Rodis pie manis ir jau pāris dienas. Viņš ir diezgan lēnīgs, neveikls un ļoti, ļoti maziņš. Sākam mācīties podiņu mācību. Nesanāk – stumju uz tās salvetes, pilinu tos pilienus. Mazajam suņam viena alga – kad aiznesu, nokārtojas, kad pašam jāiet, viss, liekas aizmirsies. Kā bija Rangu? Atkal vajag atcerēties, aizdomāties, iespējams salīdzināt. Ne, nevajag salīdzināt. Bet šis blogs vairs nav tikai par cilvēka un dzīvnieka attiecībām, par mērķiem, izaugsmēm un piedzīvojumiem. Lai saprastu suni, ir jāsaprot cilvēks. Un, lai saprastu cilvēku, ir jāizprot arī suns... Par mijiedarbību, par pareizo un nepareizo. Lai citi mācītos no manām kļūdām un lai citiem nav tik sūras pieredzes, cik manējā.
Kur mēs palikām? Ak jā, podiņa mācība. Mierinu sevi ar domu, ka neviens suns, liels izaudzis, vēl nav palicis tāds, kas kakā un čurā, kur pagadās. Un ir jau arī tas sakāmvārds – labs nāk ar gaidīšanu, silts ar sildīšanu. Tikai nedaudz, nedaudz papūlēties, gan jau iemācīsies nokārtoties vienā vietā.
Viena zinoša meitene ieteica suni ierobežot. Uztaisīju viņam aplociņu, lai laikā, kad esmu darbā, viņš sevi nodarbina un grīdu piesmērē pēc iespējas mazākā laukumā. Pirmās pāris dienas aplociņš līdzēja, taču, sunim augot lielākam un spēcīgākam, un atjautīgākam, drīz tika pārkāptas arī šīs robežas. Es gan arī nezinu, cik daudz šis aplociņš līdzēja, jo vienmēr Rodis mani pavadīja kaukdams un raudādams tik žēli un skaļi, ka kaimiņi būtu varējuši padomāt, ka kādam sunim ādu pār acīm velk. Eh, dievs ar visu, gan jau kaut kā tā podiņu mācība ieiesies.
Otra lieta – viņš kož kā pats elles nelabais. Kož, neskatās, kur, tik cērt ar zobiem. Kā piraņa. Kur iet, tur zobi un mute pa priekšu. Jāsarga ausis, deguns un mati, tie viņam patīk jo īpaši. Un tie piena zobi, velns, ir tik asi. Piraņa. Vampirelli.
No vienas puses var jau saprast – mazs, grib spēlēties. Visu izbauda ar muti un zobiem. Arī ar pārējiem kucēniem šīs noteikti bijušas vienīgās rotaļas. Bet vai tiešām jākož tik stipri? No sākuma šo netikumu centos ignorēt, taču tagad saprotu, ka problēma jāsāk risināt. Arī brāļi kucēni taču beidz spēlēties, ja kāds kādam iekodis par stipru. Uzsitu pa degunu vai iekožu pretī. Lai Rodis padomā, ka arī viņš var saņemt ko sāpīgu no manis.
Ņemot piemēru no attiecībām ar Rangu un no viņa dzīves piepildījuma, esmu nolēmusi arī Rodim sniegt pēc iespējas interesantāku un piepildītāku dzīvi. Ņemšu viņu līdzi visur, kur būs iespējams, un došos ar viņu visur, kur būs iespējams. Nav jēgas suņa dzīves bendēšanai, ja vienīgais, ko viņš redz – dzīvokļa četras sienas un ielas zaļā, aizdirstā daļa (tur gan viņš pagaidām vēl neiet, jo nav sapotēts, un vispār izvairās no pārlieku suņu piepildītām vietām).
Lai nu kā, bijām tajās karjerās netālu no Jaunmārupes. Rodis ar mums. Pagaidām, kamēr maziņš, labi redzams, ka baidās iet prom no manis. Dzesē kaut kur riņķī, rausta zālītes un saknītes un brien pa sakaltušajiem lēpju lakstiem kā džungļiem. Mazliet pastaigā, var redzēt, ka smagi sunim – smilts mīksta, stieg kājas, vēders pa zemi velkas, bet paklūpot sanāk uzart ar purnu. Smagi tādam mazulim savvaļā. Ātri nogurst, apguļas pie mums un šņākuļo. Lai guļ, miegā bērni augot.
Nākamo reizi, kad bijām šajās karjerās, puika jau bija paaudzies un daudz priecīgāk uzvēra paskraidīšanu pa smiltīm. Kāpa kalnos, kasījās uz kraujas malas un tikko kā neiešļūca dzelmē. Arī nenogura tik ātri, jā, tādi mazie laikam ne pa dienām, bet pa stundām aug un pieņemas spēkā.
 |
| (Mazais smilšu šņaucējs :D) |
Vienu reizi bijām arī laukos ar Rodi. Nē, patiesībā divas, taču pašu pirmo reizi suns bija vēl tik maziņš, ka diez vai atminas notikušo. Lai nu kā, Rodis aug. Pa dienām un stundām, un arī šoreiz laukos bija aktīvāks. Nāca ar mums ap dīķi, ap māju un galu galā arī uz dārzu. Tiesa gan, te bija arī pāris nepatīkamie mirkļi – sarkanās skudras, kas sadzēla viņa kājiņas divas dienas pēc kārtas un vispārējs nogurums, kas suni pārņēma pēc pārlieku aktīvas dauzīšanās pa āru. Plusi no šī lauku ceļojuma – suns ne vienu reizi nepiešmucēja istabā uz grīdas. Aktīvi tika nests kārtoties laukā un iekšā uz paklājiņa. Otrs pluss – domāju, ka suns daudz jauna redzēja, daudz interesantu lietu, mazliet vairāk ielūkojās pasaulē un sāka to iepazīt vairāk. Lai paskraida pa zāli, lai paskatās pasaulē, lai ierauga ko jaunu – Rīgas dzīvoklis ir pietiekami garlaicīgs...
