Par nagiem, ragiem un panākumiem

Par nagiem, ragiem un panākumiem...

Esmu pieķērusi sevi pie domas, ka dažu reizi man ir bail no sava zirga. Vai arī es viņam neuzticos? Citu reizi, kad viņš spēlējoties paceļas pakaļkājās vai pamet dibenu, izsperot kājas tikai desmit centimetrus no manas sejas, manī ieperinās neuzticības bailes. Esot tāds sakāmvārds, ja no kā baidīsies, tas notiks...

Ar mums notika kas līdzīgs, kas dažādu likumsakarību dēļ izvērtās par pamatīgu atklāsmi:

Reiz biju atnākusi uz stalli brīvdienā – šeit bija ļoti daudz cilvēku un ļoti daudz dzīvnieku. Līdzi biju paņēmusi arī ar savu suni, lai sāktu abus – zirgu un suni - iepazīstināt (lai vasarā varētu ar viņiem abiem darboties reizē). Samo par suni neko neteica. Ar veselīgu interesi nāca klāt mazajam, baltajam plušķim, apostīja, pabakstīja ar purnu. Liekas, sunim drosminiekam no zirga bija vairāk bail.

Stāvot staļļa pagalmā un nododoties kaismīgai fotosesijai, pēkšņi jutu, ka zirgs atkāpjas. Un ne tā mierīgi, bet diezgan aktīvi un saraustīti. Pagriežoties un paskatoties, pamanīju, ka no muguras mums virsū skrien vēja suns. Liels, spalvains. Zirgam bail. Mazliet paturēju stingrāk, mazliet padancoja ap mani, bet nomierinājās. Paostīja un, kad gāja uz suņa pusi, padzina to. Bez naida. Ar veselīgu interesi. (Tikai pirmajā mirklī no straujās kustības Samoram bijis bail.)

Krājot kopīgos uztraukumus, pienāca pēdējais piliens. Otrā pagalma pusē iedarbinoties motorollerim, zirgs salecās, sabijās un kāpās man virsū. Sanāca tā, ka viņš man uzkāpa uz pēdas pirkstiem un es, kāpjoties atpakaļ, pakritu. Es gulēju uz asfalta, un zirgs nāca man virsū. Es redzēju viņa platās krūtis un pirmo reizi pamanīju, cik gan tomēr viņš ir liels. Zirgs apstājās. Četrsimt kilogramu smagais dzīvnieks neuzkāpa uz manis. Un, lai arī viņam bija bail no tālumā skanošā motorollera motora, pāri cilvēkam - pāri savam saimniekam - viņš negāja. Un te ir arī atbilde uz manu iepriekš izvirzīto jautājumu –, nē, zirgs cilvēkam virsū nekāps. Nekāps virsū savam saimniekam. Un man beidzot vajag sākt vairāk uzticēties savam zirgam.

Un tagad par ragiem.

Daudz ejam mežā. Radināmies pie savvaļas – kokiem, putniņiem un pārējām mežā atrodamajām padarīšanām. Tiesa gan, divatā vēl neejam, bet vēl pārī ar kādu cilvēku un zirgu gan. Mans zirgs baksta mani. Neatkarīgi no tā, vai iet blakus, aiz muguras vai (citu reizi) pa priekšu. Viņš vienmēr panāk manis iebuktēšanu, savainošanu vai auras aizskaršanu. Un tad es viņu grūstu, bakstu, lieku atkāpties, griezties un veikt vēl miljons citas darbības. Draugs mīļais, ievēro, te stāvu es! Te ir mana vieta! Tur stāvi tu! Tā ir tava vieta!

Otra lieta – košana. Ak, jaukie zilumiņi! Ak, jaukie dzeltenumiņi un zaļumiņi! Šodien viņš man iekoda. Nolamāju viņu par pimpausi, dusmās pamatīgi nobiedēju un iesitu pa degunu. Miers. Zirgs tik auksti no manis novērsās un vairs neuzlūkoja, sak' “es tevi neredzu, tu man esi mirusi”. Tik spožu, spilgti manāmu emociju es nekad vēl no viņa nebiju nolasījusi. Lielajās, brūnajās acīs tāds aizvainojums it kā es viņam būtu uzgrūdusies, iekodusi un vēl iesitusi. Kamōn!!!

Šai pat mežā iešanas sakarā, jāpiebilst, ka pirmo reizi mežā pamēģinājām rikšot pie rokas. Zirgs tā sapriecājās, ka pēc tam nespēju nomierināt. Rikši, rikši, rikši! Vairākas reizes ceļa laikā apstādināju, vairākas reizes atkāpināju. Tiekot līdz boksam un sākot tīrīt kājas, bijām paspējuši jau sastrīdēties. Zirgs iespītējas. Tu man neļāvi rikšot, tad tagad necelšu kājas. Ar spēku un mokām kāju pacēlu. Ak, tu pacēli manu kāju, gulšos. Un guļas. Sitiens. Zirgs kā uz burvju mājiena normāls. Kāju palaida. Kāju pacēla. Kāju turēja.

Nu kā citādāk, ja pa labam nesaprot?...

