Piedzīvojumi no Ziemassvētku brīvdienām laukos
Bijām laukos ar Rihardu un Ranguli. Un, protams, kā jau vienmēr daudz ko iemācījāmies jauna. Pirmā lieta – baltie kombikorma maisi, ar kuriem apsieti ābeļu stumbri, lai zaķis pa ziemu nenolocītu visu, - nedara nekā ļauna. Atceros, pirmo reizi, kad Rangulis gāja garām, viņš uz maisiem rūca un rēja kā uz ļaunākajiem ienaidniekiem, un atkāpās bailēs.
Otra lieta, ko suns iemācījās gandrīz, – ziemā ūdens ir auksts, taču nav nāvējošs un, ja ledus tur, tad var arī nostāvēt. Ja netur, tad ir jāielūst. Tā kā vienu dienu vakarā bija paredzēta pirts, tad mums ar Rihardu bija jāizlauž ledus. Uzkāpām uz plosta un kā ledlauži, ledum lūztot, irāmies uz priekšu. Suns nemierīgi skraida pa krastu, sak' “paņem mani arī! Jūs mani aizmirsāt”, un rej nelabā balsī. Nu neko. Paņēmām. Bet tā kā suns jau bija izpeldējies un līdz pautiem bija pilnīgi slapjš, tad, loģiski, viņš, uz vietas stāvēdams, sāka trīcēt. Nokāpu no plosta, domāju, ka suns arī nokāps – nekā. Palika uz plosta un trīc... Ar Rihardu nolēmām, ka, tā kā suns jau ir slapjš, noslidinās pa ledu uz krastu. Ja lūzīs, tad leksim pakaļ. Rihards meta un izmeta, Rangulis pa ledus pieciem mm noslidinājās uz krastu slapja kā no grimstoša kuģa bēgoša žurka, es izcēlu, aiznesu uz māju, noslaucīju un sasildīju... Ceru, ka suns iemācījās, ka, ja ir slapjš, tad vajag kustēt, nevis stāvēt. Lai nesalst!
Bija dzirdēti gadījumi, kad suņi, ieraugot sarkano lāzerīšu atspīdumus paliek vai traki. Šonedēļ Rango arī iepazinās ar lāzerīti. Viņa prieks bija īsts un neviltots, kad, lāzerītim pakaļ skrienot, viņš tesās no vienas istabas otrā, no grīdas, uz dīvānu, uz skapīti... Viņš tiešām domāja, ka sarkanais punktiņš ir saēdams. Cirta ar zobiem. Kad atspīdums staigāja pa manu ķermeni, Rangu centās to saostīt... Cik daudz azarta un kādu patīkamu prieku spēj sniegt tādi nelieli sīkumiņi!
Atceros, suņa bērnībā trepes uz otro stāvu bija īsts pārdzīvojums. Kājiņas bija mazas, trepes lielas un augstas. Un bail. Negribīgi viņš centās uztrausties, bija jāmudina un jāpalīdz, līdz puika ieguva pietiekami daudz drosmes un apziņas, par to, ka viss ir iespējams un viņam pa spēkiem. Tagad viņš tā laiž pa trepēm, pat neskatos, pat pa diviem trim pakāpieniem. Citreiz sanāk kaut kur aizķerties, mazliet paslīdēt... Bet tā jau tā pieredze rodas. Un man liekas, ka tumsā viņš sliktāk redz, jo vienmēr, kad jāiet pa tumsu, suns iet pa vienam solītim, apzinīgi un lēnām. Vai tad tiešām suņi neredz tumsā?
Vakar, pa nakti ar suni pastaigājāmies. Laukā pūta liels vējš, un vispār sametās bail. Suns čurā, paskrien tālāk, pačurā atkal, paskrien, paskrien un sāk uz kaut ko rūkt nelabā balsī. Tā kā tas bija labu gabaliņu no mājas, pie lielā ceļa un krūmājiem, tad man reāli sametās bail arī pašai. Mož suns kaut ko ieraudzījis? Mož kāds nenormālais? Ieķeros Rihardam elkonī un lieku, lai šis skatās. Nekā! Kāds zars, liekas, pašūpojās un, mezdams biedējošu ēnu, sabiedēja suni un lika tam uzrūkt. Lai arī mazliet tizli, tomēr labi – vismaz nenormālā slepkavnieka nav manā pagalmā. Fūuuu. Cik biedējoši ir šie vējainie un īpaši tumšie rudens vakari.
