Misija – aitas. 6. daļa

Abas pistoles labu laiku bija iespundētas malkas šķūnītī, tikai vienā rītā divu un trīs dzīvnieku vietā mani sagaidīja veseli pieci. Jā, jā, otra pistoles (tā pati, kura vasaras vidū bija aizlaidusies uz mežu un es viņai dusmās noteicu mājās vairs neatgriezties), atnesa divus gaišus jēriņus. Jauki.

Tik traki, kā bija licies, ka būs, ja mēģināsim iet novietnē pie lopiem, nebija. Jērus viņas diezgan labi ieredzēja, gluži virsū kāpt nekāpa, taču šad tad, stresa iespaidā, pagrūstīja. Piesienot abas jukušās dāmas pie saitēm, sadevām jēriem selēnu un pie reizes paskatījāmies arī dzimumu. Jes, mums ir divas aitiņas – viena tumša un viena gaiša, ļoti, ļoti maza, un viens teķītis.

Vienīgais, kas pašreiz mani uztrauc ir dvīņi. Puika ir stipri lielāks un stipri spēcīgāks par savu māsiņu, tāpēc šķiet, ka drīz vien sāks viņu 'apbižot', iztempjot visu pienu. Jāskatās, ja mazais jēriņš būs badā, būs jāsāk piebarot. 

Paturot pistoles ar jēriem atsevišķi pāris dienas, secināju, ka aitas ir labas mammas – bērnus ir pieņēmušas un atzīst. Bet cik ilgi turēs šķūnītī? Vajadzētu laist pie bara. Netā meklēju informāciju, centos atrast, kā pieredzējuši aitu audzētāji dara ar saviem bariem – aitām, teķi un jēriem – un nospriedu, ka ir jālaiž visi kopā. Vēl jo vairāk arī tā iemesla dēļ, ka laukā vēl ir zaļa zāle. Lai arī vīrs bija stingri pret, sak', jēriņi vēl maziņi, vai tiks mammām līdzi, bet es biju nelokāma. Tie taču nav cilvēki, kuriem gads vajadzīgs, lai nostātos uz savām kājām un kaut cik sakarīgi klunkurētu mammai līdzi...

Izlaidām. Pistoli pa vienai iznesām, palaidām, līdzi iznesām arī jēriņu(s). Kā nesās, tā aiznesās, un sīkais līdzi. Pie bara. Ko bars? Neko. Apostīja, vai aita īstā, baltām acīm paskatījās uz jēru, taču viss kārtībā. Arī teķis Dižolis (par kuru man bija vislielākais uztraukums) neko neteica. Kad izlaidām otru pistoli, abas apvienojās un ar jēriem aizdevās tālēs zilajās. Ar baru gluži nestaigāja, vienmēr paturēja pa acij, bet arī nepievienojās. Kāpēc? 

Ā, aizmirsu piebilst, ka pistoļu vietā ielikām visus teķus-jērus kaušanai. Tie pēdējās dienās bija kā uz adatām un visu laiku 'meklējās', kāvās ar Dižoli un centās aplēkt teķa draudzeni. Nevar, nevar barā turēt vairāk par vienu teķi. Citādi ir haoss, bardaks un kūtiņai-nojumei jumts ceļas stāvus. Tagad vismaz miers, visi trīs pie vietas un Dižolis ar savu draudzeni, liekas, nododas hedoniskajam dzīvesveidam.

Ja atgriežamies pie pārējām aitām, tad te nu jāsaka, ka aitas joprojām vairāk mīl uzturēšanos klajumā, guļ nojumē pie pirts un ir visai apmierinātas neatkarīgi no tā, kas nāk no debesīm, lietus vai slapjš sniegs. Ja man ir luste un laiks, aizvedu viņas uz tālajām ganībām, bet pēdējā laikā tas sāk kļūt arvien apgrūtinošāk, jo liekas, kuru katru mirkli jāatskrien vēl vismaz vienam jēram – barvedes mantiniekam.

