Rodim, kā zināms, ir mazais harēms. Divas kuces miestā pie maniem vecākiem, kur aizbraucam diezgan regulāri, un viena kuce vietā, kur uzturos pastāvīgi. Vasaras noslēgumā kādu laiku pavadīju laukos un sanāca, ka Džeira meklējās. Roda prātiņš momentāli aizgāja ciet un vienīgā vieta, ar kuru viņš turpināja domāt, – saspiestie apaļumi starp pakaļkājām. Kauca un smilkstēja pie āra durvīm neizturami, kad izlaida suni laukā, skrēja pie Džeiras voljēra, dzesēja ap to, mēģinādams atrast kādu vārīgāku vietu. Pie sava medus poda tomēr netika, taču tas neliedza mazajam, raibajam nokaitināt visus mājas iemītniekus. Un mani jo īpaši. Liekas, šajā laikā sunim nekas cits neinteresēja – pat rīta tualetes vietā viņš labāk izvēlējās aizskriet līdz savai mīļākajai kucei, apostīt, vai tur viss pa vecam, un tikai tad doties iezīmēt kādu voljēra malu, lai arī pārējie mopši, ja tādi uzrastos, zinātu, ka šis suņu sievišķis jau aizņemts. Viņš neēda, negulēja, nespēlējās. Visu laiku, ko pavadīja istabā, sēdēja pie āra durvīm un kauca nelabā balsī.
Jākastrē. Tad noteikti šis pavasara/rudens vājprāts pāries, un prātiņš, kas reti, taču regulāri saiet jau minētajā vietā starp suņa pakaļkājām, nekad vairs galvu nepametīs.
Šī epopeja beidzās, kad ar suni devāmies uz mājām.
Tikai mums par nelaimi, arī šai kucei bija meklēšanās laiks. Un tieši tikko, tikko sācies. Facepalm.
Un te sekoja vājprāts vēl vienas nedēļas garumā. Tikai vēl briesmīgāks, jo katru rītu suns jau ap pieciem kauca, lai skrietu laukā, un katru rītu pie šīs dāmas bija vesels kvantums citu visāda kalibra suņu. Bija biedējoši, šķita, ka mazo vaukšķi kāds nokodīs, dažu reizi, kad pagalmā bija iemaldījies vēl kāds gluži nepazīstams suns, pašai bija bail pagalmā spert kāju.
Es to pacietu pāris dienas. Pēc tam sāku suņus aktīvi ar kokiem dzīt prom. Nospriedu, ka jāpērk bise. Jo teorētiski un noteikti arī praktiski visus šos neaudzinātos klaidoņus savā īpašumā drīkstu arī bliezt nost. Kam man viņi jāsaudzē, ja jau, kā izskatās, pat viņu saimniekiem viss pie lampiņas, kas ar viņu lopiem notiek.
Savā ziņā mums ir palaimējies, jo šīs mājas kuce vaislojas tikai ar vienu vecu, vecu suni. Pārējos dzen prom un klāt nemaz nelaiž. Visi tāpat kā Rodis pie viņas stāv noteiktā attālumā, žēli skatās un smilkst. Citreiz padrandelē gaisu, taču pie medus poda tā arī netiek. Lai nu kā, runājot par veco suni, kuru kuce vienīgo pielaiž klāt... Vienu rītu, izejot pagalmā, abus pieķēru grēka darbos. Pretīgi. Metos klāt ar koku un arī Rodis, drosmīti saēdies, cītīgi skrēja man līdzi un uzbruka. Koda svešajam pakaļā.
Es dažreiz domāju, ar kuru galu Rodis domā. Viņš ir desmitiem reižu mazāks par daudziem svešajiem suņiem, taču rej uz viņiem tā it kā būtu pats dievs. Un ne tikai rej. Rodis ir tik drosmīgs, ka uzdrošinās tiem pat uzbrukt – atņirgt zobus un kost.
Tajā reizē svešais suns Rodim uzrūca pamatīgāk, iedzina stūrī. Viņa pieredzējušais prāts, vecums, nobriedušais stresa līmenis sīkāko, muļķāko neaiztika. Tikai pabiedēja. Rodis nobijās pamatīgi. Bet laikam jau ne uz ilgu laiku. Un bez mācības. Jo nākamajā dienā viss atkal notika tāpat un Rodis, divas reizes nedomādams, atkal uzbruka. (Tiem mazajiem suņiem laikam tā prāta tik daudz nav.)
Lai arī vecais suns pie kuces nāk regulāri, viņš ir tukšs zieds. Kucēnu nav. Un nebūs. Taču apziņa, ka vaislošanās laikā pagalms regulāri ir pilns svešiem suņiem, ir pretīga. Kuce ir jākastrē, gribi vai negribi. Tad viņa nesmirdēs, tad pie viņas nenāks, tad man būs mierīgāks prāts, un arī Roža kritiskajās dienās gulēs mierīgāk.
Vēlāk izrādījās, ka šie suņu bari nāk regulāri arī kad kuce nemeklējas. Kāpēc? Lai izrītu paiku. Parasti tas notiek pa naktīm vai agri no rītiem, taču vienu dienu mēs pieķērām – viens liels un viens takšveidīgais. Vīrs skrēja pakaļ ar rungu lielajam, Rodis dzinās pēc māzā. Neredzēju tālāk, taču teica, ka Rodis taksim esot uzbruis, un tas esot kodis pretī. Saķeršanās bija, taču nekāda nopietnā, jo drīz arī taksi pārsteidza vīrs ar rungu un tam bija jāmūk.
Tagad domāju, kā lai es aizstāvu savu īpašu no svešajiem suņiem? Viņi taču var nākt ne tikai vaisloties un apēst paiku, bet arī uzbrukt mājlopiem, kad tādi te būs. Vai maniem bērniem.
Apvilkt žogu ap šitajiem hektāriem finansiāli pašreiz nav iespējams.
Pirkt bisi un tad bliezt visus, kas šeit ienāk?
Vai es drīkstu?
Bet ja šo suņu saimnieki ir tik bezatbildīgi un par saviem suņiem neuztraucas, tos neaudzina un neuzpasē... Stulbeņi. Goda vārds. Man riebj cilvēki, kas nerūpējas par saviem lopiem. Un ja jau viņiem tie nerūp. Tikpat labi, tos arī kāds nošaus. Diez vai saimnieki pamanīs.
