kordā – slikta, zem vismazākās kritikas

Tas, ka mums ar Samo ir problēma, strādājot kordā, kļuva skaidrs tad, kad es pēc treniņa biju vairāk noskrējusies kā zirgs. Neiespējami taču. Kas jādara cilvēkam? Jāstāv vidū, mazliet ar balsi un mazliet ar pātagu jāpavicinās? Muļķības. Vismaz manā gadījumā. Gribi rikšus? Aktīvi soļo arī pati. Gribi lēkšus? Meties no pakaļas. Ja lēkšu apmācības sākuma posmā zirgs cēlās labi un nebija ilgi mudināms, tad tas, kas notika pēdējā laikā, bija īsts murgs. Celties neceļas. Lai kustētos, jāmudina, ar balsi un pātagu visu laiku jāpiestimulē. Vai tas nozīmē, ka viņš ir arī slinks? Eh, jā, un tā arī ir problēma.

Tavs zirgs velk, Marija man teica, beigusi kordot Samoru. Neviens zirgs, neviens ērzelis viņai tā nekad nebija vilcis kā šoreiz šeit Samors. Es nejutu, ka velk. Kā var nejust?! Es visu laiku dzesēju kopā ar zirgu, taisīju lielus apļus. Jā, es jutu, ka zirgs mazliet ieguļas kordā, bet, ka ir tik traki, cik Marija saka.... Vilkšana ir pirmā problēma. Lai to risinātu, katru reizi tiks likti ķēdīšu nakteņi. 

Otra problēma tikai sekoja.

Kordoju zirgu Marijas klātbūtnē. Loģiski, tāpat kā parasti. Staigāju uz riņķi, izsūtīju zirgu. Sūtīju. Mudināju ar balsi un steku. Mana problēma ir tā, ka es staigāju, to darot. Marija uz zemes uzvilka apli, ielika mani apļa vidū un pavēlēja no tā neizkāpt. Vai ziniet, cik smagi ir sākt darīt kaut ko citādāk, ja visu mūžu ir darīts ne tā? Stāvēju, skatījos uz zemi, centos no apļa neizkāpt. Zirgam arī diskomforts. Arī kordas aplis mazs, aptuveni 3-4 m, lai varētu ar pātagas galu zirga dibenu aizsniegt. Dažreiz rauj galvu. Kā raujas, rauju atpakaļ. Uz otru pusi rikšojot vispār vāks uz ezera – rikšo, pasaujas, parauju, nostājas, iespītējas. Mam, kaut izstiepies, velns ar ārā, un nekas nenotiek. Sūtīju, plīkšķināju, situ pa sānu. Stāvēja iespītējies, nekustējās. Karojām. Karojām abi, karoja Marija ar Samo. Visi nodzināmies, visi nosvīdām. 

Nākamajā dienā divatā ar Samo bija mazliet labāk. Varbūt arī vairāk nebija to uztraukumu, ka svešs cilvēks viņu mācīja. Nezinu. Karot karojām, bet ne tik traki. Un tikai vienā virzienā. Tagad mums katrs kordošanas treniņš ir šāds: divas minūtes rikšos uz katru pusi, tad maza pauzīte, tad piecas minūtes uz vienu pusi, maza pauzīte soļos un piecas minūtes uz otru pusi. Ja pa vidam sanāk pakauties, tad rikšojam ilgāk. Un pagaidām nav ne ātrumu maiņu rikšos, ne lēkšu. Un kordas garums ir vien kādi 3-4 m. Pagaidām. Jāapgūst šis, tad var domāt par vēl kaut ko citu. 

Domāju, ka pa šo mēnesi izdosies pieļautās kļūdas labot. Esmu pilna apņēmības. 

Starp kokiem, skulptūrām un pārējiem cilvēkiem

Šī gada sieviešu diena bija īpaša. Un, nē, ne jau ar šokolādi, rožu klēpjiem vai salkanām mīlestības kartiņām... Bijām ceļojumā. Visa ģimene – es, māsa, mamma, tētis un, protams, Rangu. Mūsu mērķis bija doties uz Tērvetes dabas parku. Sprīdīšiem. Atceros, ka pēdējo reizi ar visu ģimeni šeit biju pirms kādiem gadiem piecpadsmit... Tiesa, daudz kas pa šo laiku ir mainījies, daudz kas uzlabots, daudz kas pārtaisīts.

