Ādu dīrāšana un ģērēšana (prakse) 1. mēģinājums

Esmu izstudējusi video, ādu ģērēšanas teoriju, un tagad esmu gatava ķerties klāt arī praksei. Kā man gāja? Raibi.

Pirmo reizi dīrāju ādu un priecājos, cik dabā viss lieliski iekārtots. Cilvēks var ne tikai paēst no nokautā dzīvnieka gaļas, bet izmantot arī ādu ar apmatojumu, lai sevi sasildītu. Trusim āda nost gāja normāli, ar jēru nācās papūlēties vairāk. Bez tam, jēram pie ādas palika ne tikai tauki un tās caurspīdīgās plēksnes (es nezinu, kā viņas nodēvēt), bet arī gaļa, īpaši, pie ribu apgabaliem. Šeit, lai ādu dabūtu tīru, bija jāpapūlas jo īpaši. Un būs jāpapūlas jo īpaši arī lai apmatojumu dabūtu tīru, jo tas ir ne tikai dabiski nosmulēts ar mēsliem/pakaišiem/urīniem, bet arī ar sakaltušajiem dadžiem, kas saķērušies vilnā kā utis... Bet tas par aitādu. Es savu eksperimentu esmu sākusi ar trušādu ģērēšanu, šai rakstā tad arī uzzināsiet, mīļie lasītāji, kā man gāja ar trušādām.

1. mēģinājums izģērēt trušādas

1. Dīrātas ādas saglabāšana pirms ģērēšanas.  No pieredzes ar trušādu: Manas trušādas tika saldētas. Uzskatu, ka čakara mazāk kā sālīt. Cerams, ka saldēšana nebūs nelabvēlīgi ietekmējusi apmatojumu.
2. Tauku, gaļas un visa liekā noņemšana no dīrātās ādas. No pieredzes ar trušādu: Man šis visa liekā nost noņemšanas posms, bija visai nevienlīdzīgs - no piecpadsmit minūtēm līdz stundai. Ja vienai ādai viss liekais ļoti labi gāja nost, tad otrai ādai bija vairāk problēmu... Vai truši jākauj kādos īpašos laikos, lai ādas labi ģērētos un tiktu smuki saglabātas? Kādos tad? Augošos? Dilstošos? Manējie tika kauti ar dienas starpību un ādas no abiem gāja nost kā diena pret nakti. Vēl, ņemot nost visu lieko, nonācu pie secinājuma, ka nemaz nezinu, cik daudz drīkstu noņemt. Likās, ja plēš, tad iet. Un tā iet visu laiku. Vēl nonācu pie secinājuma, ka trušam pie astes gala ļoti trausla āda - ieplēsu caurumu ar rokām vien - vai arī es vnk paņēmu par dziļu(?). Vēl jāatzīmē, ka, ņemot nost visu lieko, neizmantoju speciālos rīkus, tikai savu galda nazīti un nagus. 
3. Apmatojuma patīrīšanas posms. No pieredzes ar trušādām: Trušu ādas bija tīras (ja neskaita asinis), tām nebija svešķermeņu piejaukumu, tāpēc šis posms tika izlaists.
4. Ādas stāvināšana sāls un skābeņskābes ūdenī; un izskalošana. No pieredzes ar trušādām: Nolažojos. Tā kā man bija tikai trīs trušu ādas, pietika ar četriem litriem ūdens. Pārskatīšanās pēc uz šiem četriem litriem ūdens iebēru veselu kilogramu sāls (kaut gan vajadzēja tikai pusi) un attiecīgi arī divas reizes vairāk skābeņskābes - veselu glāzi. Savu kļūdu laboju otrajā dienā, taču nezinu, kas sanāks. Likās, ka ķimikālijas smirdēs vairāk, tik traki nebija - stāvināju mājās un slikti nemaz neoda. Trešajā dienā, kad ādas ņēmu laukā, spaiņa apakšā bija neizsķīdušas sastāvdaļas, secinu, ka ūdens bija par maz un pulverīšu par daudz. Un āda, kas bija mazāk patīrīta, tā, kas sliktāk tīrījās, smirdēja pēc līķa. Pieņemu, ka viņai klāt palikušas daļas, kurām būtu bijis jābūt noņemtām. Abas pārējās bija plus mīnus normāla, bet tā viena, kā izskatās, būs metama ārā. 
   
