Rodis – sargs, kodējs un klauns

Rodis cītīgi sargā māju. Salīdzinot ar Riku, lielo, melno suni, Roža ir mazais nemiera gars, kas pirmais redz, pirmais dzird, pirmais sāk riet un pirmais arī iekampj kādam pakaļā. Viņš ir mežonis, kas vistām neļauj ienākt pagalmā (un labi vien ir), un pirmais, kurām tas, manis mudināts, iekampj astēs, kad klukstes lien aizliegtajā teritorijā. (No šī gan cenšos atmācīt, tāpēc Rodis vaļā vairs netiek laists, kad vistas ganās apkārt.) Taču, ja Roža piesiets un vistas tāpat velkas pagalmā, un Rodis kādu iekampj, nopriecājos, ka būs šašliks, un eju pēc cirvja. Ja nav tām vistām tā prāta, tad nav…

Rodis sargā arī aitas. Pareizāk sakot – pagalmu no aitām. Iesākumā, kad aitu žogs vēl bija caurejams, pa kādai aitai bieži iemaldījās tur, kur viņām nevajadzētu līst. (Vienu reizi arī apgrauza jauno plūmi.) Un šādās reizēs Rodis ļoti uzstājīgi rēja un centās viņas aizdzīt (lasīt „iekampt astē”!). Kad uzlika žogu un aitas vairs pagalmā nespēja ieiet, Rodim pagalma-sargāšanas-dežūra beidzās, taču neskatoties ne uz ko, viņš joprojām cītīgi un uzstājīgi pilda savus amata pienākumus. Lai arī aitām vairs astē iekampt nevar (jo priekšā žogs, kuram, teorētiski, Roža viegli tiek cauri), viņš bieži tās padzen no žoga uz ganību vidus daļu. Tik bieži, ka aitām jau tas sāk apnikt un viņas vairs nereaģē uz šurp-skrienošo-skaļi-rejošo-vaukšķi. Spilgti palikusi atmiņā viena reize – diena apmākusies, Rodis būdiņā, bet aitas pienākušas pie žoga malas un našķojas ar zāli. Es izgāju no mājas pagalmā, Roža momentā no būdas ārā, paskatījās uz aitām, saprata, ka tuvu, tuvu un, skaļi riedams, metās pie tām. Skrēja, skrēja un atdūrās kā miets, jo aitas neizbijās. Palika kā bijušas - stāvam, ēdam, un dzeram -, un skatījās uz suni. Rodis sakautrējās, sastinga kā miets, ar balti aci skatījās uz aitām, kā tās tuvojās viņam, un klusi atņirdza zobus. Kā rūca, kā ne rūca. Izskatījās, ka suns ir apmulsies, izblamējies (un to arī sapratis) un tagad skatījās uz mani un gaidīja, vai drošā aizmugure (es) tam došu kādu „apriet un nokost” komandu. Komanda nesekoja, un viņš izblamējies un nokaunējies palika kā zemē iemiets vēl īsu brīdi.

Vienu dienu pagalmā ģērēšanai tīrīju vienu aitādu no taukiem un gaļas. Abi suņi bija vaļā, un bērni staigāja pa pagalmu ar tēti savā nodabā. Parasta diena. Te redzu, pie manis pienāk Rodis un stāv, un skatās, un ostās. Labi zinādama, ka svaigu gaļu viņš neēd ne pa kam, pat nepiedāvāju to, ko nogriezu no ādas. Bet Rodis laikam bija citās domās – skatās, skatās un pakamp.  Fu, nodomāju. Pievems pagalmu un tik vien tā labuma būs. Vairāk ņemt neļāvu. Suns staigā ap mani kā sargs ap posteni. Nezinu, kas darījās viņa galvā, taču tad, kad bērns pienāca tuvāk, Rodis saspringa. (Nē, ne uz rūkšanu, ne košanu, bet vnk saspringa.) Vai Rodim likās, ka esam bars, es barvedis, viņš padotais? Un viņš gaidīja, kad barvedis „paēdīs” un ļaus arī viņam paēst? Bērnu aizvācu. Ne par ko nevar būt drošs. Un tad mums pietuvojās lielais suns. Rodis riktīgi uzrūca, un lielais suns aizgāja. Jā, Rodis laikam tiešām domā, ka esam bars, ka es ēdu un tad iedošu arī viņam... Eh, mazais muļķa desa! Nedošu. Jēlu gaļu tu neēd un aprīt vien tikai tāpēc vien, lai kādam citam netiktu, ir muļķīgi...

