(2. daļa)

Kā jau visiem zināms, mūsu sunītis guļ gultā ar mums. Jā, dažiem šķitīs nehigiēniski (man pašai tā kādreiz likās), taču tas netraucē. Ir kāds cits aspekts, kas nedaudz biedē. Viņš mēdz ielīst starp mums, gulēt kājgalī vai galvgalī, citreiz viņš noguļas pie galvas un ēd matus. Ir bijusi reize, kad, pie maliņas gulēdams, puika izkrīt no gultas, ar skaļu būkšķi atsizdamies pret zemi. Ir bijusi reize, kad Rihards, griezdamies uz otriem sāniem, viņam uzveļas virsū, un ir bijusi reize, kad es, pa nakti ceļoties, viņam uzsēdos virsū, un viņš smilkstot un ņurdot liecināja, ka paliek zem manis. Nu, bet kā zināms, - puika vēl ir sveiks un vesels, un nenospiests, katru rītu modina mūs, laizot seju, rokas un kaklu un skraidot pa mūsu miegainajiem ķermeņiem.

Puika ir greizsirdīgs. Citreiz, kad dauzāmies ar Rihardu divatā vai gribam tā vienkārši pagulēties, šis lien starp mums, kā vēstīdams – paga, paga, bez manis nē, es arī te esmu.

Kad ar Rihardu dauzāmies ar spilveniem vai dūrēm, tēlojot kunfū pandas, Rango lec un aizstāv to, kuram uzbrūk. Man viņš vienreiz ieķērās dibenā, jo mans kunfū spēriens Rihardam izskatījās draudīgāks. Un tad es tā iedomājos – kas notiks, ja mājā ielauzīsies zaglis un es uzbrukšu zaglim? Vai mans suns kodīs man?

Rango paliek smags. Vienu rītu viņš man tā uzleca uz kuņģa, ka man elpa aizcirtās. Un viņš kož stipri, un skrāpē stipri. Citreiz pa miegam viņš kustina ķepiņas, atņirdz zobus un klusi ierejas. Vel viņš mēdz daudz krākt un dažreiz purkšķināt.

Vienu dienu visi trijatā gājām pastaigāties. Ceļš bija slidens, taču man bija labi protektori, un arī suns gribēja paskrieties. Domāts darīts. Suns sāka skriet, es pakaļ. Vēl lāgā nesākusi, attapos uz ledus ar sāpošu astes kaula galu un muguru. Suns bija man uz krūtīm. Skatījās acīs un laimīgi luncināja asti, domādams, ka es vēlos spēlēties šādi.

Šodien mana māsa visiem atnesa cepumus. Rihards ēda, suns skatās virsū. Skatās, skatās. Siekala pārkaras pār lūpu, stiepjas zemāk, zemāk, līdz zemei. Notek. Suns turpina skatīties. Atkal siekala, stiepjas, stiepjas, notek. Pirmo reizi redzējām, ka mūsu suns tā spēj siekaloties,... un tā smējāmies.

Rihards teica, ka sunīša domas, mūs sagaidot dzīvoklī vienam, ir šādas:

"Come inside and be afraid / Of this impressive mess I've made"

Šie ir vārdi no dziesmas, kas ilgu laiku (un vēl joprojām) mums ir topā - Beyonce vs Disturbed If I were a disturbed boy (http://www.youtube.com/watch?v=R0Fwbaojsic ). Un mūsu suns, atstāts vienatnē, spēj sataisīt tādu bardaku, ka maz neliekas. Jāaudzina.

Rango joprojām ir nesabiedrisks. Rej uz dzīvokļa saimnieku kā uz sātana iemiesojumu. Vai tas varētu būt iemesls tam, ka arī man saimnieks ne acu galā nepatīk? Vēl es dažreiz mēdzu aizdomāties, kāpēc mans suns man nelaiza seju. Visiem laiza, tikai ne man. Man nepatīk, ka laiza seju. Rokas jā, kaklu, jā... Mans suns to varētu just? 

Apmācību sākums

Reanimējot dienasgrāmatas ierakstus, sanāk, ka ir 3. decembris, pirmdiena.