Roda dzīves sīkumi 5. daļa

Man liekas, ka Rožam ir stress, dzīvojot mājās. Nē, es nesaku, ka viņam nav stresa divas dienas lietū un vējā, un aukstumā laivojot pa Gauju, taču man šķiet, ka stress dzīvojot mājās ar mazu bērnu  arī ir diezgan liels. Viņš ir sācis grauzt savu migu. Un viņš to dara ar tādu azartu, tādu degsmi. Uz viņu paskatoties tiešām liekas – suns kožot migu atriebjas visiem par visu. Visvairāk jau bērnam, jo tas var visu – ķert asti, pakaļkāju, glāstīt (lasīt – sist), krist virsū un velties pāri. Un Rodis visu pacieš (ptu, ptu, ptu), viņš ir labs, saprātīgs suns.

No sākuma iebildu un neļāvu suņam plosīt savu migu, taču tad apdomājos. Lai labāk dusmas izgāž uz mani vai bērnu? Nē tak. Vai lai labāk plosa bērna mantas, drēbes vai manas segas un spilvenus? Arī nē. Kas paliek? Lai plosa savu gultu. Kad to būs dabeidzis, gulēs uz zemes vai, labākajā gadījumā, es paklāšu šim kādu vecu, caurumainu segu. 

Es domāju, ka stress viņam ir arī no tā, ka katru dienu raugās, kā saimnieki ēd pastētītes un desiņas, bet viņam šad tad tiek tikai kauli, bērna neizēstie biezeņi un samuļļātās maizītes. Protams, Roža nav muļķis – viņš ir iemācījis savu labumu gūt arī no mazā bērna. Ik pa reizei atņem pa cepumam, pa gaļas gabalam. Plus, ar savu labo degunu saož visu, ko bērns ir noslēpis, izsmērējis vai kā citādāk nozūmējis pa istabas stūriem, mēbelēm un pažobelēm. Es jau vienreiz smējos: visiem ir I-roboti, bet man ir R-Robots. Ja nokrīt gaļa (un bērns nepaspēj pieliekties pirmais, lai paceltu un iebāztu mutē), ja izbirst kellogsi vai izlīst piens, tikai pasauc Rodi un viņš visas šmuces novērsīs. Viņš novērsīs pat tās šmuces, kuras saimniekiem būs bijušas neredzamas. Ir labi, ka mājās ir suns. 

Taču no otras puses – arī suņa apmatojums ir visur. Visur. VISUR!!! Un kārto māju kaut piecas reizes dienā. Sūc un mazgā! Un figu, jo smalkie, melni-baltie matiņi tāpat ir visur... Man dažreiz nolaižas rokas un citreiz parādās sajūta, ka man jau ir divi bērni. Aiz abiem ir jāiet ar lupatu, abi ir jābaro un jāvāc un jāmazgā, abi jāuzpasē. Un tad man rodas jautājums – kam man bija vajadzīgs suns? Kam bērns? Un es nokaunos un saprotu – lai mīlētu, lolotu un gādātu.

Negribējās jau šajos bloga ierakstot pieminēt bērnu, taču es to darīšu vēl vienā sakarā. Rodis izklaidē bērnu un bērns Rodi, tāpēc – cik lieliski – man ir mazliet vairāk brīva laika savām darīšanām. (Ar acs kaktiņu un auss galiņu jau vienmēr abi rezgaļi ir sasniedzami.) Un ziniet, ir tik smieklīgi skatīties, kā iedots sakaltis rupjmaizes kancītis ceļo no bērna rokas suņa mutē un no suņa mutes bērna rokā, un istabu piepilda sīki smiekli, smalki soļi un suņa nagu skrapstoņa.

