Rudenīgā pastaiga mežā

Ārā ir tik skaists rudens – viss zeltaini sarkans un degošs. Kā izmantot šo visu lietderīgāk? Protams, ar lielisko draugu kompāniju – Samoru, Balto sunīti, Rihardu, Ingu un Grantu. Dosimies mežā, ķert sauli, vēju un rudens lapas....

Bet būs ne tikai atpūta. Liela loma vienmēr veltīta tiek arī mācībām. Tā kā esmu cītīgi apņēmusies sākt radināt suni-pie-zirga un zirgu-pie-suņa arvien vairāk un vairāk, tad arī šodien mēs pie tā strādāsim. Plāns ir šāds: pirmo reizi ļaut Rangam skriet brīvā nodabā Samora klātbūtnē. Tā kā jau iepriekš abi ir pietiekami redzējušies un vienmēr ar deguniem sasveicinājušies, un vakardien Rango bija meža pastaigā ar mani Ingu un Grantu, tad uzskatu, ka nekādām lielām problēmām šodien būt nevajadzētu...

Tiekot pļavā pāri ceļam, Inga lec zirgā, es atsprādzēju suni, un tas, prieka pilns, sāk dzesēt apkārt. Pagaidām izskatās labi, nedz suns, nedz zirgs neiebilst. Ejam tālāk, ieejam mežā, ejam pa taciņām. Suns skraida apkārt, zirgs godīgi soļo man blakus. Tikai tad, kad pāriniece sāk rikšot, Rango minās pa viņu kājām, skrien no priekšas, un traucē. Nākas apsaukt un piesiet uz mirkli, taču daudz siet negribas, nācām mācīties, gan mēs, gan suns, gan zirgi...

Visā visumā pārgājiens mežā izdevās lielisks, bildes, manuprāt, sanāca skaistas. Mēs daudz iemācījāmies, sapratām, pie kā jāpiestrādā, kas jāsāk apgūt no jauna. Produktīvi.

Paldies manai kompānijai, un īpašs paldies Rihardam un rudenim par bildēm. 

(Mana un zirga seja ir vnk iespārdošas. :D)

(Mēs - Samo, Gita, Inga, Gants, aiz kadra Rihards un Rango)