Jaunā nedēļa sākas ar nepatīkamām ziņām – griežot zirgam nagus, atklājām, ka divi nagi ir ieplaisājuši, taču naga vidus - melns. Netīrumi, infekcija, kas, mazliet ielaista, spētu sagādāt milzīgas galvassāpes man un pamatīgas nagu/kāju problēmas Samoram. Aivars, staļļa saimnieks, izgrieza pamatīgi, zirgs aizgāja jutīgām kājām.

Turpmākajās dienās piesala, un zirgs staigāja ne cepts, ne vārīts. Nemocīju puiku – atnācām stallī, notīru, samīlēju, izgājām ārā uz laukumu, mācījāmies stāvēt ar nomestu striķi. Pirmajās reizēs zirgs šito jociņu nesaprata. Sak', man ir interesanti ar tevi, kāpēc man jāstāv, ja tu ej. Mācījāmies arī nolaist galvu. Cenšos paslavēt, kad viņam sanāk, pirms ir apnicis. Tas esot galvenais jaunzirga apmācības procesā – nepārforsēt un nekad neprasīt vairāk, kā zirgs ir spējīgs izdarīt.

(Zirgs ir košļāts un apkošļāts.... :/ )

Dažreiz man liekas, ka Samo ir skumjš. Viņam ir tik skumjas acis. Ganībās viņu nemīl. Visi sper, kož, atglauž ausis. Kažokā mūžīgi izspārdīti robi, āda noberzta. Varētu jau turēt stallī, bet nē, ārā tomēr gaiss svaigs, var izskrieties, zeme tīra (tikai dubļaina, bet tie jau nav mēsli, amonjaka smakas...).

Kad uzsnieg, zeme vairs nav asa. Arī zirga nagiem ir mīkstāk, un viņa soļi vairs nesāp. Nāk priecīgāks, drošāk, brīvāk. Šodien atļaujamies laukumā padarīt kaut ko aktīvāku – soļojam, rikšojam blakus. Lieku viņam mācīties ātrumu maiņās, ieklausīties balsī. Saprast, kad es soļoju, viņam jāsoļo, kad es rikšoju – viņam jārikšo blakus. Šodien viņš man pacēlās lēkšos. Rezgalis. Tā es viņam tur dzinos pakaļ, mēli izkārusi un centos atsaukt (viss notika pie vedamā striķa).

Viens no mūsu treniņiem. Kad atbrauca mani vecāki, domas par treniņu
pagaisa un zirgs mani sāka ignorēt. Atceros, par šo es ļoti pārdzīvoju -
ka neesmu zirgam pietiekami svarīga...                                                  

Otra lieta, kurai veltu īpašu uzmanību jau kopš Samora iegādes brīža, – cenšanās sasaukt puiku, lai viņš atnāk pie manis. Es to daru ne tikai laukumā, bet arī tad, kad eju viņam pakaļ uz ganībām. Saucu vārdā un gaidu, kad viņš nāk pie manis. Dažreiz nāk, citreiz nenāk. Iemācīsies! Lai mācās! Citreiz viņš paceļ galvu un iezviedzas, citreiz panāk kādu solīti pretī. Kad atnāk, tad cienāju ar maizi un cukuru. (Jaunzirgi, apmācības procesā par katru labu lietu, ko izdarījuši, esot jāpaslavē un jāatalgo, lai ātrāk saprot.) Domāju, ka ar laiku mums izdosies.

10. decembris, pirmdiena. Ir pagājis vairāk kā mēnesis, kopš Samo ir mans, taču mūsu attiecībās jau ir iestājies milzīgs progress. Ejot pakaļ zirgam uz ganībām un saucot viņu, zirgs iezviedzas un nāk man pretī. (Pagaidām Samo ir vienīgais man zināmais zirgs stallī, kurš nāk pretī saimniekam, kad tas viņu sauc. Jūtos mazliet lepna – es ar savu jaunzirgu mēneša laikā esmu panākusi to, ko daži ar saviem zirgiem nepanāk gada un divu laikā. :))