Misija - aitas. 11. daļa. Jēri skrien un Krustjērs

Viss, noslaucīsim sviedraino pieri un paskatīsimies uz kūtī saskrējušo jēru pulku. Tā neko. Liels bars aitu, vēl lielāks bars jēru (lai arī kritušo pulks pietiekams). Lai arī ap Ziemassvētkiem šeit bija kā dzemdību namā, kur grūtnieces uz silto vietiņu bez maz vai gaidīja rindā, pēdējās aitas radības piedzīvoja tikai marta beigās. Un šeit nu jāsaka, ka vienas dzemdības nācās pieņemt arī man. Man! Man – cilvēkam, kas nevienu skrienošu lopu nebija saņēmis un vispār šāda veida dzemdības zināja tikai teorētiski. Iespējams, lasītāji pieres savilks grumbās un aizrādīs, ka man pašai tak atskrējuši divi ‘jēri’, tāpēc teorija un prakse tā kā jau būtu jāzina, taču savai aizstāvībai varu bilst tikai vienu – kad skrēja mani ‘jēri’, blakus man bija gudri cilvēki, taču, kad skrēja aitas jēri, vienīgais ‘gudrais’ blakus esošais cilvēks biju es. Lai arī mani pa telefonu konsultēja topošais vetārsts, es pamanījos trīs reizes sajaukt jēra pakaļkājas ar priekškājām, neveiksmīgi meklēt aitas dzemdē jēra galvu un nonākt pie secinājuma, ka, iespējams, aitai dzimst frankenšteins.

Tā kā es nezinu, cik ilgi aita bija mocījusies pirms viņu satiku, ar sava prāta vēsāko nostūri apzinājos, ka, iespējams, jērs jau ir miris. Laukā viņš bija jādabū tā vai tā. Saņēmu sevi rokās un, skraidīdama no mājas, pusdienlaikā gulēt noliktajiem bērneļiem līdz kūtī nogūlušajai aitai, zvanīju topošajam vetārstam, lai jautātu ko un kā darīt. Man izskaidroja. Satvert aitēna kājas, turēt cieši, kontrakciju laikā spēcīgi bet maigi vilkt, spiežot uz leju. Un darīt to ātri. Steigties, taču lēnām.

Kad, satvērusi jēra kājas, jutu, ka viņš sakustas, caur manu esību izskrēja apziņa – dzīvs. Svēti nosolījusies, ka tāds tad arī paliks, ķēros, pie darba. Rokas trīcēja tikpat ļoti kā tajās reizēs, kad mani bērni ieraudzīja dienasgaismu, un savādā kārtā jutos ļoti atbildīga par Teķeni un viņas dzīvo dzimstošo lolojumu. Protams, bija bail kaut ko salauzt vai iznīcināt, taču vēl biedējošāks likās fakts, ka ja es kaut ko sačakarēšu, kāds var nomirt. Kontrakciju starpposmos mierināju sevi ar domu, ka labi vien bija, ka aitu atradu es. Iespējams, vīrs, mans lielais, miermīlīgais lācis, šai briesmīgajā aktā vispār būtu nosirmojis vai aizgājis ar sirdi…

(Teķene piespiedu kārtā "baro'" Krustjēru)

Jērs piedzima. Es viņu izvilku. Viņš izkrita ar augļūdeņu maisu un, tam saplīstot, jērs ievilka elpu un pirmo reizi iemēminājās. Dzīvs. Atvieglota nopūta un prieks. Pirmās, manis pieņemtās dzemdības. Un veiksmīgas. Viss izdevies. Paldies.

Bet viss nebija tik spoži. Īsi pēc tam aita dzemdēja vēl vienu jēru. Un ne par vienu nerūpējās. Droši vien smago dzemdību rezultātā apziņā kaut kas sagāja greizi. Nebaroja, nenolaizīja. Kad liku pie pupa, nost negrūda, bet pati jērus nekad klāt nesauca. Otrs bija vārgāks, nezīda un nomira (mēs, saimnieki, labu gribēdami, laikam noslīcinājām pienā), taču Krustjērs izdzīvoja. Katru dienu četras piecas reizes tika nests pie mātes un barots no pupa piespiedu kārtā. Aitu turējām un jēru pie pupa. Šim bija apskaužams dzīves spars, lielisks zīšanas reflekss un pārliecinoša vēlme izaugt lielam. Un ar laiku Teķene atjēdzās, pieņēma savu melno lolojumu un pati sāka par viņu rūpēties, barot, saukt, aizsargāt. 