Šis bija mūsu pirmais kopīgais ceļojums, kurā sunim bija jāstaigā pavadā. Un viņš to darīja slikti. Ļoti, ļoti slikti. Rāvās, vilka, rāvās, vilka... Centos gan viņam aizrādīt, sakot, ka manas rokas loterijā nav vinnētas, bet sunim, liekas, viena alga – mam, man jāredz tas, arī tas, tur jāieskrien, ā, tur kaut kas interesanti ož... maāaaam.

Ceļā satikāmies ar vēl pāris cilvēkiem, vēl pāris suņiem (vienu teļa izmērā) un vēl pāris velosipēdistiem, kuriem Rangu, ja nebūtu piesiets, labprāt ripuļos būtu ielaidis savus zobus.

Ejot pa taciņām, mazliet lika brīnīties nesakoptais mežs – daudzās vietās koki bija lūzuši, uzkrituši uz taciņas, sapinušies citu koku zaru kupolos. Dažas koka statujas bija traumētas vējā un krītošo koku dēļ, dažās vietās kaut kādi mistiskie rakumi, kādi remontdarbi. Skatu tornis vispār aizbultēts ar divām slēdzenēm... No sākuma, aizdomājos, kāpēc tas tā, bet tad iešāvās galvā lasītais, ka sezona Sprīdīšos, liekas, ir tikai no maija līdz oktobrim. Un, ja tā padomā, tad neviena, kas noplēstu naudu par ieejas biļetēm arī nebija. Nu neko darīt.

Lai nu kā, bildes ir. Tikai zināms, bildētas gandrīz ar ziepju traukiem. Jau iepriekš atvainojos par kvalitāti. Kaut gan no otras puses - labam skatītājam nekas netraucē tāpat kā pelei. Tikai tad, kad pele paēdusi, tad milti sāk likties rūgti. 

 

(Lai nu kā, bet Sprīdīšos bija izteikti liels sēņu kults - netrūka
šo indīgo skaistuļu, bija arī bekas, tintenes un gailenes... Skaisti,
katra sēņotāja sapnis :D)

Parkā ļoti strādāts arī pie koka statuju aprakstiem un kartēm. Tie uztaisīti ļoti mākslinieciski un baudāmi – zīmējumi skaisti, apraksti jauki. Viss kā pasaku grāmatā – un prieks pat pašiem mazākajiem parka apmeklētājiem.

Man pašai ļoti patika daudzie namiņi un mājiņas kokā. Tādas mājiņas kokā ir katra bērna sapnis. Varu iedomāties, ģimenes ar mazajiem aizbrauc mājās, un sīkie dīc – tēti, tēti uzcel man tādu mājiņu kokā! Eh, ja es pati būtu mazāka, es arī būtu dīkusi.

(Manai māsai šī mājiņa patika vislabāk - viņa ielīda, izložņāja un gandrīz ap-
maldījās. Patiesību sakot, apmaldījās, jo tā vietā, lai izlīstu laukā pa durvīm,
aizgāja līdz pagrabam. Tad vienā vietā vēl iesprūda... Aha, manas māsas
gabarīti šādām bebju izklaidēm ir gandrīz par lielu.)

(Man patika šī. Šī būtu bijusi mūsu sapņu mājiņa. Linda jau teica - iestum
Rangu pa durtiņām iekšā. Bet, nē, Rangulis šitādām izklaidēm nepadevās,
bez tam, man liekas, ka viņam ir bail no tik mazām, šaurām telpām. Pat ne-
mēģināju iestumt.)

(Rangu nekāpa augšā. Parasti pa trepēm kāpj, bet šeit laikam viņu biedēja
jo cauri spīdēja.)

(Un, lūk, masterpiece - šitādu es uzcelšu saviem bērniem!)

