Vai esat dzirdējuši teicienu - “kur ir, tur rodas”? Es esmu. Un ziniet, prakse ir apliecinājusi arī teoriju, jo manā ganāmpulkā nu ir divas reizes vairāk lielo, pūkaino māšu, divas reizes vairāk lielo oļu un divas reizes vairāk arī mazo bļauru. Kā? Vienkārši. Nejauši. Kā sniegs no skaidrām debesīm. Ja neskaita, ka mana kūts-šķūnis vairs nespēj satilpināt visus tur atrodamos mūdžus, ka siens, kas bija paredzēts ziemai, strauji rūk, mans aitu ganāmpulks ir nokomplektēts. Kaut arī tas joprojām prasa lielos izdevumus, bet nu, šķiet, uz vasaras vidu būs manāmi arī kaut kādi ienākumi. Bet par biznesiem nerunāsim, jo pašreiz (un vēl ilgi uz priekšu) izskatās, ka aitkopība nes tikai mīnusus. (Tik vien kā prieku, kustību un tīru, veselīgu gaļu.)
Aitas ieguvu jau ap decembra sākumu. Grūsnas. Tādas, pie pēdējiem metriem. Un ap kluso Ziemassvētku laiku šeit bija kā dzemdību namā. Viena vēl nebija nolaizījusi atskrējušo, kad rindā uz dzemdību “palātu” jau gaidīja nākamā topošā māte. Kaut ko novaktēju un laikus iebāzu aizgaldā, kaut kas dzima pats. Par laimi visas aitu mātes bija pietiekami gudras, lai jērus sagaidītu uz siltiem pakaišiem, zem jumta. Aukstumi gan nebija nāvējošie un, ja arī būtu, vienmēr esmu pieturējusies pie domas, ka, ja māte tikko dzimušo nolaiza un pabaro, nomirt tam nav iespējams. Pagaidām (ptu, ptu, ptu) prakse nav pierādījusi pretējo, kaut gan jāsaka, ka viena dvīņu māte vienu no saviem lolojumiem zaudēja. Nezinu gan iemeslu – nedzīvs piedzima vai traumēts pēc dzimšanas. Kad nākamajā dienā aitu un dzimušo jēru ieraudzīju, kūtī uz pakaišiem pamanīju arī otru – mirušu. Tā gadoties...
Un čē pē izdarīja arī vēl viena no jaunajām aitām. Atnesa divus jērus. Un vienu pasūtīja bekot. Nezinu, kas pabojāja laimīgās mātes-bērnu attiecību, taču, kad jaunatskrējušo pamanīju, tas desoja pakaļ citai aitu mātei, kas to šad tad iebuhņīja. Vai nu nozagusi, jo mēdz gadīties, kad cita aitu māte nozog bērnu, vai arī sīkajam pašam kaut kas noklemmējies. Kad liku mazo klāt pie viņa mammas, nekādas mīlestības vairs nebija. Trieciens pa sānu, pret sienu... Zināms, ko tas nozīmē. Pudeļjērs. Skrējiens ar pudelīti ik pa trim stundām un cerēšana, ka sīkais saņemsies, izdzīvos un izaugs. Neko lielu jau laikam nesanāks sagaidīt, būs kā Baltiņš – tik vien kā priekam.
Sīko savācām. Iestiepām istabā, iebāzām kastē un barojām ik pa trim stundām. Kad sapratām, ka kaste jēru nenoturēs, izstiepām laukā uz kūti. Nav jau traki – nobaros mazuli, ejot uz kūti. Naivi bija cerēt, ka tas gulēs siltumā, zem jumta, uz pakaišiem! Kad vakarā, pirms gulētiešanas devos viņu barot, tas bija iestrēdzis ārā, zem klajas debess vienā durvju šķirbā. Nospļaudamās par mazā jēra neapdomību un saprazdama, ka tā var arī nosalt, pudeļjēru savācu un iebāzu trušu būrī. Vismaz skaidrs, ka nekur neiebāzīsies, pārējās aitas šo nebadīs, kad tas ies meklēt pupus un pienu, un ar viņu nekas nenotiks.