Stāsts ar laimīgām beigām.

Misija – aitas. 10 daļa. Murgs un realitāte

Esmu atpakaļ. Vispārējo kataklizmu – nojukuša datora – un aizņemtās ikdienas – mazo brēkuļu, skrienošo jēru un stādāmo pikusu dēļ – esmu mazliet iekavējusi ar rakstiem. Patiesību sakot, arī tagad laiks, ko pakavēties ar datora tastatūru, ir aiz matiem pievilkts, kādam atņemts un nozagts sev. Bet par jauko. Un par visu pēc kārtas…

Murgs

Visi atceras, ka pagājušais ieraksts bija par ziemas pasaku, kas valda manā sētā ar aitām. Ja? Sniegs, balts, sasalis un jauks. Ziniet, šim sapnim ir arī otra daļa. Murgs. Viss tas, kas nāca pēc skaistās, baltās, sasalušās ziemas. Lai arī man nav saglabājusies neviena bilde ar dubļiem, kas šeit bija sastopami (un neviena bilde arī noteikti nebūtu bijusi tik jaudīga), man ir bilde ar murgu no cita aspekta. Proti, ar murgu, kurā aitas pārvērta skaisto parku. Viņas nograuza ne tikai nolāpītos, indīgos segliņus (un (m)aitas nenosprāga), bet arī lazdas, kļavas, jaunās liepas un simtgadīgos ošus. Velti teikt, ka vīrs, tagad katru reizi parkam garām iedams, uzmet man baltu aci un nomurmina, ka lielie koki tik ātri neataugs. Es viņam atsaku, ka sastādīšu vietā, taču, jā, kamēr koki izaugs, paies labs laiks…

Realitāte

Katram sapnim un katram murgam blakus stāv arī realitāte. Kāda tā ir ar aitām? Lielais, netīrais darbs dzenot vilnu. Un pie divdesmit aitām nopūlēties sanāca ne pa jokam. Kamēr vīrs aitu lopu turēja, tikmēr es ar mašīnīti novilloju. (Kad uzkačāšu skilu, mēģināšu visu darīt viena un pati – gan turēt, gan dzīt.) Kāds varbūt teiks, ka par agru es viņas nodzinu (un varbūt tā būs arī patiesība, jo plikas man viņas jau staigāja uz marta beigām), bet slikti nebija. Ja kāda arī patrīcēja, tad ilgāk pastāvēja kūtī-nojumē, un laukā izlīda tikai tad, kad diena jau bija iesilusi. Paēda un uz nakti kūtī-nojumē salīda visas.

Tagad, aprīlī, aitas ganās aplokā, plūc jauno, mazo zālīti, bauda pavasara saulīti, nakti pārlaiž nojumē un izdemolētajā pirtī. Tā kā esam mācījušies no pagājušā gada kļūdām par elektriski ganu četrās kārtās, kas iežogojumā spēja noturēt tikai apzinīgo barvedi, šogad visam apstiepām riņķī metāla stiepļu žogu. Lai gan jāsaka, ka žogam aitas vajadzēja noturēt vienuviet labāk nekā elektriskajam ganam, šķiet, aitas šo patiesību nezina. Bieži vien aitas manāmas ejot pa perimetru un meklējot vājo punktu, citu reizi izšņurkulē cauri pa apakšu vai kādu zemes gropi, ielien ābeļdārzā un tad man jānesas viņām pakaļ mežonīgā mērkaķa tempā un jācer, ka (m)aitas nekādu lielo skādi vēl nav paspējušas pastrādāt. Vispār traki, jo, liekas, lai arī cik kārtīgi un atbildīgi žogs tiks apvilkts, tās vienmēr izdomās, kā izkļūt cauri. Un ja nekādi nevarēs, sāks lekt. (Pēc izbijušo pistoļu pieredzes varu apgalvots, ka tāds metrs piecdesmit viņām ir kā spļāviens jūrā.)