Misija - aitas. 5. daļa. Nevaldāmās pistoles un pirmais jērs

Aiz loga arvien biežāk rītos sals. Viss balts, bet aitas kūtī-nojumē (kas starp citu ir iztīrīta un apgreidota ar aizgaldiem, kur silti pakaiši un siens, un kvieši katru vakaru) naktis nepavada. Kā redzams, viņām labi nakšņot laukā zem klajas debess vai meža nomalē zem nojumes bez sienām. Lai dzīvo.

Viss jau būtu labi, taču – tuvāk un tuvāk nāk jēru skriešanas dienas. Un te nu latvietis normālais izsauksies – “Gita, tu trauma, kurš aitas lecina tā, lai jēri skrien rudenī/ziemā?!” Es lecinu. Eksperimentēju un lecinu, un skatos, kas sanāks. Galu galā – kam es turu aitas? Gaļai? Bet  trīs kaujami jēri divos gados ir labāk kā divi kaujami jēri divos gados. Vai ne? Nu tad pie tā arī pieturēsimies. (Kaut gan manai aitu turēšanai, kā redzams, izmaksas arī būs lielākas...)

Eh. Labi. 

Tātad, sākas aukstais rudens, nāk jēru skriešanas laiks, un Gita sāk kost pirkstos, jo nez kur izlasīja, ka pēdējā mēnesī grūsnās jāpiebaro ar spēkbarību jo īpaši. Tā kā manā pulkā ir pāris normālas aitas un divas nenormālās aitas – pistoles -, loģiski, piebarošana sanāk tāda kā sanāk. Daži apēd visu, bet citiem nepaliek. Risinājums – pistoles atšķirt, iebāzt abas malkas šķūnī un piebarot tur.

Domāts, darīts. Ar vīru šo darbiņu lielās mokās veicām trīs dienas. Kas varētu būt tik briesmīgs divu aitu savažošanā? Ja tās būtu normālas aitas, tad nekas, taču pistoles... oi, oi, oi... Vienu dienu pamuka, otru dienu caur ventilācijas spraugu izšmauca, trešajā dienā jumtā gandrīz caurumu izbakstīja ar ķobi. Nav viņas normālas! Nav!!! Un grūsnas. Viena kā guba, bet uz malkas uzlēca un trīsdesmit centimetru šaurā spraugā pa grēdām izložņāja. I galva ķērās, i vēders buksēja, bet še tev – cauri izmocīja. Lādēdamies abi ar vīru un kokiem bakstījām nelietes lejā. Sak, ja tie bērni mātes miesās jau nebūs nomocīti, tad noteikti atskries pirms laika. Stulbās aitas!

Solīdamies šitās debīliķes piesiet, - jo citādāk nav iespējams ne klāt pieiet, ne pabarot, ne noķert -, aizklapējām ciet visas spraugas, kas platākas par divdesmit centimetriem, norobežojām ceļu uz malkas grēdas un klusībā lūdzām visus augstākos, lai jēri atskrien dzīvi.

(Kaut gan siet aitas arī nav prāta darbs. Pirmkārt, kā viņas sagaidīs jērus piesietas? Ne aplaizīs, ne pabaros. Otrkārt, pastāv nožņaugšanās risks. Un būtu pavisam stulbi, ja stulbā aita nožņaugtos un paņemtu savā nāvē arī savus bērneļus. Vai arī ir iespējams aitu piesiet tā, lai viņa nenožņaugtos?)

Nākamajā dienā mani sagaidīja divas pistoles un viens aitēns. Melns, kaķa izmēra lopiņš. Gulēja pakaišos un drebēja. Jēziņ! Nolaizīts? Pabarots? Rokām trīcot sazvanīju vairākus cilvēkus, lai uzzinātu, ko un kā darīt, taču savas slimīgās bažas nespēdama apmierināt, novaktēju pie pistoļu aizgalda ilgāku laiku līdz pamanīju, ka mazulis izskatās visai sakarīgs. I nolaizīts, i pabarots. Plus, redzēju arī kā pieceļas, izstaipās, pačurā un dodas pie pupa. (Vienīgais kas neapmierināja – garā nabas saite, kas vilkās pa zemi.) Viss. Slava bogu, šitai pistolei prāts gana, lai savu lolojumu atpazītu un pieņemtu, apkoptu un pabarotu.

