Rodis – sargs, kodējs un klauns

Rodis cītīgi sargā māju. Salīdzinot ar Riku, lielo, melno suni, Roža ir mazais nemiera gars, kas pirmais redz, pirmais dzird, pirmais sāk riet un pirmais arī iekampj kādam pakaļā. Viņš ir mežonis, kas vistām neļauj ienākt pagalmā (un labi vien ir), un pirmais, kurām tas, manis mudināts, iekampj astēs, kad klukstes lien aizliegtajā teritorijā. (No šī gan cenšos atmācīt, tāpēc Rodis vaļā vairs netiek laists, kad vistas ganās apkārt.) Taču, ja Roža piesiets un vistas tāpat velkas pagalmā, un Rodis kādu iekampj, nopriecājos, ka būs šašliks, un eju pēc cirvja. Ja nav tām vistām tā prāta, tad nav…

Rodis sargā arī aitas. Pareizāk sakot – pagalmu no aitām. Iesākumā, kad aitu žogs vēl bija caurejams, pa kādai aitai bieži iemaldījās tur, kur viņām nevajadzētu līst. (Vienu reizi arī apgrauza jauno plūmi.) Un šādās reizēs Rodis ļoti uzstājīgi rēja un centās viņas aizdzīt (lasīt „iekampt astē”!). Kad uzlika žogu un aitas vairs pagalmā nespēja ieiet, Rodim pagalma-sargāšanas-dežūra beidzās, taču neskatoties ne uz ko, viņš joprojām cītīgi un uzstājīgi pilda savus amata pienākumus. Lai arī aitām vairs astē iekampt nevar (jo priekšā žogs, kuram, teorētiski, Roža viegli tiek cauri), viņš bieži tās padzen no žoga uz ganību vidus daļu. Tik bieži, ka aitām jau tas sāk apnikt un viņas vairs nereaģē uz šurp-skrienošo-skaļi-rejošo-vaukšķi. Spilgti palikusi atmiņā viena reize – diena apmākusies, Rodis būdiņā, bet aitas pienākušas pie žoga malas un našķojas ar zāli. Es izgāju no mājas pagalmā, Roža momentā no būdas ārā, paskatījās uz aitām, saprata, ka tuvu, tuvu un, skaļi riedams, metās pie tām. Skrēja, skrēja un atdūrās kā miets, jo aitas neizbijās. Palika kā bijušas - stāvam, ēdam, un dzeram -, un skatījās uz suni. Rodis sakautrējās, sastinga kā miets, ar balti aci skatījās uz aitām, kā tās tuvojās viņam, un klusi atņirdza zobus. Kā rūca, kā ne rūca. Izskatījās, ka suns ir apmulsies, izblamējies (un to arī sapratis) un tagad skatījās uz mani un gaidīja, vai drošā aizmugure (es) tam došu kādu „apriet un nokost” komandu. Komanda nesekoja, un viņš izblamējies un nokaunējies palika kā zemē iemiets vēl īsu brīdi.

Vienu dienu pagalmā ģērēšanai tīrīju vienu aitādu no taukiem un gaļas. Abi suņi bija vaļā, un bērni staigāja pa pagalmu ar tēti savā nodabā. Parasta diena. Te redzu, pie manis pienāk Rodis un stāv, un skatās, un ostās. Labi zinādama, ka svaigu gaļu viņš neēd ne pa kam, pat nepiedāvāju to, ko nogriezu no ādas. Bet Rodis laikam bija citās domās – skatās, skatās un pakamp.  Fu, nodomāju. Pievems pagalmu un tik vien tā labuma būs. Vairāk ņemt neļāvu. Suns staigā ap mani kā sargs ap posteni. Nezinu, kas darījās viņa galvā, taču tad, kad bērns pienāca tuvāk, Rodis saspringa. (Nē, ne uz rūkšanu, ne košanu, bet vnk saspringa.) Vai Rodim likās, ka esam bars, es barvedis, viņš padotais? Un viņš gaidīja, kad barvedis „paēdīs” un ļaus arī viņam paēst? Bērnu aizvācu. Ne par ko nevar būt drošs. Un tad mums pietuvojās lielais suns. Rodis riktīgi uzrūca, un lielais suns aizgāja. Jā, Rodis laikam tiešām domā, ka esam bars, ka es ēdu un tad iedošu arī viņam... Eh, mazais muļķa desa! Nedošu. Jēlu gaļu tu neēd un aprīt vien tikai tāpēc vien, lai kādam citam netiktu, ir muļķīgi...