Liela uzmanība tika veltīta spēļu laukumiem, kas paredzēti pašiem mazākajiem apmeklētājiem. Tiesa gan spēļu laukumi ir tik masīvi un kreptīgi, ka spēj izturēt arī pieaugušo svaru. Tātad – ja tevi ir nogurdinājusi staigāšana, mūžīgā kāpšanās augšā-lejā pa trepītēm, vai tu ilgojies pēc vēl enerģiskākām izklaidēm, lūdzu: 

(Vari iet/skriet pa sliedēm, tēlojot vilcienu)

(Vari skriet pāri koka bluķiem)

(Vari pārbaudīt savu roku spēku, karājoties un sevi pārbīdot.)

(Var kāpt pār sienām kā pro.)

(Vai nodoties staigāšanā pār kustīgajiem baļķīšiem. Komandā)

Kur ir Lutausis? Mūsu ceļojumu klasika ir Lutausis. Bet vai ziniet, kas ir interesants šim parkam? Tas, ka nekad lietas neatrodas. Tu it ka ej pareizi, bet pie koka statujām nenonāc. Kas par vainu? Vai viņas tiešām pārvietojas?

Domādami, ka lielo akmens milzi tā arī neatradīsim, devāmies uz māju pusi. Piekusuši, izsalkuši un mazliet vīlušies. Gājām, gājām. Un še tev – atradām.

Tiesa, mazliet vairāk apdrupis, varbūt noskumis mazliet vairāk kā pirms piecpadsmit gadiem. Bet ir.

 

("Linda, Linda, uzliec roku uz karaļa mantības!")

(Ceļojuma tizlākais selfijs. :D Es ar savu sapņu princi, kas tur
rokās sunīti. Vai kaķīti, vai ruksīti, vai kādu citu zvēru....)

Mazliet statistikas un maršruta

Lai arī Endomondo tika ieslēgts, kad bijām jau sākuši iet un tikuši mazā gabaliņā, diezgan precīzi manāms maršruts, ceļojuma laiks – gandrīz trīs stundas – un noietie km. Suns bija pie siksniņas, tāpēc spriežu, ka viņš veicis aptuveni tos pašus – gandrīz deviņus km – varbūt mazliet vairāk. 

Apjāt, iejāt, jāt...

Apjāt, iejāt, jāt... Mūsu kāpinājumu, kritumi un dziļās atklāsmes (raksts ik pa laikam tiks papildināts)

Tā kā esmu iesācējs - zaļais gurķis - un mans zirgs ir iesācējs - zaļais gurķis -, tad nolēmu izveidot atbilstošu ierakstu, kas paudīs mūsu apjāšanas, iejāšanas un jāšanas hronoloģiju, nesaistīti pārējiem rakstiem. Šeit tiks publicēti visi interesantie sīkumi un atziņas, kas nepieciešamas darbam no muguras. Darbs no zemes netiks izskatīts, tam esam jau izgājuši cauri un mācījušies vienas lietas jau gana ilgu laiku. Ar Samo esam ienākuši nākamajā posmā.

Kāda ir mūsu apjāšanas, iejāšanas un jāšanas statistika? Mūsu panākumi, vilšanās un attīstība? Paskatīsimies:

