Šodien
parunāsim par sliktajām lietām. Par to, cik ļoti mums neiet.
Pirmkārt,
mans zirgs ir kļuvis par paprašaiku. Iet pie visiem, bakstās dēļ
katra našķa, cukura dēļ gatavs atdot pat māti. Stallī visiem
sāk kretinēt, jo vienmēr, kad kāds iet pakaļ kādam zirgam uz
ganībām, mans ir pirmais, kas nāk pretī visiem un iet pie
visiem...
Otrkārt,
mācoties iet brīvajos (uz riņķi man apkārt, lai vieglāk apgūt
kordas pamatus; jo pie rokas mēs ideāli gan soļojam, gan rikšojam,
gan stājamies) pārforsēju. Zirgam apnika, un viņš izgāja caur
drāts žogu. Vienkārši paņēma un izgāja. Sapratu, ka esmu
pieļāvusi kļūdu un ka būs sūdi. Un bija. Kopš šīs dienas,
gāja aplokam un ganībām cauri regulāri.
Kā mēs
atmācījām? Pirmkārt, zirgs tika sodīts. Kad izgāja cauri pirmo
reizi, es viņu noķēru un mēs atpakaļgaitā gājām visu ceļu
līdz aplokam, no kura viņš bija izskrējis. Boksā viņš nedabūja
nevienu našķi. Viņam nācās izpildīt miljons iegribu no tā, ko
mēs gribējām – gaidīt, noliekt galvu, atkāpties, griezties...
un tikai tad tika atalgots. Galu galā pēc tam, kad visi zirgi gāja
ārā, viņš palika iekšā boksā par sodu. (Zinu, ka daži šādu
mācīšanas/sodīšanas stilu neatzīst, taču es un mani
padomdevēji to vērtē diezgan augstu.)
Pēc
tam, kad viņš jau regulāri bija pasācis iet pat caur elektrisko
ganu no ganībām, sāku viņu mācīt dzelzs aplokā. Kad Samo sāka
samierināties ar savu likteni, sākām iet aplokā, ko ierobežoja
elektriskais gans. Dažas reizes norāvās ar elektrību, taču pēc
tam jau kaut kā saprata, ka nedrīkst, ka sāp un ka mammas dusmas
nevienu brīvību neatspēko.
Trešā
lieta, kas mani nomāca, šai mēnesī ir tā, ka zirgs, redzēdams
citus zirgus vai cilvēkus, mani totāli ignorē. Skatās uz zirgiem,
dīdās, mīcās, neklausās. Viss viņu interesē tikai ne es. Mam,
vari izstiepties vai sarauties – tur ir cits zirgs! Un tā es
mokos. Saka jau, ka jāradinās strādāt kopā ar citiem, lai zirgs
redz, kā citi zirgi strādā, kā uzvedas, cik paklausīgi. Bet mums
nesanāk... Eh...