Darbojamies ar ķēdīšu nakteņiem, jo viņš ir jaunzirgs un
mūsu attiecības vēl nav tik labi izveidojušās. Nakteņi gan ir
uzlikti mazliet nepareizi - par zemu. Tagad to zinu un no
kļūdām esmu mācījusies. :)

Samo, kā jau bērns, grib rotaļāties. Mēs izejam laukumā, mācamies soļot, rikšot pie rokas. Cenšamies spēlēt ķeršanas. Es skrienu, vēlos panākt, ka viņš dzenas man pakaļ. Viņam vajadzētu dzīties man pakaļ. Pagaidām mums tas ir izdevies tikai vienu reizi! Visas pārējās reizes viņš velkas man nopakaļ kā uts pa kažoku. Un šodien bija smieklīgi – skrēju, aizslēpos aiz viņa pakaļiņas, un tā vietā, lai zirgs kaut kā aktīvi censtos apgriezties, lai man sekotu, viņš atkāpās un kāpās man virsū.

Darbojoties un spēlējoties, es viņu vēroju. Zinu, ka viņš man uzticas un manā klātbūtnē jūtas droši. Viņš atslābinās, nolaižot galvu. Samors uzticas man, taču svešiem cilvēkiem ne. To skaidri pierāda fakts, ka vienu dienu stallī ieradās tētis, iedevu viņam paturēt pātagu, zirgs momentā bailēs sastinga. Kas nu notiks? Kā pātagu paņēmu es, varēja redzēt, ka zirgs atvieglojumā nopūšas. :D

Bildē skaidri var redzēt, ka mans zirgs sāk kļūt par paprašaiku. Jā, mēs
esam ceļā arī uz šiem netikumiņiem. Našķi, našķi, našķi...

Mūsu sākums

Mūsu sākums...

(Par bērna piedzimšanu parasti liecina stārķis ar sainīti knābī,
par kumeļa atskriešanu – treileris.)

Dienasgrāmatas un mana bloga mērķis ir fiksēt notikumus un sniegt apstiprinājumu manis izvirzītajai hipotēzei, ka cilvēks bez pieredzes un zināšanām ir spējīgs izaudzināt labu zirgu, uzklausot padomus, mācoties no kļūdām un pilnveidojot sevi. Otrs dienasgrāmatas mērķis – spriest pašai, un, ja kādreiz gadīsies man otrs jaunzirgs, tad, mācoties no savām kļūdām, arī to pataisīt par zirgu normālo. :)

(Jaunā vieta, jaunais bokss. Zirgs ir mazliet sazāļots.
Lēnīgums par to liecina un vienaldzība)

Ja nekļūdos (protams, es varu kļūdīties), savu pusotru gadu veco zirgu nopirku 2012. gada 25. oktobrī. Dienu, kad man būs pašai savs rumaks, es biju gaidījusi jau sen, taču pirms kādiem diviem trim gadiem sāku aktīvi rīkoties - atradu bildi ar savu sapņu zirgu, izgriezu, uzlīmēju uz portatīvā datora vāka un, piesaucot domu spēkus, vilināju viņu pie sevis. Šķiet, man tas ir izdevies, jo zirgs bildē un zirgs, kas tagad skaitās mans, ir uz mata līdzīgi. (Lūk, pierādījums, ka domu spēks darbojas un ka visa pamatā ir sapņi un cīņa par mērķi.) Sapņojiet, mani dārgie, un ejiet uz mērķi!

Zinu, zinu, tagad mani apskaudīs visas mazās meitenītes, kas jau entos gadus ir ilgojušās pēc saviem raibajiem ponijiem un rozā vienradžiem, taču es neņemšu ļaunā. :) Viss notiek tad, kad ir jānotiek, un varbūt kāds kādreiz satiks arī savus rozā vienradžus!

Tātad, atgriežoties pie zirga tēmas. Sākums bija smags. Protams, video izsaka visu – bakstīšanās, knakstīšanās, panikošana, košana, grūstīšanās, ignorēšana.... - pirmajā reizē, kad ar mani izgāja laukumā, tika darīts viss, kam nevajadzēja notikt. No vienas puses saprotams – jauna vieta, jauns cilvēks, jauni zirgi apkārt. Kāpēc lai zirgs klausītu kādu, kas viņu pat nebaro? Kāpēc?