Bet ieiet pie viņiem nevar. Bail, ka tās stulbās aitas nesāk trakot, nenosit mazo jēru. Selēns jādod, graudi jāieber. Kā lai to visu izdara, ja sienu var iemest tikai pa spraugu, ūdeni spainī ieliet tikai pa durvju šķirbu?

Un otrai aitai – tai resnajai gubai – jāatnesas kuru katru dienu. Un man atkal kuņģis velkas čokurā un aste raujas kājstarpē. Pieiet pie viņām nevar, neko izdarīt nevar. Un ja nu šais dzemdībās sākas sarežģījumi? Ja nu viss nenotiek tik viegli? Ja nu ir vairāk aitēnu – jo vēders viņai trīs reizes lielāks kā tai, kura atnesās? Un ja nu aita tos nebaro, nepazīst?... Tik daudz kas var noiet greizi. 

Vajadzēja siet. Un gulēt kūtī, lai svarīgo mirkli nepalaistu garām.

Roda asins kāre

Ja neskaita to, ka Rodis lielākoties tagad dzīvo mājās, tad, kad viņš mani izbesī ar savu gulēšanu pie durvīm un smilkstēšanu, viņš tiek piesiets pagalmā. Būdā vairs nelaižu, guļ zem klajas debess, zem saules un tad, kad apmācas, uzstutē savu resno galu uz būvgružiem – lai tālāk var redzēt. Kad darbojos pa āru, suns skraida ar mani – vai iet uz lauku griezt kādus dārzeņus vai vienkārši tāpat pastaigā.

Vienā šādā vēlā rudens dienā, kad darbojāmies pa āru, piefiksēju, ka pīļi kaut kur noziedējuši. Jāmeklē. Domāts, darīts. Sapakoju bērnu un suni un devāmies. Man un pīlēm  par nelaimi, bez siksniņas. Jau labu lauku iepriekš pamanīju, ka Roža skrien patālu uz grāvi un rej uz kaut ko. Sapratu – pīles. Taču neiedomājos, ka sunim vienam iet bail (tāpēc viņš rej), un, kā mēs piegājām tuvāk, tā hana – pīlēs iekšā, pluinī un dzenā. Es biju nokliegusies zila, lai šo atsauktu. Nereaģē, zanuda tāds. Beigās dabūju pati brist caur brikšņiem un ūdeņiem, dūņās pazaudēju abas galošas un kamēr noķēru suņa sēklu, tikmēr biju pārskaitusies jau zili melna. Izrāvu viņu no pīles muguras, sadevu pa skaustu un vienā padusē paņemdama savainoto putnu, bet otrā Rožu, līdu laukā no grāvja. Dubļi, šļakatas, no pīļa muguras asinis. Traki gāja, kamēr tikām līdz mājām. Traki. Vienā padusē pīlis, otrā rokā pie siksnas turēts Roža un raudošs bērns, kurš nepakam negribēja doties līdzi dusmīgajai mammai. Traki. Un nevienu nevarēja pamest. Vilkos basām kājām, nobridusies melna, šausmīgā stāvoklī un klusībā lūdzos, lai atrodas kāds, kas var palīdzēt tikt līdz mājai.

(To pīli pēc divām dienām nokāvām. Mirstamā stāvoklī nebija, arī kodumi tik lieli nebija, taču ja salīdzina ar ķermeņa proporcijām un ievainojumiem – pietiekami katlam.

