Mēnesis
iesākas ar jaunumiem. Plus mīnus esam izkarojušies ar mūsu
netikumiem – košanu un grūstīšanos -, un nu varam sākt
mācīties kaut ko jaunu. Kas ir jāmāk visiem zirgiem bez
izņēmumiem? Protams, - iešana kordā!
Kā jau
visi sākumi, arī šis ir smags. Zirgs nesaprot, kas ir aplis,
nesaprot, ka viņam jāiet uz riņķi. Vēl viņam ir smagi
noturēties, nav līdzsvara un, galu galā, viņš nesaprot, ko tas
cilvēks no viņa vēlas. Bakstās ar savu pātagu, šķeļ gaisu,
plakšķina debesīs. Iespējams, zirgam ir bail. Droši vien.
Mūsu
pirmie apļi kordā ir briesmīgi. Marija, stallī pati labākā jātniece
un zirgu iestrādātāja, stāstīja, ka ir jāpanāk kustība. Nav
svarīgi, cik ātra – soļi vai rikši, vai lēkši. Man ir jāpanāk
kustība uz riņķi. Un es cenšos. Mahājos ar savu pātagu, izsūtu
lēkšos, lieku viņam mesties. Ķēdīšu nakteņi griež zirgam
degunā, kad viņam gribas izrauties un aiznesties tālēs zilajās.
Citreiz viņš palēkšo pāris tempus un tad nesas uz manu pusi.
Cenšos ar pātagu vicināties, bet zirgu atgaiņāt nesanāk. Nāk
man virsū. Prasīju Marijai, ko darīt, un viņa man sniedza
sakarīgu atbildi:
1.) Man esot tendence atkāpties, kad zirgs nāk virsū. Bet vajag
pretēji – vajag ar milzīgu uzstājību mesties tam pretī, lai
viņš nobīstas. (Ja zirgs kāpjas pretī un cilvēks mūk pa malām,
tas nozīmē, ka zirgs dominē. Ja cilvēks iet, bet zirgs griež
ceļu, tad dominē cilvēks. Pašreiz mums dominē zirgs.)
2.) Marija pastāstīja, lai novērstu mūsu problēmu un sāktu
efektīgāk mācīties iet kordā, - mēģināt nevis stāvēt uz
vietas un ļaut, lai zirgs lēkšo/rikšo/soļo apkārt, bet gan
pārvērst šo visu par rotaļu – skriet ar viņu uz riņķi,
tādējādi veidojot divu apļus.
3.) Darboties ar Samoru citu zirgu klātbūtnē. Lai Samors redz, kā
strādā citi zirgi, un lai pierod, ka arī viņam ir jāstrādā.
Zirgi ļoti ātri mācoties no saviem sugas brāļiem.
4.) Darboties mazajā laukumā bez kordas. Mācīties dzenāt zirgu uz
riņķi bez kordas. (Ar šāda veida uzdevumu mēs jau darbojamies,
taču, kā izrādās, mazliet par maz.)
Mēs
cīnāmies. Un mums sāk sanākt. Ar lielu spēku es varu viņu
noturēt, ar skaļu balsi pacelt, un viņš ar pamatīgām pūlēm to
apli vai divus arī nokustēt. Pirmie apļi ir lēkšos. Haotiskos
lēkšos, stūraini, kantaini, saraustīti. Kad viņš būs sapratis,
ka jākustas uz apli, tad tiks sākts mācīt soļot, pēc tam
rikšot, bet galu galā lēkšot. (Ceru, ka līdz vasaras beigām
būsim tikuši tik tālu, lai sāktu apgūt kordošanos lēkšos.)
Lai
paglaimotu sev, pastāstīšu jums kādu patīkamu sīkumiņu.
Protams, ar manu zirgu padarbojusies ir arī Marija. Samo viņa paņem
tad, kad man kaut kas briesmīgi nesanāk un es esmu tā
nočakarējusies, ka vēl vairāk čakarēties būtu grēks. Protams,
Samoru viņa paņēma arī pie kordošanas. Beigusi darbu, viņa
secināja, ka Samo tai nevelta pietiekami daudz uzmanības – katrs
koks, katra zāle, katrs nieks viņam esot interesants. Man ar Samo
tā nav, viņš koncentrējas uz mani, viņam interesē, ko likšu,
kas būs jādara. Tagad es sajūtu atšķirību starp cilvēku, kas
darbojas ar zirgu, un cilvēku, kas zirgu nepazīst, bet vnk paņem,
lai kaut ko padarītu. Lai zirgs cienītu un ievērotu cilvēku, ir
jānodibina attiecības. Taču attiecības var nodibināt tikai tad,
kad kopīgi tiek strādāts. Un treniņiem jābūt regulāriem. Man
ar Samoru ir attiecības. Cik jauki to saprast un apzināties.
Pavadām
šo mēnesi cītīgās pastaigās pa mežu. Citreiz mūsu kompanjoni
ir Inga ar Grandu, citreiz Marija ar kādu no saviem audzināšanā
nodotajiem lopiem. Neskatoties uz dažiem sīkumiņiem (mazām
bailītēm), liekas, ka drīz varēsim doties mežā divatā.
Un šī
mēneša sliktā ziņa?!
Protams. Līdz muskuļiem noberztas, apdedzinātas plaukstas. Kā? Devāmies grupā uz mežu.
Laukā no meža brauca rati. Parādījās strauji un negaidīti.
Zirgs sabijās. Acis lielas, nāsis lielas. Šņāc un krāc, un
trako. Laižu uz riņķi, cenšos nomierināt. (Pēc tam gan
uzzināju, ka, ja zirgs man nepievērsa uzmanību savās bailēs, tad
bija jāmēģina viņam sist, lai attaptos.) Nemierinās. Paraujas.
Turu. Zirgs aiziet, korda paliek aiz muguras. Un rauj. Es turu, šļūcu
pakaļ. Berž rokas. Jā, jā, protams, man nebija arī cimdu.
Palaidu, kad nespēju vairāk noturēt. Skatos, kas notiks. Zirgs
metas kā jucis uz priekšu, uz asfalta paklūp, noripo, pieceļas un
neprātīgi auļo tālāk. Skrienu pakaļ. Pie staļļa zirgu kāds
noķer. Zirgam panika, acis lielas, baltas. Manas plaukstas jēlas,
līdz muskuļiem. Jēlas un sadedzinātas.
Un šī
bija diena, kad Samo iznesa arī boksa durvis. Cik zirgam ir liels
spēks!
Sadedzinātās
plaukstas tuvākajā laikā nodrošina man miera režīmu gan darbā
ar zirgu, gan jāšanā. Dzīst ilgi un sāpīgi. Velns.
P.S. Lai
arī bildēs patiešām ir attēlots mans īpaši skaistais zirga
lops, tām ir tikai ilustratīva vērtība. Bildes ir no šīs
vasaras. Nav zināms, no kura mēneša, jo aprīlis tas pilnīgi
noteikti nav. Bet – ņemiet par labu to, kas ir! :))