• Pirmo reizi uzliekam seglus. 
• 7. marts, 2014. gads. Pirmā pieredze ar trenzi. Zirgam trenzi deva draudzene. Ar našķiem iebaroja metāla gabalu. Paņēma, pavaibstījās, neko pārāk daudz neteica.
• 14. marts, 2014. gads. Pirmo reizi Samoram uzliekam iemauktus pilnajā aprīkojumā. Pirmo reizi uzgūlos uz zirga muguras. Viņš sajuta manu svaru un nesa mani pāris soļus. Nošļūcu, kad nespēju vairs izturēt. 
• 9. aprīlis, 2014. gads. Esmu nopirkusi iemauktus Samoram. Viņam ir savi iemaukti. Šodien bija pirmā reize, kad viņam tos uzliku. Spoži negāja, taču izdevās. 
• 16. aprīlis, 2014. gads. Pirmo reizi uzrausos zirga mugurā normāli. Gandrīz normāli. Tā kā esmu dzirdējusi, ka zirgi mēdz nobīties no cilvēka ēnām, tad ļoti sasvēros uz priekšu, zirga kakla pusi. Pāris metrus nogājām. Kaut gan man tāda sajūta, ka zirgs zem manis ļoti saraujas, kā taisītos salūzt. Laikam muskuļu vēl nav pietiekami daudz? Vai arī viņš nav tik ļoti pie cilvēka pieradis. Jāradina, un jāaudzē musīši. 
• Zirgs vairs nesaraujas un nelūzt zem mana svara. Muskuļi uztrenēti, apziņa par jātnieku skaidra. Pa retam sanāk no ganībām nākt mājās jājot. Viss ir lieliski. 
• 2. maijs, 2014. gads. Pirmo reizi uzrausos zirgā, kordu turot pati. Kad kāpu, zirgs stāvēja, neviens viņu neturēja. Pirmo reizi apgūlos uz viņa muguras, noglaudu sānus, dibena galu no augšas. Zirgs ļoti mierīgi uztver jātnieku. Vakarā - pirmo reizi - no zirga novēlos. Viņš sāka lēkšot, neviens viņu neturēja - zirgs panesās pakaļ sunim -, un es kā kartupeļu maiss nošļūcu.
• 8. maijs, 2014. gads. Pirmo reizi uzkāpu zirgā, kad kāds cits viņu veda kordā uz apli. Ar pavadām centos zirgu vadīt. Apstāties sanāca, uz sāniem griezt nemēģināju.
• 14. maijs, 2014. gads. Pirmo reizi zirgs neapzināti un neizsūtīti ar mani pacēlās rikšos. Biju bez iemauktiem un bez pavādam. Par aktīvu pamudināju, rikšus noturēju, apstādināju, uzslavēju.
• 16. maijs, 2014. gads. Pirmo reizi esam mugurā ar iemauktiem un pavadām. Pirmo reizi cenšos griezt zirgu un mainīt virzienu kordā. Nesanāk, zirgs taisa paniku - negriežas, griežas, atkāpjas. Labi, ka dirsu nemet, citādāk es nolidotu. :/ 
• 24. maijs, 2014. gads. No zemes sāku mācīt zirgam griezties trenzes iedarbībā. 
• 1. jūnijs, 2014. gads. Aktīvi sāku meklēt Samoram seglus.

Ceļojums uz laukiem un Pārdomas par baru

Bijām laukos. Uhū, labi atpūtāmies, protams, daudz ko arī iemācījāmies, daudz ko atkārtojām un daudz ko izmēģinājām pilnīgi no jauna. Neizbēgama, kā jau katru reizi, kad ierodamies laukos, bija peldēšanas pieredze. Protams, kur nu bez peldēšanas!?  Skraidījām un šļūcām pa ledu - ledus kā spogulis, tumšs, gluds un slidens. Suns savā nodabā dzesēja pa krastu. Pasaucu Ranguli un šis taisnā trajektorijā metās klāt. No krasta, uz ledus. Skrien pa ledu. Skrien, skrien. Ierauga, ka priekšā izdauzīts āliņģis, spēji bremzē. Slīd. Saprot, ka līdz ūdenim neapstāsies un lec. Protams, nepārleca. Ar priekškājām pieķērās pie malas, ar pakaļgalu iešvunkāja ūdenī. Palīdzējām tikt sunim laukā, un šis aizskrēja tālāk. Jā, pēdējā ziemas laikā viņš ir tik daudz un bieži peldējies, ka mēs arī vairs neiespringstam ar mājās nešanu, žāvēšanu un sildīšanu. Bija plusos, un suns visu laiku kustējās. Kustoties nesalst.

Laukos Rangulis atkal tikās ar vistām. Tiesa gan, nebija vairs tik uzstājīgas pakaļdzīšanās kā kaut kad sen atpakaļ. (Liekas no šitā suns tomēr būs atmācīts.) Bet mazliet paskrēja. Pieskrien pie vistām, sāk jau dzīties pakaļ. Es pamanu. Saucu suni. Šis paskatās uz mani, un skrien pretī. "Ja jau mamma redz, nekādas neklausīšanas. Atskriešu vēlāk, kad neredzēs." Lai nu kā, tieši tajā mirklī, kad suns pagriezās un sāka skriet man pretī, gailis viņam sāka dzīties pakaļ. Ja būtu uzklupis, tad būtu kaušanās. Un varbūt būtu sūdīgi.

Sunim ir superdzirde. Un viņš tikai izliekas, ka nedzird, vai vnk negrib atsaukties, kad saucu. Sēdējām ar suni augšstāvā, suns savā nodabā spēlējās. Pēkšņi redzu, saklausa kaut ko un metas lejā. Laukā no istabas, lejā pa trepēm. Un pie Lindas. Linda no lejas kliedz: "Tavs suns dzirdējā, kā es paņemu konfekti un attaisu papīrīti!"

Lūk ko nozīmē superdzirde! Trokšņainā vidē skaidri un gaiši saklausīt, kad nočab konfekšu papīrīši.

Suns dala cilvēkus. Šķiro. Rangam ir barvedis un bars. Barvedi viņš klausa jo īpaši un vienmēr cenšas, lai nebūtu problēmu. Man gribētos domāt, ka es esmu barvedis, jo esmu ievērojusi, ka mājā viņš man visu laiku seko un iet gulēt kopā ar mani laikā, kad eju es.

Bars ir cilvēki, kas ir vienā līmenī ar suni, taču, viņaprāt, atrodas barveža pakļautībā. Ar tiem var spēlēties, var diedelēt našķu un galu galā arī pakauties, ja tāda nepieciešamība. Viņa bars bija Rihards. Taču tā kā Rihards ir pametis baru, palicis ir tikai barvedis un suns. Un, jā, ko suns jūt, kad kāds bara loceklis ir pazudis? Pēc Rango skumjās seja un dažreiz apātiskās uzvedības, liekas, ka viņam sāp. Vai viņš domā, ka bara loceklis ir miris? Jā, droši vien... Jo kā citādāk? Parasti bara locekļi savu baru nepamet tā pat vien. Un, ja pamet, tad uz neatgriešanos... Un tad, vai suns zina, kas ir nāve? Kaut kur sirdī vai ar instinktiem? Vai viņš domā, ka mēs varam nomirt? Ka viņš var nomirt?

Trešā grupa ir cilvēki, kas grozās ap baru. Neitrālais loks. Jāuzmana. Ja dod kādu našķi, ņemt var, ja dara kaut ko sliktu, piemēram, uzbrūk baram vai barvedim vai kādam citam, tad var arī iekost. Atceros, kad māsa atbrauca no siltajām zemēm, viņa bija šajā stadijā. Suns skatījās greizu aci uz viņu, sak' "tik savāri man te kādu putru, nokodīšu, pāri nekas nepaliks...". Un, jā, arī šīs grupas locekļi iedalās sīkāk. Ir tādi, no kuriem var diedelēt našķus, ir tādi, no kuriem diedelēt glāstus. Un arī tādi, kas neko nedod, kuriem nav jēgas pat prasīt. Un labākais ir tas, ka suns atšķir un zin, un iet tikai pie tiem, kas kādreiz kaut ko var iedot. P.S. Lai arī neietilpstu šajā grupā, man viņš ēdienu nekad nediedelē, jo zina, ka no galda nekā nedošu. 

Ceturtā grupa ir svešinieki, kas nekad nav redzēti un cilvēki, uz kuriem jāskatās greizu aci. Tādi nepazīstamie, uz kuriem nevar paļauties. Un uz tiem, uz kuriem nevar paļauties, noteikti neko labu arī nevar sagaidīt. 

Piektā grupa ir ienaidnieki. Ļaunākie ienaidnieki, kurus neizskaidrojamu (vai izskaidrojamu) iemeslu dēļ suns ir gatavs nahrenizēt uz līdzenas vietas. Šajā grupā ietilpa pagājušā dzīvokļa saimnieks, uz kuru sunim bija neizskaidrojams riebums, un viens suns no šī pagalma, kuru ieraugot, Rangs spējīgs riet un rūkt, acs pārgriezis.

Grupu locekļi spēj staigāt no vienas uz otru grupu suņa attiecību hierarhijā. Nemainīgs, liekas, paliek tikai bars. Bet kā zināms dzīvniekiem arī bara hierarhija mēdz mainīties - kāds pazūd, kāds kādu izkonkurē, ienāk kāds jauns...