Nakti pārlaida. No rīta sagaidīja ar blējienu un visu atlikušo dienu tika barots ar pienu. Dzīvelīgs.
Problēmas sākās nākamajā rītā, kad pamanīju, ka piens saskābis un tādu dot nedrīkstot. Tā kā bija jābrauc arī uz pilsētu pie ārsta, ne tikai uz veikalu pakaļ pienam, jēram sanāca izlaist ēdienreizi sešos, deviņos un divpadsmitos. Kad atbraucām mājās, jēru satiku stīvu. Pāris blējieni, bet locekļi sastīvējuši kramā. Jēziņ. Neēdis, nespējis sevi sasildīt un gandrīz nosalis. Savācu lopu, piespiedu kārtā barojām, rīvējām stīvos locekļus – kājas, kaklu – un stipri šaubījāmies, vai šis būs dzīvotājs. Divas dienas pie apkures katla vilka savu dzīvību, tika barots piespiedu kārtā, un... atkopās. Kā par brīnumu. (To visu rakstu, lai citi nepieļautu kļūdas, kuras pieļāvu es. Lai arī nopietni attiecos pret lopu barošanu, sekas, kas piemeklēja pudeļjēru, nespēju paredzēt. Un saprotu, ka tā notika tikai tāpēc, ka jērs bija neēdis, sevi sasildīt un dzīvības procesus nodrošināt nespējīgs, tāpēc gandrīz nomira. Aukstums nebija liels un, ja tiešām aukstums tikai būtu bijis pie vainas, tad jau iepriekšējā dienā, kad tas dzīvoja laukā, būtu noticis tas pats.)
Tagad jērs sēž mājās, vanniņā. Ēd, smird un aug. :D Lai atkopjas pavisam un tad jau tiks izsperts laukā – kūtī, viņam speciāli paredzētā nožogojumiņā.
Nesen uzzināju, ka pudeļjēra stiprināšanas nolūkā tam drīkst dot pie govspiena piejauktu jēlu olu un rīsu tumes. Tās arī dodam.
Lielais aitu pulks pamatīgi pārstrādā arī sienu. Ne tik daudz apēd, kā izmīca pa zemi, saguļ un sačurā un vairāk neēd. Te akmens jāmet mūsu-saimnieku lauciņā, jo barotavu nav. Lai arī barojot aitas zem klajas debess, siena ķīpas spraudu starp segliņu stumbriem, kas bija gandrīz kā barotava, sabeidzināts tāpat tika pietiekami. Šķūnis tukšs. Ja neproti saimniekot, maksā! Zināms. Nopirkām ruļļus, tagad vajadzētu pietikt. Un attiecīgi kaut ko saimniekošanā arī mainīt. Barojam zem klajas debess un ap ruļļiem apvilkām aitu žogu. Pašreiz, kamēr nav dubļu un lietus, izskatās, ka ideja strādā – aitas ēd un izvazā mazāk. Slikti tikai, ka citreiz iekampj ar karstajām mutēm metāla stieplē un tad aukstums pierauj. Aitas sabīstas un bēg, un labu laiku pie ruļļa vairs neiet. Barotavas ideja jāpilnveido, plāni, ko un kā, jau ir.
Tagad, kad visu apkārt klāj sniegs, nav dubļu un nokrišņu, aitas ļoti daudz staigā laukā. Viņas staigāja arī slapjajā laikā, taču apzinos, ka tas varētu nebūt īsti veselīgi aitu kājām, nagiem. Lai nu kā, tas, ko vēlējos teikt – visas saimniecības to nenodrošina. Un pastaigas svaigā gaisā ir ļoti veselīgas vairāku iemeslu dēļ.
- Pirmkārt, kustības ir nepieciešamas visiem. Kūtī kustības ir ierobežotā daudzumā, taču laukā mazie jēri pat dabū izskrieties un izlēkāties.
- Otrkārt, laukā ir svaigs gaiss, tas nav mitrs, putekļains vai kā citādi sabojāts.
- Treškārt, saule, D vitamīns.
- Ceturtkārt, aukstums, nelabvēlīgie laika apstākļi norūda organismu. Dzīvnieki mazāk slimo, ir spēcīgāki, izturīgāki.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru