Trakais sesks

Nav noslēpums, ka dzīvoju meža vidū un ka manā pagalmā šad tad iemaldās ne tikai pa čūskai (ko es ar trīcošām kājām nosūtu pie dieviem), ne vanagam. Biežs viesis ir arī kāda stirniņa pāris desmitu metru attālumā vai lapsa, kas glūnīgi vico uz manu vistu pusi. Reiz sen senos laikos šeit esot dzīvojusi arī cauna, taču tā, mājās ienākot kaķim, drīz vien sajutusi konkurenci un kaut kur pačibējusi. Un labi vien ir, jo tad uz manām vistām aci mestu ne tikai jau pieminētais vanags, glūnīgā lapsa un olu zagle žurka, bet arī cauna.

Bet ziniet, lauki jau nebūtu lauki un mana sēta nebūtu mana sēta, ja šeit, kā vienmēr, kaut kas nenoietu greizi. Un kaut kas nogāja greizi pavisam nesen. Izlaidusi laukā Rožu pačurāt, piefiksēju, ka viņš uz kaut ko ļoti spēcīgi rej. Pirmā doma – uz to pieklīdeni baltraibo kaķi, kas pāris dienu laikā diezgan cītīgi gribēja samazināt manu peļu/žurku populāciju -, taču, izejot laukā, sapratu, ka realitāte ir citādāka. Pie vecās mājas sienas piespiedies, varētu teikt, asti kājstarpē ierāvis, gulēja kaut kāds mošķis. Tā kā es esmu ne tikai sēņu, ogu, koku, ceļu un pilsētu topogrāfiskais idiots, bet  man arī visai tāla apjausma par mazāk zināmo meža dzīvnieku nosaukumiem, es nespēju pateikt, kas tas par surikātu, ko uz grauda tur mazais sunītis. Lai nu kā pirmā doma, kas izskrēja caur manu sakarsēto apziņu – ja nu tas sesks ir traks, ja nu Roža ar viņu izkāvies, ja nu tagad mēs visi būsim traki? Daudz nedomādama Rodi no surikāta nošķīru, nelaimīgajam uzliekot virsū kasti. Un vēlāk, kad Rodi cītīgi nošrubījusi, atkal izgāju laukā, lai paskatītos uz gūstekni, secināju, ka lops tiešām nav vesels. Vai sakosts? Vai izkāvies ar mazo sunīti? Maz ticams, jo svaigu asiņainu rētu nemanīju, kaut gan asinis uz viņa auguma bija. Viņš izskatījās slims ar kādu triperi, jo āda vietām bija kreveļaina un bez apmatojuma, saplaisājusi un asiņaina. Un viņš bija mazkustīgs. Pabakstot ar koku, viņš neiebilda, ka apveļas uz sāniem, ķepiņas slābani nolaidis. Nu velns. Tā tik vēl trūka – ar kaut ko slims seskāns manā pagalmā laiž laukā garu. Un nav zināms vai traks, vai nav sainficējis Rodi, bet Rodis savukārt mani. Amerikāņi teiktu – o šit. Dzīvnieku aizstāvji un citi bezprātīgie dzīvnieku-augstākvērtētāji-par-cilvēku mani noteikti gribētu noliņčot – o tu briesmīgā dzīvnieku mocītāja, tev vajadzēja izsaukt vetārstu, nevis bakstīt nabaga slimo/veco/trako/bezpalīdzīgo/nelaimīgo seskiņu ar koku!

Kamēr es izmisīgi meklēju lapu/telefonu vai jebkādu info, kas man varētu paskaidrot, kur tālāk vērsties ar savu trako sesku, lai pārbaudītu, vai viņš ir inficēts ar trakumsērgu vai nav (tādējādi, vai arī man būtu jāsaņem kāda pote, kamēr esmu vēl pie pilnas apziņas), surikāts nolika ķelli. Auksts. Stīvs. Vīrs teica, no vecuma. Bet varbūt no trakumsērgas, jo kurš normāls meža dzīvnieks (es gan vēl tā arī neesmu sapratusi, kas tas par lopu – cauna, sesks, vai tas... kā viņu sauca... kaut kāds suns...) vilksies uz sētu pie cilvēkiem? Tikai trakie. Bet varbūt viņš saoda vieglu medījumu – mūsu vistas vai asinis no kaut kad iepriekš kautajām pīlēm -, un tāpēc nāca uz šejieni? Nezinu, tas mums paliks mīkla. Taču līķi vajadzētu uz tām trakumsērgas analīzēm kaut kā aizgādāt. Mēs riskējam ar suņa (nē, ar suņa nē, jo viņš ir potēts pret trakumsērgu) un divu cilvēku dzīvībām.

Eh. 

Vai arī svešie dzīvnieki vienkārši ir iecienījuši šo pagalmu meža vidū kā lielisku vietu, kur nolikt karoti? Jā, tagad atceros arī to mistisko kaķi, kas pļavā, netālu no mājas, bija atnācis, nomiris, pāris dienas smirdējis, kamēr tārpi to saēd un tagad saulītē deldē kauliņus.

Eh.

Misija – aitas. 8. daļa. Ziema, pistole un viņas (ne)veselība, jēru bēres.

Ziema, ziema, ziema

Aiz loga ir ziema. Sniega ir daudz un tas ir pietiekami dziļš, lai zāle vairs nebūtu manāma un tikai pusgrauzti stimbuki no zemes slietos kā lāpas. Aitas dzīvojas pa kūti, taču tām eja uz lauku vaļā ir vienmēr. Un viņas to izmanto, jo katru dienu kādas trīs četras reizes iziet laukā izkustināt locekļus, paēst sniegu un paskraidināt jērus pa kupenām. Un tik jauki skatīties, kā tādi mazi aitēniņi lēkā pa baltajām pūkām. Es arī uzskatu, ka ir veselīgi, ja aita staigā laukā svaigā gaisā visu gadu. Pirmkārt, tas ir veselīgi elpošanai un tas ir veselīgi no norūdīšanās viedokļa.

Jā, ir atskrējuši gandrīz visi jēri. Tikai pārītis aitu vēl nav dzemdējušas un nav zināms, kad tas notiks. Katru dienu apskatu tesmeņus un ārējos dzimumorgānus, lai pamanītu dzemdību priekšvēstnešus, taču pagaidām bez panākumiem. Gaidu, gaidu, gaidu. 

Auglība, gan jāsaka, nekāda lielā šogad nav bijusi, jo aita vidēji ir atnesusi tikai vienu jēru (normālos apstākļos ir divi). Taču noveļu to visu uz iesācēja-praktikanta vainu, nākamo gadu uz lecināšanu, zināšu, kā rīkoties, varbūt kādus vitamīnus pameklēšu vai piebarošu ar kaut ko auglības veicināšanai. Bet par to domāsim vēlāk.

Pistole un viņas (ne)veselība

Kad kaut kas bija nogājis greizāk kā parasti (ne tikai ar pūstošo kaklu, kas joprojām tikai apārstēts, nebija līdz galam savests kārtībā), pamanīju tikai tad, kad viņa vairs neēda graudus. Sazinājos ar topošo veterinārārstu, kas noteica, ka jāizmēra temperatūra. Ja vairāk par 39, tad ir problēma.  O, jā, temperatūru mēs izmērījām, bija vairāk. Un, kad pacēlām asti, pamanījām, ka strutas nāk arī no šī gala. Iekaisuši iekšējie dzimumorgāni? Jēziņ... Vetārsta prognozes nebija labas. Vislabākais jēru atšķirt, meklēt govspienu un aitu kaut nost. Aitas ārstēšana neatmaksāsies, it īpaši, ja tā nav nekāda vērtīgā aita. Bijām jau izraudājušies, nobrieduši lopu kaut, jēru atšķirt un barot. Rīt.

Taču nākamajā dienā aita cītīgi ēda, visu, ko deva un nekādas domas par došanos pāragrā nāvē neizrādīja. Ja jau dzīvnieks pats cīnās, grēcīgi būtu kaut tādu nost.

Un te sākās aitas ārstēšanas epopeja. Pašrocīga dzemdes skalošana, vetārsta apskate, kakla skalpelēšana un jūra medikamentu. Ja nomirs, nomirs, ja izdzīvos, tad pāris gadus vēl uz nerviem mums pasēdēs. Vēl darbojamies. Aita domas par miršanu (tāpat kā mēs) ir atmetusi un, neskatoties ne uz ko, ir visai dzīvelīga – labi ēd, bērnu baro un pacieš katru mūsu apskati (temperatūras mērīšanu, zāļu špricēšanu un no jauna uzšķērsto pūstošā kakla skalošanu ar dezinfekcijas līdzekļiem vai kodīgo ūdeņradi). Un jāsaka, ka arī es esmu daudz iemācījusies – nu es bez bažām protu iedurt muskulī adatu, vēl tikai vēna jāmācās atrast, taču domāju, ka es būtu laba veterinārārste.

Jēru-teķu bēres

Man liekas, visbriesmīgākais lopu audzēšanā ir lopu kaušana. Protams, vieglāk jau vienmēr piezvanīt uzpircējam, atdot lopu un saņemt naudu. Bez problēmām. Un bez tālākām domām par viņa nāvi. Bet, ja jākauj pašam? Un lops skatās acīs līdz pēdējam mirklim. Un izjūt nodevību no cilvēka, kas to barojis, aprūpējis, mīlējis, šad tad ar koku dzinies pakaļ, lai izdzītu no pagalma.

Mierinu sevi ar domu, ka dabā tā iekārtots. Ir dzīvnieki un cilvēki. Un viņi viens otru ēd. Pie tā arī paliksim. Vīrs kāva, es palīdzēju dīrāt. Un ziniet, ar nazi plēšot nost ādu, es izjutu pateicību. Dabā tik labi iekārtots – no viena ir vilna, no otra āda, no trešā spalvas. Un gaļa. Cilvēks sevi var paēdināt, sasildīt, saģērbt.  Jā, es tiešām izjutu pateicību. Ar rūpību salocīju nodīrāto ādu un ieliku saldētavā. Šo es ģērēšu, taisīšu aitādas segu vai jaku. Pati. Cerams, man izdosies.

Misija – aitas. 7. daļa. Vēl vienas dzemdības un pistoļu organizēšana

Un barvedes jērs atskrēja...

Liekas, esmu sākusi saprast, kad jērs gaidāms. Lai šis raksts būtu mazliet zinātnieciskāks un vēl kādam aitkopim-iesācējam spētu palīdzēt, pieminēšu galvenās, manāmākās tuvojošos dzemdību pazīmes. Pirmais ir pierietējušais tesmenis. Šai aitai tesmenis ilgu laiku bija liels, un likās, tūlīt, tūlīt, jānāk. Taču tikai tad, kad ārējie dzimumorgāni arī palika pufīgi, tad sapratu, ka šonakt būs. Un bija. Vispār jau sanāca gandrīz noķert mirkli. Aita palika lēnīga, jau iepriekšējā dienā ielīda kūtī un negribēja doties ārā ganībās. Vakarā, kad ieliku aizgaldā, arī sienu neēda. Nenervozēja, taču nelikās arī īpaši mierīga. Gaidīju, gaidīju, skatījos, cerēdama piedalīties pirmajās dzemdībās. Nesagaidīju. Jēriņš atskrēja tad, kad devos uz māju un vīrs tikai nejaušības pēc izdzirda, ka kūtī kāds ņemas ar sīku, smalku balstiņu. Mamma laba, mazuli aplaizīja, pabaroja – šos  kadrus gan noķēru. Noķēru arī kadru, kad pie pēcpuses karājās liels, ūdeņaini/gļotains burbulis un nebija nosakāms, kas tas ir. Tā kā jau labu laiku iepriekš biju pastudējusi aitu atnešanās sarežģījumus, pieļāvu tikai trīs iespējas:

• Pirmā opcija, minētais bumbulis ir placenta. Vai arī kā viņu tur sauc? Orgāns no kura barojas mazulis mātes dzemdē.
• Otrā opcija, jauns augļapvalks otrajam jēram.
• Trešā opcija, dzemde vai iekšējie orgāni, kas spēj izvelties sarežģītu dzemdību rezultātā.

Minētā lieta neatdalījās ilgāku laiku, tāpēc izslēdzu variantu par nākamo jēru. Viņi, liekas, dzimst ar pāris desmitu minūšu lielu starplaiku. Tā kā aitas izskats neliecināja par problēmām (viņa nebija ne nomocīta, ne nespējīga ko izdarīt, ne arī kā citādāk traumēta), tika izslēgts variants arī par iekšējo orgānu velšanos laukā. Vakarā, kad devos vēl vienā lopu apgaitā manīju, ka minētā lieta no aitas ir atdalījusies. Tā bija un varēja būt tikai placenta. Viss kārtībā. Esmu gandrīz piedalījusies šīs aitas dzemdībās. Un, paldies visvarenajiem, arī šī aita atnesa jēru bez problēmām.

Tā kā barvede, šķiet, ir diezgan iespaidīga vecuma aita domas par to, ka tā varētu nezināt, kā apieties ar savu lolojumu, man nebija. Tāpēc arī ilgi netaisījos turēt aitu ar jēru no bara atsevišķi. Vienu dienu un viss. Pēc tam palaidu savvaļā, un aita, protams, ar visu jēru izskrēja pelēcīgajā rudens zālītē.

Un tagad par pistolēm...

Tātad abas (m)aitas ar saviem jēriem dzesē pa pagastu neatkarīgi no tā, kur klejo pārējais bars un  hierarhijas plūsmā augstākstāvošās aitas. Protams, ar saviem jēriem. Šeit, ptu, ptu, ptu nav problēmu. Taču problēma ir tajā, ka kūtī-nojumē viņas tikpat kā nerādās, un, ja parādās, tad tik pat ātri, izdzirdējušas cilvēka tuvošanos, metas tālēs zilajās. Reiz cilvēka viedokļos dzirdēju, ka debilām aitām (un citiem cilvēkiem arī mēdz būt ne visai gudras aitas), dzimst debili bērni. Es domāju – audzināšana tos pataisa debilus. Respektīvi, ja māte ir psiha, nerespektē ne cilvēku/saimnieku, ne ganu, ne žogu, ne sētu, ne jumtu, tad viņa arī bērnu jau no mazotnes māca būt tikpat stulbu. Es tā nevēlos. Man pietiek jau ar divām stulbām aitām, jērus es centīšos izveidot normālus. Un ar vārdu “normāls” es domāju tādu, kas nebaidās no cilvēka, kas neskrien caur uguni un ūdeni, un nekaras mežā.

Tikai kā lai to panāk, ja aitas nerādās cilvēkam tuvāk par desmit divdesmit metriem?

Es esmu izmēģinājusi visus variantus un nonākusi pie secinājuma, ka vienīgais reālais manas problēmas risinājums būs abas pistoles siet. Jā, zinu, ir pakāršanās drauds, taču esmu to novērsusi līdz minimumam. Siksna ir īsa, tā tik pietiek kā nostāties, nogulties. Lēkt, aizķerties nav kur. Pakārties viena ap otru nespēj. Tikai tagad viņas nedz laukā, nedz izskrieties netiks... Nav jau zirgi. Līdz pavasarim lai pasēž piesietas un tad, ja spēšu ar savu tuvošanos viņām iedvest plus mīnus normālu attieksmi, domāšu, ko darīt tālāk.

Plusi piesietām pistolēm:

• Tagad katru dienu, kopš abas ir piesietas, viņas tiek arī pie graudiem. Iepriekš tas nebija iespējams, jo, ja devu graudus, kūtī viņas nenāca, un tad, kad atnāca, viss jau bija izrīts. 
• Tagad katru dienu viņas arī apmīļoju. Lai arī pistoles ļoti baidās un gatavas pārlauzt savu sprandu uz līdzenas vietas, es katru dienu pie viņām pieeju, pamīļoju. Arī jērus pabužinu. Domāju, ar laiku mazie radījumi pieradīs pie cilvēka un viņu mātīšu psihās attieksmes nespēs mainīt to domas. Cilvēks ir labs. No cilvēka nedrīkst bīties. It īpaši no saimnieka. Tā, kas baro, tā, kas rūpējas.
• Ja radīsies nepieciešamība sniegt medicīnisku palīdzību, aitas nebūs jātvarsta pa pus pagastu. Piesietas aitas arī labāk novērot un pamanīt, kas un kā. 

Mīnusi piesietajām pistolēm:

• Pakāršanās/nosmakšanas draudi. 
• Lopi nespēj iziet laukā, paelpot svaigu gaisu, uzņemt saules peldes. (Domāju, ka kādreiz varētu iziet laukā ar aitu pavadā, tikai līdz tam vēl mazliet jāpastrādā.)
• Vairāk darba, barojot aitas atsevišķi.