5. Ādas mērcēšana kalcinētās sodas šķīdumā 3 stundas; un izskalošana. No pieredzes ar trušādām: Lēju ceturdaļspaini ūdens un attiecīgi arī diezgan maz pulverīša. Nesmird, ja neņem vērā, ka ož pēc līķa mana viena trušāda. Fūuu. Uz vēmienu rauj.
6. Ādas mazgāšana ar līdzekli, kas paredzēts vilnas mazgāšanai, un rūpīga izskalošana. No pieredzes ar trušādām: Tāda nopietna trušādu mazgāšana izpalika, jo kažoks nav nedz netīrs, nedz taukains (kā aitu vilna), taču, lai radītu apziņu, ka āda ir tīra no ķimikālijām, to izmazgāju ar parastajām seno laiku veļas ziepēm. Nezinu, kas sanāks, ceru, ka nekas nesačakarēsies.
7. Ādas žāvēšana. 

   

   (Redzams pelējums. Pieņemu, ka pelē tās daļas, kurām vaja-
   dzēja būt noņemtām.)

   No pieredzes ar trušādām: Man trušādas karājās istabā. Ejot garām, jutu, ka sāk smirdēt. Pieņemu, ka kaut kur kaut kas nav noņemts no tā, kas bija jāņem nost. Nezinu, kas sanāks, vienā vietā redzams arī pelējums. Beigās iestiepu ādas pie apkures katla un tur visai ātri viņas sakalta. Pretstatā gaidītajam (jo video ādas likās mīkstas un necietas), manas trušādas kļuva kā krami. Es nezinu, kā lai veic nākamos posmus, ja ādas ir kā sakaltušas, sierainas zeķes. 
8. Ādas ieziepēšana ar glicerīna ziepēm. No pieredzes ar trušādām: Melnā āda, kas smirdēja īpaši daudz un no kuras tiešām nenoņēmu tik daudz, cik bija nepieciešams noņemt, tika izmesta laukā. Pārējās divas cietas kā krami, pie maliņām, kur noņemt lieko bija sarežģītāk, pelē un smird. Ar ziepēm ieziepēju. Katru krociņu. Taču pretstatā gaidītajam (un cerētajam) ādas mīkstas nepalika.
9. Ādas iesmērēšana ar Neatsfoot oil. No pieredzes ar trušādām: Iesmērēju. Joprojām cieta kā krams un mīkstāka nepaliek. Laikam jau arī nepaliks. Eļļa ādā neiesūcās. Stāv slapja, un es nezinu, vai eļļa nav kaitīga. 
10. Beidzamais posms - Ādas apmatojuma izķemmēšana. No pieredzes ar trušādām: Neķemmēju. Nav jēgas. Metīšu laukā, jo ādas nav izmantojamas. Vīrs gan ieteicās, ka grib pielikt pie sienas kā mednieks savu medījumu, taču nedomāju, ka tā būtu laba doma - pē. 

Rezumē un secinājumi:

1. Esmu sapratusi, ka vajadzētu vēl palasīt kādu literatūru par ādu apstrādi, dīrāšanu un ģērēšanu. Jāiet uz bibliotēku, jo netā neko labu neatrodu.
2. Ādu pie apkures katla nekaltē. Viņa sažūst un nav lietojama. Vīrs pateica, ka šādi var sabojāt arī ādas zābakus. Pārkaltējot. Pirmā dzirdēšana. Bet varbūt tāpēc, ka man, liekas, nekad nav bijuši ādas apavi.
3. Esmu sapratusi, ka ādu maliņas (tur kur liekais nost ņemas slikti un neņemas vispār) jēdzīgi būtu nogriezt. Un izveidot ādai kaut kādu konkrētu formu, pretējā gadījumā āda izskatās pēc kaut kādas pļockas, kur katra mala citādāka. 
4. Mēģināšu vēl vienu ģērējumu, ja arī tas neizdosies, tad mēģināšu izmantot profesionāļu piedāvātās opcijas. Vai citu metodi. Bet čakara daudz, daudz.

Ādu dīrāšana un ģērēšana (teorija)

Tikai nejaušības pēc uzgāju labu video, kurā uzskatāmi parādīts, ko un kā dara, lai no mataina gaļas gabala iegūtu skaistu, saimniecībā izmantojamu “audumu”. Tā kā man bija truši ar smuku apmatojumu un arī aitu lopi, kas kaut kad kaujami, loģisks paliek spriedums, ka ādas, lai tās nebūtu jāmet mežā, gudrāk saglabāt. Kā? To mēs uzzināsim šai rakstu sērijā.