Misija - aitas. 10. daļa. Pasaka

Misija – aitas. 9. daļa. Lielais pulks un pudeļjērs

Vai esat dzirdējuši teicienu - “kur ir, tur rodas”? Es esmu. Un ziniet, prakse ir apliecinājusi arī teoriju, jo manā ganāmpulkā nu ir divas reizes vairāk lielo, pūkaino māšu, divas reizes vairāk lielo oļu un divas reizes vairāk arī mazo bļauru. Kā? Vienkārši. Nejauši. Kā sniegs no skaidrām debesīm. Ja neskaita, ka mana kūts-šķūnis vairs nespēj satilpināt visus tur atrodamos mūdžus, ka siens, kas bija paredzēts ziemai, strauji rūk, mans aitu ganāmpulks ir nokomplektēts. Kaut arī tas joprojām prasa lielos izdevumus, bet nu, šķiet, uz vasaras vidu būs manāmi arī kaut kādi ienākumi. Bet par biznesiem nerunāsim, jo pašreiz (un vēl ilgi uz priekšu) izskatās, ka aitkopība nes tikai mīnusus. (Tik vien kā prieku, kustību un tīru, veselīgu gaļu.)

Aitas ieguvu jau ap decembra sākumu. Grūsnas. Tādas, pie pēdējiem metriem. Un ap kluso Ziemassvētku laiku šeit bija kā dzemdību namā. Viena vēl nebija nolaizījusi atskrējušo, kad rindā uz dzemdību “palātu” jau gaidīja nākamā topošā māte. Kaut ko novaktēju un laikus iebāzu aizgaldā, kaut kas dzima pats. Par laimi visas aitu mātes bija pietiekami gudras, lai jērus sagaidītu uz siltiem pakaišiem, zem jumta. Aukstumi gan nebija nāvējošie un, ja arī būtu, vienmēr esmu pieturējusies pie domas, ka, ja māte tikko dzimušo nolaiza un pabaro, nomirt tam nav iespējams. Pagaidām (ptu, ptu, ptu) prakse nav pierādījusi pretējo, kaut gan jāsaka, ka viena dvīņu māte vienu no saviem lolojumiem zaudēja. Nezinu gan iemeslu – nedzīvs piedzima vai traumēts pēc dzimšanas. Kad nākamajā dienā aitu un dzimušo jēru ieraudzīju, kūtī uz pakaišiem pamanīju arī otru – mirušu. Tā gadoties...

Un čē pē izdarīja arī vēl viena no jaunajām aitām. Atnesa divus jērus. Un vienu pasūtīja bekot. Nezinu, kas pabojāja laimīgās mātes-bērnu attiecību, taču, kad jaunatskrējušo pamanīju, tas desoja pakaļ citai aitu mātei, kas to šad tad iebuhņīja. Vai nu nozagusi, jo mēdz gadīties, kad cita aitu māte nozog bērnu, vai arī sīkajam pašam kaut kas noklemmējies. Kad liku mazo klāt pie viņa mammas, nekādas mīlestības vairs  nebija. Trieciens pa sānu, pret sienu... Zināms, ko tas nozīmē. Pudeļjērs. Skrējiens ar pudelīti ik pa trim stundām un cerēšana, ka sīkais saņemsies, izdzīvos un izaugs. Neko lielu jau laikam nesanāks sagaidīt, būs kā Baltiņš – tik vien kā priekam.

Sīko savācām. Iestiepām istabā, iebāzām kastē un barojām ik pa trim stundām. Kad sapratām, ka kaste jēru nenoturēs, izstiepām laukā uz kūti. Nav jau traki – nobaros mazuli, ejot uz kūti. Naivi bija cerēt, ka tas gulēs siltumā, zem jumta, uz pakaišiem! Kad vakarā, pirms gulētiešanas devos viņu barot, tas bija iestrēdzis ārā, zem klajas debess vienā durvju šķirbā. Nospļaudamās par mazā jēra neapdomību un saprazdama, ka tā var arī nosalt, pudeļjēru savācu un iebāzu trušu būrī. Vismaz skaidrs, ka nekur neiebāzīsies, pārējās aitas šo nebadīs, kad tas ies meklēt pupus un pienu, un ar viņu nekas nenotiks. 

Nakti pārlaida. No rīta sagaidīja ar blējienu un visu atlikušo dienu tika barots ar pienu. Dzīvelīgs.