Izejot laukā nākamajā dienā, bija uzsnidzis sniegs. Pirmais šā gada sniegs. Un šajā dienā notika arī kas tāds... kas ar mani vēl nekad nebija noticis. Zirgs manā priekšā pacēlās pakaļkājās. Man šķiet, es tajā mirklī biju tik ļoti nobijusies, ka manas rokas trīcēja. Arī Riharda rokas trīcēja, tāpēc bilžu nav :D.

(Zirga paceltā galva liecina par uztraukumu. Mirklis pirms
pacelšanās pakaļkājās)

Kopš mirkļa, kad zirgs nonāca manās rokās, sākās mūsu apmācība. Sāku mācīties gan es, gan zirgs. Mums priekšā ļoti liels un interesants darbs vienam ar otru. Paredzamas pūles, sviedri, asaras un prieks. Daudz prieka, savstarpējas uzticēšanās, draudzības, mīlestības, kopīgu treniņu, uzvaru un interesantu piedzīvojumu. Mēs iemācīsim viens otram ļoti daudz. Ļoti, ļoti daudz.

(1. daļa)

Mūsu sākums

Tik liels viņš bija, kad kad nonāca manā īpašumā. Nesot uz dzīvokli, aizbāzu aiz mēteļa, lai nesalst.

Kā es viņu ieguvu? Nopirku Rango tirgū. Atbraucu ar autobusu uz centru no jāšanas nodarbībām un gāju uz darbu. Tunelī bija bars cilvēku, kas apstājušies, kaut ko skatījās. Zināju, būs vai kaķīši vai sunīši. Jau labu laiku gribējās dzīvnieciņu. Piegāju, apskatījos, iebāzu roku grozā, lai viņus pamīļotu, un man roku sāka laizīt balts, skumīgs kucēns. Manējais.

(Sunīša pirmais, mūža lielākais guvums.)

Kā visiem zināms, manam sunītim ir zemā šasija. Reiz ar viņu gājām pastaigāties – ceļa malās sniegs, augšas nočurātas. Nu ko, teritoriju vēl neiezīmē, kāju neceļ. Kā tikt līdz augšai, ne mazākās apjausmas. Rango uz mutes nav kritis. Viņš izlīda caur sniegu, uzkāpa pašā “kalna” galotnē un pačurāja. Lūk, pierādījums, ka arī "mazi cinīši spēj gāzt lielus vezumus" . Šajā gadījumā - uzčurāt augstāk, kā spēj pacelt kāju.

*

Vēl nekad nebiju runājusi ar tik daudz svešiem cilvēkiem par kādu noteiktu tēmu, respektīvi, Rango. Te viņš rej un rūc uz visiem pēc kārtas (jā, jā, viņš vēl īsti nesaprot, kad notiek ielaušanās viņa/mūsu īpašumā un kad ne), te vienkārši labi izskatās... Lai nu kā, esmu sapratusi, ka daudziem cilvēkiem ļoti būtiska ir šķirne. Mēdz prasīt, kas manam par šķirni. Bezšķirnes taksis. Pirku kā taksi, dabūju šito. Un tad cilvēku acīs ir jaušamas manāms šoks. Kā? Nabaga cilvēks, iegrābās. Vai neredzēja, ka pēc takša gluži neizskatās? Un tad gribas pajautāt – vai es savu bezšķirnes taksi varētu mīlēt mazāk par cilvēku, kas mīl savu retrīveru, VAS vai vācu dogu. Da fak, cilvēki! Ne jau šķirni pirku, lai piedalītos modes skatēs vai vaislotos apkārt. Pirku sirdij mazu sunīti. Un mazu sunīti arī dabūju. Sirdij.