Misija - aitas. 11. daļa. Jēri skrien un Krustjērs

Viss, noslaucīsim sviedraino pieri un paskatīsimies uz kūtī saskrējušo jēru pulku. Tā neko. Liels bars aitu, vēl lielāks bars jēru (lai arī kritušo pulks pietiekams). Lai arī ap Ziemassvētkiem šeit bija kā dzemdību namā, kur grūtnieces uz silto vietiņu bez maz vai gaidīja rindā, pēdējās aitas radības piedzīvoja tikai marta beigās. Un šeit nu jāsaka, ka vienas dzemdības nācās pieņemt arī man. Man! Man – cilvēkam, kas nevienu skrienošu lopu nebija saņēmis un vispār šāda veida dzemdības zināja tikai teorētiski. Iespējams, lasītāji pieres savilks grumbās un aizrādīs, ka man pašai tak atskrējuši divi ‘jēri’, tāpēc teorija un prakse tā kā jau būtu jāzina, taču savai aizstāvībai varu bilst tikai vienu – kad skrēja mani ‘jēri’, blakus man bija gudri cilvēki, taču, kad skrēja aitas jēri, vienīgais ‘gudrais’ blakus esošais cilvēks biju es. Lai arī mani pa telefonu konsultēja topošais vetārsts, es pamanījos trīs reizes sajaukt jēra pakaļkājas ar priekškājām, neveiksmīgi meklēt aitas dzemdē jēra galvu un nonākt pie secinājuma, ka, iespējams, aitai dzimst frankenšteins.

Tā kā es nezinu, cik ilgi aita bija mocījusies pirms viņu satiku, ar sava prāta vēsāko nostūri apzinājos, ka, iespējams, jērs jau ir miris. Laukā viņš bija jādabū tā vai tā. Saņēmu sevi rokās un, skraidīdama no mājas, pusdienlaikā gulēt noliktajiem bērneļiem līdz kūtī nogūlušajai aitai, zvanīju topošajam vetārstam, lai jautātu ko un kā darīt. Man izskaidroja. Satvert aitēna kājas, turēt cieši, kontrakciju laikā spēcīgi bet maigi vilkt, spiežot uz leju. Un darīt to ātri. Steigties, taču lēnām.

Kad, satvērusi jēra kājas, jutu, ka viņš sakustas, caur manu esību izskrēja apziņa – dzīvs. Svēti nosolījusies, ka tāds tad arī paliks, ķēros, pie darba. Rokas trīcēja tikpat ļoti kā tajās reizēs, kad mani bērni ieraudzīja dienasgaismu, un savādā kārtā jutos ļoti atbildīga par Teķeni un viņas dzīvo dzimstošo lolojumu. Protams, bija bail kaut ko salauzt vai iznīcināt, taču vēl biedējošāks likās fakts, ka ja es kaut ko sačakarēšu, kāds var nomirt. Kontrakciju starpposmos mierināju sevi ar domu, ka labi vien bija, ka aitu atradu es. Iespējams, vīrs, mans lielais, miermīlīgais lācis, šai briesmīgajā aktā vispār būtu nosirmojis vai aizgājis ar sirdi…

(Teķene piespiedu kārtā "baro'" Krustjēru)

Jērs piedzima. Es viņu izvilku. Viņš izkrita ar augļūdeņu maisu un, tam saplīstot, jērs ievilka elpu un pirmo reizi iemēminājās. Dzīvs. Atvieglota nopūta un prieks. Pirmās, manis pieņemtās dzemdības. Un veiksmīgas. Viss izdevies. Paldies.

Bet viss nebija tik spoži. Īsi pēc tam aita dzemdēja vēl vienu jēru. Un ne par vienu nerūpējās. Droši vien smago dzemdību rezultātā apziņā kaut kas sagāja greizi. Nebaroja, nenolaizīja. Kad liku pie pupa, nost negrūda, bet pati jērus nekad klāt nesauca. Otrs bija vārgāks, nezīda un nomira (mēs, saimnieki, labu gribēdami, laikam noslīcinājām pienā), taču Krustjērs izdzīvoja. Katru dienu četras piecas reizes tika nests pie mātes un barots no pupa piespiedu kārtā. Aitu turējām un jēru pie pupa. Šim bija apskaužams dzīves spars, lielisks zīšanas reflekss un pārliecinoša vēlme izaugt lielam. Un ar laiku Teķene atjēdzās, pieņēma savu melno lolojumu un pati sāka par viņu rūpēties, barot, saukt, aizsargāt. 

Stāsts ar laimīgām beigām.