Rodis pa kupri dabūja pietiekami. Tikai saprotu, ka bērna klātbūtnē suni sodīt nedrīkstēja. Vēl apzinos, ka Roža būtu jāpieņem pie dziesmas spēcīgāk, jāsāk dresēt vai ko tamlīdzīgu, taču apzinos, ka bērna klātbūtnē (un tas man ir blakus visur un vienmēr), tas nav iespējams. Man nav vajadzīgs vēl viens “dresētājs”, kas sit un soda nedomādams.)

Ja būsim atklāti, pēdējā laikā Rodim pazudusi apziņa, cik tālu drīkst dzenāt/uzklupt putniem un dzīvniekiem. Savā ziņā visam tam pie vainas esmu arī es. No pagalma vistas viņš padzen uz kūts pusi – normāli, ļoti labi. Taču tas, ka suns kļuvis neatsaucams, ir nepiedodami. Gribētos jau domāt, ka šo viņa mednieka kāri (un pīle nav pirmā, ko viņš sakodis, pirms laika nokoda arī cāli) iespējams ataudzināt vai “izsist”, taču tam visam vajadzīgs liels darbs. Un man bail, taču laika suņa skološanai pašreiz man nav.

Rudens saimniecībā

Rudens. Un jāsaka, kā iepriekš jau teicu, - manā sētā rudens šogad ievilcies ar patukšiem ratiem. Tas par dārzu. Ja runājam par jomām saimniecībā ar lopiem, tad šeit rudens rati ir mazliet pilnāki:

Mazie cāļi, kurus vista izdomāja perēt uz rudens sākumu, visi ir pagalam. Vienu piebeidza pati vista, otru Roža (nelietis tāds!!!), trešo un ceturto žurkas. Jā, žurkas! Jo abi tika nozūmēti pēc kārtas un kūtī. Tā, ka ne spalvas pāri nepalika. Līķus neatradu, tas arī lika aizdomāties, ka cāļus aizvākusi žurka. Un, ja jau žurka ir savākusi cāļus, tad jau... noteiktu olu bizness ir aizgājis uz grunti arī žurku dēļ. Kazi, varbūt vienīgās, kas štopē mūsu olas ir žurkas?! Tas tak ir nereāli no 20+ vistas, kur lielākā daļa ir dējējvistas, tikai maksimums trīs olas dienā. Skaidrs – žurkas pie vainas. Jāpērk slazdi, jātaisa jauna kūts...

Pīles ir izaugušas. Lielas un baltas un trenējas uz lidošanu. Lai arī viņām ir kūts-nojume un āra aploks ar nomīcītu zāli, divas bļodas, kas ar apskaužamu regularitāti ir diezgan pilnas ar ūdeni, viņas kaldina bēgšanas plānus - asina knābjus un vēdina spārnus. Vasarā, kad zāles bija daudz, kukaiņu bija daudz un arī gliemežu sērgas bija neapkarotas, pīļi staigāja pa teritoriju. Bariņā. Tā jauki. Un vienmēr atnāca mājās uz vakariņām. Augot lielākām un paliekot gudrākām, pīles izdomāja, ka varētu pārkāpt robežas. Un vienā šādā reizē makšķerēju viņas laukā no grāvja kādus trīsdesmit, četrdesmit metrus no mājas. Tagad, kad esmu ievērojusi, ka mukšanas plāns paliek aktuālāks, laukā vairs nelaižu. Dievs ar visu, vēl aizmuks, tad gaļa pagalam būs...

Atceros, bija plāns, apgriezt spārnus, lai pīļi nevarētu lidot, taču tas tika atmests novārtā. Droši vien aktuāla šī ideja paliks tad, kad redzēšu viņu baltos dibenus zilo debesu fonā... Vai arī ja saņemšos. Jāsaņemas – pirktas, visu vasaru barotas, lolotas, audzētas.