*

Rango ir ļoti nekomunikabls. Tagad gan to vēl noveļu uz to, ka viņš ir jauns un stulbs... bet nu... Ir pagalmā vairāki cilvēki ar suņiem. Visi iziet ārā katrs savā laikā, bet citreiz mums sanāk satikties. Vienā no šādām reizēm mēs satikāmies ar citu suņa saimnieku, un kāds svešs suns Riekstiņš pieskrēja pie Rango. Abi viens otram ilgi skatījās acīs, apostīja degunus. Neviens neko neteica. Kad Riekstiņš pavērsās, lai apostītu galu, kuru parasti osta suns sunim, Rango apcirtās apkārt, ierūca viņam purnā tik ļoti, ka Riekstiņš, žēli smilkstot, aizskrēja prom. Mūsu suns ir nekomunikabls. 

Zināju, ka sunim var būt tikai viens saimnieks, un tā kā es ļoti vēlējos iegūt šo nozīmīgo titulu, cītīgi suni audzināju - baroju, spēlējos, vedu ārā, sāku dresēt, sabāru, kad bija nepieciešams. Mans draugs Rihards bija asāks - reizēs, kad suns uzvedās patiešām slikti, dabūja arī žagaru. Man jau sāka likties, ka suns ir izvēlējies savu saimnieku... Rihardu. Tas mani briesmīiiiiigi sāpināja, jo viņš ir kaķu cilvēks, jo es pirku sunīti sev...

Lūzums mūsu - manās un suņa - attiecībās notika nesen, kad palikām divatā ar Rango dzīvoklī. Tā kā 5dien, 6dien bija jāstrādā naktī un biju ne lāgā gulējusi, ne atpūtusies, iemigu ap septiņiem vakarā. Suns nāca ar mani, gulēja ļoti nemierīgi, ir pa mirklim ierējās, jo gaitenī kāds dauzījās. Mamma bija sabiedējusi, ka sāk uzdarboties zagļi, kas ienāk priekštelpā, ja durvis palikušas vaļā, paņem kaut ko un iziet laukā. Mēs abi gulējām nemierīgi... līdz mirklim, kad suns, uzstājīgi ņurdot, pamodināja arī mani...

Pamodos. Ārā tumšs. Istabā tumša. Suns ņurd un ierejas. Liekas, arvien skaļāk un skaļāk. Kaut kur grabinās. Liekas, ārpusē. Arvien skaļāk un skaļāk. Suns nu jau rej diezgan skaļi. Nolec no gultas, aizskrien aiz tās, noslēpjas un rej. Liekas, ka grabinās istabā. Pusplika izmetos no gultas. Pirmā doma – dzīvoklī ir kāds un tagad cenšas tikt laukā. Trīcošām rokām un kājām metos līdz durvīm, ieslēdzu gaismu, atrauju vienas durvis. Otras ir vaļā. Manā priekšā stāv milzīgs stāvs. Ar kliedzienu esmu nost no durvīm. Suns rej kā sirēna – skaļi, nepagurstoši, paslēpies aiz gultas. Tik skaļi. Griež ausīs. Es kliedzu.

Mani apklusināja. Tas bija Rihards, kas no zemessardzes bez brīdinājuma pārradies ātrāk un nakts vidū centies tik mūsu dzīvoklī. Trīcošām rokām un trīcošām kājām stāvu viņa priekšā un raudu. Suns rej.

Saucu Rango, rokas trīc, kājas trīc. Suns rej un nebeidz.

Beidzot nāk. Sapratis, ka saimnieks sauc, nāk, bet riet nebeidz. Tikai tad, kad trīcošām rokām esmu viņu apskāvusi, nedaudz apklust. Rādu Rihardu, turpina riet. Nesaprot, kas noticis, kas bija pa kliedzieniem, kas par bailēm un uztraukumiem. 

Dzeru cukurūdeni, raudu. Kājas trīc. Rokas trīc. Suns ir apklusis. Nemierīgi sēž pie manām kājām, šaubīgi skatās uz Rihardu. Rihards glāsta mani, suni. 

Guļam - Rihards blakus šņākuļo, es nevaru iemigt, Rango skatās uz durvīm, ausis saspicējis.

“Suns ir izvēlējies tevi, viņš kopē tavas izjūtas.”