Zināms, ādu ģērēšana ir māksla, kuru senie cilvēki piekopa ļoti labi, māksla, ar kuru mūsdienās vairs nodarbojas tikai retais. Cits uzskata, ka darbs par sarežģītu, ka ādu ģērēšana neatmaksājas vai ka nepieciešamās ķimikālijas pašreizējajos apstākļos atrodamas problemātiski. Mēģināšu apgāzt visus šos priekšstatus pati pašrocīgi kādu ādu arī izģērējot. To darīšu bez senseja, kas zin' knifus, kas un kā, taču izmantošu labu, netā atrodamu pamācību, kuru šeit arī ielikšu. Lai šis raksts būtu pamācošs un cilvēkiem ģērēšanas zināšanas sniedzošs, tiks atklātas arī ģērēšanai nepieciešamās ķimikālijas un vietas, kur tās nopērkamas. Priecāšos, ja raksts kādam būs palīdzējis ādu ģērēšanas jautājumos. Un ļoti ceru, ka mans eksperiments necietīs fiasko.

Video un nepieciešamās sastāvdaļas

Šis ir aitādu ģērēšanas video, kuru ņēmu par pamatu ādu ģērēšanai. Uzskatu, ka, ja šādi iespējams ģērēt aitādas, tad tā iespējams ģērēt noteikti arī citas ādas. Youtube lapā zem video arī aprakstā minētās sastāvdaļas ādu ģērēšanai. Šeit saraksts un vietas, kur šīs sastāvdaļas nopirku es:

• Sāls (parastais jebkurā pārtikas veikalā nopērkamais vārāmais sāls)
• Washing soda (burtiski tulkojot, “mazgājamā soda”. Goglēju un sapratu, ka tas ir nātrija karbonāts jeb kalcinētā soda; tātad ķimikālijas. Mana goglēšana turpinājās, līdz atradu divus interneta veikalus, kas nodarbojas ar sadzīves ķīmiju ražošanu un izplatīšanu. Te viena interneta adrese un te otra . Savus pulverīšus pirku no pirmās, cenas demokrātiskas, apkalpošana ļoti fiksa un laipna; par otru veikalu to gluži nevarētu teikt.
• Neatsfoot oil (tulkojumu neatradu, taču goglējot sapratu, ka tas ir kāds smērs, kas paredzēts ādas apaviem un ādas izstrādājumiem, noteikti meklējams kādā zirglietu veikalā, taču sevi neapgrūtināju ar pārlieku lielu izmeklējumu, gāju vieglāko ceļu; eļļa lēta, taču par piegādi izmaksāju mazo kapitālu. Nākamo reizi, ja gadījumā savajadzēsies šo līdzekli, jāmeklē vieglāki/lētāki ceļi.)
• Saddle soap vai glycerine soap (aprakstā pie video teikts, ka arī šis produkts jāmeklē zirdznieku veikalos. Glicerīna ziepes ir dabiskas ziepes. Es pirku no ēbeja glicerīna ziepju bāzi, kas arī izmaksāja mazo kapitālu, taču vēlāk atradu, ka ziepju bāze (kas teorētiski ir arī pašas ziepes) ir nopērkamas arī Latvijā atrodamajos veikalos. Par reklāmu neviens man nemaksā, taču man patika šis un šis. Tiesa gan, nezinu, cik šīs ziepju masas efektīgas, jo es izmantoju ķīniešu mājaslapu.)
• Oxalid acid (vēl viena ķimikālija, kuru google.lv man izmeta kā skābeņskābi. Atkal izmantoju jau Latvijā atrodamo ķimikāliju veikalu pakalpojumu. Tiesa, šī skābe sanāca mazliet dārgāka, bet vēl pieņemami.)