Bijām laukos ar Rihardu un Ranguli. Un, protams, kā jau vienmēr daudz ko iemācījāmies jauna. Pirmā lieta – baltie kombikorma maisi, ar kuriem apsieti ābeļu stumbri, lai zaķis pa ziemu nenolocītu visu, - nedara nekā ļauna. Atceros, pirmo reizi, kad Rangulis gāja garām, viņš uz maisiem rūca un rēja kā uz ļaunākajiem ienaidniekiem, un atkāpās bailēs.
Otra lieta, ko suns iemācījās gandrīz, – ziemā ūdens ir auksts, taču nav nāvējošs un, ja ledus tur, tad var arī nostāvēt. Ja netur, tad ir jāielūst. Tā kā vienu dienu vakarā bija paredzēta pirts, tad mums ar Rihardu bija jāizlauž ledus. Uzkāpām uz plosta un kā ledlauži, ledum lūztot, irāmies uz priekšu. Suns nemierīgi skraida pa krastu, sak' “paņem mani arī! Jūs mani aizmirsāt”, un rej nelabā balsī. Nu neko. Paņēmām. Bet tā kā suns jau bija izpeldējies un līdz pautiem bija pilnīgi slapjš, tad, loģiski, viņš, uz vietas stāvēdams, sāka trīcēt. Nokāpu no plosta, domāju, ka suns arī nokāps – nekā. Palika uz plosta un trīc... Ar Rihardu nolēmām, ka, tā kā suns jau ir slapjš, noslidinās pa ledu uz krastu. Ja lūzīs, tad leksim pakaļ. Rihards meta un izmeta, Rangulis pa ledus pieciem mm noslidinājās uz krastu slapja kā no grimstoša kuģa bēgoša žurka, es izcēlu, aiznesu uz māju, noslaucīju un sasildīju... Ceru, ka suns iemācījās, ka, ja ir slapjš, tad vajag kustēt, nevis stāvēt. Lai nesalst!
Bija dzirdēti gadījumi, kad suņi, ieraugot sarkano lāzerīšu atspīdumus paliek vai traki. Šonedēļ Rango arī iepazinās ar lāzerīti. Viņa prieks bija īsts un neviltots, kad, lāzerītim pakaļ skrienot, viņš tesās no vienas istabas otrā, no grīdas, uz dīvānu, uz skapīti... Viņš tiešām domāja, ka sarkanais punktiņš ir saēdams. Cirta ar zobiem. Kad atspīdums staigāja pa manu ķermeni, Rangu centās to saostīt... Cik daudz azarta un kādu patīkamu prieku spēj sniegt tādi nelieli sīkumiņi!
Atceros, suņa bērnībā trepes uz otro stāvu bija īsts pārdzīvojums. Kājiņas bija mazas, trepes lielas un augstas. Un bail. Negribīgi viņš centās uztrausties, bija jāmudina un jāpalīdz, līdz puika ieguva pietiekami daudz drosmes un apziņas, par to, ka viss ir iespējams un viņam pa spēkiem. Tagad viņš tā laiž pa trepēm, pat neskatos, pat pa diviem trim pakāpieniem. Citreiz sanāk kaut kur aizķerties, mazliet paslīdēt... Bet tā jau tā pieredze rodas. Un man liekas, ka tumsā viņš sliktāk redz, jo vienmēr, kad jāiet pa tumsu, suns iet pa vienam solītim, apzinīgi un lēnām. Vai tad tiešām suņi neredz tumsā?
Vakar, pa nakti ar suni pastaigājāmies. Laukā pūta liels vējš, un vispār sametās bail. Suns čurā, paskrien tālāk, pačurā atkal, paskrien, paskrien un sāk uz kaut ko rūkt nelabā balsī. Tā kā tas bija labu gabaliņu no mājas, pie lielā ceļa un krūmājiem, tad man reāli sametās bail arī pašai. Mož suns kaut ko ieraudzījis? Mož kāds nenormālais? Ieķeros Rihardam elkonī un lieku, lai šis skatās. Nekā! Kāds zars, liekas, pašūpojās un, mezdams biedējošu ēnu, sabiedēja suni un lika tam uzrūkt. Lai arī mazliet tizli, tomēr labi – vismaz nenormālā slepkavnieka nav manā pagalmā. Fūuuu. Cik biedējoši ir šie vējainie un īpaši tumšie rudens vakari.