*

Vakar ar Rihardu un Rango dauzījāmies. Un Rango izsitās abi pēdējie piena zobi. Viens palika man plecā ar sarkanu asins traipu, otrs aizlidoja tālēs zilajās. Nu mūsu puika oficiāli skaitās pieaudzis.

Pirms mūsu sākuma...

Visus noteikti interesē, kā mēs satikāmies ar Samo, kas šo lielisko satikšanos ierosināja un kāds Samo bija pirms nokļuva pie manis. Es pastāstīšu.

(Bija zirgu kalendārs, šī bilde ļoti iepatikās un sev vēlējos šādu zirgu. Izgrie-
zu bildi, pieliku pie sienas un visu laiku skatījos uz viņu, iztēlodamās, kā būs,
kas man būs šāds zirgs. Man patika iztēloties. Un nepagāja ilgs laiks, kad tie-
ši šāds zirgs iekrita manās rokās...)

Viss sākās ar to, ka mana bērnības sapņotā fantāzija sāka kļūt reāla. Biju atradusi labu darbu, pietiekoši labu nodrošinājumu, lai iekrātu un varētu atļauties zirgu ar visām tā dārgajām izmaksām. No bērnības zināju, ka zirgs būs sarkans. Man patika sarkanie. Izteikti sarkans ar baltām kājām. Un kāpēc es gribēju kumeļu, nevis pieaugušu, labi apmācītu zirgu? Jo kumeļu/jaunzirgu vajag mācīt. Bet kas tas par zirgu, kas gatavs un izglītots iekrīt jātnieka rokās? Ar tādu var tikai jāt. Taču, lai izveidotu attiecības un savstarpēju sapratni nepieciešams lielāks laiks. Ir jāiesaistās apmācībā. Protams, bija risks, un daži uz manis skatījās pilni skepses, vēlēdamies atrunāt. Ko tu jauns cilvēks bez pieredzes un zināšanām izdarīsi? Bet gan jau. Gan jau kaut kā. Un galā būs labi!

Meklēju ilgi līdz biju atradusi divas pietiekami labas kandidatūras – vienu rudu četrām baltām kājām un vienu bēru četrām baltām kājām. Pirmais izrādījās man nederīgs - tā ķermeņa struktūra lika noprast, ka zirgs vairs nekāds lielais audzējs nebūs. Gribēju lielu, skaustā ap 1.7 m, tāpēc pievērsos bērajam. Bērais bija Samo. Bildēs viņš bija skaists. Sarkans, četrām baltām kājām, kā biju gribējusi.

Saimniece man uzrakstīja, piedāvāja savu zirgu pirkt. Pirms tam gan paprasot, kam man. Sacīju, ka hobijam. Jā, neko vairāk par hobija mīļzirgu arī nevēlos. Mož nākotnē iemācīsimies lekt, taču ne uz kādiem lielajiem augstumiem neiešu. Vienīgais, kas man patīk, tas varētu būt kross – mešanās auļos pa visādiem bezceļiem. Taču arī tikai savām interesēm. Un zirga interesēs :)

(Samo ar māti. Māte ir diezgan liela auguma - viens no priekšnoteikumiem, ka
arī dēls izaugs liels. Plus, viņa ir no iejādnieču zortes, kas, savukārt, nozīmē,
ka viņas gaitas ir pietiekoši skaistas...)

 

(Samo ar māti. Samora pirmā ziema, pirmais sniegs,
pirmais aukstums. Kādas varētu būt zirga sajūtas un
izjūtas, visu satiekot pirmo reizi? Bailes? Interese?)

(Samora dzimšanas diena. Kā saimnieki viņu lutina, pat kūka bija.)

Pērkot zirgu, aizdomājos arī par horoskopu zirgiem, par to, kā zvaigžņu stāvoklis ietekmē zirga raksturu, kādas tā spilgtākās rakstura iezīmes un kādi gaidāmie niķi... Mazliet paraušoties netā, atradu vienu interesantu rakstu - par zirga horoskopiem

Mans zirgs gluži tāpat kā es, ir vērsis. Kā sapratīsies divi vērši!?            

Mūsu gadalaiks ir pavasaris. Laiks - pienenes...