Ģērēšanas process:

1. Dīrātas ādas saglabāšana pirms ģērēšanas. Saglabā sālot. Ar sāli bagātīgi ieziež jēlo ādas pusi un noliek stāvēt vietā, kur labi tiek klāt gaiss. Sālīta āda nebojājoties stāv līdz pat divām nedēļām. Pēcāk uzzināju, ka ādas iespējams saglabāt arī saldējot. Šādā gadījumā ādu uzglabāšanas laiks ir neierobežots. 
2. Tauku, gaļas un visa liekā noņemšana no dīrātās ādas; arī lieko ādas gabalu nogriešana. Video redzams, ka pirms šī posma sākšanas, sāls tiek noskalots no ādas. Tiek uzsvērts, ka viss liekais daudz labāk iet nost no mitras (nevis apkaltušas) ādas, tāpēc visa liekā nost noņemšanas posmā var izmantot ūdeni ādas samitrināšanai.
3. Apmatojuma patīrīšanas posms. Jau pieminētajā video šā posma nav, taču, ja ādas ir netīras ar  gružiem, tad šo gružu vairums ir jāizlasa/jāizķemmē tieši tagad.
4. Ādas stāvināšana sāls un skābeņskābes ūdenī; un izskalošana Siltam ūdenim pievieno sāli un skābeņskābi. Video bija pateikts, ka katriem diviem galoniem (galons ir ap trim četriem litriem, pēc teiktā - divi galoni, tātad ap astoņiem litriem ūdens) ūdens, pievieno 1 kilogramu sāls un vienu glāzi skābeņskābes. Izmaisa, lai pievienotās sastāvdaļas sāk šķīst un iegremdē ādu. Ādu šajā šķīdumā atstāj uz kādām trim dienām, katru dienu apmaisot.
5. Ādas mērcēšana kalcinētās sodas šķīdumā 3 stundas; un izskalošana. Video aprakstā teikts, ka nepieciešama viena glāze kalcinētās sodas uz katru spaini ūdens. Šis posms ir nepieciešams, jo attaukos ādu.
6. Ādas mazgāšana ar līdzekli, kas paredzēts vilnas mazgāšanai, un rūpīga izskalošana. Saprotu, ka tas nepieciešams, lai aitāda beidzot taptu tīra no kakiņām, urīniņiem un citiem netīrumiņiem. Vilna jāmazgā ar līdzeklis, kas paredzēts vilnas mazgāšanai - ar lanolīnu saturošu līdzekli. Un te, starp citu, diezgan interesants raksts par vilnas izstrādājumu mazgāšanu.
7. Ādas žāvēšana. Kad āda izstāvināta nepieciešamajos šķīdumos un izmazgāta ar mazgāšanas līdzekli, ādu žāvē. Nespaida, neņurca, negludina, neizgriež un neizspiež centrifūgā. Vienkārši paņem slapju un pakar, lai notek un lai sāk žūt. Klipā teikts, ka žūšana aizņems nedēļu vai divas. 
8. Ādas ieziepēšana ar glicerīna ziepēm. Samitrina sūklīti, ziepes un aidā – ar sūklīti pa ādas tumšo, cieto pusi. Visu rūpīgi izberž. Klipā teikts, ka ziepes palīdzēs absorbēt eļļu.
9. Ādas iesmērēšana ar Neatsfoot oil.  Ar otiņu iesmērē ādā eļļu, uzmanīgi un kārtīgi, katru milimetru, katru krociņu.
10. Beidzamais posms - Ādas apmatojuma izķemmēšana, lai āda ir pufīga un skaista. 

Roda dzīves sīkumi 6. daļa

(Rodis izmanto bērnu, lai tas izvilktu aiz dīvāna
aizkritušu mantu. Lieki teikt, ka mantu aiz dīvāna
aizmeta šis pats bērns.)

Rodis dzīvojas pa māju. Esam jau ļoti pieraduši pie mazā lopa mājās, nespēju iedomāties, kā būs pavasarī/vasarā, kad Rožam atkal tiks atvēlēts kaktiņš ar būdu pagalmā. Bet par to tagad nedomāsim. Priecāsimies, cik jauki ir tad, kad Rodis izklaidē manu bērnu un mans bērns izklaidē Rodi. Ja godīgi, es dažreiz jūtos kā vientuļā māte jau ar diviem sīkajiem – tad kad viņi skraida pa istabu, smiedamies, spēlēdamies un kaudamies par kaut kādām mantām. 

Esmu arī ievērojusi, ka Rodis spēlējas ar bērnu daudz citādāk nekā viņš spēlējas ar pieaugušajiem. Maigāk. Vēlīgāk. Par atnesto mantu pārāk nekaro un, ja redz, ka bērns pretī vispār nestājas, nomet kaut kur, lai bērns to atkal var paņemt un pamest. Ne tā kā ar mani vai vīru, kad viņš par savu mantu cīnās, acs pārgriezis un zobus atņirdzis. 