Vai arī vienkārši ar steigu jākauj tie putni nost. Starp citu trīs jau esam nomušījuši. Kāva vīrs, jo man tās drosmes un spēka, lai nocirstu galvu dzīvam lopam, laikam nebūtu. Es putināju spalvas. Un putināju ilgi. Pīle nav vista. Darba, gaļas un visa pārējā ir vairāk kā vistai. Vēl palikušas septiņas pīles. Ar vienu pīli var tikt galā trīs stundu laikā. Lai nomušītu visas atlikušās – ilgi.

Ja nesaņemšos uz visu pīļu nokaušanu, pietrūks laika vai gribēšanas, vai atradīsies kāds cits iemesls, tad man ir arī B plāns. 1) Apskatīties pīļu dzimumus (kā to dara, netā jau notestēju; ja viss izdosies, izveidošu pamācību), 2) izvērtēt pīļu un pīleņu proporciju (vienam tēviņam vajag piecas sešas mātītes), 3) atstāt pīļu ganāmpulku nākamajam gadam pīlēnu veidošanai (kaut gan tas varētu būt ne visai izdevīgi, jo jaunie pīlēni noteikti ne augtu tik ātri, ne augtu tik lieli, ne vairotos tik labi kā šie pīļu-zosu-leišu krustojumi).

Ar trušiem man šogad neiet. Atceros pagājušo gadu, kā salaidu kopā, tā trusēni bija, a šogad – lūdzies vai lādies, rezultāts vienāds – tukšpadsmit – nav, visi miruši vai mirstoši, jo trusenei trusēni īsti neinteresē. Kopš vasaras sākuma vaislošanas darbi rit pilnā sparā, taču no trim mātītēm un daudz, daudz lecināšanas reizēm dzīvs tikai viens mazs zaķēns. Eh. Domādama, ka tēviņš pie vainas vasaras vidū nopirku pat vienu makanu leiti. Tiesa gan tagad jau viņš ēd debesu pļavās, jo savu karoti nolika astotajā randiņa dienā. Laikam no pārpūles. Mierinu sevi ar domu, ka viņš vismaz mira apmierināts.

Kas pie vainas manai trušu vaislošanas epopejai? Neīstās dienas. Paklausos vienā, paklausos otrā un visi zina, kas par vainu. Izdaru pa viena veidam, izdaru pa otra veidam, neviens nesniedz rezultātus. Ja ar trušiem turpinās neiet, šo jomu, ļoti iespējams, likvidēšu pavisam. 

Oi, palasot visu, kā tik man te iet un neiet, varētu padomāt, ka viss tiešām ir pilnīgā grīstē – nē, tik traki nav. Ar aitām man iet. Ja neskaita, ka tagad viņas atkal skraida elektriskajā ganā un šad tad izlaužas ne tur, kur vajag, arvien tuvāk nāk jēru dzimšanas laiks. Netā esmu salasījusies visādas gudrības ko un kā, kaišu aprakstus, kas var piemeklēt grūsnās un dzemdējošās, un jērus, un mana aste kājstarpē ielaižas arvien vairāk. Jā, mani biedē dzemdības. Vēl jo vairāk tāpēc, ka nekad nevienās (atskaitot savās, bet tas netiek ņemts par pilnu), neesmu piedalījusies, bet aitu dzemdībās es, ļoti iespējams, vienīgā būšu klāt. Un - man, aitai un jēram - viss būs jānoved galā bez kritušajiem. Āāāaaa.

Es jau sāku gatavoties – tesmeņus un dibenus jau noskuvu, kaut kad došos uz pilsētu sapirkt medikamentus, vēl tikai jāsarunā ar vīru uzlabot un nosiltināt kūti-nojumi. Nedomāju, ka tikko dzimušajiem, apslaucītajiem un pabarotajiem jēriem mūsu rudens un ziema var diži daudz kaitēt, taču mazliet uzprišināt kūti-nojumi varam. Bet tas tā – pie veicamajiem darbiem. Lielajiem, veicamajiem darbiem.