Daudziem privāto zirgu audzētājiem ir tas, ka viņi ļoti lutina un ļoti izlaiž savus zirgus. Aivars reiz man arī gribēja piešūt, ka es esot pārāk maiga pret savu zirgu. Bet, nē, es esmu godīga. Kad pelnīts, ir uzslava un našķis, pliķēšana pa kaklu un apskāviens, un, kad pelnīts, - ir sitiens ar steku vai pātagu, vai plaukstu, vai kāju. Zirgs ir jāaudzina un jāpanāk attiecības, kurās valda harmonija – viņš nelien manā zonā, bet es viņējā. Viss.  

(4. daļa)

Lauki! Jē, atkal lauki...

Pirmā lieta, mēs bijām laukos ar sunīti. Tur viņš pirmo reizi gāja bez pavadas – leca pa sniegu, slīdēja pa ledu un skrēja pakaļ kaķim. Slikti mums dažreiz iet ar atsaukšanos, jo bez našķiem šitā uzparikts vēl nedarbojas (un, nedod Dievs, ja saucējs ir vēl dusmīgs), taču nav arī pavisam briesmīgi slikti - suns vēl bailīgs, no manis tālu prom neiet. Vienu reizi gan es gribēju iet uz priekšu, bet viņš izdomāja, ka savā nodabā paganīties labāk. Pasaucu, pasaucu. Nenāk. Nu neko, aizgāju tālāk viena. Noslēpos un gaidīju. Pēc mirkļa redzu, suns skrien. Meklē acīm, klausās ausīm. Maza panika. Saimnieka nav. Ko nu darīt? Kad ieraudzīja, tad gan klupdams krizdams desoja pie manis un savā suņa valodā solījās tā nekad vairs nedarīt. 

Laukos sunim gadījās arī pirmā peldēšanas/slīkšanas pieredze. Izdauzījām āliņģus, suns ar piesardzību apkārt gāja. Vēlāk āliņģi apklājās sīkai ledus kārtiņai un mazais muļķa desa, domādams, ka 3 mm ledus viņu noturēs, gāja pāri. Rezultātā suns ievēlās ūdenī un kuldamies tikko turējās virs ūdens. Neko – izvilku laukā, ietinām mētelī un nesām uz māju. Nākamajā dienā suns gāja vēl piesardzīgāk.

(Suns - kakla kungs. Tā tik vien skatās savu glūnīgo skatienu,  kas uz
galda, kas šķīvjos, kas glāzītēs...)

Vienreiz dzīvoklī visi ēdām M&M konfektītes. Lai gan esmu par veselīgu pārtiku, suns dažreiz šo to no mūsu našķiem arī dabon. Ar vienu M&M viņam pietiek. Lai nu kā, iedevām. Tā un šitā mēģināja to konču sakodīt. Pēkšņi man pabira konfektes, un viena nokrita uz zemes. Suns zibenīgi izleca no savas gultiņas, pametās zem galda un uzsūknēja pazudušo konfekti. Hop – pakampa zobos konfekti un nesās uz savu gultņu pie otras pusgraustās. Ātri, ātri abas divas vienu pēc otras. Sak' – aplaizīšu abas, apēdīšu abas kamēr neviens man nav atņēmis! Mēs tā pārsmējāmies un, protams, tās končas viņš varēja paturēt abas. Par centību.

Kad sunīti dabūjām, abas tā austiņas bija nolaidušā (viņš izskatījās skumjš un maziņš), pēc tam, kad sākām iepazīties, austiņas pacēlās. Attiecību veidošanās vidus posmā viena Rango austiņa nolaidās. Bija smieklīgi, un mēs nezinājām, kāpēc tā. Mana māsa teica, ka suns taisa kompromisu, jo man patika stāvošas austiņas, bet Rihardam guļošas. Tagad abas stāv. Interesanti.

Mūsu sunīts ir smieklīgs. Kad mēs visi ēdam, viņš paēd pirmais. Sāk riņķot virtuves vidū, iekodies astē netālu no vietas, kur tā dīkst. Un riņķo un riņķo, un riņķo. Mēs jau smējāmies – katram galmam ir savs āksts, arī mums.

Arī pagalmā attiecības ar citiem suņiem sāk uzlaboties. Puika ir sapratis, ka dibenu ostīšanas suņu aprindās ir kā rokasspiediens cilvēkiem – uz satikšanos, uz atvadām un vēl sarunas vidū dažas reizes. Un pret to vairs neiebilst. Mūsu draugs Riekstiņš pie mums pieskrien vienmēr, kad mūs redz. Bija smieklīga viena no pirmajām satikšanās. Abi jauni, abi dumji, pilni neuzticības (manam 5 mēneši, tam pusotrs gads), stāv viens otram pretī, kā kāds ko straujāku izdara, abi salecas. Uz beigām sāka spēlēt ķeršanas.

Šodien pagalmā redzējām jaunu suni. Nu bāc. Šķirne. Bet tik briesmīga! Ļausim iztēloties – iedomājies Černobiļu. Un stirniņu, kas ieguvusi radioaktivitāti – kaķa resnumā, bez spalvas un garām, garām kājām. Tāds, lūk, tas suns izskatījās. Ieraugot vnk WTF ?! Labi, dievs ar visu – mums katram ir gaume, arī viņa saimniekam...