Problēmas sākās nākamajā rītā, kad pamanīju, ka piens saskābis un tādu dot nedrīkstot. Tā kā bija jābrauc arī uz pilsētu pie ārsta, ne tikai uz veikalu pakaļ pienam, jēram sanāca izlaist ēdienreizi sešos, deviņos un divpadsmitos. Kad atbraucām mājās, jēru satiku stīvu. Pāris blējieni, bet locekļi sastīvējuši kramā. Jēziņ. Neēdis, nespējis sevi sasildīt un gandrīz nosalis. Savācu lopu, piespiedu kārtā barojām, rīvējām stīvos locekļus – kājas, kaklu – un stipri šaubījāmies, vai šis būs dzīvotājs. Divas dienas pie apkures katla vilka savu dzīvību, tika barots piespiedu kārtā, un... atkopās. Kā par brīnumu. (To visu rakstu, lai citi nepieļautu kļūdas, kuras pieļāvu es. Lai arī nopietni attiecos pret lopu barošanu, sekas, kas piemeklēja pudeļjēru, nespēju paredzēt. Un saprotu, ka tā notika tikai tāpēc, ka jērs bija neēdis, sevi sasildīt un dzīvības procesus nodrošināt nespējīgs, tāpēc gandrīz nomira. Aukstums nebija liels un, ja tiešām aukstums tikai būtu bijis pie vainas, tad jau iepriekšējā dienā, kad tas dzīvoja laukā, būtu noticis tas pats.)

Tagad jērs sēž mājās, vanniņā. Ēd, smird un aug. :D Lai atkopjas pavisam un tad jau tiks izsperts laukā – kūtī, viņam speciāli paredzētā nožogojumiņā.

Nesen uzzināju, ka pudeļjēra stiprināšanas nolūkā tam drīkst dot pie govspiena piejauktu jēlu olu un rīsu tumes. Tās arī dodam.

Lielais aitu pulks pamatīgi pārstrādā arī sienu. Ne tik daudz apēd, kā izmīca pa zemi, saguļ un sačurā un vairāk neēd. Te akmens jāmet mūsu-saimnieku lauciņā, jo barotavu nav. Lai arī barojot aitas zem klajas debess, siena ķīpas spraudu starp segliņu stumbriem, kas bija gandrīz kā barotava, sabeidzināts tāpat tika pietiekami. Šķūnis tukšs. Ja neproti saimniekot, maksā! Zināms. Nopirkām ruļļus, tagad vajadzētu pietikt. Un attiecīgi kaut ko saimniekošanā arī mainīt. Barojam zem klajas debess un ap ruļļiem apvilkām aitu žogu. Pašreiz, kamēr nav dubļu un lietus, izskatās, ka ideja strādā – aitas ēd un izvazā mazāk. Slikti tikai, ka citreiz iekampj ar karstajām mutēm metāla stieplē un tad aukstums pierauj. Aitas sabīstas un bēg, un labu laiku pie ruļļa vairs neiet. Barotavas ideja jāpilnveido, plāni, ko un kā, jau ir.

Tagad, kad visu apkārt klāj sniegs, nav dubļu un nokrišņu, aitas ļoti daudz staigā laukā. Viņas staigāja arī slapjajā laikā, taču apzinos, ka tas varētu nebūt īsti veselīgi aitu kājām, nagiem. Lai nu kā, tas, ko vēlējos teikt – visas saimniecības to nenodrošina. Un pastaigas svaigā gaisā ir ļoti veselīgas vairāku iemeslu dēļ.

• Pirmkārt, kustības ir nepieciešamas visiem. Kūtī kustības ir ierobežotā daudzumā, taču laukā mazie jēri pat dabū izskrieties un izlēkāties.
• Otrkārt, laukā ir svaigs gaiss, tas nav mitrs, putekļains vai kā citādi sabojāts.
• Treškārt, saule, D vitamīns. 
• Ceturtkārt, aukstums, nelabvēlīgie laika apstākļi norūda organismu. Dzīvnieki mazāk slimo, ir spēcīgāki, izturīgāki.

Un galu galā, ja laiks ir ļoti slikts, pūš vējš vai no debesīm gāž kā ar spaiņiem, tad aitas salien kūtī vai nojumēs un purnu laukā nemaz nebāž.