Slimais suns

Manam sunim ir lauzta kāja. Muļķīgi un galīgi neticami būtu teikt, ka kāju viņš salauzis pats, paslīdot uz slidenajām ietvēm. Kāju viņam netīšām salauza līdzgājējs, kas, paslīdot uz slidenajām ietvēm, iespēra-uzspēra sunim pa kāju, ielaužot vienu no kauliņiem. Es nebiju līdzgājēja. Vienmēr esmu teikusi ka vīriešiem mazu bērnu, suņu un citu lopu uzticēšana ir visai bezatbildīga  padarīšana...

Lai nu kā, nelaime notika trešdien. Man palaimējās, ka Marija izskaidroja, kādas iespējamas sekas, kad sunim uzkāpj uz kājas. Kaulu bija iespējams gan salauzt, gan ielauzt; liela bija iespēja, ka loceklis bija arī sastiepts... Un man palaimējās, ka Daumants bija tepat – bija kas aizgādā mūs līdz diennakts klīnikai otrā Rīgas galā.

Recepcijā, atbildot uz jautājumiem, samulsu vienā vietā.  Kā saucot suni? Atmiņas par Rango un briesmīgo Aizkraukles klīniku jaucās ar realitāti, un es nespēju atcerēties, kā sauc suni, kas ir ievainots un atrodas man rokās. Rango. Rango R... R... Ra... Mani izglāba Daumants, kas pēc mirkļa manis klusēšanas, izteica, ka suni saucot Rodis. Atgriezos realitātē.

Pēc savainotā locekļa izpētes un iztaustīšanas, vetārsts uztaisīja rentgena uzņēmumu un nāca klajā ar paziņojumu, ka viens no pakaļkājas kauliņiem ir ielauzts. Par laimi, tas nebija salauzts līdz galam, to stutēja otrs paralēli novietotais kauls un kaula plēve. Ja kauls būtu salauzts, tad, kā mums izskaidroja, - glābtu tikai kaulā ieskrūvētais stienītis, jo redz, dzīvniekiem tie kauli kā cilvēkiem nesaaug. Lopam jau nevar pateikt – tagad jāievēro miers, nekusties, nekustini, lai saaug... Izskaidroja, ka mūsu kaulu ielūšanas gadījumā iespējams likt kaut kāda veida apsēju un grāfa apkakli, lai suns apsēju nenodīrātu, taču uz manu jautājumu, kāpēc tad ārsts viņu neuzlika, vetārsts atbildēja, ka suņa kāja esot pārāk muskuļota, apsējs kristu nost un tikai vēl vairāk iespaidotu/traumētu lūzuma vietu. Norīkoja gultas režīmu divu nedēļu garumā. Teica, lai nopērkam būri un, neskatoties uz lopa izmisīgajiem centieniem un vēlmēm tikt pie mums, viņu uz divām nedēļām tai būrī arī ieslogām. Cietsirdīgi. Jā. Bet sunim jau neieskaidros – ej mierīgi, nelec, neskrien, lai saaug kauls.

Suni tai būrī arī ieslodzīju. Skaitu dienas līdz paies tā divas nedēļas. Domāju, Rodis arī skaita, jo bieži vien mēdz smilkstēt no skumjām. Pirmajā naktī redzēju, ka suns bija neizpratnē – kāpēc šim neļauj skriet, iekāpt gultā, gulēt ar mani zem segas. Tagad jau, liekas, ar savu krustu apradis – pēc čurāšanas ielien būrīti bez mazākām antipātijām.

Pirmajā dienā, kad atnācu no darba, nezināju, kā būs ar nokārtošanos. Vai suns, nocieties un prieka pilns par manu atnākšanu, neizspiedīs kādu pilīti klēpī. Kārtīgs puika – pa tīro līdz pagalam. Tikai trakoja gan pamatīgi. Sapratu, ka vairs no būra nenesīšu. Atvēršu durvis, lai klibo pats. Tā viņš mazāk sevi var traumēt, nekā, piemēram, krītot, ja man sanāktu viņu netīšām palaist, kad tas spirinās, vai spēcīgāk paņemt, lai nenomestu. Tagad arī ievēroju, ka suns tikpat kā neklibo – kāju gandrīz jau liek pie zemes, tikai pa retam paceļ.

Savādi, bet jau trešajā dienā suns skrēja, kāju likdams pie zemes. Tie mazie kauliņi jau ātri aug, bet nevajag, nevajag vēl riskēt – lēkāt no prieka neļauju, kad atnāku no darba, ignorēju, lai nomierinās. Vairs pagalmā nenesu – atveru durvis, lai izskrien pats. Citādāk būtu, ja būtu trepes, tad gan nestu.

Man liekas Rožam šis kājas salauzums ir smags piedzīvojums. Ne tik daudz no sāpēm un fiziskajām ciešanām kā no garīgajām. Pirmā lieta – būris, otrā – mamma nespēlējas, nerunā, neaiztiek, neļauj ne sapriecāties, ne izrādīt jūtas. Trešā lieta - pastaigu trūkums. Jā, uz te es apzinājos, ka bez ikdienišķajām pastaigām ar suni arī es jūtos nepilnvērtīga. Mani nomāc nepastaigas, un es smagi nožēloju, ka iepriekš domāju par to, ka mans suns ir par enerģisku. Viņš ir taisni laikā man. Ceturtā – ēdiens un dzēriens tikai pēc laikiem. Sunim vairāk tiek doti piena produkti (jogurts, biezpiens), kalcija dēļ un kauli graušanai. Tagad arī esmu ievērojusi, ka suns  tik daudz neēd, un visu, ko viņam iedod, viņš noslēpj būrī nebaltām dienām. Vai viņš tiešām domā, ka var būt vēl trakāk? Ka es kādu dienu varu aizmirst viņu pabarot? Jā, es nevaru izskaidrot, kāpēc ar būra ienākšanu dzīvē, suns tik klaji ir mainījis paradumus un sācis “norakt” ēdienu?

Mani iztrauc, kā suni būs mainījusi šī slimība/būris/mana attieksme, kad viņš izveseļosies. Nekas jau bez sekām nepaliek.

Bet es gaidu, kad sunim kājas kauls saaugs. Kad viņš pēc divām nedēļām varēs skriet un lēkt, un doties ar mani garajos ceļojumos. Man pietrūkst mana kompanjona. Un bez viņa es pati jūtos nepilnvērtīga.

Vēl pusotra nedēļa...