Turpinot
Samora netikumu blici, jāuzskaita vēl viens netikums: Samo kož.
Manas rokas ir sakostas, zilumainas, dzeltenas un zaļas. Un sāp! Ja
no sākuma viņš knakstījās, tad tagad kož kā pats nelabais –
simt gadus neēdis mežonis no džungļos sastopamajām cilvēkēdāju
ciltīm. Un es vairs nejūtos kā viņa draugs, bet gan kā boksa
maiss, cukurs vai sakaltis maizes kancītis, kuru var ēst, ēst,
ēst. Viss! It kā nepietiktu ar to, ka viņš man kož rokās...
Taču vienreiz viņš pakampa manu pupu. Ja man vēl būtu tādi
arbūzi, ka varētu izkost robu, taču viņa mute un mana rozīne –
no, no, no. Viss. Nekādas košanas vairs! Ja kodīs, sitīšu. Pa
degunu. Pa krūtīm. Visur! Lai tik pamēģina vēl iekost. Man ir
apnicis. Grrrrrr......
Tiesa,
netikumu blicē ir jāuzskaita vēl viena izmaiņa. Mūsu problēmas
ar iešanu cauri aplokiem, žogiem un elektriskajiem ganiem ir
izcīnītas. Vai pareizāk būtu teikt – mazinājušās. Citu reizi
gan Samo tā dīvaini pa malām paskatās, bet tad es fiksi viņa
domas aizdzenu uz citām lietām – uz to, ka ir jāstrādā.
Citreiz sanāk gan ar pātagu pamudināt... Bet kuram nesanāk?
Vairāk cauri nav izgājis. Un tas ir labi.
Esam
piedzīvojuši arī izaugsmi. Mums iet vēl labāk soļojot blakus,
rikšojot blakus, apstājoties blakus. Liekas, ka vajadzētu sākt
mācīties kaut ko jaunu. Piemēram, nodoties apvidus prieku
baudīšanai un doties mežā. Konsultējos ar Natāliju, savu
jāšanas treneri. No sākuma vajadzētu pa mazam gabaliņam tuvoties
mežam, nedrīkstot pieļaut, ka zirgs no kā sabīstas un tad laiž
ļekas pār galvu uz mājām. Protams, viņa arī teica, ka sākumā
uz mežu vajadzētu iet kompānijā vēl ar citiem zirgiem, lai Samo
redz, ka pārējie ir droši un ka viņam nekā nav jābaidās... Ja
tas būtu tik vienkārši, noteikti varētu iet ar kompāniju. Taču,
nē, parasti es stallī esmu no rīta, bet pārējie ap pusdienas
laiku un pēcpusdienā, turklāt ir tik ļoti maz cilvēku, kas dodas
mežā pastaigas pēc...
Strādājam
divatā. Tuvojamies mežam. Es mīļi, uzstājīgi, pētot, vai viņam
nav bail un cenšoties sagaidīt to mirkli, kad viņš varētu no
kaut kā nobīties. Lai arī mežā netiekam, jo mēģinām gar meža
maliņu, manuprāt, iet diezgan labi. Zirgs man uzticas, viņš ļoti
cenšas, lai mani iepriecinātu. Man gan jāatzīstas, ka pirmajās
reizēs, dodoties uz meža pusi, man bija bail – ja nu viņš
sabīstas.... Atkal būtu netikums rokā.
Meža
sakarā rakstot, tomēr pienāca diena, kad mums palaimējās. Stallī
ieradās viena jaunzirga iestrādātāja un viņa gribēja doties
pastaigā pa mežu. Protams, mēs ar Samo līdzi. Šī bija pirmā
reize, kad mēs ar Samo (un citiem cilvēkiem un citiem zirgiem)
bijām mežā. Bija interesanti. Lai arī man no sākuma bija bail un
zirgs bija diezgan uzvilcies, ceļojums noritēja veiksmīgi.
Šodien
nonācu pie būtiskas atziņas – mans zirgs uztraukumā un bailēs
vienmēr ēd. Un nevis ēd tā mierīgi, bet rij. Rij. Rij. Pilnām
mutēm.
Vai zirgs
var uzskriet cilvēkam? Skriet virsū, neapstāties tā priekšā,
pārskriet pāri un atstāt no cilvēka vien slapju peļķi? Pēdējā
laikā, darbojoties ar Samoru pie rokas vai vnk laukumā skrienot,
viņš mēdza pietuvoties ļoti aktīvi rikšos un dažbrīd pat
lēkšos. Protams, arī pamest dibenu un izspert pakaļkājas. Lai
arī zirgā nebija vērojamas dusmas (atglaustas ausis un sejas
izteiksme, kas vēstī par iznīcinošu naidu), dažu reizi jau tā
kā bail paliek. Jaunzirgs tomēr... Taču atbilde, par to, ka nē,
nevarot, atnāca pati. Reiz darbojāmies, viņš bija labi tālu un,
nobīdamies no mašīnas, strauji nesās manā virzienā. Lēkšos.
Es jau padomāju, ka būs beigas, jo zirgs, pat nedomādams stāties,
skrēja uz manu pusi. Taču nebija. Viņš ļoti strauji nobremzēja
un tikai mazliet paslīdēja sniegā. Viņš apstājās teicami. :)
.jpg)