Citu reizi bērns viņu izbesī. Man liekas, ka jau kaut kur minēju, ka manam sunim ir stress, un tad, kad viņam ir stress, viņš ielien savā migā un grauž savu spilvenu. Tādos mirkļos, kad viņam visi izbesījuši un bērns vēl lien pie viņa migā, viņš mēdz rūkt. Labi nav. Bet tik pat slikti ir arī tad, kad bērns lien suņa teritorijā. Telpā jābūt vismaz vienai vietai – būdai/migai -, kur sunim jābūt pasargātam no visa un visiem. Bērns to nerespektē, tāpēc saņem  rūcienu, kas – atkal slikti – bērnu tikai uzjautrina un viņš arvien aktīvāk terorizē suni. Šajā sakarā jāsaka, ka jāstrādā ar abām pusēm – suns jāuzpasē, lai nesavaino bērnu (iekožot, ieskrāpējot vai kā citādāk), bet bērns jāiemāca, ka, ja suns rūc, jāpazūd, jāiemāca arī tas, ka, ja suns ir migā/būdā, pie viņa nevajag līst. Darba daudz un pašreiz uzskatu, ka suni iemācīt būtu vieglāk. (Rožam jau ir pieauguša suņa prāta līmenis, bet pieauguša suņa prāta līmenis atbilst divu gadu veca cilvēka bērna prāta līmenim.)

(Suns demolē savu gultiņu.)

Vēl man dažreiz liekas, ka starp maniem abiem audzināmajiem parādās konkurence. Lai arī bērnam neesmu devusi iemeslu just greizsirdību uz mazo sunīti, citu reizi viņi abi raušas man klēpī, vēlēdamies viens otru izspiest. Līdz aktīvām greizsirdības scēnām un naida izpausmēm vienam pret otru nonākuši vēl – paldies visiem svētajiem – neesam un ceru, ka nenonāksim. Bet kaut kas gan ir pamainījies. Tagad Rodis vienmēr, kad esmu vakarā viena bez bērna, cenšas man pietuvoties. Un tad, kad izslēdzu gaismu un uzeju augšā gulēt, sākas trādi rīdi. Viņš sāk smilkstēt. Netikums jau ir izveidojies. Iesākumā viņš smilkstēja tikai tad, kad gribēja pa darīšanām laukā, taču tagad pat dusmīga runāšana, uzkliegšana un pat pēriens viņa smilkstus nespēj apturēt – viņš grib gulēt augšā gultā ar mani. Vienu nakti tā nobesījos, ka likās, suni spētu piežmiegt pati savām kailām rokām. Beigās izspēru viņu ārā, piesēju sniegā un mīnus piecu grādu salā, lai atmiekšķē prātiņu. Stundu bija miers, iemigu, pagulēju. Tad pamodos no suņa izmisīgajiem rējieniem – “māaaaam, man ir auksti, laid mani mājā! Māaaam!” Pēc tam bija miers. No rīta savu darbību nožēloju. Un tagad ar bažām gaidu katru jaunu nakti. Zināms, ja suni kādu nakti palaidīšu pie sevis gultā, tad man ar viņu būs jāguļ viss atlikušais mūžs. Vēl pāris naktis pamocīties, vēl pāris naktis.... gan jau vēlāk Roža sapratīs.

Ā, un pie mums beidzot ir sniegs. Rodis vairs netiek pucēts katru reizi, kad ienāk no āra istabā. (Zināms, es ļoti pedantiski nošrubēju katru viņa pēdiņu pirms laišanas istabā; un ja viņš bija dubļos sasities vairāk, tad noberzu arī pavēderi un sānus, un muguru.) Un zināt, tas, ka suns vairs nav jāmazgā, ir liels atvieglojums mums visiem. :D Tikai sniegs un aukstums Rodim gan tik ļoti nepatīk kā sauss un saulains, plus trīsdesmit grādu liels siltums. Ja viņš skrien laukā ziemā, tad tikai tāpēc, ka vajag čurāt vai kakāt, vai kaut kur tālumā saož kādu meklējošos kuci. Un arī tad viņš skrien pa taciņām un celiņiem, lai tikai nebūtu paole jāsaldē. Un ziniet, ja laukā līst, tad viņš pat nepapūlās izvilkties ārā un ne čurāšana, ne kakāšana, ne dāmu sabiedrība šeit lomu nespēlē.

Man šķiet, es pirmo reizi redzu suni, kas tik ļoti nemīl aukstumu un slapjumu.