Jāiet strādāt, arī rudens mums paies darbošanās zīmē. Lielie darbi:

• salabot un nosiltināt vistu kūti
• salabot un nosiltināt aitu kūti

Māju suns. Beidzot

Septembra beigas - atkal aiz loga ir zelta rudens, dubļi un vējš. Rudens. Rupji sakot – fuk. Rodis tricinās savā skaidu plākšņu būdā, bet mājās kundziņš redz nenāk. Vienu dienu, kad naktī tika solītas salnas, Rodi ielaidām istabā. Noberzu tīru un smaržīgu, saklāju viņa midziņu, klusībā priecādamās, ka ģimene atkal apvienojusies, taču - še tev! Nakti pavadījis siltumā, Rodis no rīta atkal sēdēja pie durvīm sak' “saimnieks, laid mani ārā, tur ir daudz interesantāk!”.

Izlaidām. Nu i sēdi aukstumā!

Un tā laukā viņš turpināja sēdēt līdz pat oktobra sākumam, kad uznāca lieti un vēji, dubļi un slapjas kājas. Vairs neauklēšos – iestiepu savu raibo kranci istabā, atkal tīri jo tīri noberzu. Viss. Prasies, sēdi pie durvīm un smilksti, tagad laukā tiksi tikai uz čurāšanu, kakāšanu un ja man būs lielāki darbi laukā ieplānoti.

Un tā Rodis beidzot atkal ir mājās. Atkal kļuvis par māju suni.

Tikai tagad daudz kas mainījies atšķirībā no pagājušā gada. Ģimenē ienācis mazs bērns, un suņam būs jāsadzīvo ar domu, ka tas hierarhijā ir nokāpis vēl zemāk. Kas vēl? Varbūt Rodis ir palicis vecāks, apzinīgāks? Varbūt gluži pretēji -, laukā dzīvodams, izlaidies? 

Es priecājos – Rodis ir mājās. Katru rītu tas sagaida mani ar spolēšanu pa laminātu un cītīgu gaidīšanu, lai tiktu laukā nokārtoties. Katru reizi, kad viņu izlaižu laukā, saucu atpakaļ, pēc tam mazgāju suņa kājas un lādējos. Kad raibais nosmulējas vairāk – izvārtās kaut kur vai notašķās pa dubļiem -, mazgāju vēl cītīgāk. Un tad cītīgāk arī lādējos. Kam man tāds slogs? Kājas mazgāju pa desmit reizēm dienā. Par savu suņa lopu rūpējos kā par otru bērnu. Lādējos un priecājos reizē.

Un tad, kad bērns iet pie suņa un spēlējas, skatos uz šiem un domāju, cik labi, ka ir tāds mazs sunītis, kas izklaidē bērnu. Tikai jāsarga ar' daudz abi – bērns, jo šis vēl nesaprot ne glāstīt, ne mīļot un savām mazajām roķelēm ķeras klāt visam kas kust, un Rodis, jo negribu, lai bērns viņu apdala. Kaut gan viņi abi viens otru izmanto. Rodis ir iemanījies no bērna ēdienu dabūt vienmēr un visur, taču bērns iemanījies apmierināt savu interesi un ieguvis rotaļu biedru. Cerams, ka bērns runāšanas vietā nesāks riet un kaukt... :D

P.S. 

Lai nu kā, šis blogs ir par cilvēka un dzīvnieka attiecībām. Manas pārdomas par mani un dzīvniekiem. Bērnus un viņu piedzīvojumus turpmāk šai blogā centīšos neminēt – tie lai paliek tikai manas ģimenes arhīvā. Bildes centīšos likt, tās patīk vienmēr un visiem, lai arī nedomāju, ka mani apraksti ir gluži zemē metami.

Turpināšu publicēties ar zināmu regularitāti, tāpēc, mīļo lasītāj, priecāšos, ja iegriezīsies šeit biežāk.  Lasi ar baudu!